Foto: A. Jansons

Par nepieciešamību tiesnešiem “pašattīrīties” un mazināt korupcijas ēnu pār savu cunfti parasti dzird runājam citus, bet pašu tiesnešu viedoklis nav bieži publiski izskanējis. Tāpēc politika.lv piedāvā tiesnešu interviju sēriju, kuras ietvaros dažādiem tiesnešiem uzdosim vienus un tos pašus jautājumus par tiesnešu ētiku un profesionalitāti.

No politiķiem – pašreizējās tieslietu ministres, agrāk Valsts prezidentes – atkārtoti dzirdams aicinājums tiesnešu cunftei pašattīrīties, sakot, ka vairums tiesnešu Latvijā ir godīgi, tomēr dažas noklīdušās avis met ēnu uz visiem. Kā vērtējat šādu aicinājumu?

Kas ir domāts ar pašattīrīšanos? Lai mēs paši pārskatām savu rīcību, vērtējam savas darbības un apsveram spriedumus, lai nevarētu teikt, ka daži spriedumi nav saprotami? Ja mēs to novērtēsim godīgi un pareizi, domāju, katram sevi tiešām ir jāattīra. Jo dažreiz kļūdas rodas no sasteigta darba, varbūt no neapdomības, varbūt arī no negodīguma – es pilnīgi pieļauju, ka mūsu vidū var būt godīgi un negodīgi cilvēki. Katrā vietā tādi ir.

Ja pašattīrīšanos jāsaprot ar kaut kādu stučīšanu, tad es uzskatu, ka tiesnesim jāstāv augstāk par šādu rīcību, jo ziņot par otru kolēģi ir zemiski. Turklāt mēs jau nezinām, ko kolēģi dara. Tiesneši viens otram nesaka – jā, es ņemu kukuļus! Kaut kādas aizdomas? Domāju, ka tas nav juridiski korekti un neatbilst ētikai.

Cits jautājums, ka mums ir institūcijas, kuru pienākumos ietilpst ar to nodarboties. Noklausoties dažas intervijas, kurās saka, ka tiesnesi nevar noķert, pat ja viņš ir atrasts ar kūpošu pistoli pie līķa – domāju, ka tas ir jocīgi. Loģiski, no tāda viena fakta nevar izdarīt secinājumu, kas ir slepkava. Bet ir taču dažādas ekspertīzes, visādi paņēmieni, kā to pierādīt. Ja tās iestādes ir savu uzdevumu augstumos, domāju, tā nav problēma. Tāpat intervijās lasīts, ka ir operatīvās ziņas par tiesnešiem. Kāpēc tad nevar veikt pasākumus, lai negodīgos atklātu, nevis apvainotu visus tiesnešus? Tas pazemo godīgos tiesnešus. Ir jāvērtē katrs konkrēts gadījums un jāveic pasākumi, lai notvertu negodīgos. Tā būs attīrīšana. Ja kādu noķers, daudzi padomās, vai dažu negodīgi iegūtu latu dēļ ir vērts sabojāt visu savu dzīvi un karjeru.

Es nezinu, ko tieši domāja amatpersonas, taču mani pārsteidza tiesnešu ļoti asā reakcija uz šiem aicinājumiem un aizvainojums, ka kāds korupciju uzskata par tiesu sistēmas problēmu. Rīgas apgabaltiesas tiesneši pat neatnāca uz tiesnešu konferenci – tas likās bērnišķīgi. Tas nozīmē demonstratīvi neatzīt problēmu.

Es biju spriedumā (smejas). Domāju, ka nevar tā mest acīs bez pierādījumiem. Pilnīgi pieļauju, ka tāda problēma ir, bet tad jāpaņem konkrētas lietas, jāizskata spriedumi, konkrētie tiesneši. Pieņemot tiesnesi darbā, nevar vērtēt tikai cilvēka zināšanas un erudīciju. Jāvērtē arī, cik godīgs viņš būs savā darbā.

Kā lai to pārbauda?

Domāju, ka var. Varbūt ne simtprocentīgi, bet ir dažādi raksturojošie dati, paziņu loks, draugi, radi, raksturojumi, rīcība dažādās situācijās. Neesmu psihologs, bet arī tests varētu būt viens no paņēmieniem. Savulaik, kad sāku strādāt, uzskatīju, ka par tiesnesi un prokuroru var strādāt tikai cilvēks, kurš uzskata, ka viņš spēj palikt godīgs. Ja mērķis ir pelnīt naudu, tam ir citas profesijas.

Toreiz no Solvitas Āboltiņas teiktā izrietēja, ka Rīgas apgabaltiesa ir tā lielākā problēma. Vai tā ir, ka Rīgas apgabaltiesā notiekošais met ēnu uz tiesu sistēmu?

Es varu izteikties tikai par sevi. Lai varētu spriest par kolēģiem, man jābūt tādā amatā, lai varētu pārbaudīt visas lietas, izdarīt secinājumus, vākt informāciju. Bet nevar vienkārši tāpat izdarīt secinājumu, ka Rīgas apgabaltiesā ir salasījušies negodīgi tiesneši, bet pārējās tiesās godīgi. Lai tā teiktu, jābūt pierādījumiem. Ja ir pierādījumi, tie jāietērpj lietā.

Tiesneši ir tādi, kāda ir sabiedrība.

Kādai vajadzētu būt tiesas tiesnešu un priekšsēdētāja reakcijai gadījumos, kad kāds no tiesnešiem regulāri taisa spriedumus, kas nav saprotami un rada aizdomas par šī tiesneša korumpēšanos, kaut arī likums šajos spriedumos netiek klaji pārkāpts?

Lai izdarītu secinājumus par negodīgiem spriedumiem, ir lielākā laika periodā jāizpēta lietu kategorijas, ko tas tiesnesis skata, jāizpēta prokurors un advokāts, kas tajās lietās piedalās. Jāizpēta tā tiesneša tendences – vai viņš pēc dabas ir mīkstsirdīgs, varbūt par analogiem noziegumiem ir atšķirīgi sodi.

Šādai analīzei par tiesnešiem sen jau vajadzēja būt. Tad tiesnešus vai nu varētu apmācīt, vai sodu politiku noteikt. Bet ministri mainās, tik īsā laikā viņi laikam visu nevar aptvert. Ir Tieslietu ministrija, KNAB, lai viņi papēta, ja grib izdarīt secinājumus.

Agrāk bija Augstākās tiesas plēnumi, tur bija prakses apkopojums, sodu vērtējums. Tagad tas minimāli parādās. Tagad visi ir neatkarīgi, bet domāju, tā ir pārprasta neatkarība.

Kā novērst gadījumus, kad tiesnesis izmanto šo likumā noteikto lemšanas brīvību, lai par saviem lēmumiem saņemtu prettiesiskus labumus?

Pirmkārt, varētu izpētīt viņu lietu kategorijas, veikt ar viņiem pārrunas, noskaidrot, kāpēc sods ir tieši šāds. Ja tiesnesis to izskaidros, varbūt viņam ir taisnība. Ja ne – jautājums, kāpēc? Vai viņš ir korumpēts vai dumjš? Vai neprot novērtēt nozieguma smaguma pakāpi? Varbūt viņš ir tik žēlsirdīgs, ka par tiesnesi strādāt nevar. Varbūt pietiktu, ja ar tiesnesi izrunātos, izskaidrotu tiesu praksi. Ja tas cilvēks ir negodīgs, viņš tādā pašā veidā turpinās – nu tad viņu vajag noķert.

Vai un kā tiesnešu ētikas standarti ir mainījušies kopš 90.gadu sākuma un uz ko tiem vajadzētu virzīties nākotnē?

Mana izpratne nav mainījusies. Man grūti spriest par citiem. Ētika, morāle visos gadu simtos ir tā pati. Tiesnesim jābūt godīgam pēc būtības.

Jūs pati sev neesat mēģinājusi noformulēt, no kurienes nāk tās aizdomas, ka tiesu sistēmā ir korupcija?

Viens variants ir tāds. Kad es sāku strādāt, toreiz mums bija pieņemšanas, un viena advokāte mēģināja atnākt pie manis aprunāties, uz ko es atbildēju – kā zālē būs redzams, tā spriedīsim. Vēlāk tiesas sēdē viņas pārstāvamais izteica man noraidījumu, jo viņam esot ziņas, ka pretējā puse mani uzpirkusi.

Otrs – advokāts pasaka, ka viņš ir paņēmis naudu priekš tiesneša, bet tiesnesim neko nedomā dot. Vienkārši viņš orientējas tai lietā un saprot, ka varētu būt nosacīts sods.

Attiecībā uz mani arī tā ir bijis. Manos pirmajos gados atnāca viena prokurore, skatās uz mani un saka – tu zini, pie tevis manai paziņai bija lieta, bija tāda un tāda advokāte, viņa teica, ka advokāte tev iedevusi 2000 rubļus. Tu esi izspriedusi viņai par labu. Es paliku muti vaļā – kāda nauda, kādi divi tūkstoši? Var izrunāt to, kas nav bijis.

