Ko vajadzētu gaidīt no augstāko politisko amatu pretendentiem? 0

Bloga ieraksts par stratēģiskā redzējuma trūkumu un iespējām Latvijas politikā

Iesaki citiem:
5242696259 47f39dcbcd z
Foto:_Ardu_

Es priecājos par šī gada Latvijas prezidenta kandidātu vērtēšanas procesu – spēcīgi kandidāti, spraiga konkurence, nu jau vairākus mēnešus ilga sabiedriska diskusija par prezidenta amatam svarīgām īpašībām, pieredzi, prasmēm. Pat nav tik svarīgi, kāds būs Saeimas lēmums 3.jūnijā vai turpmākajās vēlēšanu kārtās – pats process ir pierādījums tam, ka Latvijas politika un publiskā telpa var arī nebūt tikai duļķains purvs ar minimālām dzīvības un idejiskuma pazīmēm, kāda tā diemžēl ir bijusi nu jau vairāk nekā gada garumā.

Kā panākt, lai Latvijas politika un publiskā telpa (vismaz tā publiskās telpas daļa, kas runā par politiku) kļūtu idejiskāka un kvalitatīvāka ne tikai vēlēšanu laikā vien? Šī gada laikā teju katru dienu klausoties pasaules līderu diskusiju ierakstus un tos šajās dienās salīdzinot ar Latvijas prezidenta amata kandidātu iztaujāšanu, esmu pamanījusi kādu Latvijas politikai līdz šim raksturīgu kaiti, kurai iepriekš nebiju pievērsusi uzmanību, bet kuras ietekme ir īpaši postoša. Problēmas esence: mēs no Latvijas politiskajiem līderiem (partiju priekšsēdētājiem, prezidenta amata kandidātiem, premjeru amatu kandidātiem) esam pieraduši prasīt un sagaidīt DAUDZ, bet ne GALVENO – dziļu izpratni par pasaules attīstības tendencēm un stratēģisku redzējumu Latvijas turpmākajiem attīstības soļiem.

Ko parasti mēs (politologi, žurnālisti, aktīvisti, interneta komentētāji) prasām no augstāko politisko amatu pretendentiem?
1) Skaidrus savu vērtību apliecinājumus;
2) Atzinības vērtas personiskās īpašības un labu reputāciju;
3) Spēju artikulēti izteikt savu pozīciju par tobrīd vai tuvākajā nākotnē Latvijai aktuāliem jautājumiem.

Rezultātā tiekam pie viduvējas politiskās elites, kas tiek pieradināta vārdos apliecināt , ka viņu vērtības atbilst tam, ko socioloģiskās aptaujas uzrāda par sabiedrības vairākuma viedokli (lasi – lokās līdzi vējiem!), kura par politiku pieradināta domāt tikai savstarpēji atrautu, īstermiņa lēmumu kontekstā un kurai nav bijis vajadzības izveidot dziļu priekšstatu par pasauli, tās attīstības tendencēm un Latvijas nākotni globālā kontekstā. Vai jābrīnās, ka rezultātā dreifējoši ir ne tikai politiskās elites viedokļi, bet arī Latvijas kopējais politiskais kurss?

Kas ir tā svarīgā lieta, ko noteikti vajadzētu prasīt no politiskās elites pārstāvjiem, bet Latvijā tas reti tiek darīts? Jāprasa ilgtermiņa redzējums par to, kā (pēc katra politiskās elites pārstāvja priekšstatiem) pasaule izskatīsies pēc 10-30 gadiem, kādai ir jābūt Latvijas vietai šajā pasaulē un kādas ir darāmo darbu prioritātes, lai Latvijas nākotne būtu iespējami spoža.

Spēja formulēt šādu redzējumu, zināt, kā to īstenot, un pārliecināt sabiedrību par to, ka šis ir labākais ceļš, ir augstākā līmeņa politiķa pazīme. Ja nav šī globālā, stratēģiskā redzējuma, nav arī valsts vadītāju darbā tik svarīgās izpratnes par to, kā prioritizēt darāmos darbus. Nav arī ne mazāk svarīgās noteiktības un pārliecības savā politiskajā kursā, kā arī komunikācijā ar sabiedrību – spējas ielikt arī sāpīgus/nepatīkamus lēmumus lielo stratēģisko mērķu kontekstā.

