Uzstāšanās konferencē "Elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi un sabiedrības integrācija" 2002. gada 22. novembrī
Pirmkārt, kopš šī gada janvāra es darbojos LCESC SFL Politikas analīzes programmas ietvaros un veicu pētījumu par radio un televīzijas lomu sabiedrības integrācijā. Pētījums tiks publicēts nākama gada marta sākumā. Šodien es jūs iepazīstināšu tikai ar daļu no analīzes gaitā iegūtajiem materiāliem.
Otrkārt, Es gribētu izteikt pateicību Nacionālajai radio un televīzijas padomei. Un jo īpaši Ojāram Rubeņa kungam, bez kura atbalsta būtu bijis daudz grūtāk iegūt datus, kurus jums šodien prezentēšu.
Sākumā vēlos nedaudz raksturot problēmas būtību, kas lielākajai daļai šeit klātesošo protams ir zināma. Tomēr, manuprāt ir svarīgi precizēt, ka attiecībā uz valodas ierobežojumiem ir jārunā par divām lietām.
Pirmkārt, Radio un televīzijas likums, kurš tika pieņemts 1995. gadā nosaka, ka Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas pirmajā izplatīšanas tīklā raidījumi tiek veidoti tikai valsts valodā, bet otrā izplatīšanas tīkla programmā “20 % no gada raidlaika var atvēlēt raidījumiem valsts mazākumtautību valodās” (62. panta 3. punkts)
Otrkārt, attiecībā uz privātajām televīzijas un radio raidorganizācijām likums paredz, ka “ raidorganizācijas veidotajās programmās raidlaika apjoms svešvalodās nedrīkst pārsniegt 25 % no raidlaika kopapjoma diennakts laikā”. (19. panta 5. punkts)
Aicinu jūs pievērst uzmanību, ka likumā tiek lietots vārds “programmās”! Nosakot, ka raidlaiks svešvalodā nedrīkst pārsniegt 25 procentus vienas raidorganizācijas veidotajās programmās un nevis katrā programmā atsevišķi, likuma ietvaros ir iespējams apiet valodas ierobežojumu, lai veidotu kādu programmu pilnībā krievu valodā piemēram. Viena raidorganizācija var izveidot vienu programmu tikai krievu valodā un divas tikai latviešu valodā, aprēķinot valodas proporciju šīs programmas tiks skaitītas kopā.
Latvijā ir tikai viena raidorganizācija, izmanto šo iespēju. Un tas ir Radio SWH, kas veido divas programmas, SWH un SWH Rock, latviešu valodā un vienu programmu SWH+ pārsvarā ar raidījumiem krievu valodā.
Jautājums rodas, kāpēc citas raidorganizācijas neizmanto šo iespēju, bet skaidrs, ka to būtu daudz grūtāk izdarīt televīzijām, kā arī ne visi var atļauties šo luksu uzturēt trīs programmas un arī frekvenču joslas ir ierobežotas.
Par sabiedriskās apraides pašreizējo lomu un nākotnes plāniem sabiedrības integrācijas aspektā mēs jau dzirdējām šīs konferences pirmajā daļā. Tāpēc es savā referātā pievērsīšos tikai valodas ierobežojumiem, kas attiecas uz privāto sektoru.
Zināmā mērā par ierobežojumu var uzskatīt arī ne tikai aizliegumu pārsniegt 25 % robežu, bet arī 19. panta pirmo punktu, kurš paredz: “Katram raidījumam jānotiek vienā valodā – raidījuma valodā. Raidījuma fragmenti citās valodās jānodrošina ar tulkojumu (dublējot, ieskaņojot vai subtitrējot). Šis noteikums neattiecas uz valodas mācību raidījumiem un mūzikas skaņdarbu izpildījumiem.” (19. panta 1. punkts).
Šis likuma pants nozīmē to, ka privāto raidorganizāciju programmu veidotāji nav tiesīgi veidot raidījumus, kuros tiek izmantotas vairākas valodas bez tulkojuma.
Tas Latvijas situācijā būtu iespējams, jo lielākā daļa latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārvalda gan latviešu, gan krievu valodu.
Maza atkāpe statistikai:
Latvijas iedzīvotāju aptaujas dati par valodu zināšanām parāda, ka gandrīz puse nelatviešu (48%) latviešu valodu pārvalda elementārā līmenī, katrs ceturtais (27%) novērtē savas zināšanas kā vidējas, 13% valodas prasme atbilst augstākās pakāpes prasībām, bet tikai
12% latviešu valodu nepārvalda.