Vai Jūs uzskatāt, ka sabiedrības viedoklis, ka tiesās ir korupcija, ir maldīgs un tukša salmu kulšana?

Nē, nedomāju, ka tas ir maldīgs. Tur ir daļēja taisnība. Saprotiet, ja nebūtu devēja, nebūtu arī ņēmēja. Ja tu, sabiedrība, esi tik godīga, ja tu uzskati, ka tev ir taisnība, tad kāpēc tu dod naudu tiesnesim? No kā jāsāk? Jāsāk no sabiedrības.

Par kukuļņemšanu sods ir bargāks nekā par došanu, ne?

Nav runa, kuram sods ir bargāks. Uzskatu, ja nebūtu devēja, nez vai būtu daudz tiesnešu, kas teiktu advokātam – zini ko, mēs varam iedot no 5 līdz 10 gadiem un varam nosacīti. Nu dod man 50 tūkstošus! Lai varētu pārmest otram, pats esi godīgs – nedod!

Tas taču nedod tiesības tiesnesim ņem kukuli?

Ne jau par to es. Tie, kas saka, ka tiesneši ir negodīgi un ka viņi ir devuši kukuli – vai viņi ir godīgi? Vai viņi var mest akmeni? Akmeni var mest tie, kas nekad mūžā nav ņēmuši un devuši.

No politiķiem – tieslietu ministres, Valsts prezidentes atkārtoti dzirdams aicinājums tiesnešu cunftei pašattīrīties. Vairums tiesnešu esot godīgi, tomēr dažas noklīdušas avis met ēnu uz visiem. Kā Jūs vērtējat šādu aicinājumu?

Pašattīrīšanās nav reāla, jo korupcija ārēji nav redzama. Taisot spriedumus, tiesnešiem viedokļi var būt dažādi, un kā pateikt, vai viedoklis ir atkarīgs no materiālās ieinteresētības vai no izpratnes par piemērojamo normu un konstatētajiem apstākļiem? Ja lietu skata koleģiāli, spriedumu pieņem ar balsu vairākumu.

Bet vai Jūs pieļaujat, ka korupcija tiesnešu vidē tomēr pastāv?

Ja visā sabiedrībā ir korupcija, tad varētu pieļaut, ka arī starp tiesnešiem ir kāds negodīgs. Es pieļauju, ka augstajām amatpersonām ir informācija vismaz operatīvajā līmenī un tās zina, ko runā, tāpēc es nevaru pateikt pretējo. Taču par mūsu departamentā strādājošiem varu galvot – viņi lietas skata godprātīgi.

Taču ir vēl viena lieta, par ko jārunā. Diemžēl žurnālisti kultivē mītu par nesaprotamiem argumentiem un spriedumiem, bet tam kā pierādījumu nav devuši nevienu faktu. Varbūt tie “neskaidrie” spriedumi, par kuriem runā masu mediji, ir nesaprotami tikai žurnālistiem, bet ne juristiem.

Tam es negribētu piekrist. Žurnālisti seko līdzi tam, kas ar lietām notiek Augstākajā tiesā, un tā bieži vien pirmās instances spriedumus groza. Nav jau runa par to, ka vainīgajam pieliek vai atņem pāris gadiņus, žurnālistu neizpratne rodas, ja pirmajā instancē cilvēku attaisno, bet nākamajā – notiesā.

Ir bijuši tādi gadījumi, bet tiesnesis vienmēr lēmumu pieņem pēc savas izpratnes. Spriedumus groza ne jau tāpēc, ka bijusi korupcija, bet tiesnesis var kļūdīties – varbūt viņš nepārbaudīja visus faktus, varbūt nepareizi interpretēja tiesību normu un izdarīja nepareizus secinājumus. Tiesnesis nav pārcilvēks. Tiesneši ir dažādi, un liela nozīme ir viņu profesionalitātei un pārliecībai. Ja lietā nav pārliecinošu, tiešu pierādījumu, tad viens tiesnesis baidīsies pieņemt notiesājošu spriedumu, jo visas šaubas ir jātulko par labu tiesājamam, bet cits – notiesās. Un, lai rezultātā būtu taisnīgs spriedums, Latvijā ir daudzpakāpju tiesu sistēma.

Es neatzīstu, ka pēc sprieduma nolasīšanas tiesnesim būtu jādod vēl kādas intervijas. Visām viņa domām un apsvērumiem ir jābūt spriedumā. Ja intervijā nepieciešams kaut ko papildināt, tātad spriedums bijis nepilnīgs.

Ja kādam spriedumā kaut kas nav saprotams, tad tiesās ir vajadzīgi preses sekretāri, kuri varētu cilvēkiem saprotami izskaidrot, ko tiesnesis ir domājis, bet pašam tiesnesim nav jārunā.

Diemžēl žurnālisti parasti paziņo sprieduma rezolutīvo daļu, bet tad, kad ir sastādīts pilns spriedums, ar tā motīviem sabiedrību vairs neiepazīstina. Līdz ar to nav izslēgts, ka cilvēkiem rodas priekšstats par nesaprotamiem spriedumiem. To nereti izmanto zaudējusī puse, uzturot mītu par tiesnešu negodīgumu. It sevišķi tas attiecas uz civillietām, arī administratīvajām lietām.

Ja visa sabiedrība ir slima, tad kāpēc pēdējos gados neviens tiesnesis nav notverts?

Tas, ka tiesneši nav pieķerti, varbūt nozīmē to, ka tiesās nav korupcijas. Man ļoti gribētos tam ticēt. Protams, var būt vēl viens iemesls – kārtīgi nestrādā tās iestādes, kurām ir jāstrādā. Nedomāju, ka tiesībaizsardzības iestādes, izmantojot visus tiesiskos līdzekļus, nevarētu atklāt korupcijas gadījumus arī tiesās, ja tādi ir.

Runājot par Augstāko tiesu, tiek baumots, ka kāds Latvijā labi zināms advokāts te visas durvis sper ar kāju vaļā un pēc tam visas lietas uzvar.

Godīgi sakot, es nevaru iedomāties, ka kāds Augstākajā tiesā pieņemtu lēmumus, kas neatbilst viņa pārliecībai par to, kā pēc likuma izspriežama konkrētā lieta, vai lēmuma būtību noteiktu materiāla vai kāda cita ieinteresētība.

Runājot vispārīgi, manuprāt, nav ētiski tiesnesim pieņemt advokātu savā kabinetā un runāt ar viņu par izskatāmo lietu. Bet, ja tiesnesis ar advokātu kā ar ģimenes draugu vai bijušo kolēģi pārrunā citus jautājumus, tad pateikt, ka advokāts nedrīkst ienākt tiesneša kabinetā, būtu pārmērīgi strikti, it sevišķi, ja advokāts ir ieradies no citas pilsētas.

Starp citu, Vācijā tiesnesis nepieciešamības gadījumā drīkst uzaicināt abu pušu advokātus un izrunāties kā jurists ar juristu. Šāda prakse, manuprāt, ir ļoti pieņemama.

Kā iespējams, neapdraudot tiesu neatkarību, vērtēt tiesneša profesionalitāti pēc viņa iecelšanas uz mūžu un “atsijāt” darbam nepiemērotos?

Tiesnešu neatkarība nenozīmē visatļautību. Vairāki tiesneši ir atbrīvoti no darba, tātad nav nekādas garantijas, ka, negodīgi strādājot, visu mūžu nostrādāsi par tiesnesi.

Iecelšana uz mūžu, protams, tiesnesim dod neatkarību. Tas ir būtiski tādēļ, lai tiesnesi nevarētu politiski ietekmēt, skatot lietas par politisko partiju biedriem un viņu atbalstītājiem vai skatot partiju pieteikumus par KNAB lēmumu atcelšanu, kā to dara administratīvās tiesas.

Vai un kā tiesnešu ētikas normas ir mainījušās kopš 90.gadu sākuma, un kādām tām vajadzētu būt nākotnē?

Man nekad nav bijis vajadzīgs ētikas kodekss. Ētikas kodeksā ir ietverti likumu noteikumi un noteikumi, kas izriet no likumiem. Godprātīgi jāstrādā un likumi jāpilda ir visiem.

No politiķiem – tieslietu ministres, Valsts prezidentes atkārtoti dzirdams aicinājums tiesnešu cunftei pašattīrīties. Vairums tiesnešu esot godīgi, tomēr dažas noklīdušas avis met ēnu uz visiem. Kā Jūs vērtējat šo aicinājumu un vai to var izpildīt?

Latvijā ir trīs pakāpju tiesu sistēma. Izskatot lietu nākamajās instancēs, tiesneši redz visus lietu materiālus. Ja augstākas instances tiesneši saskata pretrunas vai neatbilstības likumiem, viņiem ir tiesības reaģēt – pieņemt blakuslēmumu par zemākas instances tiesneša darbu – un aicināt tiesas priekšsēdētāju izvērtēt iespēju ierosināt disciplinārlietu. Tas likumā ir paredzēts un to vajadzētu izmantot.

