Foto: andreas.klodt
Šīs pārdomas iedvesmoja šobrīd Saeimā uz otro lasījumu gaidošais likumprojekts, kur piedāvāts paaugstināt partijām obligāto biedru skaitu līdz 500 un aizliegt dalību vēlēšanās tām partijām, kas reģistrētas pēdējā gadā līdz vēlēšanām.
Katrs muļķis var pārvaldīt bagātas, stabilas un labi “iestatītas” valstis – tām ir pietiekami daudz dažādu drošinātāju, lai ne sevišķi satrauktos par savas politiskās vai pārvaldes elites kvalitāti. Taču ne katrs muļķis var pārvaldīt valsti, kurai nav daudz dabas resursu, bet ir vajadzīga strauja izaugsme – šādām valstīm, tai skaitā Latvijai, labākā attīstības garantija ir gudra politika.
Pēc kā es to spriežu? Pēc divām mazām valstīm, kas ir savu reģionu līderi attīstības ziņā – Igaunijas un Singapūras. Abas ir valstis ar zemu korupciju, lielisku un pēctecīgu pārvaldi, ambicioziem, bet realizējamiem mērķiem un ļoti ierobežotiem dabas resursiem. Igaunija ir veiksmes stāsts uz visu Centrālās un Austrumeiropas valstu fona, Singapūra ir pamanījusies dažās desmitgadēs no mazattīstītas un sašķeltas sabiedrības labklājības ziņā iekļūt pasaules turīgāko valstu pieciniekā, dzīves kvalitātes ziņā apsteidzot pat savus nesenos kolonizatorus – britus. Daudzējādā ziņā šīm valstīm nav daudz kā kopīga: Igaunija ir Eiropas stila demokrātija ar brīvu presi un aktīvu NVO sektoru. Singapūra tika attīstīta ar dzelžainu sava līdera satvērienu, kā autoritāra valsts bez brīvas preses un ļoti ierobežotu politisko konkurenci vai varas kritikas iespējām.
Taču Singapūrai un Igaunijai ir kopīgs kas tāds, kas nav raksturīgs Latvijai. Šo valstu vadītāji rūpējas par to, lai, tēlaini izsakoties, netiktu noēsti sēklas kartupeļi, no kuriem ir atkarīga nākotnes raža! Atšķirībā no Latvijas šo valstu sabiedrības daudz un apzināti investē savos politiķos un pārvaldes “jaudā” – saprotot, ka cilvēki ar labu izpratni par pārvaldi un politiku tādi nepiedzimst, bet ir ilgi un apzināti jāveido.
Jo kvalitatīvāki sēklas kartupeļi, jo labāka raža.
Savukārt, mēs, Latvijā, savus sēklas kartupeļus noēdam citās vajadzībās vai vienkārši izmetam kā nederīgus. Tādēļ PELNĪTI atpaliekam no Igaunijas un Singapūras.
Daži piemēri
Kur gan varētu izaugt tie lieliskie politiskie līderi, kurus sūtīt uz BBC vai Davosas pasaules ekonomikas forumu “turēt līdzi” mūsu kaimiņu varas elitei, ja mēs no valsts budžeta politiskajām partijām atvēlam kādu sesto daļu no tā, ko igauņi?
Vai mēs varam gaidīt gudrus lēmumus (visdažādākajās nozarēs!) no mūsu augstākās ierēdniecības, ja pārvaldes darbinieku apmācības bija starp pirmajām likvidējamām parādībām, iestājoties krīzei?
Cik gan pārdomātus lēmumus mēs varam sagaidīt arī no Saeimas deputātiem, ja Saeima kā institūcija nav parūpējusies, lai starp tās darbiniekiem būtu visdažādāko nozaru eksperti, kas pārzina gan katras nozares pasaules labāko praksi, gan ilggadēji sekojuši līdzi Latvijas specifikai?
Ko gan labu mēs varam gaidīt no mūsu valdības, ja premjeri ir mērķtiecīgi līdz šim kratījušies vaļā no atbildības un paši sev sējuši ciet rokas, vājinot tās institūcijas, no kurām atkarīgs stratēģiskais redzējums un dažādo nozaru koordinācija?
Un kas mums ļauj cerēt, ka augstākajiem pārvaldes vai politiskajiem amatiem mēs atradīsim izcilus vadītājus, ja, salīdzinājumā ar Igauniju, maksāsim viņiem smieklīgas algas?
