Foto: AFI

Cilvēks, kurš māca, ir pamatelements un ir stipri svarīgāks par tehnisko aprīkojumu. Apskatot profesionālās izglītības pasniedzēju kvalitātes kritērijus, var manīt, ka par to ir domāts daudz mazāk nekā par vidusskolas vai augstskolas izglītības kvalitāti.

Politiķi diskutē par izglītibas kvalitāti.

Diskusijā piedalās Sergejs Seņkāns (Tautas partija), Viktors Gluhovs (Saskaņas centrs), Juris Šmits (Latvijas Pirmā partija/Latvokas ceļš), Baiba Rivža (Zaļo un zemnieku savienība), Ina Druviete (Jaunais laiks), Valērijs Buhvalovs (Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā. Diskusiju vada Daina Jāņkalne.

Latvijā politiķi runā par mūsu skolu un augstskolu augsto izglītības līmeni, lai gan studenti nav apmierināti ar izglītības kvalitāti. Tātad kas, jūsuprāt, ir laba izglītība un kas to raksturo

Sergejs Seņkāns (TP): Laba ir tāda izglītība, kas atbilst darba devēja prasībām un izpratnei.

Viktors Gluhovs (SC): Es daļēji varētu piekrist. Mans personīgais viedoklis ir, ka laba izglītība ir tāda, kas attīsta domāšanas un iztēles spēju.

Juris Šmits (LPP/LC): Laba izglītība ir, ja cilvēks spēj konkurēt darba tirgū. Ja cilvēkam ir vairākas augstākās izglītības, un viņš nevar atrast darbu, acīmredzot ir kaut kāda problēma.

Baiba Rivža (ZZS): Pasaulē augstskolu reitingus vērtējot, tiek ņemts vērā absolventa ieņemamais amats, alga, karjeras izaugsme, kā arī tas, cik absolvents ir atvērts pārmaiņām. Tāpat tiek vērtēta inteliģence, cilvēkam jābūt vispusīgi izglītotam.

Ina Druviete (JL): Manuprāt, laba izglītības sistēma būtu tāda, kas konsekventi paaugstinātu sabiedrības līmeņa kopējo intelektuālo potenciālu un stabilizētu vērtību sistēmu, līdz ar to paceļot valsts konkurētspēju starptautiskā arēnā. Es būtu piesardzīga, vērtējot izglītību tikai darba tirgus griezumā, jo, kā zināms, darba devējam ir svarīgas tieši konkrētas prasmes nevis visas sabiedrības un atsevišķa indivīda intelekta līmenis.

Valērijs Buhvalovs (PCTVL): Laba izglītība ir tāda, kas ļauj katram cilvēkam turpināt savu tālākizglītību un paaugstināt profesionālo līmeni, turklāt ar stipri lielāku finansējumu nekā šobrīd.

Tātad laba izglītība ir dārga izglītība?

V.Buhvalovs: Ne tikai.

Šo pašu jautājumu uzdevām arī jauniešiem pirms diskusijas. Interesanti – par darba devēju interesēm jaunieši īpaši nedomā. Nākamais jautājums ir, kādām jābūt prioritātēm izglītības jomā?

S.Seņkāns: Ja Tautas partijai jāizvēlas divas iespējas, tad, pirmkārt, profesionālās izglītības sistēmas pilnveidošana. Sistēma pārveidojama, ņemot vērā darba devēju intereses, kā arī to, kādas profesijas būs nepieciešamas pēc desmit gadiem. Tātad profesionālajai izglītībai jāražo darbinieki tieši darba devējiem. Otra lieta ir augstākās izglītības, zinātņu institūtu ciešāka sasaiste ar ekonomiku, lai lielākajai daļai pētījumu būtu pievienotā vērtība. Akadēmiskā joma jau šobrīd pietiekami sekmīgi attīstās, būtu vairāk jāpievēršas pētījumu praktiskai pielietošanai.

V.Gluhovs: Svarīgi pārlikt akcentu no kvalitātes vērtēšanas uz kvalitātes vadību. Vajadzīgs sabiedrisks mehānisms, lai novērtētu un vadītu izglītības kvalitāti – iesaistītu nevalstiskās organizācijas, vecāku apvienības un skolotāju asociācijas.

