Foto: Wonderlane

Ko sabiedrība var darīt, lai reālajā dzīvē būtu vieglāk apvienot dzimumu līdztiesību ar vecāku pienākumiem un darba dzīvi?

Piedāvājam galvenās tēzes no semināra ar zviedru žurnālistes un publicistes Barbrū Hedvalles un antropoloģes Aivitas Putniņas piedalīšanos.

Barbrū Hedvalle (Barbro Hedvall):

Ārzemniekiem nezviedriem visinteresantākais zviedru ģimenes modelī ir tas, ka tiešām tētis un mamma uz pilnīgi vienādiem noteikumiem rūpējas par bērnu.
Taču tā nav bijis vienmēr. 1975.gadā, kad Apvienotās Nācijas pirmo reizi bija noteikušas sieviešu gadu, es diezgan aktīvi iesaistījos šajā darbā. Tajā gadā viens no mūsu populārajiem dāmu žurnāliem atļāvās laist klajā žurnāla numuru angļu valodā, kam uz vāka bija nofotografēts vīrietis un viņam uz vēdera bērnu somiņā bija mazs zīdainītis zīdaiņa rāpulītī. Atceros tas izraisīja milzīgu rezonansi sabiedrībā.

Vēl lielāku rezonansi izraisīja reklāmas metro stacijās, kur viens no Zviedrijā pazīstamiem svarcēlājiem, ļoti spēcīgs vīrietis, cēla mazu zīdainīti.
Ar šo attēlu palīdzību valsts vēlējās pievērst uzmanību tam, ka ir izmaiņas apdrošināšanas sistēmā un ka arī tētiem un vīriešiem ir iespēja izmantot bērnu kopšanas atvaļinājumu.

Jaunums – bērnu kopšanas atvaļinājums tēviem

Toreiz bērnu kopšanas atvaļinājums tēviem bija kaut kas pavisam jauns un gandrīz neviens to sākumā neizmantoja, bet tagad ir pagājuši jau gandrīz 40 gadi un tiešām tas ir kļuvis par parastu parādību sabiedrībā, arī ja nevar teikt, ka bērnu kopšanas atvaļinājumu tēvi ņem tikpat bieži, cik mammas. Parasti proporcija ir tāda, ka no visa laika, ko vecāki pavada mājās kopjot bērnus, apmēram ¾ laika mājās ar bērniņu ir mamma un ¼ tētis. Tātad pilnīga vienlīdzība šajā jautājumā vēl nav sasniegta.
Svarīgi, lai sabiedrībā būtu pozitīvi paraugi, pazīstami cilvēki ar zināmu statusu sabiedrībā, kas rāda šādu pozitīvu paraugu. Atceros, ka zviedru lielākā laikraksta politiskās nodaļas vadītājs toreiz izmantoja vairākus mēnešus bērnu kopšanas atvaļinājumam.

Domāju, ka šīs pārmaiņas aizsākās 60. gadu sākumā, kad sabiedrībā ienāca jauna, labi izglītota paaudze, kura pacēla šos jautājumus sabiedrības diskusijas līmenī, veidojot debates par vienlīdzību un dzimumu līdztiesību. Līdz pat 60. gadu sākumam sabiedrībā dominēja tāds viedoklis, ka vīrietim, protams, ir sava profesija, sievietei arī ir profesija, bet viņai ir vēl arī mājas un – vai viņa visu var paspēt.

Pārmaiņas izraisīja vairāki faktori:
•sabiedriskās domas veidošana,
•ekonomiskie uz sociālie faktori, 40. gados dzimusī paaudze ieguva ļoti labu izglītību un gribēja to likt lietā,
•apstākļi iekrita laikā, kad Zviedrijas ekonomika attīstījās un bija pieprasījums pēc darba rokām,
•šīs izmaiņas noveda pie politiskiem lēmumiem 70. gados,
•60. gados visu laiku pieaug spiediens no sieviešu politiķu puses.

Zviedrijā sievietes balsstiesības ieguva 1921. gadā, bet līdz pat 1970. gadam sieviešu deputāšu skaits bija tikai 14%. Pēc 70. gada katrās nākamajās parlamenta vēlēšanās tika ievēlēta ar vien lielāka sieviešu proporcija. Apmēram 80. gadu vidū īpatsvars sasniedza apm. 45%, kas ir vidējais arī šobrīd.

Pārmaiņas, kas notika 70. gadu sākumā, būtiski ietekmēja gan tas, ka sievietes bija daudz labāk izglītotas, sievietes pašas kļuva politiski aktīvākas un arī sievietes vēlētājas sabiedrībā ieguva arvien lielāku nozīmi.