Savukārt, no tiem, kam dzimtā valoda ir latviešu, vairāk kā puse (54%) pārvalda krievu valodu ļoti labi un 28% – vidējā līmenī,
tikai 2% valodu nezina. Aptaujas dati “Valoda”, Baltijas Sociālo Zinātņu institūts, 2001.gada novembris – 2002. gada janvāris, 5.- 6. lpp.
Pirmkārt, raidījumi, kuros varētu lietot abas valodas formas ziņā varētu būtu veiksmīga iniciatīva, lai veicinātu dialogu starp latviešiem kā pamattautu un mazākumtautībām.
Otrkārt, šajā likuma pantā netiek ņemti vērā interaktīvie raidījumi ar skatītāju un klausītāju jautājumiem tiešajā ētera, kuriem ir ļoti sarežģīti nodrošināt tulkojumu. Šāda likuma norma ierobežo arī latviešu valodas lietošanu, jo raidījumā, kurš notiek krievu valodā, skatītājam vai klausītājam nav iespējams uzdot jautājumus latviešu valodā.
Ņemot vērā, ka likuma juridisko analīzi prezentēs nākamā runātāja es pie šiem jautājumiem vairāk nekavēšos.
Tātad tagad par NRTP veikto raidorganizāciju kontroli laika posmā no 1996. gada līdz 2001. gadam.
Vispirms par metodi, kādu es izmantoju, lai iegūtu šos datus. Protams NRTP nav pienākums šķirot dokumentus pēc valodas ierobežojumiem. Tāpēc man personīgi bija rūpīgi jāiepazīstas ar biezām dokumentu mapēm.
Savu kontroles funkciju ietvaros NRTP veic regulāras raidorganizāciju satura un kvalitātes pārbaudes, par kurām tiek sastādīti Radio un televīzijas likuma ievērošanas kontroles akti.
Sākot izpēti, es skatīju visus NRTP sastādītos kontroles aktus pavisam 270, no kuriem izdalīju tos, kuros tika pieminēta valodas normu neievērošana. Tādi bija pavisam 72. Svarīgi, ka no šiem 72 aktiem visvairāk bija tieši par valodas proporciju pārkāpumiem – 42.
Tālāk skatīju NRTP pieņemtās sankcijas.
Saskaņā ar Radio un televīzijas likuma 46. panta 9. punktu:
“(9) Padome izskata materiālus par likuma pārkāpumiem elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā un atkarībā no konstatēto pārkāpumu smaguma, biežuma un bīstamības pieņem vienu no šādiem lēmumiem:
1) izteikt raidorganizācijai brīdinājumu;
2) sastādīt administratīvo pārkāpumu protokolu un nosūtīt to rajona (pilsētas) tiesai vai citai kompetentai institūcijai (Valsts valodas centram);
3) anulēt apraides atļauju, retranslācijas atļauju, speciālo atļauju (licenci) kabeļtelevīzijas un kabeļradio (radiotranslācijas) darbībai vai apturēt raidorganizācijas darbību;
4) iesniegt tiesā prasību par raidorganizācijas darbības izbeigšanu;
5) nosūtīt materiālus tiesībaizsardzības iestādēm par krimināllietas ierosināšanu.”
Laika posmā no 1996. līdz 2001. gadam NRTP ir pieņēmusi aptuveni 160 sankcijas, no kurām 38 par valodas normu neievērošanu. 21 gadījumos raidorganizācijām ir izteikti brīdinājumi, 8 gadījumos NRTP ir sastādījusi administratīvo pārkāpumu protokolu, 8 gadījumos NRTP ir pieņēmusi lēmumu par raidorganizācijas darbības apturēšanu un 1 gadījumā ir pieņemts lēmums par prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā par televīzijas darbības izbeigšanu.
Pēdējā sankcija 2000. gada martā tika piemērota “TV Rīga”. Te gan jāprecizē, ka šajā gadījumā NRTP pamatoja savu lēmumu nevis ar 25 % neievērošanu, bet gan ar to, ka filmām jābūt dublētām latviski, vai oriģinālvalodā ar subtitriem latviešu valodā. 2000. gada oktobrī šīs televīzijas darbība tika pārtraukta, un tagad tās vietā darbojas TV5.
