Foto: Rock Cohen
Ir nekorekti dalīt EP deputātus "pareizajos" un "nepareizajos" — tā saucamie "latviešu partiju" deputāti un Tatjana Ždanoka.
1.maijā atzīmēsim pirmo piecgadi kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). 6.jūnijā piedalīsimies Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, nu jau otro reizi, kopš esam arī ES pilsoņi. Bet tikko sākusies priekšvēlēšanu kampaņa rāda, ka nereti paši deputātu kandidāti vai — vēl ļaunāk — pat šobrīd ievēlētie EP deputāti nāk klajā ar tādiem apgalvojumiem, kas liek šaubīties, vai viņi zina, kas ir Eiropas Parlaments, ko tas dara un ko pavisam noteikti pēc definīcijas tas nevar izdarīt. Šajā rakstā aktualizēšu trīs galvenos mītus par Eiropas Parlamentu.
Mēs — par Latviju
Pirmais mīts ir tāds, ka EP deputāts pārstāv valsts nacionālās intereses. Tāpēc esot svarīgi, ka tiek ievēlēti “pareizie” deputāti, kas prot aizstāvēt Latvijas intereses, nevis “nepareizie” deputāti, kas tikai gudri runā, vai arī “tādi kā Rubiks vai Ždanoka”. Pirmkārt, EP ir vienīgā tiešajās vēlēšanās ievēlētā ES institūcija, kuras uzdevums ir pārstāvēt ES iedzīvotāju — vēlētāju — intereses. Savukārt ES valstu intereses tiek pārstāvētas ES ministru padomē — institūcijā, kur darbojas nevis EP deputāti, bet gan dalībvalstu ministri. Tas nozīmē, ka ievēlētais EP deputāts aizstāv nevis nacionālās intereses, bet gan savu atbalstītāju — sava elektorāta — intereses. Vēlētāju un nacionālās intereses var būt atšķirīgas vai pat pretējas. Piemēram, EP deputātes Tatjanas Ždanokas (PCTVL) vēlētāji varētu gribēt, lai viņa cīnās par iespējām nostiprināt krievu valodas statusu Latvijā vai nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības. Bet šie jautājumi šobrīd ir pretrunā ar Latvijas nacionālo pozīciju, ko pieņem un ES ministru padomē aizstāv Latvijas valdība tādā koalīcijā, kāda nu mums dotajā mirklī ir. Ja koalīcija mainās un mainās arī attiecīgie uzstādījumi, piemēram, ja valdībā ienāk kāda partija, kas akcentē nepilsoņu tiesības, tad pēkšņi var izrādīties, ka Ždanokas vēlētāju intereses vairāk sakrīt ar Latvijas nacionālajām interesēm.
Otrkārt, ir nepareizi un, es pat teiktu, nekorekti dalīt EP deputātus “pareizajos” un “nepareizajos” vai uzskatīt, ka no Latvijas EP ievēlēto deputātu skaits ir 8+1 — tā saucamie “latviešu partiju” deputāti un Tatjana Ždanoka. Aiz katra deputāta ir pietiekami liels vēlētāju atbalsts un visu deputātu pienākums ir pārstāvēt vēlētāju intereses — kādas tās nu ir. Latvijas nacionālās intereses, kā jau minēju, tiek aizstāvētas ES ministru padomē, kur ministriem ir mandāts aizstāvēt nacionālās pozīcijas.
Atcerēsimies 2003.gadu, kad Saeima lēma atņemt EP novērotāja statusu Martijanam Bekasovam (SC), jo viņš EP izplatīja vēstuli ar savu skatījumu par krievvalodīgo iedzīvotāju situāciju Latvijā. Arī šis gadījums bija mācība, ka deputāts vai deputāta “māceklis” jeb novērotājs nav valdības pārstāvis, kura mandāts ir aizstāvēt nacionālās intereses, bet gan vēlētāju pārstāvis.
Ietekmīgie deputāti
Otro mītu varētu nosaukt par Eiropas Parlamenta visvarenību. EP patiešām pasaka galavārdu par ES likumdošanu daudzās jomās, kas tiešā vai netiešā veidā ietekmē ikviena ES iedzīvotāja ikdienu — kur un kā mēs varam ceļot, cik droša ir pārtika, ko patērējam, kādas ķīmiskās vielas ir aizliegtas, kādas valstis tiek uzņemtas ES, kāda ir ES enerģētikas politika, kā varam strādāt citās ES valstīs, kāda ir ES migrācijas politika u.c. Tomēr ir daudz gadījumu, kad grūti saskatīt EP deputātu ietekmi. Piemēram, ir grūti iedomāties, kā EP deputāti panāks, lai Latvijas valdība efektīvāk aizstāv nacionālās intereses, lai ES normatīvos aktus Latvijā neievieš nepamatoti stingri vai arī lai tiek samazināta birokrātija struktūrfondu apguves vadībā. Manuprāt, šo jautājumu risināšanā ir skaidra valdības, nevis deputātu loma.
Tāpat vajadzētu atcerēties — kamēr nav stājies spēkā Lisabonas līgums, EP ir pēdējais vārds tikai par daļu no ES budžeta. Tā ir tā saucamā neobligātā izdevumu daļa — ES budžets tādām jomām kā reģionālā attīstība, pētniecība, kultūra, sociālie jautājumi, vide, ārējās attiecības. Savukārt ES ministru padomei ir pēdējais vārds par tā saucamo obligāto izdevumu daļu, kas galvenokārt attiecas uz lauksaimniecību. To būtu vērts paturēt prātā, kad klausāmies kārtējos Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu kaismīgos solījumus par to, kā viņi ātri un taisnīgāk pārdalīs finansējumu lauksaimniecībai. Par to šobrīd, kamēr nav stājies spēkā Lisabonas līgums, lemj ES ministru padome, lai gan, protams, Eiropas Parlamentam ir sava loma visa ES budžeta izstrādes procesā un tas var budžetu noraidīt, liekot to izstrādāt no jauna.
Trešais mīts ir par deputātu niecīgo ietekmi, jo parlamentā ir 785 deputāti no 27 valstīm un ko tad tie 8 (kā noteikts Nicas līgumā) vai 9 (kā noteikts Lisabonas līgumā) no Latvijas var panākt? Īpaši, ja lielajām valstīm ir vairāki desmiti deputātu. Atkal atgādinu — deputāts pārstāv sava vēlētāja intereses. EP nedarbojas pēc valstu piederības, bet gan, deputātiem strādājot politiskajās grupās jeb frakcijās. Atrodot atbalstu savu kolēģu vidū, EP deputāts var panākt labus un redzamus rezultātus, piemēram, skaidrojot mūsu reģiona vēsturi citur Eiropā, cīnoties par instrumentiem nākotnes ES (strādājot ar Lisabonas līgumu), uzmanot Turcijas gatavību dalībai ES vai pamanot un novēršot kļūdu ES budžetā.
Mīti dažkārt mūsu dzīvi padara vieglāku. Taču, gatavojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, noteikti nevajadzētu ļaut, lai politiskās partijas, producējot mītus, vēlētājus apvārdo par labu konkrētās partijas kandidātiem. Mītus kliedēt var no objektīviem un oficiāliem avotiem smelta informācija, kas lieliski palīdzēs pārbaudīt, cik patiesas ir partijas, uzrunājot savus vēlētājus, kuru intereses tām būs jāaizstāv Eiropas Parlamentā.