Foto: A. Jansons
Četrus gadus nīkuļojusi ārpus Saeimas, taču pašvaldību vēlēšanu rezultātu iedrošināta, Latvijas Zemnieku savienība (LZS) jau pērnajā rudenī apliecināja savus parlamentāros nodomus, lemjot par partijas nosaukuma maiņu centrisma virzienā un politiskās orientācijas paplašināšanu, vairāk pievēršoties pilsētniekiem aktuāliem jautājumiem. Tomēr reformas necik tālu netika, aprobežojoties ar nosaukuma paklupināšanu un orientācijas solījumu nepildīšanu.
Latvijas Zaļā partija (LZP) turpretī dzīvoja tik nost. Tās ideoloģija vēl gluži jauna, arī nosaukums izteiksmīgs. Vien dabiskās politiskās ambīcijas neļāva gozēties vides sakopšanas talku saulītē.
Abas partijas šķita ļoti piemērotas ciešākai sadarbībai Saeimas vēlēšanu kontekstā. Abas bija līdzīgi mazietekmīgas, lai spētu vienatnē pārvarēt 5% barjeru. Abām trūka spožu un plaši atpazīstamu līderu. Abām ir bijusi raksturīga nacionāla ievirze. Abas savā ziņā ir saistītas ar vides un tās izmantošanas jautājumiem. Tomēr pirmais kopdarbības izveides mēģinājums šī gada sākumā cieta neveiksmi, kam sekoja arī neizpratnes pilna publiska sprauslāšana LZS dialogā ar Jauno frakciju (I.Ūdre&Co.).
Un te izpaudās dažu ostas pilsētu nomierinošā un konsolidējošā loma pašmāju politikā. Pavasarī paklīdušajām baumām par LZS (cik partijai šogad būs ziedojis L.Strujevičs?) un LZP (vai tiešām vides problēmas ir tikai Ventspilij traucējošajā Būtiņģē un Daugavgrīvā?) sadarbību sekoja oficiāls paziņojums šā gada jūnijā, bet vēl pēc dažām nedēļām Zaļo un Zemnieku savienībai pievienojās košā Ingrīda Ūdre (vai Londona ir skaista pilsēta?) un viszaļākais Vilis Krištopans (viss aizvainojums pret antišķēlistu koalīcijas veidotājiem jau pazudis?). Šo rokāžu rezultātā idejiski saskanīgais kooperācijas projekts tika pie atpazīstamiem, taču pretrunīgi vērtētiem vadītājiem un ģenētiski modificētas programmas.
Sakramentālā un vēsturiskā vārdkopa “Latvija – nacionāla, daiļa un spēcīga” nemaldīgi norāda uz Zemnieku savienības klātbūtni šajā politiskajā kombinācijā. Tomēr ne pārāk nacionāli noskaņotās I.Ūdres dalība sarakstā, Induļa Emša runas par LZP etniskās politikas pieslīpēšanu, kā arī ķeza ar Visvaldi Lāci kādā preses konferencē mudina domāt, ka no ZZS nekāds ulmanisma slacīts nacionālisms nav sagaidāms.
Lauku iedzīvotāju uzmundrināšanai ZZS izmanto LZS formulēto piesardzību pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, prasot nepieļaut nevienlīdzīgus konkurences apstākļus Latvijas preču ražotājiem. Ar pateicību tiks uzņemts ZZS solītais nodokļu sloga mazinājums maznodrošinātajiem, kā arī lielāks valsts finansējums lauksaimniecībai un lauku infrastruktūrai. Pēdējā solījuma ticamību neapšaubāmi vairos V.Krištopana nespēja nodrošināt asfaltētu ceļu no ikviena pagasta centra uz Rīgu.
Zaļo atbalstītāji tiek vilināti ar “ekoloģiski tīru” ražotņu izveidi un abstraktu atbalstu zaļai pasaules uztverei un dzīvesveidam. Sazarotais un ar interesantām idejām bagātināmais vides bloks praktiski netiek akcentēts. Arī ZZS proponētā Latvijas dalība NATO nav LZP programmas prioritāte. LZP dokumentos tiek runāts par nevardarbīgo pretošanos un alternatīvo dienestu. Tas liek domāt, ka ZZS faktiski noniecina zaļo elektorātu, bez kura ir grūti saredzēt ZZS, pārvaram vēlēšanu barjeru.
Tā vietā ZZS ķeras pie jau izmantotām klišejām, kas gan ir vērstas uz plašiem sabiedrības segmentiem – valstisks uzņēmējdarbības atbalsts, uzlabota veselības aprūpe, lielāks valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem, izglītības sistēmas pilnveidošana. Žēl, ka nav skaidra šo pasākumu veikšanas secība un nepieciešamo finansu līdzekļu avoti.
Iepriekšējā rindkopā minētos valsts nodrošinātos labumus sola ikviena partija un nav skaidrs, kā ar šādu pieeju ZZS domā iezīmēt sevi priekšvēlēšanu jūklī. Turklāt, piemēram, Jaunā laika iespējas īstenot šādus solījumus daudziem vēlētājiem šķitīs reālākas.
Racionāli vērtējot ZZS piedāvāto programmu, iezīmējas pāris stratēģiskas kļūmes. Kaut gan tradicionālā orientācija uz lauksaimniekiem nav pazaudēta (taču nav arī īpaši stiprināta), zaļo vēlētājiem šī programma piedāvā stipri maz un pamatoti radītu šaubas par jēgu atbalstīt šo veidojumu, kam LZP ilgstoši pretojās. Bet tieši zaļajos ir ZZS spēks – brangu tiesu izmisušu laucinieku savā paspārnē ņems Jaunais laiks un mazu pīrāga gabaliņu nokniebs arī Latvijas Pirmā partija. Savukārt zaļo un citu pilsētnieku piesaistīšanai šī programma ir pārāk amorfa un nepārliecinoša. Par labāko argumentu automātiski kļūst jauniegūtie līderi. Bet par gaumi nav pieņemts strīdēties.
___________________________
* no “l’etat” (fr.) – uzskatu kopums, kura centrā ir paļaušanās uz valsti