Redzējumi gan par pasauli, gan Latviju daudzu desmitgažu kontekstā var atšķirties. Pat vēl vairāk – tie NEIZBĒGAMI atšķirsies, jo pasaule ir pārāk komplicēta ticamu prognožu veikšanai un arī mūsu vērtējumi par to, kādi nākotnes scenāriji ir/nav vēlami veidojas mūsu individuālo pieredžu un vērtību ietekmē. Taču tas nenozīmē, ka no ilgtermiņa redzējumiem vispār būtu jāatsakās – bez tādiem varam tikai vilkties savam laikmetam līdzi, mētājoties tā viļņos, nevis censties paši to apzināti veidot.

Uzdevums piedāvāt sabiedrībai šādus redzējumus un tos arī īstenot – augsta līmeņa politiķu galvenā misija. Latvijas augstākā līmeņa politisko amatu ieņēmēji jau daudzus gadus šādus ilgtermiņa redzējumus pat nemēģina artikulēt. Izņēmums ir Latvijas kā etnogrāfiskā parka koncepcija, kas ne tikai kļūst aizvien nepievilcīgāka katrai nākamajai paaudzei, bet to retāk dzird arī no tās senākajiem aizstāvjiem – tas arī nav brīnums, jo mūsdienu pasaulē šādas sabiedrības dzīvotspēju būtu grūti pārliecinoši argumentēt.

Lai raksturotu, ka ir iespējami arī citi redzējumi, piemēra pēc pamēģināšu pati artikulēt četrus atšķirīgas, bet ticamas vīzijas par pasauli un Latvijas nākotni 10 -30 gadu kontekstā, kas katra prasītu pārfokusēt Latvijas līdzšinējās politikas jaunos virzienos – atšķirīgos gan savstarpēji, gan salīdzinājumā arpašreizējo Latvijas politikas dreifējumu.




PIRMAIS STRATĒĢISKAIS REDZĒJUMS -
Latvijas nākotnes atslēga: spēcīga Eiropas Savienība

Idejiskais skaidrojums: pasaules centrs ar katru gadu aizvien vairāk pārbīdās no Atlantijas okeāna reģiona (Eiropa un ASV) uz Klusā okeāna reģionu (ASV, Ķīna un citas Āzijas valstis). Jau šobrīd Āzijā dzīvo visvairāk iedzīvotāju un, turpinoties straujai ekonomikas konverģencei, tieši Āzijā būs pasaules nozīmīgākie tirgi un tieši pie Klusā okeāna vēlēsies dzīvot pasaules uzņēmīgākie un talantīgākie iedzīvotāji. Nu jau šo tendenci ir apzinājusi ne tikai ASV, bet arī Krievija, kas abas savu uzmanību - gan politiski, gan ekonomiski - aizvien vairāk fokusē tieši uz Āziju. Salīdzinoši Eiropas Savienība ar katru gadu kļūst aizvien mazāk relevanta – tā vairs nav pat paraugs citiem reģioniem, kāda tā bija vēl tikai 10 gadus iepriekš. Vienīgais veids, kā Latvijai pēc dažiem gadiem nekļūt par nomales nomali (stagnējošā pasaules daļā!), ir darīt visu, lai Eiropas Savienība kļūtu par spēcīgu un ietekmīgu globālo spēlētāju – gan politiski, gan ekonomiski.

Kas no tā izriet? Latvijas interesēs ir pēc iespējas spēcīga un vienota Eiropas Savienība: ar lielu budžetu (šobrīd tikai 1% no IKP), vienotu un stratēģiski jaudīgu ārpolitiku, saviem militārajiem spēkiem, vislabāk tēmētajiem infrastruktūras attīstīšanas projektiem, savstarpēju dalībvalstu uzraudzību/sacensību tiecoties pēc aizvien labākas (globālā mērogā konkurētspējīgākas) pārvaldes, investīcijām, zinātniskās kapacitātes.