Nevajag arī pārspīlēt – bez Singapūras piešķirtajām pasaulē augstākajām algām savas valsts pārvaldītājiem (miljoni ministriem), droši vien, varam iztikt. Tāpat arī bez viņu nemitīgās publiskā sektora darbinieku pilnveidošanas, sūtīšanas mācīties uz visdažādākajām pasaules valstīm un arī pašu iegūtās mentorvalsts statusa visai Āzijai. Bet … ja paskatās uz Singapūras rādītājiem, piemēram, vairāk nekā trīs reizes par Latviju augstāko IKP uz vienu iedzīvotāju, tad sāk šķist, ka zināma “fiška” tik daudz tērēties ir bijusi! Arī Igaunijai varēja būt kāda “poņa” investēties pārvaldes/politikas kvalitātē: tā nupat ir saņēmusi rezultātus (pieņemu ļoti dārgam) OECD pētījumam, kuru Igaunija pasūtīja kopā ar Somiju, lai saprastu, kā šīm abām valstīm pārvaldes jaudīguma ziņā kļūt vēl daudz spēcīgākām. Nozīmīga investīcija ar jēgu.
Un nav jau tā, ka gudrāk par Latviju pārvaldītās sabiedrībās nebūtu citu vajadzību, kam tērēt budžeta resursus – piemēram, nebūtu problēmas ar mūžam trūkstošajiem resursiem aizsardzībai, veselībai, sociālajiem pabalstiem, izglītībai, kultūrai, medijiem, NVO videi. Taču ir jābūt patiesi negudrai sabiedrībai, lai cerētu uz labu nākotni pēc tam, kad ir apēsti vai izmesti kvalitatīvākie sēklas kartupeļi!
Kāds šim visam izklāstam sakars ar manis ievadā pieminēto Saeimā uzsākto darbu pie partiju konkurences sašaurināšanas, palielinot obligāto biedru skaitu un radot šķēršļus jaunu partiju startam vēlēšanām? Tāds, ka manā izpratnē šie ierosinājumi ir pārpratums, kas balstās greizā diagnozē par Latvijas politiskās vides defektu cēloņiem.
Problēma nav arī jaunas partijas vai nelielas partijas. Vēl nesen Latvijas biedru skaita ziņā (vairāki tūkstoši) lielākā partija bija LPP/LC, ilglaicīgākais Latvijas parlamentārais veidojums – ZZS. Vai šīs partiju apvienības kā īpaši izcēlās ar gudru politisku piedāvājumu vai lieliskiem kadriem? Atgādināšu, ka ZZS ir tā partiju apvienība, kam uz vēlēšanām parasti nav pat izvērstas apvienības programmas, – pretstatā visām jaunajām partijām, kas pēdējos gados iekļuvušas Saeimā! Latvijā jau šobrīd ES mērogā dalība vēlēšanās parastam pilsonim ir īpaši sarežģīta, ja vēlies veidot ko pašreizējām partijām alternatīvu. Retas ir tās ES valstis, kas prasa 200 biedrus vai vairāk kā dibinātājus; nezinu nevienu demorātisku valsti, kas uzstāj uz īpašo čakaru ar notariāliem katra biedra “īstuma” apliecinājumiem un ļoti reti dalība vēlēšanās ir ekskluzīva partiju privilēģija. Norma ir ļaut vēlēšanās piedalīties arī vēlētāju apvienībām un pat individuāliem kandidātiem.
Tas tikai apliecina, ka problēma nav Latvijas oficiāli reģistrēto partiju skaitā, bet gan apstāklī, ka pat Latvijas pašas ietekmīgākās partijas ir VĀJAS, NĪKUĻOJOŠAS. Tām ir partiju čaula, bet ne saturs. Pat ja tās vēlētos piesaistīt spēcīgus jaunus kadrus vai attīstīt savējos – sūtīt mācīties no pasaules labākajiem piemēriem, strādāt partijas struktūrās, piesaistīt pie sarežģītāku jautājumu izpētes – tām vienkārši nav šim mērķim atvēlamu nekorumpējošu resursu. Rezultātā Latvijas politika (labākajā gadījumā!) balstās uz entuziasmu, kas, diemžēl, ir īslaicīga parādība. Biežāka motivācija gan ir viduvēju kadru vēlme redzēt sevi jebkādos ērtos amatos vai iegūt valsts labumus korupcijas ceļā.
Savukārt sabiedrība iegūs vēl nīkuļojošāku partiju karteli.
Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.
Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.
NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.