Recenzija par pētījumu "Sabiedrības integrācijas institucionālās politikas analīze"
Sabiedrības integrācijas jautājums jau vairākus gadus izraisījis asus strīdus nevien starp latviešu un krievu medijiem, starp mazākumtautību aktīvistiem un valdību, bet arī starp dažādu partiju pārstāvjiem valdošajā koalīcijā. Lai arī tas bijis starptautisko organizāciju un ārzemju pētnieku pastāvīgais interešu objekts, maz pētnieku Latvijā pievērsušies šim jautājumam. Tāpēc jebkurš jauns pētījums ir uzmanības vērts. Īpaši apsveicami, ka nesen izdotās grāmatiņas “Sabiedrības integrācijas institucionālās politikas analīze” autori ir gados jauni pētnieki – Ivars Indāns un Valts Kalniņš.
Autori par savu mērķi izvirza “analizēt galvenās institūcijas, kas piedalījušās integrācijas politikas veidošanā” (6. lpp.). 64. lappušu garajā darbā autori cenšas aplūkot dažādu institūciju darbību gandrīz visās ar integrāciju saistītajās nozarēs – pilsonībā, integrācijā reģionos, valodā, kultūrā un izglītībā, integrācijas institūcijās, un informācijas politikā. Diemžēl šis recenzents ir spiests secināt, ka autori ne īpaši veiksmīgi ir izpildījuši solīto, jo, ar nelieliem izņēmumiem, analīze ir ļoti virspusēja.
Interesantākais recenzējamā darbā ir autoru centieni aplūkot pāris jautājumus, kas līdz šim ir maz apspriesti sabiedrībā vai ekspertu vidū. Autori aplūko eventuālās “pozitīvās diskriminācijas ieviešanu valsts un pašvaldību struktūrās” un tās priekšrocības un trūkumus (22.-23. lpp.). Iespējams, ka autori ir paši pirmie pētnieki, kas šo tēmu cilājuši. Autori analizē iespēju attiecināt šādu politiku nevis uz visiem mazākumtautību pārstāvjiem, bet tikai uz “Latvijas pilsoņiem, kuri pēc savas etniskās piederības nav latvieši” vai kuriem dzimtā valoda nav latviešu valoda (22. lpp.). Šis recenzents var tikai piekrist autoru atziņai, ka daudziem latviešiem šāda politika būtu nepieņemama un, ja kāds šo jautājumu nopietni izvirzītu, “būtu nepieciešama sevišķi plaša, izsmeļoša un ilgstoša sabiedrības diskusija” (23. lpp.). Iespējams, ka vajadzētu sākumā apspriest nevis pozitīvās diskriminācijas ieviešanu, bet diskriminācijas novēršanu, kas kļūst arvien aktuālāks jautājums Eiropas Savienības ietvaros.
Otra oriģināla tēma recenzējamā darbā ir priekšlikums veikt “politisko simbolu popularizēšanu sabiedrībā” (41. lpp.). Zinātniski pamatoti un politiski atbalstāmi ir autoru priekšlikumi valstiski popularizēt kā vienojošus svētkus 1991.gada janvāra barikāžu atceri, Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990.gada 4.maijā un 23.augustu kā Baltijas vienotības dienu. Šie piemēri liek domāt, ka ne visi vēstures jautājumi sabiedrību šķeļ un ka to vienojošais potenciāls nav līdz šim izmantots.
Tie, kas ikdienā nodarbojas ar integrācijas jautājumiem, neko citu jaunu šajā darbā neatradīs. Kopumā darbs izraisa vilšanos, jo analīze ir nepietiekami detalizēta un dokumentēta, lai piesaistītu speciālistu uzmanību. Autoriem var piedot, ka analīze jau ir mazliet novecojusi (Saeima tikko pieņēmusi Sabiedrības integrācijas fonda likumu, ir pieejami jauni socioloģisko aptauju dati). Grūtāk autoriem piedot virspusēju analīzi.