Eiropas Savienība arī jaunajā pasaulē, kur dominēs Klusā okeāna reģions, var saglabāt savu pievilcību ar sapni par relaksētu, labklājīgu, zaļu, cilvēka cieņā balstītu dzīvesveidu, taču, nesapurinoties un neapvienojoties, ES kļūs par pasaules mērogā marginālu, stagnējošu mazvalstu apvienību, kurp netieksies ne investīcijas, ne pasaules labākie prāti. Tādēļ Latvijai būtu ne tikai jāatbalsta, bet arī pašai jāmēģina panākt daudz straujāka Eiropas integrācija, apzinoties, ka tas nozīmē, ka vairāk lēmumi ir jāpieņem Eiropas līmenī un lēmumu pieņemšanas procesā Latvijai, līdzās citām valstīm, jāasamierinās ar stipri mazākām bloķēšanas iespējām.

Konkrētos lēmumus šādam stratēģiskajam redzējumam būtu jāizpaužas kā daudz lielākam akcentam uz Latvijas jaudas palielināšanu Eiropas Savienības politikā – centieni ietekmēt ES lēmumus ciešākas integrācijas virzienā, bīdīt amatos vajadzīgos cilvēkus, izmantot maksimāli daudz ES jau šobrīd piedāvātās mācīšanās iespējas no citu ES valstu labākajiem piemēriem. Eiropas politikai būtu jābūt neatņemamai daļai no Latvijas iekšējās politikas. Piemēram, domājot par aizsardzības izdevumiem 2% no IKP apmērā, īstermiņa domājam par finansējuma palielināšanu Latvijas armijā, bet ilgtermiņā – darām visu, lai Eiropas Savienībai būtu savi bruņotie spēki.

Redzējuma Ahileja papēži:
1) ES spēks un globālā ietekme nav atkarīga no Latvijas vien. Vairākas Eiropas Savienības valstis, it sevišķi bijušās lielvaras, izmisīgi cenšas saglabāt savu nu jau relatīva norieta stadijā esošo statusu/ietekmi pasaules politikā un tādēļ nevēlas atteikties no savas varas/statusa/prestiža par labu kopīgai, racionālākai lēmumu pieņemšanai – šīm valstīm izpratne par to, ka šis ceļš ne tikai tās, bet visu Eiropu ved uz pasaules nomales statusu, iespējams, atnāks tad, kad jau būs par vēlu ne tikai šīm valstīm, bet arī mums;
2) Vajadzīgi īpaši augstas klases politiskie līderi, lai pārlauztu Latvijas sabiedrības pašizpratni par to, ka esam ES ubagi, kuru vienīgā interese ir saņemt solidaritātes pabalstus no bagātākām valstīm. Šķiet, ka pat prezidentūras ES Padomē nav būtiski palielinājusi sajūtu, ka paši taču piedalāmies Eiropas Savienības nākotnes veidošanā.




OTRAIS STRATĒĢISKAIS REDZĒJUMS -
Latvijas nākotnes atslēga: „Singapūras modelis”

Idejiskais skaidrojums: iespējams, ka Eiropas Savienības tālāka attīstība apstāsies – vismaz līdz brīdim, kad pasauli piemeklēs nākamā dziļā krīze, kas varētu būt jaunu pārmaiņu, ciešākas ES integrācijas iedvesmotājs. Ja tā, tad viss atkarīgs no mums pašiem – no mūsu izveicības un spējas pielāgot globālo sistēmu Latvijas interesēm. Perspektīva kļūt par „nomales nomali” nozīmē, ka Latvijas labākā iespēja saglabāt savus iedzīvotājus, palielināt labklājību un ietekmi uz globāliem procesiem, ir atkarīga no tā, vai spēsim būt izcilāki un citādi labāki par citiem. Ja mazā Singapūra to varēja – principā tam jābūt iespējamam arī Latvijā. Taču straujai izcilībai ir cena – tas panākams tikai ar īpaši lieliem pūliņiem un upuriem. Singapūras ceļš ir sociālā darvinisma ceļš.

Kas no tā izriet? "Nekas daudz". Tikai tas, ka Latvijas iedzīvotājiem jāmācās vairāk par citiem, jāstrādā vairāk par citiem, vairāk jāieguldās augstas pievienotās vērtības investīciju medībās, jāizveido viena no pasaules veiktspējīgākajām pārvaldēm, jāpievilina pasaules labākie prāti un „lētais” darbaspēks jomās, kur vietējie nevēlas strādāt. Starptautiski ir jādraudzējas ar visiem, parādot spēju neaizvainot un piedāvāt pragmatiskus risinājumus - tā, lai pat visas lielvalstis būtu ieinteresētas uztvert Latviju kā tiltu veidotāju - un aizkulisēs ir jācenšas no šīm draudzībām sev izsist maksimālu pragmatisku labumu. Esot mazai valstij, aktīvi jācīnās par starptautisko tiesību/organizāciju lomas nostiprināšanu – tā, lai „lielie” ar Latviju nevar izrīkoties tā, kā tiem ienāk prātā.