Kāda civillietu tiesnese atzina, ka dažkārt ir lietas, kurās ir grūti saprast, kam ir taisnība. Tas tāpēc, ka abas strīdīgās puses jau sākotnēji, slēdzot līgumus, domājušas, kā vienam otru apkrāpt. Tas nozīmē, ka gadījumi, kur grūti atrast patiesību, ir laba augsne korupcijai?

Tad ir jānopērk visi tiesneši trijās instancēs. Manuprāt, tas nav reāli, un tie ir absurdi apvainojumi.

Tad ir jāpērk tikai pēdējā instance.

Nu, nezinu, varbūt… Pēdējā instance neskata lietu pēc būtības, bet gan likuma ievērošanas nosacījumus. Manuprāt, ir jānopērk visi, citādi tam nav jēgas.

Tad kā vērtēt tieslietu ministres Solvitas Āboltiņas izteikumus, ka Rīgas apgabaltiesā ir skandalozas lietas un tiesneši? Vai ministre ir izpļāpājusies, pati nezinot, ko runā?

Jebkura lieta, kas interesē sabiedrību vai skar daudzus cilvēkus, ir skandaloza. Taču kādam tiesnesim tā ir jāskata, mēs nevaram pateikt – šī lieta ir skandaloza, tāpēc to neskatīsim!

Bet Jūs pēc būtības piekrītat, ka apgabaltiesā strādā skandalozi tiesneši?

Es tādam apzīmējumam nevaru piekrist. Ko nozīmē skandalozs tiesnesis? Vienmēr būs kāds, kurš nebūs apmierināts ar spriedumu, bet tas nenozīmē, ka tiesnesis ir skandalozs, korumpēts. Lai par tiesnešiem lietotu tādus apzīmējumus, ir jābūt informācijai vai pamatotām aizdomām.

Tad, Jūsuprāt, ministrei vajadzēja paklusēt vai izvēlēties citus vārdus?

Man nav skaidrs, kā saprast vārdus „skandalozs tiesnesis”. Ja ar to ir domāta korupcija, tad tā ir jāsaka.

Un tomēr sabiedrībā slava par Rīgas apgabaltiesu nav tā labākā. Cilvēki par tiesas nelāgo reputāciju secinājumus izdarījuši, balstoties uz pieņēmumiem vai savu pieredzi, vai masu medijiem.

Rīgas apgabaltiesā strādā visvairāk tiesnešu, tāpēc tur skata arī visvairāk lietu, un cilvēku skaits arī liels, kas par to var izteikties. Ja līdzīgu lietu izskatītu citā apgabalā, varbūt tai neviens pat nepievērstu uzmanību.

Tad par korupciju Rīgas apgabaltiesā nav pamata runāt?

Tāpat vien nekas nenotiek, ja kāds par to runā, tad viņam ar to ir bijusi saskare. Bet ir jāsaprot vēl viens moments – Rīgā ir visdārgākie īpašumi un zemes, te apgrozās vislielākās summas, arī tas var būt par pamatu, lai runātu par nelikumībām.

Kādai vajadzētu būt tiesas priekšsēdētāja reakcijai gadījumos, kad kāds no tiesnešiem regulāri taisa spriedumus, kas nav saprotami, un tajā pašā laikā likums klaji nav pārkāpts?

Ja augstākā tiesas instance atceļ vai groza zemākās instances spriedumu, tas vēl nenozīmē, ka tiesnesis bijis korumpēts. Taču, ja par kādu tiesnesi tiešām rodas aizdomas, tad viens no risinājumiem varētu būt īpašas komisijas izveidošana, kas izvērtētu tiesneša neparasto lēmumu iemeslus – vai tāda ir viņa izpratne par likumiem, vai tam ir citi iemesli. Un šī komisija varētu noteikt, vai tiesnesis atbilst ieņemamam amatam. Uzskatu, ka šādu mehānismu vajadzētu ieviest likumā.

Jau šobrīd ir noteikts, ka tiesu priekšsēdētāji drīkst ierosināt disciplinārlietas pret tiesnešiem. Vai tiesas priekšsēdētāji pietiekami uzmanīgi pēta tiesnešu darbu?

Viennozīmīgi es atbildēt nevaru, bet subjektīvi šķiet, ka nostāja varētu būt citāda.

Vai šī kontrole ir nepietiekama tāpēc, ka kolektīvā ir draudzīgas attiecības, vai arī ir bailes savai tiesai radīt nelabvēlīgu publisku skanējumu?

Ja esi tiesas priekšsēdētājs un piekritis uzņemties atbildību, tad tev ir jādomā ne tikai par sava kolektīva draudzīgajām attiecībām, bet arī par tiesas sistēmas godīgumu, tiesiskumu un prestižu.

Un tomēr – tiesnešu sabiedrībai pārmet solidaritāti jeb aklumu un kurlumu, tas ir, neko neredzu un nedzirdu, un savējos nenododu.

Varbūt agrāk solidaritāte bija izteiktāka, tagad attiecības nav tik ciešas, jo kolektīvos ienākuši jauni tiesneši. Man liekas, ka katrs dara savu darbu un īpaši neinteresējas, kas notiek apkārt. Tiesneši arī nav aktīvi likumu grozījumu radīšanā un viedokļu paušanā par dažādām problēmām.

Ja tiesneši redz, ka likumos ir robi, tad viņiem vajadzētu nākt ar priekšlikumiem par likumu maiņu, nevis klusu turpināt darbu pēc nepilnīgiem likumiem!

Tiesnešu aktivitātei vajadzētu būt daudz lielākai. Tiesneši var iebilst, ka viņiem darba ir tik daudz, ka citam neatliek laika. Bet tā nedrīkst, citādi nekas nemainīsies, mēs neattīstīsimies un ar tām problēmām strādāsim visu mūžu.

Kā Jūs definētu vārdu korupcija?

Šauras nozīmes definīcija ir tāda, ka cilvēks saņem naudu vai kādu citu labumu par lēmumu, kas pieņemts pasūtītāja interesēs, nevis, kas balstīts uz likumu vai lietas faktiskiem apstākļiem.

Jūs pats dzīvē esat saskāries ar korupciju?

Runas ir dzirdētas, ka kāds tiesnesis ir saņēmis naudu, bet tas viss bijis bez pierādījumiem. Es pats to neesmu ne redzējis, ne izjutis, tāpēc man nav pamata kādu turēt aizdomās. Es informāciju par korupciju nevaru iegūt pat teorētiski, jo vainīgie cilvēki par to nestāsta un nelepojas.

Runājot par personisko dzīvi, tad zinu, ka pēc manai mātei veiktās operācijas radinieki aiznesa atlīdzību ārstiem, taču nedomāju, ka to var uzskatīt par korupciju.

Ir teiciens, ka jebkuru cilvēku var nopirkt par naudu, jautājums tikai – par cik lielu? Jūs tam piekrītat?

Nezinu, lai gan katram teicienam ir sava doma un jēga. Par citiem nevaru runāt, bet par sevi varu teikt – ja esmu uzņēmies pienākumus un darbs man ir svarīgs, ja man ir principi un ambīcijas, tad es nepiekāptos arī lielas naudas priekšā.

Katram tiesnesim ir sava slava, citam vairāk ēnu, citam mazāk. Ko Jūs pats par sevi esat dzirdējis?

Esmu dzirdējis, ka neesmu pieejams, ar lietā iesaistītām pusēm – prokuroru un advokātu – neielaižos nekādās sarunās. Esmu atturīgs un pedantisks attiecībā uz likumu un tiesību normām.

Bet Latvija ir maza, un tas nozīmē, ka juristi viens otru pazīst. Es pieļauju, ka arī Jums ir draugi starp advokātiem, prokuroriem. Vai tas netraucē ikdienas darbā?

Man nav neviena drauga advokāta, taču daži prokurori gan ir draugi. Taču līdz šim nevienu viņu lietu neesmu skatījis un neesmu izlēmis nevienu viņiem svarīgu jautājumu. Paziņu un kursa biedru loks gan ir ļoti plašs, taču neviens man neko nav lūdzis, jo zina manu stingro nostāju.

Varbūt nav jālūdz… Varbūt cilvēcīgi izlemj otram par labu tāpēc, ka viņš ir mans čoms.

Es cenšos sekot tam, ko man māte mācīja, ka darba jautājumi ir viens, bet viss pārējais, kas ir ārpus darba laika, piemēram, draudzība, kontakti, ir kaut kas cits. Pēc darba ar kolēģiem es varu aiziet iedzert kafiju un runāt par mākslu un kino, bet, ja ir darba jautājums, tad tas ir jārisina, kā tas noteikts darbā. Ja es pieļautu citu kārtību, tad jebkurš varētu pateikt, ka nav iespējams panākt taisnību, jo visu var atrisināt, ejot citu ceļu.

