Raksts

Valodas vētra ūdens glāzē


Datums:
27. novembris, 2007


Autori

Sigita Zankovska - Odiņa


Foto: Alan Gee

Minoritātes valodas statusa noteikšana atsevišķām tradicionāli Latvijā dzīvojošo minoritāšu valodām praktiski neko būtisku nemainīs, tikai uzliks skaidrāku valsts atbildību par šo valodu saglabāšanu.

Krievu valodai nākotnē varētu piešķirt minoritātes valodas statusu! Šāda ziņa pirms pāris nedēļām pāršalca visus Latvijas plašsaziņas līdzekļus, un diskusijas nenorimst joprojām. Ja priekšlikumu izteiktu kāds no kreisā spārna politiķiem, neviens to nopietni neuztvertu. Bet šoreiz “vētru ūdensglāzē” sacēla Jaunā laika deputāte, valodniece Ina Druviete, kas līdz šim vienmēr stāvējusi latviešu valodas sardzē. Mazākumtautību valodas statusa noteikšana Latvijas tradicionālo mazākumtautību valodām būtu apliecinājums Latvijas valodas politiks stabilitātei, kā arī novērstu šaubas par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu nākotnē, uzskata Druviete.[1]

Politiķes izteikumus jau nosodījusi apvienība TB/LNNK, norādot, ka šobrīd daudz aktuālāk ir stiprināt latviešu valodas pozīcijas privātajā uzņēmējdarbībā. Savukārt kreisā spārna politiķi atzīst, ka minoritātes valodas statusa noteikšana pati par sevi neko nemainīs, jo daudz svarīgāk ir panākt krievu valodas lietošanu saziņā ar pašvaldībām.[2]

Visās šajās diskusijās tiek piesaukti arī divi Eiropas Padomes (EP) dokumenti: Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta (Harta) un Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (Konvencija). Vieni apgalvo, ka Latvijas valodas politika atbilst minēto dokumentu noteiktajiem standartiem, tāpēc gan latviešu valodas, gan mazākumtautību valodu tiesību nodrošināšanai nepieciešams sakārtot valodas statusa juridiskos jautājumus. Savukārt otri norāda, ka Hartas prasības apdraud latviešu valodas pozīcijas un īsā laikā var novest pie krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanas. Akadēmiķi atsaucas arī uz EDSO Oslo rekomendācijām par mazākumtautību lingvistiskajām tiesībām, kas neprasot sevišķa statusa noteikšanu atsevišķām minoritāšu valodām.[3] Ko īsti nosaka Eiropas padomes dokumenti un cik lielā mērā to prasības ir vai nav saistošas Latvijai?

Harta ļauj izvēles brīvību

Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta pieņemta 1992. gadā, un tās galvenais mērķis ir Eiropas vēsturisko reģionālo vai minoritāšu valodu aizsardzība un valodu kā Eiropas kultūras bagātību un tradīciju saglabāšana un attīstība. Harta nosaka līdzekļus šo valodu lietošanas veicināšanai sabiedriskajā dzīvē — izglītībā, tiesu varas un administratīvajās iestādēs, plašsaziņas līdzekļos, kultūras jomā, ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē.[4] Harta ir visai īpatnēji veidots dokuments, kas, piedāvājot vairākas alternatīvas,[5] ļauj valstij izvēlēties, kādus minoritāšu valodu aizsardzības pasākumus īstenot un kādā veidā to darīt.

Jāatzīst, ka lielāko daļu Hartas principu Latvija jau ievēro, un vienīgais klupšanas akmens varētu būt minoritāšu valodu lietošana saziņā ar administratīvajām iestādēm. Tomēr, manuprāt, šobrīd plašāk diskutēt par Hartas izvirzītajām prasībām ir lieki, jo Latvija to nav ne parakstījusi vai ratificējusi, ne arī izteikusi nodomu to darīt. Minoritāšu valodas statusa noteikšana kādai valodai nenozīmē automātisku pievienošanos arī Hartai. Ņemot vērā, ka Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijai prasīja desmit gadus un asas politiskas diskusijas, maz ticams, ka tuvākajā laikā būsim gatavi parakstīt vēl kādu starptautisku dokumentu minoritāšu tiesību jomā.

Klupiens — saziņa ar administratīvajām iestādēm

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību[6] pieņemta 1995. gadā,[7] un tās mērķis ir precizēt juridiskos principus, kurus valstis ir apņēmušās respektēt, lai nodrošinātu nacionālo minoritāšu aizsardzību. Konvencijā iekļauti programmas tipa nosacījumi, kurus nevar ievērot tieši. Tādējādi valstīm ir atstāta rīcības brīvība īstenot mērķus, kurus tās apņēmušās sasniegt, un ievērot savus specifiskos apstākļus un vajadzības.[8] Tā kā Konvencijā nav sniegta nacionālās minoritātes definīcija, tad katra valsts pati izlemj, ko tiesiskā nozīmē uzskatīt par nacionālo minoritāti savā teritorijā. Lai arī Latvijas sniegtā definīcija šķiet plaša un visaptveroša[9], tā pēc savas būtības ir ļoti neskaidra un pretrunīga.

