Raksts

Valsts sargā ģimenes. Visas?


Datums:
12. jūnijs, 2007


Autori

Dita ArājaRita Ruduša


Foto: Tricia

Ir jāpaskatās patiesībai acīs un jādiskutē par to, kas šodienas Latvijā ir ģimene.

Politiskajā retorikā bieži lietotais termins “tradicionālā ģimene” attiecas tikai uz nelielu daļu Latvijā dzīvojošo ģimeņu. Arī likums ģimeni traktē šauri. Draudzības dienu laikā notikušajā Ģimenes konferencē apvienība Mozaīka un politika.lv aicināja politiķus diskutēt par Latvijā pastāvošajiem dažādajiem ģimenes modeļiem, tiem veltīto politisko retoriku un to, kā valsts aizsargā dažādajās ģimenēs dzīvojošo bērnu tiesības. Diskusijā piedalījās Boriss Cilevičs (Saskaņas centrs), Juris Sokolovskis (PCTVL), Solvita Āboltiņa (Jaunais laiks), Edgars Vaikulis (LPP/LC) un Leons Līdums (Tautas partija). TB/LNNK un ZZS no līdzdalības diskusijā atteicās.

Kādi ģimenes modeļi, jūsuprāt, pastāv šodienas Latvijas realitātē?

Boriss Cilevičs: Mēs visi zinām, ka ģimenes jēdziens, ģimenes modeļi laika gaitā mainās. Tas ir saistīts galvenokārt ar modernizāciju. Diezgan strauji samazinās tādu tradicionālo patriarhālo ģimeņu skaits, kādas bija raksturīgas pirms modernizācijas laikmeta. Mūsdienās izplatītas ir tā saucamās nukleārās ģimenes, kurās ir dzīvesbiedri ar bērnu. Bet arī šāds modelis pakāpeniski aiziet pagātnē un parādās jauni modeļi — māte ar bērnu, tēvs ar bērnu, nereģistrēti pāri. Arvien vairāk ir ģimeņu, kurās ir vecvecāki ar mazbērniem. Pieaug arī citu veidu nepatriarhālo ģimeņu skaits, ieskaitot arī viendzimuma partnerus.

Juris Sokolovskis: Kolēģis jau uzskaitīja visus ģimeņu modeļus. Es tikai gribu pievērst uzmanību tam, ka neatkarīgi no tā, vai attiecības ir reģistrētas vai nereģistrētas, atzītas vai neatzītas, neatkarīgi no sabiedrības attieksmes pret vienu vai otru modeli, šie modeļi eksistē. Jautājums ir, kurus no tiem reglamentēt.

Solvita Āboltiņa: Es, protams, kā cilvēks ar juridisku izglītību, atzīšu, ka gan Satversmē, gan Civillikumā ir ļoti šauri definēta ģimene, ar to saprotot laulātos — vīrieti, sievieti — un viņu bērnus. Taču es piekrītu iepriekš runājušajiem kolēģiem, ka reālā situācija ir daudz savādāka. Un ir statistikas dati rāda, ka pāri 50% partnerattiecību neatbilst likuma definīcijai. 30% audzina viens no vecākiem, 50% laulību tiek šķirtas, 40% bērnu dzimst ārlaulībā, 10% ģimeņu ir neauglīgas un daudzas ģimenes nevēlas bērnus sociālo un ekonomisko apstākļu dēļ. Protams, ka viss, kas notiek mūsu valstī — arī migrācija uz Īriju, kad bieži vien bērni paliek [Latvijā] — pierāda to, ka vienkārši ir jāpaskatās patiesībai acīs un jādiskutē par to, kas tad īsti ir ģimene. Diskusija ir nepieciešama.

Edgars Vaikulis: Šobrīd Latvijas Pirmās partijas (LPP) un Latvijas ceļa (LC) apvienībā notiek diskusijas par to, kādā veidā attīstīt un nostiprināt dažādus ģimenes modeļus, taču apvienībā ietilpstošās LPP pozīcija līdz šim ir bijusi visai viennozīmīga un konsekventa — mēs uzskatām, ka vienīgais dabīgais ģimenes modelis ir māte, tēvs un viņu savienības rezultātā dzimuši bērni. Taču diemžēl tā nav simtprocentīga realitāte. Ir ģimenes, kurās ir tikai viens no vecākiem, jo otrs ir gājis bojā vai ģimene ir šķirta, un diemžēl pastāv Latvijā arī tāda realitāte, kā ārpus ģimenes bērnu aprūpe. Bet, mūsuprāt, arī šis būtu pēc iespējas mazināms, veicinot pasākumus, lai bērni augtu ģimenēs.

