Pirms stundas, kad nāca klajā provizoriskie dati par Nē Īrijas referendumā par Lisabonas līgumu, atrados Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Briselē, auditorijā ar aptuveni 500 nevalstisko organizāciju pārstāvjiem otro dienu diskutējām par klimata izmaiņām un darāmo šajā jomā. Reakcijas uz Īrijas Nē Lisabonas līgumam bija divējādas. Daži dalībnieki sāka aplaudēt, acīmredzot pārstāvot eiroskeptisko viedokļu kopu. Pārējie, nospiedošais vairākums, klusēja un, reakcijā uz dažu eiroskeptiķu aplausiem, sāka svilpt, jo, acīmredzot bija vīlušies un gribēja dzirdēt, ka īri tomēr, kaut ar nelielu pārsvaru, būtu pateikuši jaunajam ES pamatlīgumam Jā.
Tomēr ir Nē! Eiroskeptiķi jau ir pametuši Eiropas Parlamenta ēku, lai atzīmētu savu uzvaru. Daudz eirofīlu ledusskapī atstās īru Jā domāto šampanieti un varbūt aizdomāsies, ka Lisabonas līgums tika parakstīts 2007.gada 13.decembrī, kas bija piektdiena, bet Īrijas pilsoņi pret līgumu nobalsoja tieši pusgadu vēlāk – 2008.gada 13.jūnijā, kas arī ir piektdiena. Un kāds varbūt patiesi ticēs, ka melns kaķis ir pāri ielai pārskrējis, kad ES līderi strādāja pie otrā mēģinājuma ieviest Konstitucionālo līgumu, tagad sauktu par Lisabonas līgumu (tajā 98% ir tie paši Konstitucionālā līguma elementi).
Visu šo nedēļu man gadījās būt Briselē, kas varētu būt labākā vieta, lai vērotu un piedalītos diskusijās ap Lisabonas līguma ratifikācijas grūtībām, jo te sastopami gan pietiekami daudz aktīvu eirofīlu vai eirooptimistu, gan eiroskeptiķu, un tie, kas sevi sauktu par eiro-reālistiem. Pirmdiena un otrdiena pagāja tikšanās ar pirmo grupu, diskutējot par kampaņām Īrijā. Runājām par to, ka Nē kampaņas organizēji Īrijā teica, ka īriem nav jābalso par Lisabonas līgumu, ja viņi to nesaprot, un, ka pat Īrijas eirofīliem (sabiedriskās domas aptaujās īri vienmēr ir augšgalā, kad runa ir par atbalstu ES) ir jābalso pret Lisabonas līgumu, jo tas nav tik kvalitatīvs, kā varētu būt, tāpēc tiem, kuri mīl ES ir jābalso pret, jo tas dos ES iespēju radīt labāku pamatlīgumu. Runājām arī par to, kāpēc Jā kampaņas organizatori tik vēlu sākuši aktīvi strādāt (viņiem esot bijis bail garlaikot cilvēkus), kāpēc viņi tik vēlu (10 dienas vēlāk) atbildēja uz Nē kampaņas argumentiem par Lisabonas līguma dažādajiem pantiem, kāpēc Jā kampaņai nav izdevies izskaidrot līgumu, lai īriem nerastos sajūta, ka viņi nezina, par ko tur ir runa. Starp citu, konsolidētā Lisabonas līguma teksts bijis pārdošanā par 40 eiro, bet ne valdība, ne ES institūcijas nav nodrošinājušas īriem iespēju bez maksas iepazīties ar šo juridisko dokumentu.
Izņēmums bija eiroskeptiķi, kas jau paspējuši radīt un publicēt Lisabonas līguma lasītājiem draudzīgo versiju, nosaucot to par “Readable Version”, skaidri norādot uz vienu no lielajām līguma problēmām, proti, ka Lisabonas līgums groza divus ES pamatlīgumus, un bez konsolidētās versijas un ekspertu komentāriem to ES iedzīvotājiem nav iespējams saprast. Trešdien un ceturtdien tad arī tikos ar eiroskeptiķiem Eiropas Parlamentā, uzzinot, ka viņi bijuši ļoti aktīvi Nē kampaņas dalībnieki Īrijā, piedāvājot arī savu publikāciju tiem īriem, kas gribēja mēģināt saprast Lisabonas līguma būtību.
Un ir Nē. Trešais Nē šim pašam ES pamatlīgumam, kas – es ceru, ka to saprot daudzi ES līderi – nozīmē, ka ar Lisabonas līguma ratifikāciju turpināt nav iespējams. Nav iespējams prasīt īriem “minēt vēlreiz”, organizējot vēl vienu referendumu par Lisabonas līgumu – tā kā 2001.gadā, kad neizdevās ar pirmo referendumu Īrijā ratificēt Nicas līgumu. Nav iespējams vēlreiz pārsaiņot Konstitucionālo līgumu, lai tiktu pie veiksmīgas ratifikācijas. Ne tikai tāpēc, ka pēc Nīderlandes un Francijas Nē Konstitucionālajam līgumam 2005.gadā neviens nelika nīderlandiešiem un frančiem vēlreiz balsot par to pašu. Bet tāpēc, ka šiem trim referendumiem (Nīderlandē un Francijā 2005.gadā un Īrijā 2008.gadā) ir jābūt labai mācībai ES līderiem par procesu, kādā līgums tika tomēr parakstīts – nedodot ES iedzīvotājiem tiesības izteikties, apzināti radot Lisabonas līgumu tādā formā, lai ratifikācija notiktu caur parlamentiem. Bet ar vienu īru Nē ir jāpietiek, lai līgums netiktu ratificēts.
Ko darīt tālāk? Varbūt uzliekam moratoriju uz lielām pamatlīguma reformām un ieviešam absolūti nepieciešamos jauninājumus, kurus ir iespējams izskaidrot ES iedzīvotājiem? Piemēram, radam trūkstošo tiesisko bāzi ES darbībai enerģētikas politikā (Lisabonas līgums tādu dotu). Piemēram, radam institucionālās reformas, kas palielina efektivitāti (Lisabonas līgums daudz ko uzlabo šajā jomā) un ieviešam pilsoņu iniciatīvu, kas dotu iedzīvotājiem iespēju iesniegt Eiropas Komisijas likumdošanas priekšlikumus. Piemēram, dodam ES iedzīvotājiem iespēju padomāt, vai tiešām ar četrām pamatbrīvībām (cilvēku, kapitāla, preču un pakalpojumu) un vienoto tirgu pietiek?
P.S. Es atbalstu Lisabonas līgumā iekļautās reformas. Es gribētu, ka līgums tiktu ieviests, taču ne tādā veidā, kā šobrīd. Eiropas Savienība pēdējos gadus mēģinājusi pierādīt, ka klausās iedzīvotājos, atbalstot, piemēram, Eiropas pilsoņu debates, kur par ES nākotni patiešām diskutēja ES iedzīvotāji, nevis tikai līderi un pētnieki. Sliktākais, kas tagad var notikt ir tas, ka ES iedzīvotājiem rastos pārliecība, ka viņos klausās tikai tad, ja viņu balsij nav noteicoša loma kā saistošos referendumos.