J.Šmits: Visa centrā ir skolotājs, tātad, pirmkārt, nepieciešama skolotāja prestiža celšana, lai studenti, kas studējuši pedagoģiju, dotos uz skolām. Līdz ar to samazinātos skolotāju slodzes un paaugstinātos darba kvalitāte, arī skolēnu zināšanu līmenis. Otrkārt, jebkuras pārmaiņas, kuras mēs mēģinām darīt, nav īsti izprotamas ne skolotājiem, ne vecākiem, ne sabiedrībai kopumā.

B.Rivža: Programmā ir budžeta vietu palielinājums prioritārajiem virzieniem – dabas un inženierzinātnēm. Šajos četros gados ir tikai trīssimts vietas nākušas klāt. Tas skaits ir katastrofāli mazs. Otrkārt, nepieciešama profesionālās izglītības attīstība. Šeit domātas gan pasniedzēju algas, gan aprīkojums, gan jauniešu orientācija uz profesionālo izglītību, gan arī stipendiju palielinājums, kas faktiski jau uzsākts. Treškārt, jāceļ skolotāja prestižs.

I.Druviete: Manuprāt, Latvijā nepieciešama plaša un dziļa diskusija par mācību saturu, jo tieši mācību saturs palicis otrajā plānā. Vēl mums būtu jāpanāk, lai kopējais finansējums izglītībai būtu vismaz septiņi līdz astoņi procenti no iekšzemes kopprodukta. Šobrīd ir tikai četri. Un visbeidzot, budžeta vietu palielinājums augstskolās, ne tikai inženiertehniskajās specialitātēs.

Runājot par budžeta balsojumu, – kam jānotiek? Jūs visi tagad runājat par mērķiem, kuriem tā nauda vajadzīga, bet tas nekādi neatspoguļojas brīdī, kad nauda jāatvēl Izglītības ministrijai.

I.Druviete: Tā gan nevarētu teikt, Izglītības ministrijas finansējums ir ievērojams. Finansējums izglītībai pēdējo gadu laikā palielinājies, bet tas, protams, ir nepietiekams un tas būtu vismaz jādubulto, un tas nav nereāli.

Pirms šīs diskusijas studenti izveidoja problēmu topu, kuras viņi vēlētos redzēt maināmies Latvijas izglītības sistēmā. Pirmā problēma – lielāks finansējums studējošajiem gan budžeta vietu ziņā augstskolās, gan stipendiju skaita palielinājuma ziņā. Kā būtiski uzlabot studējošo finansējumu, lai studenti nebūtu spiesti mācību laikā strādāt?

S.Seņkāns: Ja ar stipendijām ir skaidrs, tad ar finansējumu studijām – tas jau nav pašmērķis. Jābūt skaidrībai, kā augstskola piešķirto naudu tērēs – naudu var izmantot budžeta vietu skaita palielinājuma, pasniedzēju algām vai augstskolas infrastruktūrai. Būtiski šo finansējumu varētu palielināt, piesaistot privāto sektoru, kas būtu ar mieru ieguldīt zināmas investīcijas nākamajos darbiniekos.

Sanāk, ka darba devējs zināmā mērā pirktu studentus. Bet, ja students nemācās un nevēlas turpināt strādāt izvēlētajā specialitātē?

S.Seņkāns: Bet uzņēmējs jau neiegulda konkrētā studentā, viņš pasaka augstskolai, cik cilvēku tam nepieciešams – viens students ir slikts, bet pārējie labi.

Uldis Luckāns, Studentu apvienības prezidents: Sakiet, lūdzu, kas tieši traucē un kādēļ Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes studenti jau šobrīd nesaņem finansētas Grindex vai citu farmaceitisko firmu stipendijas?

S.Seņkāns: Pirmkārt, Grindex jau ir piešķīris atsevišķas stipendijas. Otrkārt, acīmredzot darba devējs nav drošs par to, ko viņš saņems pretī. Darba devējam acīmredzot nav pārliecības par studenta zināšanām un sekmību. Augstskolai jāstrādā pie darba devēju ieinteresēšanas, jāparāda, ka šeit tiek saņemta kvalitatīva izglītība un darba devējs iegūs to, ko viņš vēlas.

V.Gluhovs: Priekšlikums varētu būt arī nodokļu atvieglojumu ieviešana darba devējiem, kuri investē studentos. Stipendiju skaitam jābūt lielākam. Naudu jāiegūst no valsts budžeta. Otrs veids būtu kreditēšana.

