Raksts

Tiesības būt brīvam. Atbalstām?


Datums:
03. jūnijs, 2008


Autori

Providus


Foto: Yamanaka Tamaki

Vieglāk jau ir iet pa straumei. Un daudziem ir bailes ieņemt pozīciju, kas iet pretī vairākumam.

Latvijas sabiedrība jautājumā par seksuālajām minoritātēm joprojām ir sašķelta, bet Draudzības dienās Geju, lesbiešu biseksuāļu un transpersonu un viņu draugu apvienība Mozaīka un politika.lv jau tradicionāli politiķus aicina uz publisku diskusiju, lai uzklausītu viņu viedokli par dažādiem ar seksuālo minoritāšu tiesībām saistītiem aspektiem. Šā gada diskusijā piedalījās Boriss Cilevičs (Saskaņas centrs), Juris Sokolovskis (PCTVL), Ingrīda Circene (Jaunais laiks), Dzintars Ābiķis (Tautas partija), Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība) un Aldis Gobzems no topošās partijas, bet pašreizējās Sabiedrības Citai politikai. LPP/LC, ZZS un LTB/LNNNNK[/i] no līdzdalības diskusijā atteicās. Jautājumus politiķiem uzdeva arī skatītāji zālē.

Kā Jūsu partijas varētu veicināt dažādības vidi?

Boriss Cilevičs: “Ja es nebūtu politiskajā partijā un ja man nevajadzētu piedalīties vēlēšanās, tad noteikti ietu gājienā.” Foto: AFI

Boriss Cilevičs: Es gribētu minēt trīs būtiskas lietas, ar ko būtu jānodarbojas visām partijām, kas ir atbildīgas partijas un domā nevis tikai par pirmsvēlēšanu ciklu un zvejo balsis, bet arī kaut kādā veidā būvē valsti. Pirmkārt, esmu vienmēr bijis pret, ka mazu grupu intereses tiek risinātas caur atsevišķu likumdošanu. Protams, dažreiz tas ir nepieciešams, bet kopumā, es domāju, vispārēja pieeja ir labāka. Šeit labu piemēru rāda Eiropas Savienības direktīvas un arī Latvijas Republikas Satversme, kur diskriminācijas aizliegums ir noformulēts vispārīgi. Otrais moments — likumdevējam un politiķiem ir nepieciešams nodrošināt līdztiesību. Dažādība pastāv, bet, ja pieturamies pie demokrātijas, tad visiem cilvēkiem ar dažādām pazīmēm nepieciešams nodrošināt vienlīdzību. Un trešais moments — kā apvienot šo mērķi ar demokrātiju, jo demokrātija ir vairākuma vara un vairākums nobalso, un viss. Ja daudzi jautājumi tiktu risināti ar referendumu palīdzību, tad likumdošana mums izskatītos pavisam citādāk. Bieži vien politiķiem ir jāpieņem nepopulāri lēmumi.

Sandra Kalniete:
“Partnerattiecības ir jānoregulē, jo saistās ar dažādām konsekvencēm un mantojuma lietām, kas vēlāk izpaužas ļoti diskriminējoši.” Foto: AFI

Sandra Kalniete: Svarīgi ir: pirmais — kā sabiedrībā iezīmējas jēdzieni „daudzveidība” un „dažādība”; otrais — daudzveidības un vienveidības attiecības un trešais —savstarpējās “laipnības” starp tiem, kas stāv uz konservatīvām pozīcijām, un tiem, kas izpratnē par lietām ir aizgājuši tālāk. Mēs esam posttotalitāra sabiedrība, un tur arī ir skaidrojums, kāpēc mēs tik krasi uztveram tos, kas ir atšķirīgi. Mēs esam pieņēmuši cilvēktiesību normas, ANO konvencijas, bet mēs tās neesam izsāpējuši un izcietuši.