Izmaiņas nodokļu sistēmā

Sākot ar 1971. gada Zviedrijas nodokļu sistēma attiecās pret katru cilvēku kā indivīdu. Ar nodokļiem tiek aplikts indivīds, nevis cilvēks, kas ietilpst mājsaimniecībā vai ģimenē. Šī nodokļu sistēma attiecās gan uz veselības apdrošināšanu, gan uz pensijām. No šī brīža ģimenes locekļiem vairs nav pienākuma finansiāli nodrošināt pārējos pieaugušos mājsaimniecības, ģimenes locekļus. Valsts vairs neuzliek par pienākumu apgādāt vīru/sievu. Likumdošana neskatās uz to, vai cilvēks dzīvo viens, vai ģimenē. Vecākam ir pienākums apgādāt pašam sevi un apgādāt savus bērnus. Šo pārmaiņu rezultātā arvien vairāk sieviešu bija motivētas meklēt darbu. Pirms tam abu cilvēku ienākumus rēķināja kopā un jo lielāks tas bija, jo lielāks nodoklis bija jāmaksā, tāpēc bija arguments, ka tas nav izdevīgi. Vienlaikus tika arī pamatīgāk finansēta valsts bērnu aprūpes sistēma. Tas nozīmēja, ka arī ģimenes ar vidējiem ienākumiem varēja sūtīt bērnus uz bērnu dārziem. Būtiskie lēmumi tātad ir bērnu dārzu tīklu spēcināšana un izmaiņas nodokļu sistēmā. Vēl viens faktors bija abortu veikšanas tiesības, kas sievietēm deva drošību.

Ekonomiskās atšķirības joprojām pastāv. Daudz sieviešu strādā un studē, no visiem studiju beidzējiem aptuveni 60% ir sievietes, lai gan izteikti tehniskās fakultātēs vairākums studentu ir vīrieši. Ir redzams, ka joprojām pastāv algu atšķirības, protams, zināmā mērā tas saistīts ar to, kādās jomās sievietes un vīrieši izvēlās strādāt. Daudz sieviešu izvēlas strādāt sabiedriskajā sektorā, medicīnā, skolās. Vīrieši savukārt aktīvi piedalās tautsaimniecībā, biznesā. Šajos sektoros pastāv algu atšķirības, tāpēc arī veidojas algu līmeņa atšķirība.

Skumjākais ir tas, ka gados jauni vīrieši un sievietes prestižās jomās ar vienlīdz labu izglītību, ja vienā laikā sāk strādāt, pēc kāda laika vīrieši pelna daudz vairāk. Tas saistīts ar to, ka jaunām sievietēm jāiemācās vairāk prasīt lielāku algu. Zviedrijā ekonomiskā vara lielā mērā vēl ir vīriešu rokās. Uzņēmumos, kas ir kotēti biržā tikai 14 no tiem izpilddirektores ir sievietes. Tomēr divos ļoti ietekmīgos uzņēmumos direktore ir sieviete.

Sievietes politikā

Zviedrijas parlamentā sievietes ir labi pārstāvētas tāpat pašvaldībās un valdībā. Skaitliskā pārstāvniecība ir līdzīga, bet grūti teikt, vai politiskā vara sadalīta vienādi. Zviedrija nepatīkami izceļas ar to, ka nav bijusi neviena sieviete premjerministre. Vairāku politisko partiju vadītājas tomēr ir sievietes, bet tās pamatā ir skaitliski mazas partijas.

Kāpēc sievietēm grūti kļūt par „top politiķi”? Zviedrijā personības kā Angela Merkele vai Mārgareta Tečere negūtu panākumus. Savās valstīs šīs sievietes ieguvušas ietekmi, jo darbojušās uz tādiem pašiem noteikumiem kā vīrieši, bet Zviedrijā ar to vien nepietiek, tiek prasīts daudz vairāk. Sievietei Zviedrijā jāprofilē sava sievišķība, jāpasniedz sevi kā feministi. Ja kādai sievietei izdodas sevi apliecināt kā daudzpusīgai, tad parādīsies kāds, kas teiks, ka nevajag sievieti, bet vajag politiķi.

Zēni un meitenes kopā mācās gan bērnudārzā, gan skolā. Tomēr ir redzams, ka plaši izplatīts jau agrā vecumā ir ass un seksistisks žargons. Domāju, ka jauniešiem bieži pietrūkst vērtējuma un iekšējās barjeras par kaut ko pirms tu to izplati tālāk. Bieži tas attīstās par emocionālu vardarbību. Pieaugušajiem jauniešu acīs Zviedrijā ir maz autoritātes, tāpēc šo procesu ir grūti ietekmēt. Vardarbība pret sievietēm arī ir jautājums, par ko daudz tiek runāts, bet apmēru ir grūti noteikt. Tiek strādāts pie tā, lai sievietēm būtu patvēruma iespējas. Vēl viena problēma ir jaunas sievietes, kas nāk no citām kultūrām un kuras ļoti kontrolē viņu ģimenes. Kaut arī pastāv šīs problēmas, tām tiek pievērsta uzmanība un pozitīvi ir tas, ka tas netiek noklusēts.

