Raksts

Vai libānis var būt latvietis?


Datums:
27. janvāris, 2013


Autori

Providus


Foto: Lee

Vai cilvēks, kura etniskie senči ir libānieši var būt latvietis? Kas to noteiks? Vai tautības ieraksts pasē stiprinās mūsu etnisko identitāti?

Par jēdzienu – tautība, nacionalitāte atšķirīgajām izpratnēm sabiedrības integrācijas un nacionālās identitātes politikā 23.janvārī diskutēja Saeimas Saliedētības komisija. Uz sēdi bija uzaicināti arī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta un Sociālo zinātņu fakultātes pārstāvji – Inese Runce, Leo Dribins un Juris Rozenvalds, kuri kopā ar komisijas deputātiem aktīvi diskutēja par vairākām lielām jautājumu grupām:

1) atšķirībām starp etnisko un nacionālo identitāti;
2) vai ļaut rakstīt pasē cilvēku etnisko izcelsmi (tautību)?
3) vai/kā valstij pārliecināties, ka cilvēks norāda savu “īsto” tautību?

Atšķirības starp etnisko un nacionālo identitāti

Diskusijas konceptuālais pamats: komisijas vadītāja Ilmāra Latkovska raksts ir.lv: Tautība: viens par meitu, cits par kleitu. Viens no jautājumiem, par ko runāja eksperti un deputāti – Latvijas iedzīvotāji bieži jauc etnisko un nacionālo identitāti. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā šo identitāšu izpratne ir īpatnēja un izsauc lielas emocijas:
Leo Dribins: “Etniskās identitātes faktors ir svarīgs, lai saprastu tautas, nācijas veidošanās sākuma faktorus. Bet šodien Eiropas Savienībā etniskajam faktoram vairs nav tik liela nozīme. Šodien vissvarīgākā nozīme ir tieši nacionālās identitātes faktoram – cilvēka identifikācijai ar mītnes valsti, it sevišķi ar tās likumību. Nacionālās identitātes pamatā ir gatavība dzīvot kopā ar šīs valsts vairākuma iedzīvotājiem, kopīgi darbojoties savas sabiedrības labā. […] Tādēļ, arī deklarējot cilvēka identitāti, šodien vispirms tiek nosaukta viņa nacionālā identitāte. Tas daļai Latvijas iedzīvotāju vēl nav saprotams – te vēl jāveic zināms darbs.”

Juris Rozenvalds: “Etniskā un nacionālā identitāte ir atšķirīgas lietas. Etniskā identitāte veidojas kultūras attīstības kontekstā, nacionālā – tā ir piederība politiskai kopienai, piederība valstij. […] Šeit nav runa tikai par konstitucionālās kārtības atzīšanu, pakļaušanos likumam, bet arī piederību un iesaisti politiskajā procesā.”

Etniskās izcelsmes (tautības) ieraksts pasē

Leo Dribins: “[…]Eiropā etnisko intentitāti pasē vairāk nedeklarē. […] Agrāk Vācijā bija jēdziens tautība – volkszugehörigkeit. Šodien to vairs nelieto. Šodien ir tā, kā tas ir rakstīts Vācijas pamatlikumos – nacionalitāte. Cilvēks dzīvo Vācijā, ir Vācijas pilsonis, – viņa nacionalitāte ir vācietis. Ja viņš ir Vācijas pilsonis, tad viņš ir vācietis. Protams, ka pats par sevi saprotams, ka viņam vismaz daļēji jāprot vācu valoda, un Vācijai jānodrošina kursi, lai viņš vismaz pamatus apgūtu.” […] “Nesen biju Vīnē, braucu ar šoferi, mēs sarunājāmies, – es jutu, ka viņam ir akcents. Un pajautāju viņa nacionalitāti. Austriešu. Es saku: piedodiet, bet jūtu zināmu akcentu! Nu jā, viņš saka, mans tēvs un māte ir slovēņi. Tas ir bieži – to tur uzņem kā kaut ko, kas ir pats par sevi saprotams! Šie cilvēki arī acīmredzot neprasa, lai pasēs tiktu ierakstīts, ka viņiem ir slovēniska izcelsme. […] Bet, ja sabiedrība to ļoti prasa? Tad jāpadomā.”

