Raksts

Vai gribam labu televīziju Latvijā?


Datums:
30. aprīlis, 2002


Autori

Providus


Foto: B. Koļesņikovs

Pašreizējais Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas finansējuma apjoms un veids nenodrošina kvalitatīvas sabiedriskās apraides izveidi Latvijā. Sabiedriskās apraides finansēšanai Latvijā pašreizējos apstākļos optimāls, šķiet, būtu fiksēts procents no valsts budžeta kopapjoma.

Latvijas Radio un televīzijas likums nosaka, ka sabiedrisko raidorganizāciju finansiālā nodrošinājuma avoti ir valsts budžets, turklāt finansējums no tā nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā gadā, kā arī ieņēmumi no pašu komercdarbības, ziedojumi, dāvinājumi un sponsorējumi. Diemžēl šādā veidā iegūtais finansējuma apjoms ir par mazu. Nacionālā Radio un Televīzijas padome (NRTVP) 1999.gadā izstrādāja abonentmaksu ieviešanas projektu, taču sabiedrība un politiķi pret šo projektu izturējās noraidoši. Kāpēc tā un vai eksistē kāds pieņemams problēmas risinājums?

Sabiedriskās apraides finansēšanai Latvijā pašreizējos apstākļos optimāls variants, šķiet, būtu fiksēts procents no valsts budžeta kopapjoma. Finansējums tad būtu stabils un prognozējams, neatkarīgs no politiskās konjunktūras un pieaugtu līdz ar budžeta kopapjoma pieaugumu. Šādā veidā jau tiek finansēta aizsardzības joma, tad kāpēc šo principu neieviest arī sabiedriskās apraides finansēšanā? Sabiedrības integrācija un demokrātijas nostiprināšana, ko spēj veikt tikai spēcīga sabiedriskā apraide, nav taču mazāk svarīgas lietas kā valsts aizsardzības spēja. Drīzāk gan tie ir pat ļoti svarīgi elementi valsts drošības garantēšanā.

Abonentmaksu variantam salīdzinājumā ar fiksēto procentu no valsts budžeta ir būtiski trūkumi:

Pats abonentmaksu iekasēšanas mehānisms ir sarežģīts un dārgs (pēc NRTVP projekta, 1,5 miljonus latu gadā!). Ņemot vērā nodokļu nemaksāšanas tradīcijas Latvijā, nav arī pārliecības, ka abonentmaksas izdosies iekasēt plānotajā apmērā.
Nokavēts ir īstais ieviešanas moments. Abonentmaksas vajadzēja ieviest jau tad, kad Latvijā vēl nebija komerciālo raidstaciju vai tās vēl nebija populāras.

Galvenās prasības sabiedriskās apraides finansēšanas modelim ir nodrošināt neatkarīgu, stabilu un pietiekamu finansējumu. Neatkarīguma ziņā fiksēts procents no valsts budžeta būtu pietiekoši drošs un nebūt ne vājāks arguments kā abonentmaksa. Protams, Saeima var veikt likuma grozījumus un atcelt šo normu, bet tikpat viegli ar likuma grozījumiem var samazināt vai pat atcelt abonentmaksu.

Abonentmaksas palielināšana (inflācijas dēļ) ir ļoti nepopulārs lēmums, un tāpēc politiķi cenšas no tā izvairīties. Fiksēta procenta gadījumā tas nebūtu jādara, un līdz ar to politiskā ietekme uz finansējuma apjomu būtu pat mazāka nekā abonentmaksu gadījumā. Grūtāks uzdevums ir pietiekamā finansējuma apjoma noteikšana un budžeta procenta vērtības apstiprināšana, bet tas tikpat labi attiecas arī uz abonentmaksu lieluma apstiprināšanu.

Esmu pārliecināts, ka ne jau finansējuma varianta izvēlē slēpjas problēmas būtība. Visgrūtākais uzdevums tomēr ir pārliecināt sabiedrību un politiķus par nepieciešamību nodrošināt spēcīgu sabiedrisko apraidi un sakārtot visu sistēmu. Sabiedrībā nav pārliecības par šādu nepieciešamību, jo, acīmredzot, neviens nav pietiekoši saprotami izskaidrojis sabiedriskās apraides būtību un lomu. Kurš gan piekritīs maksāt par to, kas nav vajadzīgs un bez kā var iztikt? Daudziem šķiet, ka pilnīgi pietiek ar komerciālajām raidorganizācijām. Varbūt vieglāk būtu pārliecināt politiķus pieņemt budžeta finansējumu ar fiksēto procentu, tad atkristu abonentmaksu iekasēšana un sabiedrības pārliecināšana. Vai politiķi spēs atteikties no valsts apraidei raksturīgās politiskās kontroles pār radio un televīziju? Atliek tikai skaidrot, skaidrot un vēlreiz skaidrot, bet nezin kāpēc NRTVP, kā arī Latvijas Radio un Latvijas televīzija un citi mēdiji šajā ziņā ir tik ļoti kūtri?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!