Līdzīgi kā Harta, arī Konvencija ietver tādus jautājumus kā nacionālo minoritāšu lingvistiskās tiesības, izglītība, mediju pieejamība, kultūras un identitātes saglabāšana un efektīvas līdzdalības veicināšana. Ratificējot Konvenciju, Latvija apņēmās “veicināt tādu apstākļu radīšanu personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, kuri saglabātu un attīstītu to kultūru, sargātu to identitātes būtiskos elementus, tas ir, to reliģiju, valodu, tradīcijas un kultūras mantojumu” (5. pants). Vismaz deklaratīvi valsts ir atzinusi dažādu etnisko grupu pastāvēšanu un to identitātes, tai skaitā valodas, saglabāšanas nepieciešamību, piemēram, piešķirot dotācijas valsts budžeta ietvaros. Arī spēkā esošie izglītību regulējošie normatīvie akti pamatā atbilst Konvencijas prasībām un nodrošina minoritāšu valodu izmantošanu izglītības iestādēs.

Jau iepriekš paredzot grūtības, ko varētu radīt 10. panta 2. daļas izpilde, kas paredz minoritāšu valodu izmantošanu saziņā ar administratīvajām iestādēm, Latvija pieņēma deklarāciju, nosakot, ka minēto daļu “tā uzskata par saistošu, ciktāl tā nav pretrunā ar LR Satversmi un citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu.”[10] Lai arī tas ir politiski jūtīgs jautājums, domāju, ka Latvijai agrāk vai vēlāk pie tā būs jāatgriežas. Kā liecina citu valstu pieredze, tās šo jautājumu risina, nosakot skaitlisko slieksni. Piemēram, Igaunijā ir garantētas nacionālajām minoritātēm piederošo personu tiesības lietot savu valodu saziņā ar varas iestādēm pašvaldībās, kur minoritāšu pārstāvji sastāda vismaz pusi no attiecīgās teritorijas pastāvīgo iedzīvotāju skaita.[11]

Manuprāt, diskusija par to, vai krievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu un baltkrievu valodām nepieciešams piešķirt nacionālo minoritāšu valodu statusu, ir lieka kaut vai tāpēc, ka Latvija, ratificējot Vispārējo konvenciju, jau ir noteikusi tās grupas, kas konvencijas izpratnē uzskatāmas par nacionālajām minoritātēm. Līdz ar to esam noteikuši arī tās minoritāšu valodas, kuras būtu jāaizsargā un kuru attīstību valsts ir apņēmusies veicināt. Praktiskā nozīmē minoritāšu valodas statusa noteikšana atsevišķām Latvijā tradicionāli dzīvojošo minoritāšu valodām neko būtisku nemainīs, ja nu vienīgi uzliks skaidrāku valsts atbildību šo valodu saglabāšanai. Savukārt emocionālā ziņā tas atrisinātu līdz šim visnotaļ sāpīgo jautājumu par krievu un citu nacionālo minoritāšu valodu pielīdzināšanu svešvalodām.

_______________________

[1] Kozule, E. TB/LNNK nepieņemami Druvietes izteikumi par iespējām krievu valodai piešķirt minoritātes valodas statusu, Nacionālā ziņu aģentūra LETA, 13.11.2007.

[2] Радионов В. Русский язык поссорит политиков? Čas, 14.11.2007.

[3] Eriņa, A. Statusa noteikšana minoritāšu valodām nekalpotu latviešu valodas nostiprināšanai, uzskata akadēmiķis, Nacionālā ziņu aģentūra LETA, 18.11.2007.

[4] Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta pieejama Eirops padomes Informācijas biroja mājas lapā: http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/148.htm

[5] Tikai viens piemērs tādā jūtīgā jautājumā kā vidējā izglītība. Harta paredz: c) (i) dot iespēju iegūt vidējo izglītību attiecīgajās reģionālajās vai minoritāšu valodās; vai (ii) dot iespēju iegūt būtisku daļu no vidējās izglītības attiecīgajās reģionālajās vai minoritāšu valodās; vai (iii) vidējās izglītības ietvaros nodrošināt attiecīgo reģionālo vai minoritāšu valodu kā mācību programmas sastāvdaļas mācīšanu; vai (iv) piemērot vienu no (i) līdz (iii) punktos minētajiem līdzekļiem vismaz attiecībā pret tiem skolēniem, kuri paši vai to ģimenes to vēlas un kuru skaits ir uzskatāms par pietiekamu.

[6] Mazākumtautību aizsardzības konvencija: http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/157.htm

[7] Latvija konvenciju ratificēja 2005. gada 26. maijā.

[8] Philips, A. The Framework Convention for the Protection of National Minorities. In: Mechanisms for the implementation of minority rights. Council of Europe, 2004, p. 109

[9] Latvijas Republika paziņo, ka termins „nacionālās minoritātes”, kas nav definēts Konvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu. Personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajai Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka izņēmumus.

[10] Likums Par vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību (pieņemts 2005. gada 26. maijā).

[11] Brands Kehris, I., Kučs, A., Zankovska-Odiņa, S. Nacionālo minoritāšu konvencija – Eiropas pieredze Latvijai, Eiropas Padomes Informācijas birojs, 2006, 85. lpp.


Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta

Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!