Inese Runce: “Mūsu nesenie pētījumi, kur analizējām jauniešus, rāda, ka cilvēku identitāte mainās. Cilvēks var paralēli piederēt vairākām kultūras grupām un ļoti labi justies – gan kā latvietis, gan kā krievs. […] Jauniešiem vairs nav aktuāls jautājums – vai esmu etnisks krievs vai latvietis? Viņi sevi pozicionē gan kā eiropiešus, gan kā krievus, gan kā latviešus. Un dzīves laikā tas mainās. Tāda stabila, statiska identitātes forma mūsdienās ir ļoti reta, un tā ir raksturīga ļoti konservatīvām, tradicionālām grupām.”

Valdis Liepiņš (RP): “Es domāju, ka mēs Latvijā šo jautājumu milzīgi komplicējam. [Pase -] tā ir pašapliecināšanās tiem cilvēkiem, kuriem ir vāja izjūta par savu identitāti, un tādēļ viņš pasē vēlas ierakstīt, ka ir lietuvietis, latvietis, krievs, igaunis. Uz āru tas neko neizsaka. Vai viņš staigās apkārt un rādīs cilvēkiem to pasi?”

Dzintars Ābiķis (Vienotība): “Es pats aizstāvēju viedokli, ka nevajag pasē norādīt tautību. Mēs jau smieklīgi izskatāmies ar to, ka viena aile – nationality, tulkojumā pilsonība, – ir Latvian, bet otrā ailē ir Russian. Un es zinu cilvēkus, kuriem šī iemesla dēļ ir radušās ļoti lielas problēmas ar ceļošanu, jo robežsargi nav tik izglītoti, lai iedziļinātos mūsu niansēs.”

“Īstā” tautība

Deputātam Andrejam Judinam (Vienotība) īpaši interesēja ekspertu viedoklis, vai vajadzētu ļaut cilvēkam pēc savas izvēles ierakstīt jebkādu tautību, ar kuru šis cilvēks identificējās, vai prasīt izziņas, lai konkrēto tautību ar faktiem apliecinātu? Viņaprāt, Latvijas pilsonim, kura senči ir libānieši, vajadzētu ļaut ierakstīt pasē “latvietis”, ja šis cilvēks šādi pašidentifciējas.

Leo Dribins (atbildot uz jautājumu, vai valsts var izvirzīt kritērijus, lai pārbaudītu, vai cilvēks patiešām ir latvietis vai krievs): “Nekādā gadījumā. Kultūras identitātes apgūšana ir personības individuāla pašnoteikšanās. Šeit no augšas ne ar kādiem likumiem, norādījumiem mēs neko neizdarīsim. Un – ja izdarīs – tā būs formalitāte.”
Juris Rozenvalds: “Piederība – tā ir indivīda lieta.” “Prasīt izziņas? Ko mēs ar to vēlamies noskaidrot? […] Tas ir jautājums par pašidentifikāciju. Likumdevējam jāsaprot: vai gribam, lai robežas starp etniskajām grupām ir plūstošas, vai kādu iemeslu dēļ to negribam. Es atbildu: “jā”.

Inese Runce: “Manuprāt, šāda atvērtība cilvēku pašidentifikācijai ir tiešākais, vieglākais ceļš uz integrāciju un sabiedrības saliedētību. Valstij nav jāregulē un jābirokratizē šādas lietas.”

Ināra Muižniece (NA): “Noteicošā ir paša cilvēka apziņa par to, kādai identitātei viņš pieder, tā ir viņa paša izšķiršanās.”

Visu diskusiju klausieties audiofailā:(lejuplādēt mp3)


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!