Foto: G. Dieziņš © AFI
Eiropas cilvēktiesību tiesa attaisnoja austriešu žurnālistu Oberšliku, kurš politiķi Haideru bija nosaucis par idiotu, savā rakstā kritizējot viņa runu. Apzīmējums tika atzīts par proporcionālu sašutumam, ko apzināti izsauca politiķis.
Vēlēšanu laikam raksturīgas skaļas politisko pretinieku debates, “kompromatu kari” un politiķu kritika, neiztiekot arī bez asākiem izteikumiem vai salīdzinājumiem. Šobrīd Latvijā neviens vairs nebaidās pateikt skarbāku vārdu par politiskajiem līderiem vai oponentiem. Tomēr – cik tālu demokrātiskā valstī varam iet, publiski lamājot valdību un politiķus? Kādas ir atšķirības starp politiķu un privātpersonu kritiku?
Saeima šī gada oktobrī noraidīja Juridiskās komisijas iesniegtos grozījumus Krimināllikumā, kas paredzēja svītrot 91.pantu, kurā noteikta kriminālatbildība par nepatiesu ziņu izplatīšanu par deputātu kandidātiem, tādējādi atstājot spēkā kandidātiem īpašu imunitāti. Jāpiebilst, ka šī norma atrodas Krimināllikuma sadaļā “Noziegumi pret valsti”. Arī par neslavas celšanu varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai vai goda aizskaršanu sakarā ar šīm personām uzlikto pienākumu pildīšanu Krimināllikums (271.pants) paredz bargāku sodu – līdz reālai brīvības atņemšanai, kamēr par goda aizskaršanu (KL 156.pants) vai neslavas celšanu (KL 157.pants) privātpersonai piemērojams tikai naudassods.
Vai šāda situācija atbilst Satversmes 91.pantam, kas nosaka, “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”? Vai ir saskatāms objektīvs un demokrātiskā sabiedrībā nepieciešams pamats šādai atšķirīgai attieksmei? Vai tas neapdraud vārda brīvību? Vai kriminālatbildības piemērošana vispār ir vajadzīga šādos gadījumos?
Vārda, preses un politiskās debates brīvība ir demokrātiskas sabiedrības pamatā. Satversme un Eiropas Cilvēktiesību Konvencija paredz ikvienam tiesības brīvi paust savus uzskatus, saņemt un izplatīt informāciju. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izspriežot lietas par vārda brīvību, balstās uz principu, ka vārda brīvība demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti plaša, un tās ierobežošana iespējama tikai galējos izņēmuma gadījumos. Pie tam, tā attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc[1]. Tomēr, tas nenozīmē pilnīgu visatļautību izteikumos, un arī vārda brīvība sabiedrības interesēs var tikt samērīgi ierobežota – piemēram, ja tiek aicināts uz vardarbību, kurināts nacionālais naids vai aizskartas citu cilvēku tiesības.
Nereti ir gadījumi, kad vārda brīvība “saduras” ar personas privātās dzīves, īpaši goda un cieņas neaizskaramību. Publiski izteikumi var aizskart gan amatpersonas, gan jebkuru no mums. Šādiem konfliktiem nav trafareta risinājuma, jo cieņas aizskārums ir personisks, subjektīvi vērtējams un reakcija var būt atkarīga gan no aizskāruma rakstura, gan iesaistīto personu statusa, gan citiem kritērijiem, tomēr nedrīkst atkāpties no taisnīguma, demokrātijas un cilvēktiesību principiem.
Eiropas praksē kritikas robežas attiecībā uz politiķi ir plašākas, nekā uz privātpersonu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka amatpersonu kritikas gadījumā vārda brīvībai būs “priekšroka”, jo, iesaistoties politikā, ikvienam ir jārēķinās, ka viņa darbība tiks vērtēta un kritizēta, kā arī privātās dzīves robežas sašaurināsies. Politiķi, pārstāvot vēlētājus, ir pakļauti lielākai sabiedrības uzmanībai, tādēļ attiecībā uz viņiem pieļaujama lielāka kritika nekā attiecībā uz pārējiem[2].
