Foto: E. Rudzītis © AFI
Iesākumā bija vārds. Vaira Vīķe-Freiberga. No vārda tapa gaisma, kas apmirdzēja ķibelēs un aizmirstībā ieslīgušo Latviju un ļāva valstij uzplaukt kā iekšpolitiski, tā ārpolitiski.
Iesākumā bija vārds. Vaira Vīķe-Freiberga. No vārda tapa gaisma, kas apmirdzēja ķibelēs un aizmirstībā ieslīgušo Latviju un ļāva valstij uzplaukt kā iekšpolitiski, tā ārpolitiski. Aplūkojot pēdējos četrus gadus, aptuveni šādu sižetisko līniju zīmē tuvākie padomdevēji prezidentei, kurai pietika apņēmības pašai savu darbību vērtēt kā izcilu. Taču šīs prezidentes cēzariskums lai neapžilbina skatu uz viņas darbību.
Ir pieņemts uzskatīt, ka Valsts prezidenta institūcija Latvijā ir gluži dekoratīva un tai nepiemīt kādas plašākas pilnvaras. Var piekrist, ka, piemēram, valsts apbalvojumu pasniegšana, noziedznieku apžēlošana vai vēstnieku akreditācija nebūt nav milzīgu varu apliecinošas prerogatīvas. Tomēr Valsts prezidents ir tiesīgs ne vien atdot otrreizējai caurlūkošanai Saeimas pieņemtos likumus un rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, bet arī iesniegt Saeimai likumprojektus un sasaukt, un vadīt Ministru kabineta ārkārtas sēdes. Der atminēties, ka Satversme pasludina Valsts prezidentu par Latvijas bruņoto spēku augstāko vadoni.
Neraugoties uz pilnvaru plašo klāstu, reprezentatīvo funkciju veikšana Vairai Vīķei-Freibergai sekmējusies vislabāk. Viņas valodu zināšanas un pašapziņa ir ļāvušas veidot nepastarpinātākas attiecības ar ietekmīgāko valstsvīru kluba pārstāvjiem. Viņas komunikabilitāte un apķērīgums ir mainījuši daudzu žurnālistu, politiķu un ekonomisko līderu priekšstatus par Latviju. Ir grūti iedomāties, ka pelēcīgais A.Rītels vai pārgalvīgais R.Pakss spēs daudzināt savas valstis tikpat sekmīgi, kā to līdz šim darījusi V.Vīķe-Freiberga. Ir grūti iedomāties, ka kāds cits no Eiropas jauno valstu prezidentiem varētu doties uz Franciju, lai līdzinātu attiecības starp transatlantiskajiem partneriem, vienlaikus apliecinot uzticēšanos kā Parīzē, tā Vašingtonā.
Šķiet, ka Rietumu uzticēšanās Latvijai ir būtiski pieaugusi V.Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā. Te liela loma ir viņas entuziasma pilnajam atbalstam ārējā spiediena rezultātā formulētajiem iekšpolitiskajiem uzdevumiem. Lai atceramies otrreizējai caurlūkošanai atdoto Valsts valodas likumu tikai pāris nedēļas pēc viņas ievēlēšanas amatā vai arī viņas pausto iniciatīvu mainīt Saeimas vēlēšanu un pašvaldību vēlēšanu likumus, atsakoties no prasību kandidātiem apliecināt savas valsts valodas zināšanas.
Arī prezidentes īstenotā attiecību pilnveidošana ar dažādām ebreju organizācijām ir stiprinājusi uzticēšanos mūsu valstij. Šai kontekstā nepieciešams atminēties arī Vēsturnieku komisijas ražīgo un visnotaļ sekmīgo darbību. To savulaik izveidoja G.Ulmanis, lai veicinātu Latvijas jaunlaiku vēstures sarežģītāko posmu izpēti un apzināšanos. Vēsturnieku komisijas devums ir ļāvis prezidentei vēl pārliecinošāk skaidrot Otrā pasaules kara notikumus auditorijām, kas pretēji sapņu piļu arhitektu aicinājumiem arvien mēdz skatīties pagātnē un nekautrējas no tā. Turklāt tas noticis par spīti komisijas darbības finansējuma samazināšanai.
Tomēr visi šie labās gribas žesti palikuši nepamanīti Austrumos. Neraugoties uz rūpīgi slēpto Latvijas un Krievijas prezidentu sarunu Austrijā, arī V.Vīķei-Freibergai nav izdevies panākt lūzumu abu valstu attiecībās. Būtu nejēdzīgi viņai pārmest nevēlēšanos ielaisties liktenīgos kompromisos un Arhimēda nespēju pastumt zemeslodi.
Būtisku lomu Latvijas-Krievijas attiecību veidošanā ir spēlējusi mūsu valsts noteiktā vēlme iestāties NATO un no tās izrietošās militārās reformas. Būdama bruņoto spēku augstākā vadītāja, prezidente ir konsekventi atbalstījusi nozares ministra aizstāvēto aizsardzības izdevumu palielināšanu un piedalījusies Nacionālo bruņoto spēku (NBS) rituālajos pasākumos. Pateicoties Ģ.V.Kristovska iniciatīvai, prezidente ir izveidojusi Militāro padomi ātrās reaģēšanas un savstarpējās koordinācijas vajadzībām. Lai palielinātu Valsts prezidentes kompetenci militārajos jautājumos, ir izveidots padomnieka amats nacionālās drošības jautājumos.