B.Rivža: Pašreiz jau ir nodokļu atvieglojumi, bet tas varētu būt viens solis nākotnē – nodokļu atvieglojumus pastiprināt.

Vai jūs redzat iespēju nobalsot par stipendiju skaita palielināšanu?

V.Gluhovs: Protams, ja šī joma tiek izvirzīta par prioritāti, tam nekas netraucē.

Bet ir jau prioritāte – re, studenti to tik tiešām grib!

J.Šmits: Domājot par lielāku finansējumu studējošajiem, nebūtu jāsāk ar bakalauru, bet gan ar maģistru un varbūt pat visvairāk ar doktorantūrā studējošajiem. Mums trūkst augstākā līmeņa akadēmiskā personāla.

B.Rivža: Ir simts trīsdesmit tūkstoši pilna un daļēja laika studentu un divdesmit pieci tūkstoši budžeta vietu. 14 procenti no viņiem saņem stipendiju 70 latu apmērā un nevar strādāt – tas noteikumos ir ierakstīts. Budžeta vietu skaits pēdējos četros gados, var pat teikt, pēdējos desmit gados praktiski nav palielinājies.

Es neticu, ka mēs varēsim nākamos četros gados papildus iegūt četrdesmit tūkstošus budžeta vietu. Tā kā partijas programmās atbalsta budžeta vietu skaita palielinājumu, prioritārie virzieni varētu būt maģistrantūra un doktorantūra. Doktorantūrai paredzēts atbalsts no Eiropas fondiem, stipendijas šeit ir lielākas, kā arī, ja piecos gados spēj aizstāvēt doktora grādu, kredīts nav jāatdod. Maģistrantūrai atbalsts ir tikai prioritārajos virzienos, bet es domāju, ka tur mums arī vajadzētu pastiprināt atbalstu.

I.Druviete: Šobrīd vairāk jādomā par pašu pamatu – par studiju finansējumu. Ja mēs iedomātos skalu, kur vienā pusē ir pilnīgi bezmaksas izglītība un otrā pusē visiem studentiem maksas izglītība, tad neviena no galējībām Latvijā pašreiz nav reāla. Partijas un arī atsevišķi izglītības politiķi pozicionējas kādā no šiem skalas punktiem. Jaunais laiks pozicionējas samērā tuvu valsts finansētajai augstākai izglītībai. Radikāls budžeta vietu palielinājums būtu nereāls. Visos izglītības dokumentos paredzēts augstākās izglītības finansējums vismaz divi procenti no iekšzemes kopprodukta. Ja mēs to sasniedzam, lēciens ir iespējams. Bet, protams, jādomā par mācībspēku un augstskolu gatavību. Mūsu nostāja ir pilnīgi skaidra –jāfinansē studiju vietas no valsts budžeta tik lielā apjomā, cik vien tas iespējams, arī privātajās augstskolās konkursa kārtībā.

V.Buhvalovs: Mūsu partija atbalsta ideju, ka pakāpeniski mums vajadzētu ieviest bezmaksas augstāko izglītību.

Cik tas izmaksās? Cik daudz naudas būtu vajadzīgs, lai kaut ko tādu paveiktu?

V.Buhvalovs: Jā, šobrīd mums tādas iespējas nav… Es nevaru pateikt.

B.Rivža: Apmēram papildu trīssimt miljonus latu.

Kā sekmēt, pirmkārt, to, lai cilvēki mācās kvalitatīvi un, otrkārt, kā viņus noturēt Latvijā pēc studiju beigšanas?

I.Druviete: Viens no kritērijiem varētu būt tieši studentu sekmes stipendiju saņemšanā. Ne mecenāts, ne darba devējs savu stipendiju nedos studentam, kas sev atvēlēto laiku neizmanto mērķtiecīgi. Iespējams, viens no mehānismiem varētu būt arī nosacījums noteiktu laiku nostrādāt apgūtajā specialitātē.

Studentu sastādītā topa otrā prioritāte – pedagogu sagatavotība atbilstoši mūsdienu dzīves prasībām. Šeit domāti ne tikai pamatskolu un vidusskolu skolotāji, bet arī augstskolu pasniedzēji. Tātad kā motivēt pedagogus izmantot jaunas mācību metodes? Kā jaunus pasniedzējus vispār dabūt skolā?

V.Buhvalovs: Pirmais solis būtu izstrādāt un ieviest skolās zinātniski pamatotu skolotāju darba kvalifikācijas novērtēšanas sistēmu. Otrais solis ir darba algu diferenciācija un paaugstināšana līdz trim minimālajām mēnešalgām.