Leons Līdums: Es pārstāvu Tautas partiju, kas sevi definē kā konservatīva partija. Partijas programmā teikts, ka mēs atbalstām tradicionālo ģimenes modeli, jo uzskatām, ka šāds modelis piedāvā vislabākās iespējas tam, lai izaugtu harmonisks, iekšēji sakārtots cilvēks. Bet es, protams, saprotu, ka atsevišķās jomās politiskās partijas neapsteidz sabiedrības realitāti un līdz ar to partijās jānotiek iekšējām diskusijām, lai identificētu sevi attiecībā pret esošo situāciju. Es domāju, ka ģimenei ir galvenokārt jābalstās uz vērtībām un, manuprāt, labas vērtības var audzināt gan tradicionālā ģimene, gan arī tāda, kas mūsu izpratnē ir netradicionāla.

Tātad, visi klātesošie politiķi necerētā vienprātībā atzīst, ka realitāte atšķiras no tā ģimenes modeļa, kāds ir definēts likumdošanā. Vai tas nozīmē, ka ģimenes jautājumus reglamentējošie likumi ir morāli novecojuši un, ja ir, tad tādas izmaiņas tajos būtu nepieciešamas?

Līdums: Es domāju, ka Latvijā dažādu iemeslu dēļ sabiedrība pieturas pie konservatīviem uzskatiem. Diskusija par to, ka likumdošanā varētu būt tālāki soļi attiecībā pret ģimeni, var nenākt tik viegli. Bet mēs nedzīvojam noslēgtā vidē, dzīvojam globalizētā pasaulē, kurā viss mainās. Es domāju — ja mēs sekmētu, ka mēs šīs partnerattiecības atbalstītu likuma veidā, tad tas būtu pirmais mērķis, uz kuru virzīties.

Vai ar to jūs domājat jebkādas partnerattiecības, kas nav laulība — gan pretējā dzimuma, gan viendzimuma?

Līdums: Es domāju, ka tas, uz ko mēs patlaban virzāmies, ir viendzimuma partnerattiecības. Es domāju, ka tas būtu civilizēti, ja mēs varētu uzlabot mantisko vai juridisko jautājumu atrisināšanu likumīgā veidā.

Vai jūsu partija būtu gatava spert šo soli un rosināt šādas pārmaiņas likumdošanā?

Līdums: Es baidos to apgalvot, jo mūsu nostāja pagaidām ir konservatīva. Ir nepieciešamas pietiekami lielas diskusijas, jo viedokļi mums ir dažādi. Baidos, ka mēs nerosinātu. Bet mēs varētu par to diskutēt.

Vaikulis: Latvijas sabiedrība savā lielajā vairākumā ir izteikti konservatīva, vērsta uz gadu tūkstošos nostiprināto vērtību sargāšanu. Mēs, kā kristīgi-konservatīva partija, sakām — par laimi Latvijas sabiedrība ir šāda. Jāatzīst, ka sabiedrība piedzīvo transformāciju gan globalizācijas ietekmē, gan ņemot vērā kaut kādus procesus sabiedrības iekšienē. Taču neuzskatu, ka likumdevējiem jāpiemērojas visiem procesiem un izmaiņām, kuras sabiedrībā notiek. Tieši otrādi, likumdevējam būtu jānostiprina tas, uz kā šī sabiedrība balstās. LPP vienmēr ir uzskatījusi, ka Latvijas sabiedrības balsts ir normāla, stabila ģimene, kas ir viena no valsts pamatvērtībām. Mūsuprāt, tam tā arī jāpaliek. Sabiedrība dažkārt pieņem vērtības, kas nav atbalstāmas. Piemēram, cilvēki bieži neapdomīgi izvēlas braukt alkohola reibumā. Ko dara likumdevējs? Piemērojas šai situācijai un atzīst to, ka tas ir normāli un nosaka, ka turpmāk var braukt arī reibuma stāvoklī? Vai, tieši otrādi, mēs “piegriežam skābekli”, palielinām sodus? Arī atkāpes no, mūsuprāt, vienīgās dabīgās ģimenes, kurā ir māte, tēvs un bērni, mūsuprāt, rosina nevis diskusijas par to, ka būtu jāpaplašina ģimenes jēdziens, bet tieši otrādi, ka būtu jāveicina sabiedrībā izpratne par šādas normālas, dabīgas ģimenes nozīmi cilvēka izaugsmē.