Jums Rīgas apgabaltiesā ir draugi vai labi paziņas?

Nav. Man Rīgas apgabaltiesā ir pazīstamas četras tiesneses, ar kurām kopā strādāju Ziemeļu rajona tiesā, bet ne ar vienu man nav ārpusdarba vai ģimenisku kontaktu. Pārējos Rīgas apgabaltiesas tiesnešus personiski nepazīstu, tādēļ man par katru no viņiem konkrēta viedokļa nav, taču secinājumus izdarīt pēc masu medijos rakstītā nevēlos.

Kas būtu jādara, lai Rīgas apgabaltiesas tēls būtu labāks?

Pirmkārt, ir jāpalielina informācijas plūsma. Vajadzētu panākt, lai par Rīgas apgabaltiesu runātu ne tikai tad, kad notiek kaut kas negatīvs, bet arī par tās ikdienas darbu – par izskatītajām lietām, apjomiem, utt.

Otrkārt, visā Latvijā vajadzētu izskaidrot, kas vispār notiek tiesās, jo daudziem no tām ir bail, cilvēki nezina, ko viņiem jautās un kā uzvesties. Viņiem šķiet, ka tiesas ir vērstas pret viņiem, taču tiesas pēc būtības ir domātas gluži pretējam – palīdzēt juridiski atrisināt problēmu. Piemēram, ārzemēs par tiesām uzņem filmas, veido raidījumus, kuros imitē tiesas procesus, varbūt arī Latvijā tādas vajadzētu, jo tieši informācijas trūkums rada aizdomas, ka aiz slēgtajām durvīm notiek nelikumības.

Vai tiesnesim vajadzētu komentēt spriedumu?

Ja tiesnesis ir pasludinājis spriedumu, tad viņš to grozīt vairs nevar. Tas nozīmē, ka pašam tiesnesim vai kādam citam tiesas pārstāvim vajadzētu sniegt komentārus par to, kas ir izdarīts. Kāpēc tiesnesim būtu jābaidās vai jānorobežojas, ja spriedumu pats ir pasludinājis, un tas nozīmē, ka tāda ir viņa pārliecība? Es gan piekrītu, ka daļa tiesnešu nav gatavi sniegt komentārus, tādēļ pirms tam viņus vajadzētu apmācīt.

Kā tiesās sadalīt lietas, lai būtu nejaušības princips un, tajā pašā laikā, lai būtu arī specializācija?

Specializācijai vajadzētu būt, jo mums ir ļoti daudz tiesību aktu, un tos visus aptvert nav iespējams. Specializācija dotu iespēju līdz minimumam samazināt nejaušas kļūdas, un tas paaugstinātu kvalitāti. Bet specializācijas apjoms būtu jādefinē, piemēram, ja tiesnesis skatītu tikai laulību šķiršanās lietas, tā būtu pārāk šaura specializācija. Tai ir jābūt tik plašai, lai varētu nodrošināt arī nejaušības principu starp vairākiem tiesnešiem.

Jūs teicāt, ka Jums ir svarīgs likums, un es pieļauju, ka Jums patika tiesneša darbs….

Jā, man patika šis darbs. Vienreiz es aizgāju, taču atgriezos, jo sapratu – man šis darbs patīk un izdodas.

Tātad, ja Jums ir svarīgs likums, tad noteikti zināt, ka tiesu varas likums prasa trešo kvalifikācijas klasi apgabaltiesas tiesnesim, bet Jums ir zemāka – ceturtā, tas nozīmē, ka īsti neatbilstat prasībām. Arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija uzskatīja, ka Jums nav pietiekamas kvalifikācijas, vēl citi pārmet, ka šim amatam esat par jaunu.

Es nejūtos vainīgs, ka esmu tik jauns. Ne jau vecums ir izšķirošs faktors kādam amatam, bet gan kvalitāte un spēja strādāt. Runājot par kvalifikācijas klasi, pasakiet man atšķirību tiesnešiem ar otro, trešo vai piekto kvalifikācijas klasi? Vai viņiem tiek izvirzītas atšķirīgas prasības, vai viņi dara atšķirīgu darbu? Manā skatījumā kvalifikācijas klases neatbilst tā nosaukumam, un tās ir jāatceļ. Šobrīd šīs klases ir izveidotas uz stāža pamata, un viss, citu kritēriju nav! Es uzskatu, ka nostrādāto gadu skaits nevar būt profesionalitātes kritērijs! Ja jauns cilvēks ieguvis zinātnisku grādu – doktora vai maģistra, tad es nedomāju, ka viņš ir juridiski sliktāk izglītots par tiesnesi, kurš ir nostrādājis 20 gadus.

Ja Jums patīk tiesneša darbs, tad kāpēc gribat veikt administratīvu darbu?

Es arī agrāk veicu administratīvu darbu Iekšlietu ministrijas struktūrā, vadot 140 cilvēku lielu kolektīvu, taču tiesās administratīvais darbs ir savādāks, nekā citās valsts iestādēs. Šeit ir daudz darba ar likuma izpildīšanu.

Jums nepietrūks vēlmes izlemt cilvēku likteņus?

Man arī agrāk nebija vēlme izlemt cilvēku likteņus, man vienmēr interesēja atrast juridisku risinājumu problēmai.

Jūs jau minējāt, ka agrāk esat vadījis lielu kolektīvu, tas bija Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā. Ar šo iestādi saistās skandāls par informācijas noplūšanu, jo uz apsūdzēto sola nonākusi bijusī darbiniece Vija Jermačenko.

Man ir paveicies, es biju aizgājis pirms šī gadījuma. Bet, kad tur vēl strādāju, bija atnācis Jermačenko vīrs ar lūgumu slēgt līgumu par informācijas sniegšanu, es atteicos to darīt, jo uzskatīju, ka tam nepieciešams ministrijas akcepts. Līgumu par sadarbību un informācijas sniegšanu parakstīja jaunais priekšnieks, tādēļ par to, kas notika vēlāk, man nav jāuzņemas atbildība.

Vīrietim esot trīs pārbaudījumi – nauda, vara un sievietes. Jūsuprāt, kuru ir visgrūtāk izturēt?

Vara ir visgrūtākais pārbaudījums. Ja cilvēks ir pie varas, tad viņš var visātrāk paklupt un pieļaut visvairāk kļūdu. Bet vissarežģītākais pārbaudījums laikam ir sieviete – tas ir pārbaudījums, kas ir saistīts ar visu dzīvi.

Jūs nebaidāties no varas, kas Jums ir?

Es neteiktu, ka te būtu īpaša vara. Tiesas priekšsēdētājs nav tas pats, kas iestādes vadītājs, es nevaru tiesnesim dot rīkojumus, lai viņš kaut ko izdara. Te ir jāspēj organizēt darbs, nevis ietekmēt tiesneša spriešanu lietā, tāpēc te milzīgas varas nav.

Taču, ja mainīsies sabiedrības attieksme un darba kvalitāte un ja mazināsies aizdomas un neskaidrības par pieņemtajiem lēmumiem, tad varēšu teikt, ka esmu labi pastrādājis.

Tieslietu ministre ir skarbus vārdus veltījusi Rīgas apgabaltiesai, sakot, ka šeit darbojas skandalozi tiesneši un tajā tiek izskatītas skandalozas lietas. Atceros, ka Jūs to uztvērāt ļoti personīgi, ar asarām acīs.

Ministres vārdi mani aizvainoja, jo es neesmu korumpēta. Ne jau tikai mūsu spriedumus Augstākajā tiesā maina. Un, ja mēs lietā pierādījumus esam citādi vērtējuši un sapratuši, vai tāpēc mēs visi esam korumpēti? Un ne jau visi mūsu spriedumi Augstākajā tiesā tiek grozīti, lai sodu padarītu bargāku, ir arī tādi spriedumi, kuros sodu samazina. Tad kā to vērtēt?

Bet ne tikai tieslietu ministre, arī Valsts prezidente atkārtoti aicina tiesnešu cunftei pašattīrīties. Viņas atzīst, ka vairums tiesnešu ir godīgi, tomēr dažas noklīdušas avis met ēnu uz visiem.

Tik augstas amatpersonas nedrīkst runāt bez pierādījumiem, un, ja tādas avis ir, tās ir jāsauc vārdā! Es tādas neredzu. Mēs, juristi, esam pieraduši, ka ir nevainīguma prezumpcija.

Ja tiesneša godīguma kritērijs ir spriedumi, tad jāatceras, ka mēs jau tos netaisām vienpersoniski. Mums līdzās ir sabiedrības pārstāvji – divi tiesu piesēdētāji. Ne vienmēr spriedumi ir tādi, kādus es gribētu pasludināt. Dažkārt tos es gribētu vēl bargākus, taču tiesu piesēdētāji nepiekrīt. Ja neizdodas vienoties un es palieku mazākumā, tad man ir jāpiekrīt vairākumam, kā tas noteikts likumā.