Politiķi varētu darīt vairākas lietas. Pirmkārt, politiķiem ir jāapzinās, ka valoda ir ļoti spēcīgs instruments. Un mūsu politiķi loti bieži, brīžiem pat neapzinoties to, sākot ar prezidentu un beidzot ar bērnu un ģimenes lietu ministru, lieto izslēdzošo valodu. Otrs — mēģināt ar savu attieksmi parādīt, ka viņi atbalsta dažādību. Piemēram, Francijā prezidenta pilī es pieredzēju situāciju, kad pieņemšanā pie prezidenta tika uzaicināti pārstāvji no visiem reģioniem, kā arī invalīdi un citi sabiedrības locekļi, kas ir ar atšķirīgām pazīmēm. Liela loma ir arī medijiem ne tikai rasisma, diskriminācijas un dzimuma nevienlīdzības stāstiem, bet arī stāstot veiksmes stāstus. Un visbeidzot, spēcīgākais instruments ir likums, bet Latvijā daudzi likumi vēl aizvien ir uz papīra. Likuma normas ir jāizcīna, un es balsošu par tām likuma normām, kas iecietības jēdzienu paplašina, nevis sašaurina.

Aldis Gobzems: “Praids kā kampaņveidīgs pasākums tīri emocionāli izsauc pretējo efektu no pretējās puses.” Foto: AFI

Aldis Gobzems: Latvijā šī problēma pastāv tādēļ, ka dažādības problēma tiek risināta, kampaņveidīgi, un tas nes negatīvas sekas. Par to ir jārunā ne tikai vienreiz gadā šādā konferencē, bet normālā ikdienas procesā. Mēs kā sociāli liberāls bloks atbalstām iecietību un toleranci. Ir pieņemti normatīvie akti, bet jautājums ir par šo likumisko normu iedzīvināšanu praksē. Piemēram, praids, kas ir pasākums ar mērķi aizdomāties par citādākajiem, tajā pašā laikā kā kampaņveidīgs pasākums tīri emocionāli izsauc pretējo efektu no pretējās puses, nevis to, kuru sagaidītu attiecīgā sabiedrības grupa.

Juris Sokolovskis: “Tie, kuri nepieņems dažādos, zaudēs konkurences cīņā.” Foto: AFI

Juris Sokolovskis: Cilvēks ir galvenais mūsu ekonomikas resurss. Tirgus šajā gadījumā palīdz, jo ir ekonomiski izdevīgi pieņemt dažādus cilvēkus. Biznesmenis var nepieņemt dažādus cilvēkus, bet tad nebūs, kas pie viņa strādā. Tie, kuri nepieņems dažādos, zaudēs konkurences cīņā. Ko var darīt valsts? Pieņemt antidiskriminācijas normas un tās ieviest. Valsts var palīdzēt iesaistīt šos cilvēkus, lai viņi varētu maksāt nodokļus un pašrealizēties.

Ingrīda Circene: Visa veida cilvēki būtu jāintegrē jau bērnudārzā neatkarīgi, vai viņi ir invalīdi vai ar citām ārējām pazīmēm. Rezultātā tiek veidota vide un cilvēki jau no paša sākuma pierod, ka mēs esam dažādi. Otrkārt, medijiem arī ir jāveicina pozitīvie piemēri. Valstij ir jāveic monitorings, kas ir tiešā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta kompetencē. Kaut vai sludinājumos, kur parādās, ka tiek meklēts darbinieks pēc vecuma, dzimuma vai cita veida pazīmēm.

Dzintars Ābiķis: “Galvenais, ko politiķi nedrīkst pieļaut, — ka viedokļa paušana pāriet vardarbīgās izpausmēs.” Foto: AFI

Dzintars Ābiķis: Mani vairāk uztrauc situācija medijos, nevis politiķu starpā. Parlamentā, izņemot atsevišķas partijas, kuras ir neiecietīgas, viss ir kārtībā. Kas ir jādara? Pirmkārt, tie ir likumi un, manuprāt, šeit nav problēmu. Otrkārt — likumu ievērošana, un šeit ir problēmas, bet ne lielas. Treškārt — izskaidrošanas darbs, izmantojot masu medijus.