Vai jūs varētu precizēt, vai jūs par “normālu” uzskatāt tikai pretējā dzimuma reģistrētu laulību ar bērniem?

Vaikulis: Es negribētu tomēr būt tik konservatīvs, jo, galu galā, esmu jauns cilvēks, kurš vairākus gadus dzīvojis nereģistrētās attiecībās. Tomēr attiecībā uz viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju mēs būtu atturīgi, lai neteiktu — noraidoši. Līdz ar to diezin vai no LPP deputātiem varētu sagaidīt iniciatīvas par to, ka likumdošanā kaut kas šajā sakarā būtu jāmaina.

Āboltiņa: Es gribētu piekrist viedoklim par konservatīvo sabiedrību, bet vienlaikus piebilst, ka ne tikai vecāka gadagājuma cilvēki veido sabiedrību, bet arī jauni, kuri ir daudz atvērtāki procesiem, kas notiek ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Mītu par konservatīvo sabiedrību nevajadzētu uzsvērt kā pašu galveno. Kas mani uztrauc un ko es gribētu atzīmēt — politiķi šo tēmu izmantoja naida kurināšanai un veicināja neiecietību sabiedrībā. Rezultātā arī tika iniciēti grozījumi Satversmē[1].

Šādā situācijā, kad mūsu valsts arī starptautiski izceļas ar to, ka ir neiecietīga pret to, kas reāli pastāv, protams, būtu grūti rosināt diskusiju par kaut kādu citu ģimenes modeļu atzīšanu. Bet es uzskatu, ka šodienas problēma — lai tās būtu partnerattiecības starp diviem viena dzimuma cilvēkiem vai nereģistrētas attiecības starp divu dzimumu cilvēkiem — ir tie jautājumi, kas būtu risināmi un varbūt pat būtu ierosināmi šīs neiecietības apstākļos. Pirmām kārtām jādomā par mantošanas tiesībām. Civillikumā šīs attiecības nav sakārtotas. Un tas, manuprāt, ir pretrunā ar Satversmi. Divi cilvēki ir dzīvojuši kopā un veidojuši kopīgu mantu, bet vienā brīdī viens no viņiem paliek bez iztikas līdzekļiem — tam nav nekāda regulējuma. Tātad, tas ir viens no jautājumiem, kas ir regulējams. Otrs ir Pacientu tiesību aizsardzības likums. Gadījumos, ja ir paredzēta tāda operācija, kad ir vajadzīga tuvinieku piekrišana, ir cilvēki, kas pēc likuma nevar šādu atļauju dot. Varbūt tas vēl varētu būt arī Imigrācijas likums. Ir valstis, kur šāds [viendzimuma partnerattiecību] modelis ir atļauts. Vai esam gatavi izsniegt uzturēšanās atļauju pārim, kas mūsu likumdošanas izpratnē nav atzītais ģimenes modelis? Es pieņemu, ka tās nav vienīgās praktiskās lietas, par kurām jādomā, lai mēs patiešām varētu sevi saukt par demokrātisku sabiedrību, kurā visiem ir līdzvērtīgi aizsargātas elementārās cilvēktiesības.

Vai jūsu partija būtu gatava ierosināt kādu no šiem likuma grozījumiem?