Jūs sakāt, ka neredzat sev apkārt negodīgus kolēģus, bet jebkurā jomā taču ir kāds negodprātīgais!

Man vienmēr ir bijis kredo, ka par cilvēka godīgumu var spriest pēc viņa dzīvesveida. Neredzu, ka manas kolēģes ģērbtos kleitās par 3500 eiro, mēs visi valkājam apģērbu, kas nav pirkts ekskluzīvos veikalos, mums visiem mašīnas ir apmēram desmit gadus vecas. Es braucu ar mašīnu, kas no Vācijas tika atdzīta sasista un te saremontēta. Nevarētu teikt, ka 1996.gada izlaiduma “Mazda” ir grezna mašīna.

Ja tiesnesis nevar atļauties jaunu automašīnu, tad kādu dienu tas var kļūt par iemeslu kārdinājumam paņemt kukuli, jo gribas dzīvot labāk.

Manas paaudzes cilvēki ir pieraduši dzīvot taupīgi, bet es nezinu, cik noturīga ir jauno cilvēku psiholoģija, jo jaunajiem vienmēr gribas vairāk. Es domāju, ka godīgumam ir jābūt katra sirdī, un ne jau mums, kolēģiem, ir jābūt tiem, kam jāskatās uz otra pirkstiem, jo kā mēs tad varēsim strādāt?

Bet ir jābūt uzmanīgiem!

Uzmanīgiem vajadzētu būt tādā ziņā, ka tiesnešiem nevajadzētu satikties ar cilvēkiem, kuri varētu mūs kompromitēt.

Agrāk klīda runas, ka soda samazināšanai ir takse – viens gads, viens tūkstotis. Vai Jūs tādas runas esat dzirdējusi?

Es nezinu, kā prese mani vērtē, bet man par sevi tādas lietas nav nācies dzirdēt. Man nav tādu piedāvājumu, tāpēc par to nevaru spriest.

Varbūt arī mans viens otrs spriedums ir nesaprotams, bet tādi tie rodas tāpēc, ka policija un prokuratūra nav savākusi pietiekami pierādījumus. Pēc jaunā Kriminālprocesa likuma nepilnīgu lietu papildizmeklēšanai mēs sūtīt nedrīkstam, un, ja apsūdzība nav pierādīta, tad mēs nevaram taisīt notiesājošu spriedumu. Pirms izdarīt secinājumus, cilvēkiem vajadzētu noskaidrot, kādu materiālu tiesa ir saņēmusi, vai tur ir bijuši pierādījumi. Ir nepamatoti visu atbildību novelt uz tiesnesi.

Redziet, spriedumus raksta juridiskā valodā, un tad, kad žurnālists lūdz tiesnesi dažos vārdos paskaidrot, kāpēc spriedums ir tieši tāds, viņš pasaka – man savi spriedumi nav jākomentē. Jā, likums viņam neuzliek par pienākumu to darīt, bet, ja tiesnesis paskaidrotu, iespējams, sabiedrības viedoklis par tiesām lēnām sāktu uzlaboties.

Es esmu gatava komentēt, ja kaut kas nav skaidrs. Taču ļaudis to var uztvert kā taisnošanos, un tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc tiesneši nevēlas runāt ar presi. Vēl viens arguments – prese ne vienmēr ir bijusi korekta. Arī es esmu bijusi ļoti dziļi aizvainota, kad pēc Lansmaņa spirta kontrabandas lietas izskatīšanas prese ar lieliem burtiem uzrakstīja: “Tiesneses Klimovičas dēļ budžets nodokļos neieguva miljonu latu”. Tad ir jautājums – kāpēc Klimoviča to miljonu nepiedzina? Un tad ir atbilde – nevis, ka tāda ir likumdošana un prasība nav pienācīgi sagatavota, bet gan tāpēc, ka ar Klimoviču dalījās. Un kad arī Augstākajā tiesā spriedums šajā daļā palika tieši tāds pats, tad jau neviens neuzrakstīja, ka Klimoviča to miljonu kabatā tomēr nav iebāzusi.

Piekrītu, ka tas nav korekti, taču cilvēkiem var rasties jautājums – kā var vienai un tai pašai lietai būt pretēji spriedumi, vienā instancē attaisnojošs, nākamajā – notiesājošs? Pēdējais “skaļais” piemērs ir Latvenergo trīs miljonu lieta, ko pirmajā instancē skatīja Jūsu kolēģis Kaparšmits.

Es varu atbildēt par katru savu spriedumu, un man nav vienalga, kā manu lietu pēc tam izskata Augstākā tiesa. Par citu kolēģu spriedumiem nevaru spriest, jo lietu materiālus nezinu, bet, kad atceļ kolēģu spriedumus, to uztveru kā viņu darba kļūdu, nevis ļaunprātību. Varbūt esmu naiva!

Runājot par mūsu kolēģiju, no preses viedokļa aizdomu ēna vienmēr krīt uz kolēģi Kaparšmitu. Viņš ir ļoti pašpārliecināts cilvēks, un varbūt tāpēc arī kļūdās.

Apzināti vai nejauši?

Domāju, ka nejauši, tās ir viņa darba kļūdas. Ja cilvēks domā – es visu zinu, man nav ne ar vienu jākonsultējas, es nevaru kļūdīties, tad cilvēks visbiežāk arī kļūdās. Bet, ja kādam ir ziņas, ka viņš kļūdās tīšuprāt, tad, vai tiešām mums nav tik gudru cilvēku, kas to var atklāt?

Tiesnešus ieceļ uz mūžu, vai tas nenenozīmē – ko gribu, to daru?

Varu atbildēt tikai par sevi – nē, tas to nenozīmē! Mēs visi atbildam likuma priekšā! Mēs te līdz zārkam arī nevaram strādāt, jo, kad pienāk 65 gadi, tad tiek izlemts, vai tiesnesis drīkst turpināt darbu vai nē.

Kad tiesnešiem pārmet negodīgumu, varbūt būtu vērts parunāt ar tiesu piesēdētājiem. Viņi ir sabiedrības pārstāvji, kuri paraksta spriedumu un kuri redz, kas un kā tiesās notiek.

Pirms vairākiem gadiem ir pieņemts tiesnešu ētikas kodekss, vai to vajadzētu mainīt?

Man ir ielikts šūpulī, ka vislabākās ētikas normas ir ierakstītas Bībelē, un tie ir desmit baušļi. Es tos ievēroju.

No politiķiem – tieslietu ministres un Valsts prezidentes atkārtoti dzirdams aicinājums tiesnešu cunftei pašattīrīties. Vairums tiesnešu esot godīgi, tomēr dažas noklīdušas avis met ēnu uz visiem. Kā Jūs vērtējat šādu aicinājumu?

Modes lieta ir kritizēt to jomu, kas sabiedrībā netiek augstu vērtēta. Mums nav sabiedrisko attiecību speciālista, kas varētu skaidrot mūsu pozīciju.

Ir jābūt konkrētiem pierādījumiem un faktiem, bet, ja to nav, tad tā runāt nedrīkst. Tas apvaino!

Es gribētu redzēt aptauju, kurā piedalītos tikai tie respondenti, kas ir saskārušies ar tiesām. Un tad varētu uzzināt – vai viņi uzticas vai neuzticas tiesām, vai ir prasīts kukulis, vai to ir darījis tiesnesis vai advokāts. Pirms dažiem gadiem bija pētījums, kurā kopējais viedoklis par tiesām bija ārkārtīgi zems, bet uz jautājumu, vai cilvēki paši ir saskārušies ar tiesām, lielākā daļa bija teikuši nē. Tāda aptauja ir smieklīga un nekorekta.

To, ka tiesu sistēmā viss nenorit godīgi apliecina tas, ka ik pa brīdim uz apsūdzēto sola nonāk gan policisti, gan prokurori, gan advokāti. Taču tiesnešus notvert pēdējos gados gan nav izdevies. Kāpēc?

Tiesneši ir vieni no retajiem, kas ir sūdzējušies par piedāvāto kukuli. Es nedomāju, ka cilvēki ir tik traki, lai viņi ietu uz tiesneša kabinetu un dotu naudu. Drīzāk pieļauju, ka negodīgi rīkojas starpnieki, arī advokāti. Viņi naudu no pilsoņiem paņem un saka, ka to atdos tiesnesim, un ļoti iespējams, ka cilvēki tiek maldināti – naudu ir iedevuši, bet līdz tiesnešiem tā nemaz nenonāk.

