Foto: soylentgreen23
1988. gada rudenī latviešu valodai atjauno valsts valodas statusu, to nosakot par vienīgo valsts valodu. Līdz ar Augstākās Padomes lēmuma pieņemšanu uzsāk latviešu valodas tiesiskā stāvokļa nostiprināšanu un mērķtiecīgu rīcību latviešu valodas pozīciju stiprināšanai visās sabiedriskās dzīves jomās.
1988. gada 1.-2. jūnijā Latvijas Radošo savienību plēnumā izvirza prasību, lai latviešu valodai piešķirtu valsts valodas statusu.
Kulmināciju sabiedrības diskusija sasniedz 1988. gada septembrī, kad nepieredzētu tautas atbalstu gūst laikraksta „Padomju Jaunatne” aicinājums izteikt savas domas par latviešu valodas statusu. LPSR Augstākā Padome un laikraksta redakcija saņem 9385 vēstules ar 354 280 parakstiem, prasot piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu.
1988. gada 6. oktobrī LPSR Augstākā Padome pieņem Lēmumu par latviešu valodas statusu, ar kuru latviešu valodu atzīst par valsts valodu. Lēmums paredz: „Nodrošināt latviešu valodas vispusīgu attīstību un mācīšanu, garantēt tās lietošanu valsts orgānos, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, izglītības, zinātnes, tehnikas, kultūras, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu. un citās sfērās un to lietvedībā. Saskarsmē ar valsts orgāniem, iestādēm un organizācijām nodrošināt pilsoņiem pēc viņu izvēles par saziņas un dokumentu valodu latviešu vai krievu valodu.”[ 1 ]
1989. gada 5. maijā Augstākā Padome pieņem LPSR Valodu likumu, kas ir viens no pirmajiem toreizējās PSRS republikās. Likums nosaka valsts pienākumu nodrošināt visiem Latvijas iedzīvotājiem tiesības apgūt latviešu valodu, finansējot latviešu valodas mācīšanas programmu. Tai pat laikā likums paredz iedzīvotāju valodas izvēles tiesības, nosakot: „Saskarē ar valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem, kā arī ar iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām saziņas, informācijas un dokumentu valodu latviešu vai krievu – izvēlas pilsonis. Lai realizētu šīs tiesības, visiem valsts varas un valsts pārvaldes orgānu, kā arī iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpst saskare ar pilsoņiem, ir jāprot un jālieto kā latviešu, tā arī krievu valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanai.” [ 2 ] Likums aizsāk ilgstošu valodu hierarhijas maiņas procesu par labu latviešu valodai.
Valodas likuma īstenošanas nolūkā Ministru padome 1989. gada 3. maijā apstiprina „Programmu latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfērās”. Atbilstoši apstiprinātajai programmai sākas valsts organizēta intensīva latviešu valodas mācīšana. Pakāpeniski tiek atjaunoti vecie ielu nosaukumi, valsts administratīvajā darbā sāk lietot latviešu valodu.[ 3 ]
1992. gada 31. martā Augstākā Padome pieņem Latvijas Republikas Likumu par grozījumiem un papildinājumiem LPSR Valodu likumā.[ 4 ] Tajā atspoguļotas pārmaiņas Latvijas valstiskajā statusā, nostiprināta valodu juridiskā hierarhija un paredzētas valodas prasības daudziem amatiem valsts un privātajā sektorā. Likuma iedzīvināšanai radītas īpašas institūcijas – Valsts valodas centrs un Valsts valodas inspekcija.
Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likums (pieņemts 05.05.1989.).
Latvijas PSR Augstākās Padomes Lēmums par latviešu valodu (pieņemts 06.10.1988.)