I.Druviete: Pedagogu algu diferenciācija varētu būt vēlama, bet process ir ļoti problemātisks un piedāvātais modelis pašlaik vēl būtu pārdomājams. Mums ir, pirmkārt, jādomā par to, kā vidusskolēnu motivēt studēt pedagoģiju. Pedagoģija, metodika un psiholoģija ir ļoti svarīgas, ne tikai profesionālās zināšanas. Mēs studentu varam motivēt tad, ja pedagoģiskās specialitātes tiek izvirzītas par prioritāti. Nepietiek teikt, ka trūkst skolotāju. Līdz šim sistemātiski budžeta vietas pedagoģijā ir reducētas, lai varētu vairāk gatavot nepieciešamos inženierzinātņu speciālistus.

Lai pedagoģijas studenti pēc studijām aizietu strādāt skolās, patiešām varētu būt šis līgums. Otrs būtu konkurētspējīgas algas un treškārt, protams, arī atmosfēra sabiedrībā un pašā skolā.

S.Seņkāns: Manuprāt, ļoti labs veids, kā stimulēt pasniedzējus paaugstināt savu kvalifikāciju ir algu diferencēšanas sistēma. Jāvērtē divas lietas: darba kvalitatīvos rādītājus un iegūto izglītība. Pasniedzējus vērtētu pēc to studentu sasniegumiem, apmeklējuma un karjeras izaugsmes.

Ilze Muižniece, Garkalnes skolas skolotāja: Kas būs tas lielākais rādītājs? Kad būs alga – lielāka, ja man būs tas viens ģeniālais bērns vai es strādāju ar divdesmit vai trīsdesmit vienkāršiem bērniem?|

S.Seņkāns: Kā mērīt rādītājus, jāvienojas ar skolotājiem.

Kā panākt, lai nākamā gada 1.septembrī mums augstskolas katrā mācību kursā būtu divi brīnišķīgi pasniedzēji nevis, piemēram, viens.?

B.Rivža: Manuprāt, mums ir daudz izcilu skolotāju. Un ikviens no mums varētu atcerēties, ka tam ir bijuši izcili skolotāji. Bet, protams, lai skolotājs būtu kā personība, viņam pašam tādam arī jājūtas. Tāpēc ir vajadzīgs skolotāju prestižs, lai viņš pats tā justos. Vajadzīgs arī pasniedzēju un skolotāju materiālais nodrošinājums.

Tātad, vai nākamajā laika posmā ir paredzētas kādas noteiktas summas augstskolas pasniedzēju, tas ir, doktorantūras un maģistrantūras atbalstam?

B.Rivža: Ir. Algas palielināšana attiecas gan uz vidusskolu un pamatskolu skolotājiem, gan uz direktoriem, gan koledžu un augstskolu pasniedzējiem. Profesoram, piemēram, bija pamatalga piecsimt četri lati, būs jau astoņi simti.

Evija Papule, Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūra: Lai arī profesori saņems algu un viņu finansējums ir garantēts, tie cilvēki, kas strādā par lektoriem, tiem tiek palielināta slodze, bet atalgojums tiek samazināts.

B.Rivža: Kārtība ir tāda, ka augstskolas statusu nosaka doktoru skaits. Tāpēc jebkura universitāte ir ieinteresēta doktoros.

E.Papule: Doktoram ir sešas nodarbības nedēļā, lektoram – divpadsmit. Pie tam lektora alga ir zemāka kā profesoram un šīs sistēmas pamati ielikti jau sen senos laikos. Jo pat, ja lektors grib kļūt par profesoru, viņš to nespēj, jo viņam ir ikdienā jāstrādā. Doktors nespēj piedāvāt tos kursus, kurus pasniedz lektori, kas ir profesionāļi savā nozarē.

B.Rivža: Nu nepasniedz, ja negribi. Tas tev nav pamatdarbs!

Kāpēc, lai finanšu ministrs nelasītu lekcijas ekonomikas studentiem, kas tādā gadījumā būtu tikai ieguvēji. Bet vai jūs ministru dabūsiet par trīs latiem uz lekciju? Ja mēs domājam par to, ka iegūtajām zināšanām vajadzētu būt saistītām ar dzīvi, tad profesionālis, kurš lasa lekcijas, ir īstais veids, kā to panākt.

