Pieredze rāda, ka tajos brīžos, kad pilsoniskā depresija pieņemas spēkā un sāk šķist -- Latvija manas dzīves laikā nekļūs par valsti, par kuras politiķu tekstiem un lēmumiem nebūs jāsarkst (apzinos, protams, ka pilnībā blush-free nav neviena valsts)-- atgūt līdzsvaru var, lasot labu literatūru, klausoties labu mūziku, dzerot labu vīnu vai dodoties dabā.

Šoreiz pilsoniskā depresija piezagās, kad kļuva skaidrs, ka Latvijas sabiedriskā televīzija pārskatāmā nākotnē turpinās būt tikai un vienīgi “sabiedriskā”. Nekādas LBC (Latvian Broadcasting Corporation) te nebūs. Kamēr “sabiedrisko” televīziju turpinās uzraudzīt politizētā padome, kura izvēlēsies paklausīgus ģenerāldirektorus, tikmēr ēka Zaķusalā tā arī paliks padrūma padomju laika būve ar kūtsmēslu krāsas sienām, kurā tiek ražots neizteiksmīgs produkts.

Manam televizoram nav antenas un līdz šim to nekad nav nācies nožēlot, jo retie skatīšanās vērtie raidījumi ir atrodami internetā un DVD atskaņošanai antena nav vajadzīga. Taču tas nenozīmē, ka es negribētu, lai pienāk brīdis, kad jutīšos spiesta antenu iegādāties.

Bet par zālēm runājot — šoreiz tā bija pastaiga gar Gaujas krastu Siguldā. Sliktais laiks no līdzīgas domas bija atturējis citus svaigā gaisa meklētājus un divu stundu pastaigas laikā mēs nesatikām nevienu dzīvu dvēseli. Toties uzdūrāmies, lūk, kam:

Domāju, ka rozā ziedi ļauj oficiāli pasludināt – ziemu mēs šogad patiešām esam izlaiduši. Pavasaris ir klāt.

Ja kādam ir zināms šī krūma nosaukums, lūdzu dodiet ziņu.