Kas attiecas uz atsevišķām grupām, tad ar nacionālajām minoritātēm nav problēmu, jo ebreji, latvieši un citas tautības precas ar cittautiešiem. Nu, protams, izņemot čigānus, kas ir problēma visur Eiropā. Par vecumu runājot — šeit neliela problēma pastāv, bet, ja darbaspēka trūkst, tad ir jāņem darbā visi, kas labi strādā. Ādas krāsa — nopietna problēma, jo tie ir vizuāli atšķirīgi. Bet šeit daļēji var saprast arī cilvēku attieksmi, jo melnādaini cilvēki šeit nav daudz dzīvojuši. Aizspriedumus lauzt varētu ar kultūru un sportu — jo lielākas iespējas mums ir iepazīt dažādas kultūras, jo lielākas iespējas izskaust stereotipus. Līdzīgas paralēles es gribētu vilkt ar homoseksuāliem cilvēkiem. Ar pozitīviem piemēriem, domāju, mēs varam lauzt aizspriedumus. Tomēr, manuprāt, neiecietība iet mazumā, jo jaunajai paaudzei ir bijušas iespējas iepazīties ar citādām kultūrām, nekā tas ir bijis vecākajai paaudzei.

Viktors Makarovs, politologs: Vai Jūs esat gatavi virzīt likumu, kas pieļautu reģistrēt viendzimuma partnerattiecības, un vai Jūs esat gatavi par šo likumprojektu balsot?

Cilevičs: Vislabākais optimālais risinājums ir pieņemt kopdzīves likumu, ko attiecināt arī uz viena dzimuma pāriem. Jā, es balsotu par šo likumprojektu, bet frakcijas iekšienē ir dažādi viedokļi — ir zināmas problēmas ar cilvēkiem no Latgales, kur ir liela katoļu un pareizticīgās baznīcas ietekme, bet mēs strādājam, un es domāju, ka absolūts Saskaņas centra biedru vairākums šādu likumprojektu atbalstītu.

Kalniete: Mēs esam nesen nodibinājušies, un mums diskusija par šo jautājumu nav izvērsta. Man pārliecība ir, ka visi seši mūsu Saeimas frakcijas biedri balsotu par, bet iespējams arī kāds prasītu brīvo balsojumu Es personīgi balsotu par, jo uzskatu, ka partnerattiecības ir jānoregulē, jo saistās ar dažādām konsekvencēm un mantojuma lietām, kas vēlāk izpaužas ļoti diskriminējoši.

Ingrīda Circene: “Valstij ir jāaizstāv mazākums, jo vairākums var aizstāvēt sevi pats.” Foto: AFI

Gobzems: Sabiedrība Citai politikai arī nav paspējusi šo izdiskutēt, bet konceptuāli mans subjektīvais viedoklis ir, ka mēs balsotu par šādu likumprojektu, tikai jautājums par to, kādā juridiskā formulējumā.

Sokolovskis: Mums ir līdzīgas problēmas kā Saskaņas centram, bet kopumā mēs atbalstītu.

Circene: Mums nav konkrēta viedokļa, bet es balsotu par to, ka likumdošana nosaka konkrētas attiecības un noteiktas īpašuma tiesības un mantojuma tiesības.

Ābiķis: Es domāju, ka es un vairums manu kolēģu atbalstītu lietas, kas regulē civiltiesiskās attiecības un mantiskās attiecības, bet tajā pat laikā Tautas partija neatbalstītu viena dzimuma laulības, jo Satversme nosaka pretējo. Un arī bērnu adopcijas jautājumā TP ir negatīva nostāja. Bet, kas attiecas uz uzdoto jautājumu, tad — pārsvarā pozitīvi.

Juris Lavrikovs, Mozaīka: Ja jūsu partijā parādītos atklāts gejs vai lesbiete, vai jūsu partija būtu gatava viņu iekļaut sarakstā pirmajās pozīcijās, par ja jūs zināt, ka sabiedrība ir pret jums un jūs varat zaudēt vēlētāju balsis?

Ābiķis: Mūsu sarakstos ir bijuši gan cilvēki ar citu tautību un arī pat citādu seksuālu orientāciju, tikai acīmredzot viņi nav vēlējušies to pozicionēt.