V.Gluhovs: Manas domas šeit būs pavisam radikālas. Mana pieredze pierāda, ka vislabākie skolotāji itin bieži ir cilvēki bez speciālās pedagoģiskās izglītības. Mums jāatļauj būt par skolotājiem cilvēkiem bez pedagoģiskās, bet ar akadēmisko izglītību, kuri grib strādāt skolās.

I.Druviete: Tad mēs nonāksim pirmatnējās kopienas laikmetā.

Mums jārunā par vēl vienu principiāli svarīgu lietu – kādu mēs vēlamies redzēt Latvijas tautsaimniecību un gaisotni? Kādai jābūt stratēģijai, lai sabalansētu un samērotu cilvēku skaitu, kas pēc pamatskolas iegūst profesionālo izglītību, kas sāk mācīties vidusskolā un pēc tam augstskolā?

B.Rivža: Tagad lielākā daļa turpina mācības vidusskolā, mazāk aiziet uz profesionālām skolām. Jauniešu skaits, kas šobrīd pēc pamatskolas aiziet uz profesionālajām skolām būtu jāpalielina. Tuvākajā laikā vajadzētu panākt, lai 60 procenti turpinātu mācības vidusskolā, bet 40 procenti aizietu uz profesionālajām skolām.

Tomēr mums jāpatur prātā, ka puse audzēkņu profesionālajās skolās nespēj normāli eksāmenus nokārtot. Var pat apgalvot, ka profesionālā izglītība ir izglītība tiem, kuri neder vidusskolai.

I.Druviete: Manuprāt, šai proporcijai jābūt pat pilnīgi apgrieztai – 25 procenti mācās vidusskolā, jo vidusskola ir skaidrs ceļš uz augstskolu, tas ir tikai starpposms. Pārējiem būtu jābūt arodskolā, kur jāapgūst arī vidējā izglītība, lai cilvēks nepieciešamības gadījumā var izglītoties arī augstskolā.

J.Šmits: Traģiskākā ir sabiedrības attieksme pret profenēm. Tieši tā – nevis profesionālas izglītības skola, bet profene. Ja neesi derīgs nekam, jāiet uz profeni. Tas ir jālauž. To var izdarīt vien tādā veidā, ka, tur ir jaunas iekārtas, kas tiešām dod iespēju darba tirgū piedalīties kā atbilstoši kvalificētam speciālistam.

Marija Golubeva, PROVIDUS pētniece: Negribu apstrīdēt jaunu telpu un iekārtu nozīmību profesionālajās skolās. Bet mums nepietiek tikai ar aprīkojumu. Cilvēks, kurš māca, ir pamatelements un ir stipri svarīgāks par aprīkojumu. Apskatot profesionālās izglītības pasniedzēju kvalitātes kritērijus, var manīt, ka par to ir domāts daudz mazāk nekā par vidusskolas vai augstskolas izglītības kvalitāti.

Anete Jēkabsone, studente: Kā apmācīt pasniedzējus, kas māca profesionālās izglītības iestādēs? Vai ir kāda programma?

I.Druviete: Mums nav īpašas programmas arodskolu pedagogu sagatavošanai, tā ir, vispārējas pedagogu sagatavošanas programmas un specializācija būtu nepieciešama.

B.Rivža: No Sociālā fonda paredzēti līdzekļi arī šīm programmām un pedagogu apmācībai.

S.Seņkāns: Mums nav vīzijas, kas būs nepieciešams pēc desmit gadiem – tā arī ir problēma runājot par izglītības kvalitāti un nākotni.

Sakiet, kad sanāks koalīcijas sēde šajā jautājumā? Ja partijām tā ir prioritāte, tad kādas problēmas? Kas traucē sadarboties tik globāli svarīgos jautājumos? Es saprotu, ka izglītības rezultāti tiks redzēti vien tikai pēc četrpadsmit un vairāk gadiem, un jums šobrīd vajadzīga uzvara oktobra vēlēšanās.

I.Druviete: Tā nav kampaņas lieta, tas ir svarīgs valstiski risināms jautājums. Pēdējos gados sāktas labas pārmaiņas. Sadarbība ar Ekonomikas ministriju stratēģiskajā plānošanā ir bijusi ļoti cieša un to, ka mums šīs stratēģijas trūkst, atzīst visi un visi arī jūtas par to vienlīdz vainīgi.