Dr. Aivitas Putniņas prezentācija ‘Dzīves kvalitāte no dzimuma perspektīvas’:

Vīriešiem un sievietēm ir ļoti atšķirīgi dzīves ceļi. Jaunībā abiem dzimumiem dzīve ir samērā līdzīga un izejas pozīcija ir vienlīdzīga, jo jaunieši ir aizņemti ar mācībām un izklaidi, pavadot šajās nodarbēs aptuveni vienādu laiku. Kad piedzimst bērni, tad dzīves ceļi pašķiras. Vīriešiem ir vairāk vai mazāk homogēnas dzīves, lai gan tiek runāts par līdzsvaru starp mājām un darbu, darbs noteikti dominē, loma darbā nosaka vīrieša statusu. Sievietēm turpretim pēc bērna piedzimšanas galvenie pienākumi ir: mājas dzīve, bērni un visbeidzot darbs. Pie sieviešu pienākumiem mēdz parādīties arī „rūpes par vīru”, lai gan vīriešiem nekad neparādās pienākums „rūpes par sievu”, viņi apgādā ģimeni, bet atsevišķi cilvēki nekad netiek individualizēti. Sievietes pēc 45, 40 gadiem sāk „rūpēties par sevi”, proti, apgūt papildus prasmes, jaunas nodarbošanās.

Nereģistrētu partnerattiecību skaits pieaug. Tās nav tik stabilas un tajās nav tik daudz bērnu. Valsts neatzīst nekādas citas partnerattiecības kā tikai laulības. Ir redzama ir diezgan liela dažādība ģimeņu veidos, proti, parādās ģimenes, kas veidojušās no citām ģimenēm, kas pašķīrušās. Pēc laulību šķiršanas par bērniem parasti rūpējas mātes un no tēviem pat netiek sagaidīts līdzvērtīgs rūpju daudzums. Ir tendence, ka vīrieši vairāk rūpējas par esošā brīža partnera bērniem un nevis paši par savējiem.

Ir novērojams augsts vardarbības līmenis ģimenēs un arī augsta tolerance pret šo vardarbību. Par spīti visam Latvijā ir samērā konservatīvs skatījums un normatīvais rāmis attiecībā uz ģimenes institūciju.

Kopš 2003. gada laulība kā partnerības veids kļūst arvien mazāk izplatīta. Nereģistrēto partnerattiecību skaits pieaug. Latvijas sabiedrība uzskata, ka nepieciešama spēcīgāka laulības institūcija.

Veikts pētījums par viena dzimuma partnerattiecībām un bērnu audzināšanu. Tās iekļāvušas ne tikai homoseksuālus partnerus, bet lielākoties gadījumus, kad bērnu audzina kopā meita un māte. Parasti „stāstu līmenī” pretējā dzimuma pārstāvja klātbūtne joprojām ir manāma, arī ja reāli viņš ģimeni ir pametis. Kāda sieviete vēlējusies ar dēlu izveidot citādas attiecības kā viņai bijušas ar savu māti un tāpēc viņu bieži apskāvusi. Tas izraisījis negatīvu reakciju no zēna, iespējams, jo viņš nav redzējis, ka abas sievietes apskaujas un tāpēc uzskatījis šādu rīcību par nenormālu. Gadījumos, kad bērnu audzina māte un vecmāte, viņas nedomā par ģimenes modeli kā „viendzimuma”, bet turpina domāt vīrieša un sievietes vecāku nepieciešamības kategorijās.

Liela daļa Latvijas sabiedrības uzskata, ka tēvi ir spējīgi pieskatīt bērnus. Gandrīz puse respondentu uzskata, ka tēvi var būt tikpat labi bērnu pieskatītāji kā mātes. Bet aptuveni tikpat daudz arī šim uzskatam nepiekrīt. Uz jautājumu par to, vai tēviem vajadzētu iesaistīties bērnu aprūpē līdz bērns sasniedz viena gada vecumu, gandrīz 1/3 respondentu piekrīt. Dati par pienākumu sadalījumu mājas darbos norāda uz to, ka slogs lielā mērā ir uz sieviešu pleciem. Aptuveni vienlīdz daudz tiek darītas tikai atsevišķas lietas – kā ēst gatavošana. Tikai vīriešu pienākums ir nelielu remontdarbu veikšana, taču jāņem vērā, ka šādi remontdarbi visticamāk nav jāveic sevišķi bieži.

Seminārs notika 27. martā. Pasākumu organizēja Zviedrijas vēstniecība, Zviedrijas institūts.