Foto: J.Pipars
Apmaiņa “zeme pret mieru” nedarbojas, jo Izraēlā daudzi vēl joprojām uzskata, ka zeme ir svarīgāka par mieru. Savukārt arābu līderi apbrīno palestīniešus un atzīst, ka svētajā karā attaisnojami arī tādi līdzekļi, kurus citur pasaulē dēvē par terorismu.
Ieilgušais konflikts starp ebrejiem un arābiem Tuvajos Austrumos jau sen ir kļuvis par masu saziņas līdzekļu ikdienu. Aizvien jauni vardarbības uzliesmojumi pastāvīgi izvirza šo konfliktu uzmanības degpunktā. Pieaugošais upuru skaits liek aplūkot Tuvo Austrumu konflikta eskalāciju un tā izbeigšanas perspektīvas.
Arābu – ebreju konflikta attīstība
Izraēlas/Palestīnas vēsture ir ļoti sena. Jau kopš Bībeles laikiem šī teritorija ir bijusi, galvenokārt, arābu kontrolē. Laika posmā no 1917. līdz 1947.gadam Palestīnā saimniekoja Lielbritānija. Pēc Otrā Pasaules kara ANO izstrādāja plānu par Palestīnas teritorijas sadali starp ebrejiem un arābiem, kas tā arī netika realizēts, jo 1947. gadā Lielbritānija atstāja Palestīnu, kā rezultātā sākās karš starp ebrejiem un apkārtējām arābu valstīm. Ebreji uzvarēja un 1948. gadā nodibināja savu valsti – Izraēlu. Vairums Palestīnas arābu bija spiesti pamest Izraēlas teritoriju un apmetās bēgļu nometnēs Gazā un Rietumkrastā, kas vēsturiski bija Palestīnas sastāvdaļas, taču kara rezultātā tās ieguva attiecīgi Ēģipte un Jordāna.
Vēlāk 1967.gadā Ēģiptes sāktā Sešu dienu kara laikā Izraēla atkal paplašināja savu teritoriju, okupējot Gazas sektoru, Rietumkrastu un Golānas augstienes. Tajā pašā gadā ANO pieņēma rezolūciju Nr. 242, kura paredzēja, ka arābu valstīm ir jāatzīst Izraēlas eksistence apmaiņā pret tās atkāpšanos no okupētajām teritorijām. Šis mērķis tā arī netika panākts, jo puses nepildīja rezolūcijā ietvertās prasības.
Vēlākie mēģinājumi panākt stabilu mieru Tuvajos Austrumos, no kuriem visnozīmīgākais bija Oslo miera process, nav vainagojušies panākumiem. Kopš 2000.gada septembra, kad iesākās otrā palestīniešu intifada, ir nogalināti jau vairāk kā 1400 palestīnieši un 400 ebreji.
Vai sagaidāms drīzs atrisinājums?
Tuvajos Austrumos nelaimīgā kārtā ir savijusies kopā vēsture, reliģija un nesenie traģiskie notikumi, veidojot apburto apli, kur viens vardarbības vilnis izraisa nākamo. Par pozitīvu faktoru noteikti jāuzskata ASV prezidenta apņemšanās iejaukties Tuvo Austrumu konflikta risināšanā, taču nekur nav rakstīts, ka prezidentam Bušam izdosies tas, kas neizdevās Klintonam.
Konflikta taisnīga atrisinājuma vadlīnijas ir pietiekami labi zināmas. Tā būtu vienošanās, kur Izraēlai tiktu garantēta drošība apmaiņā pret Palestīnas neatkarību. No vienas puses, šobrīd problēmas sagādā tas, ka Izraēlas premjerministram būs grūti pārtraukt militārās akcijas Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā, jo sabiedriskā doma Izraēlā atbalsta militāro iebrukumu stratēģiju. No otras puses, palestīniešu līdera Arafata iespējas kontrolēt radikāli noskaņotos arābu grupējumus ir ierobežotas, turklāt viņš nav spējis novērst nesenos terora aktus Izraēlā.
Situāciju vēl pasliktina tas, ka ebreju izpratnē Rietumkrasts ir sena ebrejiem ļoti nozīmīga reliģiska teritorija. Apmaiņa “zeme pret mieru” nedarbojas, jo Izraēlā daudzi vēl joprojām uzskata, ka zeme ir svarīgāka par mieru. Maz arī ticams, ka radikāli noskaņotie arābu grupējumi Palestīnā un kaimiņvalstīs pieņemtu šādu apmaiņu, jo arābu valstīm pati Izraēlas eksistence ir kā “dadzis acī”. Sauda Arābijas kroņprinča Abdullas nesenā miera iniciatīva paver jaunas iespējas konflikta noregulēšanai, tomēr tajā pat laikā Arābu valstu līgas (League of Arab states) samitā Beirutā arābu valstu līderi pauda apbrīnu palestīniešiem un atzina, ka svētajā karā ir attaisnojami arī tādi līdzekļi, kurus citur pasaulē dēvē par terorismu.
Nesenās Tuvo Austrumu konflikta atskaņas pasaulē liecina, ka arābu – ebreju konfliktam vairs nav tikai nacionāls vai reģionāls raksturs, jo tas ir pārnests arī uz citām valstīm. Masu demonstrācijas arābu valstīs un sinagogu dedzināšana Francijā liecina par to, ka steidzami ir jāatrod abām pusēm pieņemams risinājums, citādi konflikts var pārvietoties arī uz citām valstīm.
Stabils miers Tuvajos Austrumos nav iespējams bez visu iesaistīto reģiona valstu apņemšanās nepadoties radikāli noskaņoto grupu provokācijām. ASV iejaukšanās vēl nav nesusi cerētos augļus, tāpēc pagaidām Tuvie Austrumi ir tuvāk karam nekā mieram. Pesimismu vairo arī tas, ka miera process var izjukt jebkurā stadijā, jo gan ebreju, gan arābu noskaņojums laika gaitā ir kļuvis radikālāks. Palestīnieši un ebreji vēl joprojām cer sasniegt mieru ar ieroču palīdzību, tāpēc pagaidām gaisma tuneļa galā nav redzama.
Raksta sagatavošanā izmantoti The Economist, Financial Times, International Herald Tribune un The New York Times materiāli.