Circene: Mēs nekad neesam jautājuši kādam seksuālo orientāciju, līdz ar to tas nav no kritērijiem, kas varētu būt. Svarīgāks ir devums, ko viņi sabiedrībai var sniegt. Ja tas būtu no manis atkarīgs, tad es iekļautu viņu neatkarīgi no seksuālās orientācijas

Sokolovskis: Atklāti runājot, pats jautājums jau ir formulēts nekorekti. Kāpēc ir jāizceļ tas, ka šim cilvēkam īpaša attieksme ir vajadzīga? Kāpēc mums par to būtu jālemj īpaši partijas sēdē vai valdē? Ja šis cilvēks ir aktīvs biedrs, tad kāpēc mums būtu jāzina kāda ir viņam ir seksuālā orientācija?

Gobzems: Šis jautājums ir saistāms ar politiķu reitingiem — listes tiek veidotas pēc atpazīstamības. Ja mūsu organizācijā seksuālā minoritāte būtu populāra, tad tā nebūtu problēma, bet tas ir jāskatās kontekstā arī ar partijas ideoloģiju. Ja šis cilvēks atbalsta mūsu biedrības pamatnostādnes, tad tā nav nekāda problēma. Tikai tāpēc, ka personai ir citāda orientācija, iekļaut sarakstā nav nekādas loģikas, jo tam nav nekāda sakara ar partijas pamatnostādnēm

Kalniete: Nebūsim liekuļi! Paskatīsimies uz 2006. gada dramatisko praidu. Es tajā laikā atrados vēlēšanu kampaņā un arī biju nolēmusi stigri piedalīties praidā, jo uzskatīju, ka politiķiem ir jāieņem stingra nostāja. Bet ziniet, ko es sapratu? Ka, ja es piedalīšos, tad kā politiskā personība tikšu pilnībā iznīcināta. Bet, ja mani ievēl, tad es varētu izdarīt vairāk. Tāpēc es nelocīšos teikt, ka “jā, mēs tūlīt!”

Cilevičs: Jebkura partija, kas skatīsies uz 5% barjeras pārvarēšanu, skatīsies uz šo jautājumu no ciniskā un savtīgā skatupunkta. Piemēram, dažas jaunas partijas, kam nav nekādas izredzes tikt Saeimā, varētu šādus gājienus izmantot, jo tas ir viņu resurss. Kā saka — visi geji nobalsos par viņu. Bet tas būtu ciniski. Tāpēc domāju, ka diez vai mēs iekļautu, jo no mūsu partijas puses tā būtu politiskā pašnāvība. Jūs varat mums pārmest, bet tā diemžēl ir dzīve.

Ābiķis: Lai kaut ko mainītu, ir jārīkojas lēnām, pakāpeniski. Nedrīkst spert pārāk plašu soli. Ja praida vietā būtu kultūras pasākumi, kas būtu gudri izplānoti, tad sabiedrības attieksmi būtu vieglāk mainīt.

Linda Freimane, Mozaīka: Ābiķa kungs, vai jums tomēr nešķiet, šis praids mums ir atļāvis šo jautājumu pacelt politiskajā dienaskārtībā? Mēs darbojamies visu gadu, bet šāda veida pasākumi nav bijuši efektīvi.

Ābiķis: Kas attiecas uz praidu, tad visu cieņu jums par to, ka praids nav pārvērsts par karnevāla izrādi.

Kalniete: Praids Rietumos sākās līdzīgi kā pie mums — ar smagām sarunām un pat ar dzīvības briesmām, un tikai vēlāk tas ieguva savu karnevālisko noskaņu.

Linda Freimane: Nesen ES parlamentā notika balsojums par direktīvu, kas iekļauj arī seksuālās minoritātes. No Latvijas deputātiem tikai divi — Georgs Andrejevs (LPP/LC) un Tatjana Ždanoka (PCTVL) balsoja par, pārējie — pret. Kā Jūs to komentētu?

Kalniete: Es nevaru komentēt šo balsojumu, bet acīmredzot tas apliecina faktisko apziņas stāvokli, kas mums ir, un arī politiķu bailes no viena balsojuma, kurš plašsaziņas līdzekļos tiek parādīts, lai viņus norīdītu. Es atbalstu tiesības būt brīvam.

Circene: Mums Eiroparlamentā ir divi deputāti — Valdis Dombrovskis un Aldis Kušķis. Es nevaru atbildēt pa citiem, bet es varu teikt par sevi. Vieglāk jau ir iet pa straumei, un daudziem ir bailes ieņemt pozīciju, kas iet pretī vairākumam. Šī ir tā situācija, kad vieglāk ir atturēties un nepaust savu nostāju. Es acīmredzot būtu balsojusi par, jo ir svarīgi noteikt vienādas tiesības visiem.