Autori velta pārsteidzoši maz uzmanības vienai no lielākajām valsts iniciatīvām integrācijas jomā, Latviešu valodas apguves valsts programmai (LVAVP). Autori tai velta nepilnu lappusi (37.-38. lpp.) un visu analīzi balsta uz vienu interviju ar LVAVP vadītāju Aiju Priedīti! Runājot par latviešu valodas apguves veicināšanu, autori vispār nepieskaras izglītības sistēmai un būtiskajam jautājumam par vidējas izglītības pāreju uz mācībām latviešu valodā un skolu gatavībai šim solim.
Kaut arī vienas sadaļas virsrakstā parādās vārds “kultūra”, velti tur meklēt analīzi par kultūrpolitikas integrējošo potenciālu un atbildīgajām institūcijām šajā jomā. Autori nepiemin ne Kultūras ministriju, ne Rīgas domes Kultūras komiteju, ne Kultūrkapitāla fondu. Visvairāk gribētos redzēt analīzi tieši par Kultūrkapitāla fonda darbību un par to, kāda varētu būt funkciju sadalījums kultūras jomā starp Kultūrkaptiāla fondu un jaundibināmo Integrācijas fondu.
Analizējot priekšlikumus izveidot dažādus integrācijas institūcijas (44.-53. lpp.), piemēram, integrācijas fondu, integrācijas ministra posteni, u.tml., autori bieži min iespējamās izmaksas. Iespējams, ka aiz minētajiem cipariem slēpjas kāda dziļāka analīze, taču lasītājam ar to iepazīties nav lemts. Taču līdz ar to, nav arī iespējams nopietni izvērtēt dažādus modeļus. Piemēram, runājot par integrācijas ministra posteni, autori nez kā ir aprēķinājuši, ka jābūt 26 štata vietām, kas izmaksātu Ls 190 000 gadā (51. lpp.). Kāpēc nepieciešams tik daudz štata vietu? No kādām pozīcijām sastāv šī summa? Speciālistam šāda informācija ir nepieciešama, bet šādi operējot ar cipariem, autori dod vielu integrācijas pretiniekiem, kas pārmet, ka integrācijas politikas mērķis ir radīt jaunas darba vietas ierēdņiem.
Aplūkojot iespējamās integrācijas institūcijas, autori izvirza visai dīvainu variantu – “integrācijas ombudsmena” nodibināšanu (51.-52. lpp.). Autori pareizi traktē ombudsmena pamatfunkcijas – likumības uzraudzību un sūdzību izskatīšanu par amatpersonu pārkāpumiem. Tomēr šim recenzentam paliek neskaidrs, ar ko īsti nodarbotos integrācijas ombudsmens. Vai tas izskatītu sūdzības par integrācijas programmas neīstenošanu? Vai tas uzraudzītu citu integrācijas institūciju amatpersonu darbību? Šķiet, ka autoriem, līdzīgi daudziem Latvijā, kas piedalījušies nesenajās diskusijās par ombudsmenu, nav īstas skaidrības par to, kas ir un nav ombudsmens.
Autori vairākkārt piemin ASV organizācijas “Freedom House” veikto integrācijas jomā 1999. un 2000.gadā, palīdzot Naturalizācijas Pārvaldei (15. lpp.), atbalstot NVO (18.-20. lpp.), un finansējot latviešu valodas projektus (38.-39. lpp.). Dīvaini, bet autori piemin tādus nopietnus finansētājus kā Eiropas Savienību un Apvienoto Nāciju Attīstības Programmu tikai garāmejot, un vispār nepiemin Sorosa fondu, kas integrācijas jomā strādā kopš 1992.gada. Nepamet aizdomas, ka iemesls meklējams apstāklī, ka viens no autoriem kādu laiku strādājis tieši “Freedom House” un ka informāciju nevajadzēja tālu meklēt.
Ja darbs nebūs interesants speciālistiem, tas nav ieteicams arī plašākai publikai, jo robi analīzē ir tik lieli, ačgārnību tik daudz, un pamatinformācijas par sabiedrības integrāciju tik maz. Ceru, ka autori turpinās rakt integrācijas laukā, bet ka turpmāk viņi to darīs dziļāk un pamatīgāk.