Mazākumtautību skolu reforma, kas šobrīd vairs nav tik aktuāla kā 2004.gadā, vai Tā joprojām ir jūsu partiju dienaskārtībā? Vai kāds šobrīd seko līdzi tam, kas notiek skolās, un kādus augļus skolu reforma ir nesusi?

I.Druviete: Es to negribu saukt par reformu. Tā ir sistēmiska Latvijas izglītības sistēmas sašķeltības pārvarēšana. Es zinu, ka ir partijas, kas vienmēr pret to iebildīs, bet pašlaik šie procesi tiek kontrolēti. Ir Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūra, kas pārrauga kvalitāti, un pašlaik mums jau jāiet soli tālāk –bilingvālās izglītības ieviešana visās skolās.

V.Gluhovs: Citas partijas runā, ka viss ir labi, viss ir pareizi. Atcerēsimies reformas mērķi – latviešu valodas prasmes uzlabošana. Skolās vēl daudz darāmā – nav modernu mācību līdzekļu, īpaši vidusskolas klasēm nav latviešu valodas un literatūras mācību līdzekļu.

B.Rivža: Tā nav – mēs tak sadalījām pusmiljonu latu, un tieši 10 procentus vairāk devām mazākumtautību skolām.

Turpinot par mazākumtautību reformu – vai mums ir dati par to, kā jūtas un mācās tie, kas šobrīd ir 12.klasē mazākumtautību skolās? Vai viņiem ir kādas problēmas ar izglītības zināšanu kvalitāti, vai ir problēmas iestāties augstskolās?

I.Druviete: Centralizētos eksāmenus 12.klasē šie bērni vēl nav likuši. Šis būs pirmais gads. Bet valsts pārbaudes darbi ir ļoti labi.

V.Buhvalovs: Man ir cita informācija. Apmēram 55 procentiem no visiem skolas absolventiem centralizētajos eksāmenos ir līmeņi no D līdz F. Tas ir ļoti slikti – vairāk par pusi. Arī valodas lietojums ietekmē šo rezultātu.

Noslēgumā jautājums par obligātu vidējo izglītību. Kā jūs uzskatāt vai lēmums par obligātu vidējo izglītību būtu Latvijai būtiski nepieciešams vai tas būs tīri dekoratīvs?

S.Seņkāns: Grūti pateikt. Mūsu partijas programmā ierakstīts, ka vidējā obligātā izglītība ir vajadzīga, lai bērni, kuri nav tik sociāli nodrošināti, varētu iegūt vidējo izglītību.

V.Gluhovs: Mūsu partija arī uzskata, ka vidējā obligātā izglītība ir nepieciešama, bet šīs solis nevar būt tik ātrs.

I.Druviete: Bez vidējās izglītības mēs Eiropas Savienībā būsim atpalikuši. Ja Eiropā 85 procenti cilvēku ieguvuši vidējo izglītību, tad Latvijā tie ir tikai 72 procenti. Ja mēs šo soli nesperam tuvāko četru gadu laikā, tad atkārtosies tas, par ko jau es brīdināju – mēs stipri atpaliksim. Būtu jālieto termins – daļēji obligātā vidējā izglītība, kas gan ir pretrunīgs pats par sevi un pēc būtības, bet citādi mēs to nosaukt nevaram un ir jāsagatavo, protams, materiālā bāze, skolu sistēma, skolotājiem nepieciešama sagatavošanās, tādēļ pašlaik mēs nevaram pateikt – lūk, ar nākamā gada pirmo septembri.

B.Rivža: Nacionālās Attīstības plānā, kas jau apstiprināts Ministru kabinetā jau ierakstīts – pakāpeniska pāreja uz obligātu vidējo izglītību. Tas ir laiks līdz 2013.gadam.

J.Šmits: Ļoti skaidri jādefinē, kas ir obligātā vidējā izglītība, jo ļoti daudzi sabiedrībā saprot, ka tā ir vispārējā vidējā izglītība. Mūsu partijas nostāja, ka mācības līdz astoņpadsmit gadu vecumam profesionālā vai vispārējā izglītības iestādē ir obligātas. Līdz astoņpadsmit gadiem ir jāmācās.

Tātad ir kaut kāds minimums, kas attiecas vienādi gan uz profesionālajām, gan vispārējām skolām?

I.Druviete: Dubultie standarti starp šīm skolām nedrīkstētu pastāvēt.