Cilvēki grib advokātu, kas var dot garantijas par visām trim tiesas instancēm, ka būs pozitīvs spriedums. Desmit advokāti atteiks, bet vienpadsmitais pateiks – jā, es to varu. Advokāts tā rīkojas varbūt pat ne ļaunu nodomu vadīts, iespējams, viņš pēc lietas materiāliem saprot, ka var uzvarēt, taču naudu vienalga paņem. Bet, ja tomēr zaudē, tad var pateikt – piedod draugs, otra puse tevi pārmaksāja. Ja tiešām nauda nonāktu līdz tiesnešiem, tad mēs zeltā peldētu.

Vai nav tā, ka daži tiesneši arī peldas zeltā?

Ir tiesneši, kam ir turīgi laulātie. Laulības ir reģistrētas ar veiksmīgiem advokātiem. Es neesmu dzirdējusi, ka te kāds būtu miljonārs.

Jums pašai ir piedāvāta nauda?

(Smaida) Jā, bet tas bija kuriozs gadījums. Laikā, kad vēl strādāju Vidzemes priekšpilsētas tiesā par tiesnesi, mums bija tā saucamās pilsoņu pieņemšanas. No Baltkrievijas bija atbraukusi tantīte, kura no sava ciema bija savākusi padomju rubļus, lai tos iedotu man. Man bija žēl šī vecā cilvēka, un es viņu vienkārši izvadīju laukā.

Bet tagad esat apgabaltiesā, kur ir nopietnākas lietas un arī likmes.

Cilvēki baidās un nenāk, mēs taču pat advokātus kabinetā nepieņemam!

Bet var taču ārpus kabineta!

(Smejas) Nu, es gribētu redzēt to drosminieku, kurš man atklāti varētu piedāvāt kukuli.

Ir vēl viena problēma. Latvija ir maza, juristi viens otru pazīst. Vai nav tā, ka tiesnesis pieņem netaisnīgu lēmumu ne tāpēc, ka kukuli ņēmis, bet dēļ laba “čoma” studiju laikos?

Tie labākie draugi vai nu vispār nenāk vai arī nāk, un viņiem ārkārtīgi neveicas. Un tad smejoties viņi man jautā, kad man beidzot paveiksies, un es atbildu – tad, kad jums būs juridiski pamatotas lietas. Personiskās attiecības neietekmē lietas izskatīšanu, taču ir bijuši gadījumi, kad sevi esmu atstatījusi no lietas izskatīšanas. Piemēram, gadījumā, kad ar procesa dalībnieku agrāk kopā biju strādājusi, un es pieļāvu, ka viņš man varētu kaut ko lūgt.

Kādai vajadzētu būt tiesneša un tiesas priekšsēdētāja reakcijai gadījumos, kad kāds no tiesnešiem regulāri pasludina spriedumus, kas nav saprotami un rada aizdomas par tiesneša korumpēšanos?

Skatot lietas apelācijas instancē, vairumā gadījumā varam redzēt tiesneša nezināšanu un paviršību, bet tādu lietu, kuros lēmumi izskatās pavisam nelāgi, ir ļoti reti. Lai gan, protams, ir gadījumi, kad saproti – nejauši tik stulbi nevar kļūdīties.

Vai Jums kā tiesnesei tad nevajadzētu reaģēt, lai pret šādu tiesnesi ierosinātu disciplinārlietu?

Nē, man nav tādu sviru, un tā nav mana kompetence. Tad vajadzētu reaģēt procesa pusēm, par to rakstot ministrijai. Es vienīgi varu ierakstīt lēmumā, ka tiesnesis ir izlēmis, klaji ignorējot likumu.

Pēdējā laikā masu mediji daudz rakstīja par Jūsu kolēģi tiesnesi Čārliju Šmitu, par kura šaubīgo darbību izteicās tieslietu ministre. Vai darbā par to esat runājuši?

Sapulcēs tas nav runāts.

Vai tas nozīmē, ka Jums visiem bija vienalga, dzīvojāt pēc principa – suņi rej, bet karavāna iet tālāk?

Nē, ir cits iemesls. Mums nav laika staigāt pa kabinetiem un mēles trīt, jo visu laiku strādājam kā turki. Mums ir sapulces un tajās tiekam informēti par jaunumiem disciplinārkolēģijā, un par kādiem pārkāpumiem tiesneši ir saukti pie atbildības.

Vai nav tā, ka uz vienu lietu var paskatīties dažādi, līdz ar to tiesnesis diezgan brīvi var lemt, kam būs taisnība?

Bieži tā ir, jo juridiskie strīdi ir ārkārtīgi sarežģīti, un bieži vien taisnība nav nevienai pusei, tā ir kaut kur pa vidu. Civillikums ir rakstīts godīgai sabiedrībai, tas neparedz, ka līdzēji jau pašā sākumā domā, kā viens otru apmānīs. Ja visa darījuma ķēde ir tieši uz to balstīta, tad ir grūti saprast, kam ir taisnība, ir ilgi un pamatīgi jādomā, līdz pieņemt lēmumu.

Bieži vien ir tā, ka Augstākajā tiesā mūsu lietas skata nevis trīs, bet septiņi senatori. Un septiņi skata tad, kad domas ir dalījušās trim senatoriem. Tie ir cilvēki, kuru kompetenci ir grūti apšaubīt, un, ja viņiem domas dalās, tad ko var runāt par mums?

Ja strīdi ir tik sarežģīti, tad tiesnešu kontrolei vajadzētu būt vēl stingrākai?

Svarīgāk būtu, lai sabiedrība mainītos, jo šobrīd cilvēki ir juridiski nezinoši. Kad cilvēks gatavojas vērsties tiesā, viņam vajadzētu domāt, kā lietā savākt pierādījumus, nevis sākt meklēt advokātu, kurš, viņaprāt, spēj uzpirkt tiesas. Ja cilvēks, es atvainojos, ir tik stulbs, tad jāatceras – kur ir aitas, tur ir cirpēji, tātad negodīgi starpnieki.

Bet, runājot par tiesnešiem, gribu pateikt, ka mēs augstu vērtējam savu reputāciju, un jo tiesnesis ilgāk strādā, jo lielāka nozīme ir viņa godam.

No politiķiem – tieslietu ministres, Valsts prezidentes, atkārtoti dzirdams aicinājums tiesnešu cunftei pašattīrīties. Vairums tiesnešu esot godīgi, tomēr dažas noklīdušas avis met ēnu uz visiem. Kā Jūs vērtējat šādu aicinājumu?

Politiķu domas veido citas personas – padomdevēji, bet par viņu kompetenci man ir grūti spriest. Taču, ja atbildīgie politiķi tā ir izteikušies, tātad viņi piekrīt padomdevēju domām.

Latvijā nav neviena pētījuma par tiesnešiem. Ir tikai socioloģiskās aptaujas, taču grūti spriest, vai cilvēku domas par tiesu veidojušās pēc savas pieredzes vai no citu pļāpām? Līdz ar to domāju, ka noklīdušas avis tiesu sistēmā nav. Ir atsevišķi gadījumi, kas izraisa neizpratni, bet tas, manuprāt, nav nekas ārkārtējs.

Kuri ir tie gadījumi, kas rada neizpratni?

Tie ir gadījumi, par kuriem ziņo prese, kad sabiedrība nesaprot, kāpēc ir tādi spriedumi. Bet jautājums ir – kas tā vispār ir par sabiedrību, vai tā ir iepazinusies ar kritizēto lietu?

Ir gadījumi, kad policija un prokuratūra nav paveikusi savu darbu tā, kā vajadzētu to izdarīt, bet tajā vaino tiesnešus. Tiesneši parasti arī atturas komentēt savus lēmumus, un diez vai tas viņiem būtu jādara. Un tas cilvēkos rada noslēpumainību – neviens nezina, kas tur īstenībā noticis, bet, ja jau visi runā, tātad kaut kas nav tā, kā vajag! Bet īstenībā lietas būtībā neviens neiedziļinās un neizprot, un tāpēc rodas ne īpaši pareizs priekšstats par tiesas darbu.

Jūs bijāt viens no tiem, kas nupat pārbaudīja Rīgas apgabaltiesu – kā tur priekšsēdētājs ir organizējis lietas izskatīšanas darbu. Vai tika atklāti nopietni pārkāpumi?

Rīgas apgabaltiesā šis tas ir uzlabojams. Tur ir izstrādāts lietu sadales plāns, taču nav personas, kura par to būtu atbildīga. Tam var būt tādas sekas, ka negodprātīgs darbinieks var neievērot šo sadales kārtību.

Tas nozīmē, ka var piešķirt lietu tam tiesnesim, kuram grib, nevis tam, kam pēc nejaušības principa lieta pienāktos?

Teorētiski tas ir iespējams, bet kā tas praktiski notiek, es nezinu.

Kādai vajadzētu būt tiesnešu un tiesas priekšsēdētāju rīcībai gadījumos, ka kāds tiesnesis pasludina ne īpaši saprotamus spriedumus?

Liela daļa tiesnešu neprot uzrakstīt spriedumu tā, lai tas būtu saprotams visiem, un to diemžēl viņiem nevar arī iemācīt, kaut arī ir mēģināts. Spriedumā ir tāds savārstījums, ka nav skaidrs, kāpēc izdarīti tieši tādi secinājumi.