Redzējuma Ahileja papēži:
1) Singapūras ceļa priekšnoteikums ir īpaši jaudīga politiskā un pārvaldes elite – valsts labākajiem prātiem jābūt koncentrētiem tieši šajos amatos;
2) Ja nav acīmredzamu apdraudējumu, tad demokrātijas apstākļos Eiropas sapņa (labklājīgs, relaksētos dzīvesveids) "inficētu" sabiedrību būtu grūti ilglaicīgi pārliecināt pašuzupurēties labākas nākotnes vārdā.



TREŠAIS STRATĒĢISKAIS REDZĒJUMS -
Latvijas nākotnes atslēga: ziemeļu virziens


Idejiskais skaidrojums: pat ja 10-30 gadu perspektīvā Latvija kļūs par pasaules nomales nomali, tā nav liela nelaime. Latvijas spēks ir pārtikusi, vienota, solidāra, egalitāra, droša sabiedrība – līdzīga mūsdienu Eiropas Ziemeļvalstīm (Dānija, Zviedrija, Somija, Norvēģija) – un šāda sabiedrība būs iespējama arī tad, ja Eiropa kā kontinents kopumā zaudēs savu ekonomisko un politisko nozīmi, pasaules centram aizejot Klusā okeāna virzienā. Latvijas vidējais iedzīvotājs nekad nekļūs tik bagāts kā pasaules dinamiskākajās valstīs, taču dzīvei Latvijā, līdzīgi kā citās Ziemeļvalstīs, būs citas priekšrocības – liela sociālā drošība, kopienas sajūta, relaksēts dzīvesveids, kā arī īpaša iejūtība pret cilvēku daudzveidību.

Kas no tā izriet? Latvijai jāturpina veidot labklājības valsts, politiskā līmenī signalizējot, ka drīzumā resursu pārdale būs daudz lielāka nekā līdz šim (šobrīd Latvija ir viena no nevienlīdzīgākajām ES valstīm – to var mainīt tikai ar ļoti nozīmīgām nodokļu sistēmas izmaiņām, palielinot arī kopējo nodokļu slogu). Lai labklājības valstis spētu izdzīvot un būt tik inovatīvas/ekonomiski veiksmīgas kā Skandināvijas valstis, ne mazāka nozīme ir īpašām investīcijām tieši tajās nozarēs, kas nākotnē sniegs vislielāko pievienoto vērtību, pārdomātai migrācijas politikai, katra cilvēka īpašās vērtības akcentēšanā un solidāras kopienas sajūtas uzturēšanā.

Starptautiskajā politikā labklājības valstis parasti ir piesardzīgas – cenšoties nededzināt tiltus un nelauzties slēgtās durvīs, vienlaikus nelaižot garām izdevības nostiprināt starptautiskās normas un institūcijas, kas ilgtermiņā palīdz garantēt šo valstu drošību un arī iespējas miermīlīgi attīstīt ekonomiskos sakarus ar citām valstīm.

Redzējuma Ahileja papēži:
1) Ziemeļvalstu solidaritātes ceļš – ar to augstajiem un labprāt maksātajiem nodokļiem – ir īstenojams sabiedrībā, kur cilvēki uzticas gan viens otram, gan arī savai pārvaldei. Latvijā, līdzīgi kā citās padomju laika traumētās valstīs, šādas savstarpējās uzticēšanās nav – bez īpaši augstas uzticēšanās/solidaritātes sajūtas ievērojama nodokļu celšana ir grūti iedomājama;
2) Ziemeļvalstu modeļa izvēle prasa godīgas diskusijas par dažiem tā elementiem, kam Latvijā politiķi līdz šim ir baidījušies ķerties klāt: sākot ar nepieciešamību uzņemt migrantus un beidzot ar fundamentālu cieņu pret cilvēku daudzveidību – tā, lai katrs cilvēks, neatkarīgi no viņa etniskās piederības, seksuālās orientācijas vai dzimuma – justos no sabiedrības puses vienlīdzīgi cienīts un līdz ar to arī justu vēlmi šai valstiskajai kopienai solidāri palīdzēt, maksājot augstus nodokļus.