Sokolovskis: Tā ir dzīve un politika. Andrejeva kungs, būdams liberāldemokrātiskajā grupā, iespējams, zem spiediena balsoja par, kamēr viņa kolēģi Latvijā nejūt šo spiedienu un jūtās brīvāk.

Ābiķis: Mūsu deputāts Rihards Pīks ir Tautu partiju grupā un acīmredzot te ir bijusi kāda vienošanās par balsojumu, kā jau tas politikā notiek.

Jānis Rožkalns, Latvijas Ordeņu brālības priekšsēdētājs: Vai klātesošie zina, ka ir Latvijas tautas memorands, zem kura ir vairāk nekā 10 000 parakstu, kur sabiedrība masveidā ir kategoriski izteikusi savu viedokli pret homoseksuālisma propagandu?

Cilevičs: Mani vienmēr dara piesardzīgu jebkurš, kas runā tautas vārdā. Tā tas nevarētu būt — tautai ir dažādi viedokļi. Šeit es redzu, ka ir 10 000 parakstu, bet Latvijā dzīvo 2,3 miljoni cilvēku, tā ka šis nav vairākums. Un tas, ka cilvēku nav daudz, nenozīmē, ka nevajag aizstāvēt mazākumgrupu tiesības. Tieši tāpēc mazākumgrupu tiesības ir būtiskas, un tieši tāpēc ir starptautiskā likumdošana — ja mazākumgrupas nevar aizstāvēt savas tiesības ar demokrātisku balsojumu.

Sokolovskis: Īstenībā jūsu reakcija arī aicina uz reklāmu un praidu ir padarījusi populārāku nekā gadījumā, ja šādas asas pretreakcijas nebūtu.

Circene: Valsts ir katrs no 2,3 miljoniem iedzīvotāju, un valstij ir jārūpējas par visiem iedzīvotājiem. Un mēs kā deputāti pārstāvam valsts varu un likumdošanu. Valstij ir jāaizstāv mazākums, jo vairākums var aizstāvēt sevi pats.

Ābiķis: Mēs esam demokrātiska valsts, un tiesības ir vairākumam paust savu uzskatu un tiesības ir mazākumam. Es piekrītu tam, ka vajadzētu akcentēt vairāk kristīgās vērtības, bet arī baznīcā ir dažādi uzskati gan par sieviešu ordinēšanu, gan par homoseksuālu cilvēku laulībām. Mēs uzklausām visus, bet galvenais, ko politiķi nedrīkst pieļaut —ka sava viedokļa paušana pāriet vardarbīgās izpausmēs.

Valdis Liepiņš, Jaunais laiks: Cik no jums ies gājienā, jo Jūsu viedokli klausās visa tauta, nevis tikai trīs cilvēki mājās?

Ābiķis: Es gājienā neiešu. Es respektēju cilvēkus, kas iet gājienā, bet man ir nodarbes, kas man un manai ģimenei vairāk vajadzīgas — laukos man ir daudz darba.

Circene: Es braucu uz Maķedoniju, bet es Lindai Freimanei esmu uzrakstījusi vēstuli par atbalstu demokrātijai un cilvēktiesībām.

Sokolovskis: Mana attieksme ir neitrāla, un es nepiedalīšos gājienā, jo tas nav mans pasākums, bet es cienu cilvēkus, kas tur piedalīsies. Esmu pret to, lai ierobežotu kāda cilvēka tiesības paust savu viedokli.

Cilevičs: Es nepiedalīšos, jo politiķis no vienas puses ir patstāvīga figūra, bet no otras — tā ir komandas spēle. Es nevaru atļauties iet gājienā, bet, ja nebūtu kādā politiskajā partijā un ja man nevajadzētu piedalīties vēlēšanās, tad noteikti ietu.


Ģimenes — de jure un de facto

Iekļauj vārdos, izslēdz darbos

Šaipus un taipus barikādēm

Valsts sargā ģimenes. Visas?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!