Kad ir nesaprotami spriedumi, man nav pamata teikt, ka tie tapuši naudas dēļ. Ja tādas naudas lietas būtu, tās nevarētu ilgi palikt nezināmas. Šajās lietās vienmēr ir divi cilvēki – viens, kas dod kukuli, otrs, kas ņem. Ja divi cilvēki kaut ko zina, tas nozīmē, ka to zina visi. Bet kā liecina prakse, atklāto gadījumu nav daudz. Tātad varam domāt, ka tie, kas saka, ka dod naudu, vai nu melo, vai cenšas parādīt, ka var visu, vai arī nauda līdz adresātam nemaz nenonāk.

Ja Jūs saņemtu lietu, kurā tiesnesis ir pieņēmis nesaprotamu spriedumu, vai Jūs dotos pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja ar priekšlikumu ierosināt disciplinārlietu pret šo tiesnesi?

Ja rastos tāda situācija, tad par to runātu mūsu departamentā, nevis skraidītu pa stūriem čukstoties.

Tiesneši izlemj cilvēku likteņus, un viņi dažkārt asi noskalda – man savi spriedumi nevienam nav jākomentē. Vai dažkārt šī nevēlēšanās cilvēcīgi paskaidrot pieņemto lēmumu nerada iemeslu runām par korumpētību?

Tā ir tiesnešu neprasme komunicēt. Kaut arī viņi ir publiskas personas un vajadzētu prast runāt, tomēr liela daļa tiesnešu to neprot. Viņi atrauc ar šo strupo “Nerunāšu!”, jo ir nobijušies.

Vairāk vajadzētu pievērst uzmanību tam, lai tiesās būtu speciālisti, kuru pienākumos ietilptu saskarsme ar masu informācijas līdzekļiem. Šiem cilvēkiem vajadzētu būt īstiem profesionāļiem, nevis jauniešiem, kuri tikko beiguši vidusskolu.

Kā ir iespējams vērtēt tiesneša darbu, kad viņš ir iecelts uz mūžu?

Kad bija problēmas ar darba samaksu, īpaša konkurence uz tiesneša amatu nebija, līdz ar to nebija arī nekādas īpašās prasības. Tagad situācija ir mainījusies – konkurence ir, un tātad katrs, kas vēlas kļūt par tiesnesi, par tādu nemaz nevar kļūt. Un vēl – ja kādam īpaši neveicas ar darbu, tad ir disciplināratbildība, un viens no soda veidiem ir rekomendēt Saeimai atcelt tiesnesi no amata.

Vai, Jūsuprāt, tiesnešiem ir bail no disciplinārkolēģijas?

Tiesnešiem ir stipri bail, viņi ļoti pārdzīvo un uztraucas par savu nākotni – vai turpmāk strādās vai ne. Mēs vairākas reizes esam izlēmuši aicināt Saeimu no amata atcelt tiesnešus. Tādos brīžos arī es īpaši labi nejūtos, jo domāju, vai nav pieļauta kļūda, vai neesam pārāk bargi?

Bet tādu lēmumu taču pieņem tad, ja tiesnesis ir tīši pārkāpis likumu, un varbūt pat vairākkārt! Vai tad likumu tīši pārkāpt var arī nejauši?

Neviens jau neatzīst, ka ir tīši pārkāpis likumu. Tīša likuma pārkāpšana parasti izpaužas acīmredzamā un nepārprotamā likuma neievērošanā, un viņš varbūt to nemaz nav vēlējies darīt.

Vai tiešām šajos gadījumos Jums ne reizes nav bijušas aizdomas par korupciju?

Es savā darbā vados pēc principa, ka katram ir jāzina savs darbs un tas jāpilda godprātīgi. Un to var izdarīt tad, ja uzticas kolēģiem.

Tas ir neticami, ja Jums ne reizes nav bijušas aizdomas par korupciju pret tiesnešiem, kuri izdara tīšu likuma pārkāpumu! Tas nozīmē, ka visiem šiem cilvēkiem ir bijušas tikai rupjas paviršības?

Par aizdomām būtu jāziņo kompetentām institūcijām, bet man tādu faktu nav! Man šķiet, ja viņš to ir darījis, tad agri vai vēlu tas kļūs zināms.

Bieži vien cilvēki domā tā – lūk, ir pārkāpums, un tas nozīmē korupciju – nauda, manta un zelta kalni. Bet es tā nedomāju, varbūt tiesnesis kādai no procesā iesaistītām pusēm gribēja palīdzēt tīri cilvēcīgi, un tas nenozīmē, ka par to pretī saņēmis materiālu labumu.

Bet draugu būšana arī ir viens no korupcijas veidiem!

Neviens jau nav nodefinējis, kas ir korupcija. Visi lieto šo vārdu, bet neviens nesaprot tā saturisko jēgu. Vai tas, ka paziņa vai draugs ir mēģinājis palīdzēt, vai tā ir korupcija vai nav?!

Bet ētikas un likuma normas nosaka, ja ir draugu būšana, tad no lietas skatīšanas tiesnesim sevi ir jāatstata!

Pilnīgi pareizi! Ja to nedara, tad tas ir ētikas un likuma pārkāpums.

Tiesnešiem ētikas normas pastāv, bet vai tām nevajadzētu būt ar likuma spēku, tātad vēl stingrākām?

Manuprāt, šī situācija jau ir noregulēta – par ētikas pārkāpumiem tiesnesi var saukt pie disciplināratbildības. Līdz ar to mehānisms ir, un tas ir tikai jādarbina.

Juris Freimanis, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnesis

No politiķiem – tieslietu ministres, Valsts prezidentes, atkārtoti dzirdams aicinājums tiesnešu cunftei pašattīrīties. Vairums tiesnešu esot godīgi, tomēr dažas noklīdušas avis metot ēnu uz visiem. Kā Jūs vērtējat šādu aicinājumu?

Tas ir pašsaprotams aicinājums, viņas ir pietiekami kompetentas amatpersonas ar lielu informācijas bāzi. Latviešiem ir sakāmvārds – nav dūmu bez uguns, un es pieļauju, ka atsevišķi korupcijas gadījumi ir bijuši, bet man par to nav ziņu. Protams, ir aizdomas, un tās rodas no divdomīgiem vai nesaprotamiem spriedumiem. Nereti rodas jautājums – kā tiesnesis ar normālu izglītību un pietiekami lielu darba pieredzi var pieņemt tādu nolēmumu, kura dēļ aiz kauna zemē jālien.

Mums ir trīs instanču tiesas – pirmā, apelācijas un kasācijas. Cik dulliem un korumpētiem ir jābūt tiesnešiem un cik turīgiem un apmātiem ir jābūt cilvēkiem, lai viņi varētu nopirkt veselu virkni tiesnešus? Nekas jau nav mūžīgs, un visam mūžam tāpat taču nepaņemsi.

Bet ir taču dzirdēts par dažādām shēmām, piemēram, par “ķēdīti” – advokāts, prokurors, tiesnesis.

To “ķēdīti” var dažādi interpretēt. Lielākā daļa tiesnešu ir pazīstami no universitātes laikiem, arī katru advokātu, prokuroru un policistu pazīstam labāk vai sliktāk, galu galā visi vienā katlā vārāmies. Bet es nepieņemšu nepamatotu nolēmumu tikai tāpēc, ka viens no procesa dalībniekiem man ir labs draugs vai paziņa. Es labi apzinos, ka manu nolēmumu nākamajā instancē atcels.

No Jūsu atbildes izriet divi jautājumi. Pirmkārt, ja ir draugu būšana, tad kāpēc aizdomu mazināšanas dēļ tiesnesis sevi neatstata? Un otrkārt – ja izskatāmajā lietā apgabaltiesa ir otrā tiesas instance, tad taču ir pamats tiesnešus pirkt, jo kasācijas kārtībā lēmumu parasti atceļ tikai procesuālu pārkāpumu dēļ, un diez vai tiesneši tādas kļūdas šajā gadījumā pieļautu.

Nedomāju, ka ar “draugu būšanu” iespējams “atrisināt” konkrētu izskatāmo strīdu visās trīs tiesu instancēs. Pēdējā gada laikā pats sevi esmu atstatījis vismaz no trīs lietu izskatīšanas, negaidot, ka kāda no pusēm man pieteiks noraidījumu. Zinu, ka tā rīkojušies arī citi kolēģi.

Attiecībā par jautājuma otro daļu – kasācijas instances tiesa apelācijas instances tiesas nolēmumus atceļ ne tikai procesuālu pārkāpumu dēļ, bet arī gadījumos, kad tiesa pieļāvusi materiālo tiesību normu pārkāpumus, t.i. gadījumos, kad lieta izspriesta nepareizi pēc būtības. Gan apelācijas, gan kasācijas instancē tiesa pieņem koleģiālus nolēmumus, nu nevar “nopirkt” trīs tiesnešus ne apelācijā, ne kasācijā, un, ja kāds jums to cenšas iestāstīt, tad tas ir absolūts melis un neslavas cēlājs.