Āboltiņa: Par mantošanas tiesībām, es domāju, mēs būtu gatavi. Es neapgalvošu, ka mēs būtu gatavi rosināt mainīt ģimenes definīciju. Jo arī Jaunais laiks sevi programmā definē kā konservatīva partija. Bet mēs esam par demokrātiskām vērtībām. Sabiedrība mainās un ir jādara tā, lai ikviens tajā justos komfortabli. Pašreiz diemžēl konkrēti politiķi ir sakāpinājuši šo tēmu Latvijā daudz asāk nekā citās valstīs. Rosināšana šobrīd vēl vairāk šķeltu sabiedrību.

Sokolovskis: Ir cilvēku pamata tiesības un viss ir atkarīgs no tā, kā valsts un pašvaldība tās ievēro. Pirmām kārtām ir jāievēro bērna tiesības. Priekšstati var mainīties, novecot, bet galvenā vērtība ir cilvēks. Nav svarīgi, kādā ģimenē aug šis bērns — vai laulība ir reģistrēta vai māte viena audzina bērnu, vai to dara vecmāmiņa un tā tālāk. Es piekrītu, ka problēma ir jāsadala. Viens jautājums ir statuss, bet vēl ir īpašuma tiesības, mantojuma tiesības. Un vienmēr centrā ir jābūt cilvēkam. Starp citu, mūsu Nacionālā attīstības programma deklarē, ka cilvēks mums ir pirmajā vietā. Satversme nosaka, ka īpašuma tiesības ir aizsargātas. Ja cilvēkam tās ir liegtas viņa statusa dēļ, tad tas ir nepareizi, jo īpašums ir īpašums. Kas attiecas uz mums — mēs, protams, arī nevarēsim pacelt šo jautājumu par viendzimuma laulību reģistrēšanu. Bet mēs varam domāt par to, lai piederība pie kāda no šiem ģimenes modeļiem nebūtu iemesls tam, ka cilvēks tiek diskriminēts vai ierobežots savās tiesībās.

Cilevičs: Mēs visi konstatējām, ka likumā noteiktais ģimenes jēdziens, diplomātiski izsakoties, tikai daļēji atbilst reālajai situācijai. Ko darīt? Diezin vai būtu lietderīgi likumdošanā aprakstīt visus iespējamos ģimeņu veidus, jo situācija attīstās un mainās. Pastāv tikai divas iespējas. Viena — paplašināt ģimenes jēdzienu. Cik tas ir reāli šobrīd? Mēs ļoti labi zinām, ka jebkuri mēģinājumi to darīt saskarsies ar ļoti lielu pretestību un var izraisīt pretēju efektu. Īpaši grūti tas ir pēc, manuprāt, ļoti neveiksmīgajiem grozījumiem Satversmē, kas tika pieņemti iepriekšējās Saeimas laikā. Tie būtiski ierobežo iespējas interpretēt ģimenes jēdzienu plaši un iekļaujoši.

Ģimenes definīciju daudzi cilvēki uztver ļoti emocionāli un tāpēc to ir grūti pārskatīt. Bet ģimenes jēdzienam līdzās varētu pastāvēt citi partnerības veidi. Kā mēs zinām, nesen notikušajās vēlēšanās Francijas prezidenta kandidāte Segolēna Rojāla nebija oficiāli precējusies. Viņai un viņas dzīvesbiedram ir partnerības līgums, kas netraucē šim pārim audzināt četrus kopīgus bērnus. Ja Civillikuma līmenī paredzētu šādu īpašu partnerību, tas patiešām būtu lietderīgi, kas pārejas posmā būtu daudzmaz pieņemams kompromiss.

Vai šī īpašā partnerība attiektos arī uz viendzimuma pāriem?

Cilevičs: Francija šo problēmu atrisināja tieši šādā veidā. Partnerības jēdziens likumā tika nostiprināts jau pirms vairākiem gadiem. Un pirms pāris gadiem ar vienu, pēc būtības tehnisku lēmumu tas tika attiecināts arī uz viendzimuma partneriem. Bet soli pa solim būtu vislabākais veids, jo šobrīd, manā skatījumā, par agru runāt par veidu, kā reģistrēt viendzimuma attiecības. Mēs redzam, ka līdzīgas problēmas ir arī citiem likuma apietiem partnerības veidiem, par kuriem vienprātība sabiedrībā varētu būt daudz plašāka. Tāpēc man šķiet, ka ļoti būtiski būtu spert šo pirmo soli. Man personiski nav nekādu argumentu, kāpēc šāda partnerība nevarētu būt attiecināta arī uz viendzimuma pāriem, kaut gan man šobrīd būtu grūti jebko teikt par manas partijas nostāju. Mūsu partijā par to rit ļoti nopietna diskusija.

