Foto: N. Mežiņš
TSP ir atradusies kreisajā flangā dažādos laikos, ar dažādiem kompanjoniem, un šī pieredze ļāvusi partijai uzkomponēt inteliģentu priekšvēlēšanu platformu. Tomēr vairāku uzstādījumu izdevīgums Latvijai acumirklī nav ieraugāms. Vismaz no Rīgas skatoties – ne.
Ja gatavošanās 7.Saeimas vēlēšanām bija kreiso politisko spēku konsolidācijas laiks, tad 8.Saeimas priekšvēlēšanu laiks ievadīja gluži pretēju procesu, kura rezultātā mēs vērojam vēl nepieredzētu drūzmēšanos un grūstīšanos kreisajā spārnā. Te tagad vērojamas ne vien LSDSP un Sociāldemokrātu savienības ķildas, bet arī Tautas Saskaņas partijas (TSP) un Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) domstarpības, ko tikai pastiprina S.Dolgopolova politisko pabiru organizācijas klātbūtne un J.Žuravļova staļiniskās labklājības partijas rosīšanās. Pat Latvijas Pirmās partijas izklupieni un dažu “Latvijas ceļa” aktīvistu programmatiskie uzstādījumi vedina domāt par arvien jauniem konkurentiem šai spārnā. Taču Tautas saskaņas partija ir atradusies kreisajā flangā dažādos laikos un ar dažādiem kompanjoniem.
Šī pieredze ir ļāvusi partijai uzkomponēt inteliģentu priekšvēlēšanu platformu, kurā nav aizmirsti arī līdz zobu sāpēm pazīstami temati. TSP runā par sociāli atbildīgas un uz zināšanām balstītas sabiedrības veidošanu, kurā valda saskaņa, un šai procesā palīdzētu ne vien ārvalstu investīciju piesaiste, bet arī efektīva ES struktūrfondu līdzekļu izmantošana. Savas sociāldemokrātiskās identitātes stiprināšanai Eiropas Parlamenta vēlēšanās TSP uzsver divus klasiskus un Latvijas publikai sāpīgus komponentus – sociālo problemātiku un cilvēktiesību jautājumus.
TSP vēlas nostiprināt Eiropas Savienības sociālo dimensiju, panākot vienotus standartus sociālo garantiju jomā. Tāpat partija noraida jebkādu diskrimināciju un atbalsta vienotās lauksaimniecības politikas revīziju patērētāju interešu nodrošināšanai, kas latviešu laucinieku auditorijā droši vien izraisītu pretestību. Kaut sociālo garantiju izlīdzināšana ES telpā skan ļoti pievilcīgi, šī solījuma realizācijas iespējas ir nesazīmējamas ne tikai tāpēc, ka to skeptiski vērtē daļa veco dalībvalstu. TSP arī vēlas piesaistīt ārvalstu investīcijas trūcīgajai Latvijai, un tas nozīmē zemākus nodokļus, bet tie nozīmē mazāka pīrāga pārdali, kas savukārt neļauj strauji paaugstināt sociālo garantiju apjomu.
No otras puses, TSP atbalsta arvien ciešāku ES integrāciju (kas tālākā nākotnē netieši atvieglotu arī nodokļu jautājumu risināšanu), ko gan partija steidz līdzsvarot ar subsidiaritātes principa pieminēšanu. Šīs vēlmes praktiski politiskais izvērsums atklāj TSP āža kāju. Partija atbalsta ES kopējās ārējās un drošības politikas stiprināšanu, kas faktiski nozīmē ar NATO konkurējošu struktūru veidošanu. Ņemot vērā Maskavas pašreizējos centienus kārtot savas attiecības ar Latviju un Igauniju caur Briseli, TSP vēlme pēc centralizētas un militarizētas ES kļūst saprotamāka. Vēl skaidrāka tā kļūst, izlasot TSP programmā prasību pēc pilsonības nulles varianta Latvijā un “juridiski saistošu dokumentu pieņemšanas minoritāšu tiesību aizsardzības un lingvistiskās un kultūras daudzveidības veicināšanas jomā”, kur grūti nesazīmēt Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas ratifikāciju.
Savos centienos pārtapt par sociāldemokrātisku partiju TSP ir godprātīgi pārņēmusi daudzus Eiropas Sociālistu partijas (ESP) priekšvēlēšanu programmas postulātus. Arī ESP runā par vienotu un stipru ES, par nepieciešamību stiprināt Eiropas Parlamenta lomu Savienībā, par kopējās lauksaimniecības politikas reformu, cilvēktiesību nodrošināšanu un iecietīgu attieksmi pret imigrāciju, vienmērīgi sadalot imigrantu plūsmu starp visām ES dalībvalstīm. Tomēr vairāku šo uzstādījumu praktiskā iemiesojuma izdevīgums Latvijai acumirklī nav ieraugāms. Vismaz no Rīgas skatoties – ne.