Preses brīvība piedāvā sabiedrībai vienu no labākajiem līdzekļiem, lai atklātu politiķu attieksmi un noformulētu savu viedokli par tiem. Tas nozīmē, ka demokrātiskā valstī politiķa vai amatpersonas gods un cieņa netiek ieskaitīti īpaši saudzējamā kategorijā, kā tas ir Latvijā. Valsts darbinieku ir pieļaujams kritizēt nesaudzīgāk, un, pretendējot uz deputāta mandātu vai augstāku posteni valsts pārvaldē, cilvēkam jārēķinās, ka viņa darbības tiks sabiedrībā plaši vērtētas. Par nekompetentām darbībām viņš pat riskē publiski tikt nosaukts par muļķi vai zagli, un šāda viedokļa paudējs būs aizsargāts, ja vien varēs norādīt faktus, uz kuru pamata viņam radies šāds priekšstats. Līdzīgā situācijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa attaisnoja austriešu žurnālistu Oberšliku, kurš politiķi Jorgi Haideru savā publikācijā bija nosaucis par idiotu (trottel), kritizējot viņa runu. Tiesa norādīja, ka „trottel noteikti būtu jāuztver kā polemisks, taču tas nav nepamatots personisks uzbrukums, jo autors tam sniedz objektīvu izskaidrojumu, pamatojot to ar Haidera runu, kas pati par sevi bija provokatīva. Lai arī publiski šādi nosaucot politiķi viņu var apvainot, šajā gadījumā vārds trottel bija proporcionāls sašutumam, ko apzināti izsauca Haiders”[3].
Svarīgs kritērijs var būt izteikuma forma. Vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta[4], taču vienlaikus ir jāizvēlas tāda izteiksmes forma, kas ir pēc iespējas mazāk aizskaroša, lai pateiktu iecerēto domu. Nav attaisnota arī smaga žargona un nesamērīgu izteicienu lietošana. Piemēram, ja manā rīcībā ir ziņas, ka kāds valstsvīrs guvis negodīgus ienākumus vai piesavinājies valsts vērtības, es varu viņu nosaukt par zagli vai krāpnieku arī publiski, taču netiks aizsargāta viņa apsaukāšana necenzētiem vārdiem vai aicinājums ar viņu tādēļ fiziski izrēķināties.
Nozīmīgs šādās lietās ir arī jautājums par ziņu patiesumu. Izvērtējot goda un cieņas aizskārumus plašsaziņas līdzekļos, ir jānošķir publicētie fakti un ziņas no viedokļiem un komentāriem. Ziņas un faktus var vērtēt pēc to atbilstības īstenībai to paušanās brīdī, taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka viedokļi un komentāri nav pakļaujami patiesuma un pareizības pārbaudei, tiem arī nav jābūt balstītiem uz patiesiem faktiem. Viedoklis jebkurā gadījumā būs subjektīvs vērtējums, kas radies, balstoties uz informāciju, taču tas nedrīkst būt nepamatoti aizskarošs vai rupjš.
Viens no precedentiem, kur dažādas tiesu instances ilgstoši nevarēja vienoties par šo terminu piemērošanu un optimālo risinājumu, ir L.Strujeviča prasība pret laikrakstu Diena, kurā šā gada 14.novembrī tomēr tika pieņemts laikrakstam nelabvēlīgs galīgais spriedums. Iespējams, šī varētu būt arī pirmā lieta par vārda brīvības ierobežojumu, kur Latvijai nāksies stāties Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšā.
Aizskaroši izteikumi un to radītās sekas jāvērtē, ņemot vērā kontekstu un visus lietas apstākļus. Protams, samērot abu pušu intereses nav viegls uzdevums, arī Latvijas tiesām pagaidām nereti trūkst konsekvences un vispusīga skatījuma šādās lietās.
Demokrātiskā sabiedrībā krimināltiesiskos līdzekļus šādos gadījumos vajadzētu izmantot pēc iespējas mazāk, ļaujot pusēm cīnīties tiesā civiltiesiskā kārtībā. Vēl jo vairāk, deputāta kandidāta aizskāruma kā valsts nozieguma traktēšanai Latvijas Krimināllikumā nav objektīva, demokrātiskā sabiedrībā nepieciešama pamata.
Nepatiesu ziņu izplatīšana, goda un cieņas aizskārumi ir cilvēka tiesību pārkāpumi, taču tikpat vērtīga kā deputāta, deputāta kandidāta vai amatpersonas cieņa tā ir ikvienam no mums. Nav pamata uzskatīt, ka deputātam vai deputāta kandidātam būtu jābauda īpaša aizsardzība, gluži otrādi – tiem ir jāatbild par savu rīcību vēlētāju un nodokļu maksātāju priekšā un jāprot uzklausīt kritika.
Jācer, ka jaunā Saeima ar vēsu prātu un izpratni reiz pārskatīs šīs normas un bez politiska konteksta (kā tas, iespējams, bija pēc “priekšvēlēšanu skrejlapu skandāla” šoruden) izlems par labu demokrātijas un cilvēktiesību standartiem.
____________________________
[1] Oberšliks pret Austriju #2, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, 01.07.1997.g.
[2] Lingens pret Austriju, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, 08.07.1986.g.
[3] Oberšliks pret Austriju #2, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums.
[4] Turpat.
Diāna Hankova "Kur robežojas vārda brīvība un goda aizskaršana", Latvijas vēstnesis, 03.12.2002