Latvijas Pirmā partija daudz runā par tā saucamo tradicionālo ģimeni. Vai šāda retorika — izceļot tikai pretējā dzimuma laulātos ar bērniem — neatgrūž tos bērnus, kas nedzīvo šāda modeļa ģimenēs? Vai te nerodas pretruna ar Satversmi, kura sargā visu bērnu tiesības?

Vaikulis: Viendzimuma partnerattiecībās nevar dzimt bērni.

Taču, kā parādīja sociālantropoloģes Aivitas Putniņas pētījums[2], viendzimuma partneru ģimenes ar bērniem ir šodienas Latvijas realitāte.

Vaikulis: Jautājums pēc būtības ir demagoģisks. Aicinājums aizsargāt tradicionālo ģimeni nekādā veidā neierobežo to bērnu tiesības, kuri dzīvo ar vienu no vecākiem. Mēs uzskatām, ka tas ir bērna interesēs — augt ar abiem vecākiem.

Un neierobežo arī to bērnu tiesības, kurus audzina viendzimuma pāri?

Vaikulis: Man ir grūti iedomāties homoseksuālu pāri, kuriem ir piedzimis bērns. Man tas ir jaunums, ka tādu pāri var saukt par ģimeni. Manuprāt, tā būtu lieta, kas jānovērš, ka jau šobrīd bērni legāli aug ģimenēs, kas, manuprāt, nemaz nav ģimenes. Tas tiešām ir bērnu tiesību pārkāpums. Bērnam, mūsuprāt, jāaug ar māti un tēvu. Ja nelaimīgas sagadīšanās dēļ vai šķiršanās dēļ viņš aug ar vienu no vecākiem vai ar vecvecākiem, tad valstij būtu pastiprināti jārūpējas par šo bērnu. Tas arī notiek. Šķirtas laulības gadījumā valsts nodrošina uzturlīdzekļus, kas pēc tam tiek piedzīti no alimentu nemaksātāja. To es saprotu kā bērnu tiesību aizsardzību. Savukārt bērnu nonākšana homoseksuālā ģimenē, manuprāt, ir bērnu tiesību pārkāpums. Šis bērns patiešām iziet ārpus bērnu aizsardzības ietvara.

Āboltiņa: Gribēšu iebilst kolēģim no LPP. Tā ir sava veida ciniska liekulība, jo LPP jau piecus gadus kūrē politiku, kas saistīta ar bērnu un ģimenes lietām. Un jūs zināt, ka 30% ģimeņu bērnus audzina viens no vecākiem, 50% laulību tiek šķirtas, 40% bērnu dzimst ārlaulībā un 10% ģimeņu ir neauglīgas. Tā ir realitāte un jūs nevarat sadalīt tos bērnus, kuri dzimst, jūsuprāt, pareizās ģimenēs, un tos kas dzimst nepareizās. Bērns divām sievietēm var piedzimt arī veicot mākslīgo apaugļošanu un tas būs pilnīgi likumīgs bērns. Jautājums tika uzstādīts pareizi — par bērnu. Tāpēc es kā politiķi un kā cilvēks jutos, nebaidos lietot šo vārdu — šokēta, ka jūs izmantojāt šo tēmu, nedomājot par cilvēkiem, par bērniem. Šie bērni iet skolā un, ja jūs veicināt neiecietību… Ir jāmeklē risinājums, lai mēs izpildītu to, kas Satversmē ir noteikts un lai ikviens bērns justos šeit aizsargāts.

____________________________

[1] 2005.gada 15.decembrī Saeima pēc Latvijas Pirmās partijas ierosinājuma grozīja Satversmi, nosakot, ka valsts aizsargā un atbalsta tikai laulību, kas ir savienība tikai starp vīrieti un sievieti.

[2] Putniņa Aivita, “Neredzamās” viena dzimumu audzinātāju ģimenes Latvijā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!