V.Vīķes-Freibergas teicamā ārpolitiskā darbība mudina vaicāt – vai Latvija šobrīd stāvētu uz Eiropas Savienības un NATO sliekšņa, ja valstij būtu cits prezidents? Lietuvas, Slovākijas un vēl dažu Austrumeiropas valstu piemērs liek domāt, ka stāvētu gan. Taču uz mums raudzītos pavisam citādāk.
Cik spoži prezidente ir pārstāvējusi Latviju starptautiski, tik blāvi viņa ir darbojusies iekšpolitiski. Savas prezidentūras laikā V.Vīķe-Freiberga nespēja skaidri definēt un konsekventi īstenot iekšpolitiskās prioritātes. Spriežot pēc Saeimai iesniegtajām likumdošanas iniciatīvām, viņa mazliet pievērsās Krimināllikuma pilnveidei un rosināja attīstīt Latvijas valsts apbalvojumu sistēmu. Vienlaikus tik svarīgais ombudsmeņa ieviešanas jautājums jau trešo gadu buksē. Statistika liecina, ka G.Ulmanis ir bijis nedaudz aktīvāks likumdošanas iniciatīvu iesniedzējs, kaut V.Vīķes-Freibergas ļoti rūpīgi koptais popularitātes reitings varētu kalpot par efektīvu resursu attiecībās ar Saeimu un nepārvērstos par pašmērķi.
Par to daļēji liecina Valsts valodas komisijas izveide pie Valsts prezidentes. Pusotra gada laikā M.Zālītes vadībā ir ne tikai notikuši divi duči publisku pasākumu, bet arī ir formulēta latviešu valodas attīstības valsts programmas koncepcija un – vēl sarežģītāk – ir sekmīgi veikti Valsts valodas aģentūras izveides politiskie un birokrātiskie priekšdarbi.
Otrreizējai caurlūkošanai nodoto likumu analīze rāda, ka V.Vīķe-Freiberga šo ietekmes instrumentu ir izmantojusi 17 reizes – aktīvāk nekā G.Ulmanis (18 reizes divu prezidentūras termiņu laikā). Atkārtotai izskatīšanai atdoti galvenokārt saimnieciska rakstura likumi, kurus kritizēja atsevišķi uzņēmumi vai nozari pārstāvošas interešu grupas. Slavējama ir Valsts prezidentes vēlme īpašās sanāksmēs apspriest šīs situācijas ar visām ieinteresētajām pusēm.
Nav izslēgts, ka tieši rūpes par savu popularitāti, ambiciozitāte un visai miglainais priekšstats par komplicētajiem valsts iekšpolitiskajiem jautājumiem ir mudinājis V.Vīķi-Freibergu distancēties no politiskajām partijām, ar kurām viņas attiecības ir bijušas visai vēsas. To atzīst abas puses, taču prezidentes ļaudis aizrāda, ka atsalums iestājies pakāpeniski, partijām nespējot veidot konstruktīvas attiecības bez politiskas mītiņošanas.
Darbība reaģējošā ugunsdzēsēju režīmā un skaidru iekšpolitisko prioritāšu trūkums labi saistās ar svaigu ideju nabadzību V.Vīķes-Freibergas prezidentūrā. Par to krietna tiesa atbildības jāuzņemas arī Valsts prezidentes kancelejai un padomnieku korpusam. Un personāla politika šai institūcijā liek sarkt un bālēt. Ja vēl radinieku un ģimenes draugu pieņemšanu darbā varētu skaidrot ar nedrošību un kontaktu trūkumu mazpazīstamā zemē, tad nekādi nav saprotama ilgā un itin ciešā bijušā Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieka A.Babra un tulka (?) J.Grigaļa riņķošana ap prezidenti, kas beidzās tikai nesenās specdienestu tīrīšanas laikā.
V.Vīķe-Freiberga tik ļoti kāro atkārtotu ievēlēšanu Valsts prezidentes amatā, ka ir atbalstījusi gan prezidenta pirmstermiņa vēlēšanas Saeimā, gan visas tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu Latvijā. Prezidentes veikums un redzējums diemžēl neattaisno šīs bīstamās rotaļas ar Satversmi. Viņas prezidentūras četri gadi atstājuši pusapgūtus daudzus prezidenta pilnvaru laukus, un tāpēc nav jēgas tos vēl vairāk paplašināt. Pat epizodisku izcilnieku dēļ ne.
P.S. Izsaku sirsnīgu pateicību visiem bijušajiem un esošajiem Valsts prezidentes kancelejas darbiniekiem, kā arī bijušajiem un esošajiem ministriem, Saeimas deputātiem un ekspertiem, kuri neliedza savu padomu raksta autoram.
"Es nekaunos šī vārda -izcilība". Valsts prezidentes uzruna presei par četriem prezidentūras gadiem