Attiecībā par valodas proporciju neievērošanu NRTP ir pieņēmusi 17 sankcijas, 9 gadījumos raidorganizācijām ir izteikti brīdinājumi, 8 reizes ir apturēta raidorganizāciju darbība sākot no 1 dienas līdz 7 dienām. Apturēšana uz 7 dienām izmantota trīs reizes, arī iepriekš minētajai TV Rīga.
Visbiežāk ir sankcionētas raidorganizācijas pilsētās ar vislielāko mazākumtautību īpatsvaru – Rīgā un Daugavpilī.
Mani galvenie secinājumi par valodas ierobežojumiem un to kontroli:
Pirmkārt, analizējot NRTP veiktās sankcijas var secināt divas lietas:
1) lai arī sankcijas par 25 % pārkāpšanu nav bijušas salīdzinoši daudz tikai 17 tomēr mēs redzam, ka bieži kā sods ir izmantota raidorganizācijas darbības apturēšana. Es domāju, ka raidorganizāciju vadītāji labāk par mani paskaidros, ko tas nozīmē radio un televīzijas uzņēmumam.
2) protams, NRTP nav pietiekošu cilvēku un tehnisko resursu, lai kontroli veiktu nepārtraukti. Tāpēc ir skaidrs, ka daudzas raidorganizācijas, jo īpaši Rīgā, Daugavpilī, arī Liepāja regulāri pārkāpj šo normu. (Mans uzskats ir, ka tas nav nekas slikts, jo tiek veidotas programmas Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām viņu dzimtajā valodā.)
Otrkārt, skatoties mediju politikas līmenī. Valodas ierobežojumi deviņdesmito gadu sākumā tika ieviesti ar mērķi nostiprināt latviešu valodas pozīcijas radio un televīzijas jomā. Toreiz vietējās privātās raidorganizācijas vēl tikai attīstījās, bet Krievijas televīzija bija uztveram pat bez kabeļtelevīziju starpniecības.
Šobrīd ir pagājuši gandrīz desmit gadi kopš eksistē valodas ierobežojumi. Un manuprāt ir īstais laiks vairs nebaidīties par latviešu valodu, bet izturēties toleranti pret citu Latvijā dzīvojošo tautību valodām.
Doktora Fernand de Varennes uzstāšanās laikā jūs jau dzirdējāt par cilvēktiesību aspektu, kurš beidzot būtu jāņem vērā, ja Latvija grib veicināt demokrātiskās vērtības un toleranci starpetniskajās attiecībās.
Arī no valodas politikas aspekta, manuprāt, valodas ierobežojumi nav sevi attaisnojoši. Ja kādam liekas, ka dzīvojot 100 % latviešu valodas mediju vidē krievvalodīgie iemācīsies latviešu valodu, tad šis cilvēks stipri maldās, jo pētījumu dati liecina, ka neskatoties uz to, ka latviešu valodas zināšanu līmenis cittautiešu vidū pieaug. Protams, varbūt ne tika ātri kā mums to gribētos. (Salīdzinot ar 1996. gadu latviešu valodas nepratēju skaits ir samazinājies par 10%) Latviski raidošo televīziju un radio programmu popularitāte cittautiešu vidū nepalielinās. Salīdzinot ar 1999. gada datiem, cittautiešu auditorija latviešu televīzijas programmām ir kļuvusi par 6% procentiem mazāka, arī radio staciju auditorijas nelatviešu daļa, salīdzinot ar 1998. gada datiem, ir sarukusi par 7%. Protams auditorijas samazināšanās ir saistīta ne tikai ar valodu, bet arī ar programmu kvalitāti, jo bieži vien Krievijas televīzijas piedāvā daudz profesionālākus raidījumus.
Šie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc es aicinu atcelt valodas ierobežojumus privātajām raidorganizācijām.
Mans priekšlikums: ir jābeidz kontrolēt un sodīt, un jāsāk pozitīvi motivēt raidorganizācijas,
lai tās pirmkārt veidotu programmas par Latvijas notikumiem vienalga krievu, ukraiņu, poļu, angļu vai franču valodā,
otrkārt, lai vietās ar lielu cittautiešu īpatsvaru tās būtu ieinteresētas veidot programmas arī latviešu valodā.
Paldies par uzmanību!