Kādai vajadzētu būt tiesneša un tiesas priekšsēdētāja reakcijai gadījumā, kad kāds no tiesnešiem regulāri pasludina spriedumus, kas nav saprotami un rada aizdomas par korupciju?

Ļoti efektīvi būtu, ja aizdomīgā tiesneša izskatītajām lietām veiktu komplekso pārbaudi. Bija gadījums, šķiet, pirms pāris gadiem, kad Augstākā tiesa mums šādu pārbaudi veica – izskatīja tā gada lietas, kuru nolēmumi nebija pārsūdzēti. Pēc pārbaudes Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai vietnieks rakstīja protestus par atsevišķām lietām, jo bija radies priekšstats, ka tās nebija pareizi izspriestas.

Ja šādas kompleksas pārbaudes būtu regulāri, tās izslēgtu korupcijas iespēju, tiesnesim vajadzētu būt gatavam, ka pēkšņi var atnākt un pārbaudīt visas viņa lietas.

Cik ilgi Jūs strādājat par tiesnesi, un cik bieži ir veikta Jūsu darba pārbaude?

Par tiesnesi strādāju kopš 1989.gada, bet Rīgas apgabaltiesā kopš 1996.gada. Pēdējos deviņos gados mans darbs ir pārbaudīts vismaz divas reizes, pēdējo reizi pirms pāris gadiem. Uzskatu, ka tiesneša darbu vajadzētu pārbaudīt reizi trijos gados, izskatot vai nu visas viņa lietas, vai tikai dažas izlases kārtībā. Tas būtu tā vērts! Tas tiesnesi disciplinētu, jo zinātu, ka pār viņu nepārtraukti karājas Damokla zobens, un būtu kauns sastrādāt muļķības.

Bet var taču ‘’nejauši’’ kļūdīties pāris reizes gadā un tieši finansiāli izdevīgās lietās. Un tam taču varēs atrast atrunu – kļūdīties ir cilvēcīgi, un tiesnesis lietu spriež ne tikai pēc likuma, bet arī pēc savas pārliecības.

Man negribētos pieļaut domu, ka kāds no mums strādātu ar mērķi, lai viņa tiesvedībā nokļūtu “finansiāli izdevīga” lieta. Tad ir nekavējoties jāiet prom no darba. Ar “pliku” pārliecību rakstīts spriedums nekad nākamajā tiesas instancē nepaliks spēkā, to atcels. Jūsu jautājums ir nedaudz provokatīvs. Personīgi es prezumēju, ka tiesnešu korpuss ir godīgu cilvēku kopa, taču nez kāpēc sabiedrībā kāds cenšas kultivēt viedokli, ka lielākā daļa tiesnešu ir negodīgi vai korumpēti. Tātad, loģisks jautājums – kam tas ir izdevīgi? Tātad kāds cenšas izjaukt demokrātiskā sabiedrībā pastāvošās trīs varas – likumdevējas, izpildvaras un tiesu varas balansu.

Vai piekrītat, ka par dažiem tiesnešiem ir vairāk dūmu, nekā par citiem?

Jā, piekrītu. Viens no skaidrojumiem – iespējams, tiešām ir korupcija. Otrs – nereti kāds advokāts biežāk trāpās pie viena un tā paša tiesneša, un, ja advokāts visu laiku zaudē, tad dabīgi viņš uz tiesnesi sāk skatīties šķībi un domā, vai nu tiesnesis ir korumpēts, vai arī mani neieredz. Bet, lai advokāts noslēptu savas neveiksmes, viņš izplata baumas par korupciju, jo tas viņam ir izdevīgi.

Kā Jums šķiet, kāda Jums pašam ir slava?

Pašam par sevi grūti spriest un ne jau tāpēc, ka manī trūkst paškritikas vai ka es sevi uzskatītu par to gudrāko vai taisnprātīgāko. Man, kā jebkuram cilvēkam, labāk patīk, ka mani slavē, nevis peļ, tādēļ savu darbu vienmēr esmu centies darīt pēc labākās sirdsapziņas.

Rīgas apgabaltiesā ir apmēram 20 civillietu tiesnešu, cik no viņiem nav godīgi?

Nezinu tādus.

Kāpēc? Vai negribat viņus redzēt, vai gribat viņus aizstāvēt?

Tāpēc, ka es kā jurists nedrīkstu mētāties ar apgalvojumiem, kam nav gūti pierādījumi.

Vai, Jūsuprāt, Latvijā varētu būt tādi gadījumi, kad tiesnesis draudu dēļ pieņem citādu lēmumu, nekā vajadzētu?

Pieļauju, ka tā varētu būt. Tas vairāk attiektos uz krimināllietām, bet arī civillietās tā varētu būt, jo lietas dalībniekiem miljons uz vienu vai uz otru pusi nav mazsvarīgi.

Vai tiesnešu ētikas kodekss nav novecojis, vai to nevajadzētu mainīt?

Nevajadzētu mainīt, jo tas ir pilnīgs. Taču uzskatu, ka ētikas normām vajadzētu būt iestrādātām likumā par tiesu varu. Tajā vajadzētu stingri noteikt, ko drīkst un ko nedrīkst tiesnesis.

No politiķiem – tieslietu ministres, Valsts prezidentes – atkārtoti dzirdams aicinājums tiesnešu cunftei pašattīrīties, sakot, ka vairums tiesnešu Latvijā ir godīgi, bet dažas noklīdušās avis met ēnu uz visiem. Kā Jūs vērtējat šādu aicinājumu?

Es to vērtētu kā aicinājumu tiesnešiem pievērst lielāku uzmanību tam, kas notiek tiesās. Vai tiesu rīcība un lēmumi ir saprotami sabiedrībai? Iespējams, tas būtu arī aicinājums pievērst lielāku uzmanību tiesnešu atlasei. Amatpersonām, kurām ir tiesības ierosināt disciplinārlietas, tas būtu aicinājums pievērst vairāk uzmanības gadījumiem, kad ir pamats ierosināt disciplinārlietu. Faktiski tas būtu kā sapurinājums tiesu sistēmai.

Vai tiesu sistēma ir sapurināta?

Man šķiet, tiesu sistēma jau kādu laiciņu ir sapurināta. Varbūt uz āru tas tā neizskatās! Es jau kādu laiku strādāju dažādos ar tiesām saistītos amatos, un vēlme sakārtot tiesas, labāk komunicēt ar sabiedrību, domāt, kas notiek, ir ļoti manāma. Nav tā, ka ir bijis slikti, slikti, slikti un tagad šie augsto amatpersonu paziņojumi tiesas ir sapurinājuši. Manuprāt, tas ceļš jau bija iesācies.

No malas drīzāk izskatās, ka tiesneši apvainojas par šiem paziņojumiem, saraujas čokurā un saka – neaiztieciet mūs, jūs apdraudat mūsu neatkarību!

Droši vien ir bijušas kaut kādas indikācijas, kas radījušas šādu priekšstatu. Daudzi kolēģi, kas ir godīgi un ir tiesu sistēmas patrioti, tīri cilvēcīgi jūtas aizskarti. Tas ir līdzīgi kā ierēdņiem. Ir daudz labu, kārtīgu, strādāt gribošu ierēdņu, bet vienlaikus sabiedrībā ierēdnis dažkārt ir kā lamu vārds – ak, ko jūs birokrāti. Protams, tīri cilvēcīgi man un, domāju, maniem kolēģiem šķiet, ka viņi šos pārmetumus nav pelnījuši.

Bet tas sabiedrības viedoklis, ka tiesnešu vidē korupcija ir ļoti izplatīta – vai Jūs to uzskatāt par pamatotu?

Domāju, ka tā ir reāla problēma, jo sabiedrībā valda tāds uzskats. Iemesli, kāpēc ir šāds uzskats, ir dažādi, bet es nevaru noliegt un apgalvot pretējo, ka nepastāv. Protams, ir arī šķietamā korupcija un šķietamie pārkāpumi. Iespaidu par tiesām veido arī tas, ka tiesnesis nemāk vadīt procesu vai nemāk uzrakstīt spriedumu. Šo iespaidu veido arī fakts, ka advokātam ir vienkāršāk pateikt klientam – zaudējām tāpēc, ka otra puse ir nopirkusi tiesnesi, un nevis tāpēc, ka es nepārzinu lietu. Taču, nenoliedzami, ir tāda problēma kā korupcija. Domāju, ar to tomēr jānodarbojas tiesībaizsadzības iestādēm. Mums ir Drošības policija, KNAB un prokuratūra, un viņiem ir visas iespējas parādīt sevi un izpildīt savu pienākumu.

Amatpersonas aicināja tiesnešus pašattīrīties.