CETURTAIS STRATĒĢISKAIS REDZĒJUMS -
Latvijas nākotnes atslēga: „Igaunijas pragmatisms”

Idejiskais skaidrojums: mēs neviens simtprocentīgi nezinām, kā pasaule izskatīsies pēc 30 gadiem. Taču varam nojaust, kādi lēmumi ar vislielāko ticamības pakāpi mūs vedīs pretī drošai un pārticīgai nākotnei. Tās ir investīcijas augstas klases zinātnē, inovācijās, augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbībā, IT jomas izcilībā. Tādēļ nav vajadzīga nekāda dižstratēģija, bet gan gudru, pārdomātu, pēctecīgu soļu kopums pareizā virzienā – svarīgi ir saglabāt fokusu uz svarīgo un nesvaidīties no lēmuma uz lēmumu.


Kas no tā izriet? Izriet vajadzība pēc racionālas, pēctecīgas politikas, kur katrs solis ir rūpīgi pārdomāts, un tas pats par sevi ir tikai ķieģelītis palēnām būvētā mājā. Piemēram, ja būvējam kādu valsts nozīmes IT sistēmu, domājam par to nevis kā par atsevišķu produktu, bet daļu no pārdomātas valsts IT politikas – attiecīgi izvēlamies pēc iespējas atvērtus standartus, uzreiz padomājam par tās savietojamību ar visām citām sistēmām un iespējām nākotnē vienkārši taisīt tai „piebūves”. Ja nākotnes vārdā vajadzīgs ieviest e-parakstu, kas būs pamats valsts konkurētspējai IT pakalpojumu jomā, tad to arī ieviešam tā, lai to izmanto vairākums valsts iedzīvotāju, - ja vajag, ar piespiedu paņēmieniem. Domājot par nākotnes attīstību, absolūtā prioritāte ir jomām, kas nākotnē nesīs lielākos ienākumus/atdevi – sentimentam un ‘visiem pa druskai’ pieeja ir minimāla. Atvēlam laiku, lai izvērtētu un izdomātu, kā uzlabot valsts pakalpojumu kvalitāti – izglītībā, policijas darbā, veselības jomā. Turklāt ne tikai DOMĀJAM, bet arī pārmaiņas REALIZĒJAM. Starptautiski cenšamies būt pragmatiski – ja mūsu drošību palielinātu NATO spēki mūsu teritorijā, dodamies uz ASV pārliecināt viņu politiskos/mediju smagsvarus par to, cik ASV būtu izdevīgi klātienē garantēt sava labā un apzinīgā sabiedrotā drošību.


Redzējuma Ahileja papēži:
1) pašreizējās mentalitātes atšķirības – mūsdienu Igaunija pozitīvi izceļas ne tikai uz Latvijas, bet visas bijušās Centrālās un Austrumeiropas fona. Salīdzinoši ar citiem, ne tikai igauņu politiskie lēmumi, bet arī politiskās diskusijas šķiet artikulētākas, pragmatiskākas un racionālākas, tajā ir mazāk sentimenta, emociju, populisma. Viens piemērs, kas manā izpratnē sevišķi labi raksturo mentalitātes atšķirības – vēl trīsdesmitajos gados igauņu rakstnieka Antona Hansena Tammsāres darbs „Patiesība un taisnīgums” Latvijā tika izdots ar virsrakstu „Zeme un mīlestība”, uzskatot, ka vietējai auditorijai tas ir kas tuvāks un saprotamāks. Igauņu ceļš prasa pārorientēties no patosa pilnās nacionālsentimentālisma retorikas uz pragmatisku, garlaicīgu rīcībpolitiku.

2) Igaunijas panākumu virziens nav savietojams ar Latvijas politisko/mediju viedokļu līderu gandrīz automātisko refleksu sarežģītas situācijas sākt risināt ar „sējas kartupeļu” noēšanu – likvidējot pārvaldes un politikas smadzenes (samazinot atalgojumus lēmumu pieņēmējiem, novājinot stratēģiju izstrādājošās/koordinējošās iestādes, samazinot jau tā niecīgo valsts finansējumu partijām, atsakoties no apmācībām ierēdņiem, utt.)

Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.
Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.
NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi