Raksts

Tiesas spriedums par Geju un lesbiešu gājienu


Datums:
05. augusts, 2005


Autori

Providus


NORAKSTSLieta Nr.A42349805A3498-05/19

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2005.gada 22.jūlijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnese Dz.Amerika

piedaloties pieteicējas biedrības „Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa” pārstāvjiem Andrejam Strautiņam, Imantam Kozlovskim, Jurim Ludvigam Lavrikovam, Aigai Grišānei, un atbildētāja Rīgas pilsētas pašvaldības (turpmāk – atbildētājs) pārstāvim Ivaram Mauriņam,

2005.gada 22.jūlijā Rīgā, Antonijas ielā 6 atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu biedrības „Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa” (turpmāk – pieteicēja) pieteikumā par Rīgas domes Rīgas pilsētas izpilddirektora 2005.gada 20.jūlija lēmuma Nr.4.21/RD-05-3725nd atcelšanu un sprieduma tūlītēju izpildi.

Aprakstošā daļa

[1] 2005.gada 20.jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts biedrības „Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa” (turpmāk – pieteicēja) pieteikums, par kuru 2005.gada 21.jūlijā Administratīvās rajona tiesas tiesnese pieņēmusi lēmumu par administratīvās lietas ierosināšanu.

[2] Pieteicējs savā pieteikumā paskaidro, ka ar Rīgas domes Rīgas pilsētas izpilddirektora 2005.gada 20.jūlija lēmumu Nr.4.21/RD-05-3725nd (turpmāk arī – Lēmums) tika anulēta Rīgas domes Rīgas pilsētas izpilddirektora 2005.gada 8.jūlijā izdotā izziņa Nr.4.21/RD-05-657iz.

[3] Pieteicēja saskaņā ar likumu „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 12.panta otro daļu iesniegusi Rīgas domei pieteikumu par gājiena, kura mērķis ir veicināt toleranci pret seksuālajām minoritātēm, rīkošanu Rīgā 2005.gada 23.jūlijā no plkst. 16.00 līdz 17.00.

Pašvaldības amatpersona konstatējusi, ka pieteiktais gājiens atbilst likuma prasībām un 2005.gada 8.jūlijā izsniedza izziņu Nr.4.21/RD-05-657iz, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, bet 2005.gada 20.jūlijā pašvaldība pieņēmusi lēmumu, ar kuru anulēta iepriekš minētā izziņa.

[4] Pieteicējs uzskata, ka apstrīdētais Lēmums par izziņas anulēšanu ir atceļams, pamatojoties uz šādiem argumentiem:

[4.1] pieteicējs norāda, ka Lēmums ir pamatots ar likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 11.panta 6. un 7.punktu. Pants paredz darbības, kuras aizliegts veikt gājiena dalībniekiem pasākuma laikā, proti, darbības, kas ir pretrunā ar tikumību un rīkoties tādā veidā, kas rada draudus [..] gājiena dalībnieku vai citu personu drošībai un veselībai”. Pieteicējs norāda, ka nav pamata uzskatīt, ka pasākuma organizatori plānotu veikt darbības, kas ir pretrunā ar tikumību, jo pasākuma mērķis ir veicināt toleranci pret homoseksuāliem cilvēkiem, izplatīt objektīvu informāciju par šiem cilvēkiem un viņu tiesībām, pievēršot sabiedrības uzmanību šīs grupas tiesiskai un sociālai diskriminācijai. Sabiedrības informēšana un izglītošana cilvēktiesību jomā nevar tikt uzskatīta par darbību, kas ir pretrunā ar tikumību. Nav pamata uzskatīt, ka gājiena dalībnieki rīkosies tādā veidā, kas rada draudus gājiena dalībnieku vai citu personu drošībai un veselībai, jo gājiena organizatori ir apņēmušies ievērot Rīgas domes 2003.gada 17.jūnija saistošos noteikumus Nr.45 „Rīgas sabiedriskās kārtības noteikumi”.

[4.2] tāpat arī Lēmums ir pamatots ar likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta piekto daļu, kas nosaka, ka gājiena rīkošanu var atteikt, ja organizators nav ievērojis šā likuma prasības vai ja pasākums var apdraudēt valsts un sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības, izraisīt nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus. Pieteicējs norāda, ka organizators likuma prasības ir ievērojis un Rīgas dome lēmumā par izziņas anulēšanu nav minējusi konkrētus faktus, ka gājiens var apdraudēt valsts un sabiedrības drošību. Lēmumā norādīts, ka tiesībsargājošo institūciju pārstāvji izteikuši bažas par dažādu organizāciju neprognozējamiem plāniem rīkot protesta akcijas, kas varētu radīt nemierus. Pieteicējs akcentē, ka ir izteikta varbūtība, nevis konkrēti argumenti.

[4.3] Pamati valsts garantētās un aizsargātās miermīlīgās pulcēšanās brīvības ierobežošanai saskaņā ar nacionālo un starptautisko likumdošanu ir interpretējami iespējami šauri, lai nepamatoti neierobežotu tiesības, taču Rīgas dome šos likumā noteiktos pamatus ir interpretējusi paplašināti.

[4.4] Rīgas dome kā pamatojumu lēmumam par izziņas anulēšanu ir minējusi tādus argumentus, ko likums neparedz, piemēram, iedzīvotāju un dažādu konfesiju pārstāvju negatīvo attieksmi pret atļauto gājienu un Ministru prezidenta izteikto nosodījumu. Pieteicējs uzskata, ka lēmuma pamatošana ar šādiem argumentiem nav savienojama ar demokrātisku valsts iekārtu.

[5] Saskaņā ar likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 17.pantu tiesa lietas par pašvaldību amatpersonu noteikto ierobežojumu un atteikumu izskata trīs dienu laikā. Līdz ar to no atbildētāja netika pieprasīti rakstveida paskaidrojumi Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 203.panta pirmās daļas noteiktajā kārtībā.

[6] Tiesas sēdē pieteicēja pieteikumu uzturēja uz pieteikumā norādītajiem argumentiem un papildus paskaidroja, ka ir jāizvērtē administratīvā akta tiesiskums. Saskaņā ar APL 150.pantu iestādei ir jāpierāda tie apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu. Atbildētājs atsaucas uz sešiem apstākļiem. Pirmkārt, ka ir iesniegtas vairākas kolektīva rakstura un individuālas vēstules, kā arī saņemti neskaitāmi telefona zvani. Otrkārt, Lēmumā ir atsauce uz Ministru prezidenta A.Kalvīša kunga izteikumiem televīzijā. Treškārt, ka pamatojoties uz likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” normām, atbildētājs konsultējies ar vairākiem tiesību sargājošo institūciju pārstāvjiem par nemieriem un nekārtībām, kuras varētu notikt gājiena laikā pilsētā. Ceturtkārt, ir saņemtas vēstules no Latvijas konfesiju pārstāvjiem, kur pausta negatīva nostāja pret seksuālo minoritāšu aktivitātēm. Piektkārt, Rīgas dome ir saņēmusi vairākus pieteikumus par protesta pasākumiem atļautā gājiena sakarā. Sestkārt, atbildētājs uzskata, ka šis gājiens neveicinās toleranci, kaut gan tas ir šī gājiena mērķis. Pieteicējas pārstāve norāda, ka 2005.gada 8.jūlijā izsniegtā izziņa ir tiesisks administratīvais akts un to varēja atcelt tikai saskaņā ar APL 85.panta nosacījumiem. Tai pat laikā neviena tiesību norma neparedz sākotnēji izsniegtās izziņas atcelšanu.

Tāpat arī pieteicējas pārstāve norāda uz apstākli, ka atbildētājs pārāk plaši tulkojusi likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 11.panta 6. un 7.punktu, kā arī 15.panta piekto daļu. Atceļot administratīvo aktu, bija jāizvērtē samērīgums. Pieteicējas pārstāve, atsaucoties uz APL 85.panta otrās daļas 3. un 4.punktu, norāda, ka dažu dienu laikā no izziņas izsniegšanas dienas līdz tās anulēšanai nebija mainījušies faktiskie apstākļi, kā arī netika skartas sabiedrības intereses. Turklāt atbildētājs, aizsargājot sabiedrības intereses, varēja izvēlēties mazāk ierobežojošus līdzekļus, proti, koriģēt pasākuma norisi, nevis aizliegt to pavisam. Vienīgais apstāklis, kas bija mainījies – tā bija sabiedrības negatīvā attieksme, bet likums neparedz tādu pamatu izziņas atcelšanai. Arī neprognozējamā situācija, masu nekārtības ielās nevar būt par pamatu izziņas atcelšanai. Reāli draudi sabiedriskajai kārtībai vai drošībai varētu būt par pamatu aizliegumam, tomēr tam nav nekādu pierādījumu, arī Lēmumā tādi fakti nav minēti. Lēmumu nevar balstīt uz pieņēmumiem. Valsts pienākums ir nevis aizliegt, bet gan nodrošināt tāda pasākuma norisi. Pieteicējas pārstāve atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi un norāda, ka pamati pulcēšanās brīvības ierobežošanai ir tulkojami pēc iespējas šauri, lai nepamatoti netiktu ierobežotas pamattiesības, bet atbildētājs šos pamatus ir tulkojis paplašināti. Atbildētājs lēmuma pamatojumā izmantojis tādus ierobežojošus pamatus, kurus likums neparedz.

Anulējot izziņu, ir pārkāpts administratīvā akta pamatojuma princips. Iestādei ir iespēja piekļūt informācijai, bet privātpersonai šādu iespēju nav, kas nostāda privātpersonu nevienlīdzīgā situācijā ar iestādi. Nevienlīdzīgo situāciju izlīdzina pamatojuma princips. Pārkāpts arī pienākums uzklausīt personu pirms nelabvēlīga administratīvā akta izdošanas. Par nelabvēlīgo aktu tika paziņots tikai tad, kad tas jau bija pieņemts.

Tāpat arī pieteicējas pārstāve norāda, ka pulcēšanās un biedrošanās brīvība ir ierobežota uz tā pamata, ka konkrētai sabiedrības grupai – seksuālajām minoritātēm, tiks pievērsta sabiedrības uzmanība. Tātad šis pamats ir diskriminējošs.

Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē arī paskaidroja, ka ar pašvaldības pārstāvjiem un Drošības policiju ir notikušas četras tikšanās, divas no tām notika dienā, kad pieteicēja iesniedza pieteikumu Rīgas domē, ar kuru pieteica gājienu. Tika runāts par maršrutu, kurš tika saīsināts. Pietiecējas pārstāvji kopā ar policiju kopīgi izstaigājuši maršrutu un policijas pārstāvji apliecinājuši, ka nekādu sarežģījumu nebūs. Pieteicējas pārstāvis arī norāda, ka nekādas papildus prasības vai jautājumi par tikumību netika uzdoti.

[7] Atbildētāja pārstāvis tiesas sēdē pieteikumu neatzina un norādīja, ka demokrātija nav visatļautība. Neviens nešaubīsies par to, ka seksuālās minoritātes ir ievērojamā mazākumā attiecībā pret sabiedrību. Norāda, ka pieteicēja pārstāvji nevietā citē Paini, bet aizmirst apstāties pie Satversmes un speciālā likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”. Šis aspekts tika pasniegts vienpusēji.

Atbildot uz pieteicējas pārstāvja paskaidrojumiem, atbildētāja pārstāvis iebilda un norādīja, ka dienā, kad Imants Kozlovskis iesniedzis pieteikumu, viņam tika izskaidrota kārtība, kādā iesniedzams pieteikums, tika sniegta palīdzība, lai šis pieteikums varētu tikt pieņemts likumā paredzētā kārtībā. Bet ar Lavrikovu atbildētāja pārstāvji tikušies tikai pēdējā reizē, kad runa jau bija par izziņas anulēšanu. Līdz ar to Lavrikovs neko nevar paskaidrot.

Atbildētāja pārstāvis paskaidro, ka ar policijas pārstāvjiem tika apsekots maršruts. Atbildētāja un pieteicēja pārstāvju tikšanās reizē nepastāvēja nekādas šaubas par pasākuma norisi. Tikai pēc tam radās šaubas par pasākuma drošību, kārtību un norisi. Procesā, kad tika anulēta izziņa, tika pievērsta liela uzmanība apstākļiem, kas bija radušies no jauna. Atbildētāja pārstāvis atsaucas uz likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3.panta otro daļu un akcentē, ka gājiens tika atcelts, lai nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumu, aizsargātu sabiedrības veselību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības.

Pārbaudot iespējas nodrošināt gājiena dalībnieku un citu cilvēku drošību, tika veikts ļoti liels darbs. Šis pasākums nav izņēmums un Rīgas dome tā dara vienmēr. 2005.gada 8.jūlijā tika izsniegta izziņa. Pagāja dažas dienas. Rīgas dome no savas puses nekādas publikācijas masu mēdijos nesniedza par šo pasākumu. Pieteicēja sniedza pirmo paziņojumu par pasākumu. Masu mēdijos pavīdēja doma, ka Rīgas dome varēja atļaut pasākumu, bet tikai citā vietā. Bet tas nebija iespējams, jo pieteicējai bija nosacījums, ka gājienam jāsākas un jābeidzas pie Anglikāņu baznīcas, jo tur bija paredzēts dievkalpojums. Līdz ar to atbildētājs šo viedokli respektēja. Rīgas dome piedāvāja pieteicējai arī citas vietas, kur rīkot gājienu, piemēram, Mežaparkā, Grīziņkalnu u.c. vietas. Ja priekšlikumu būtu pieņēmuši, tad gājiens notiktu vienā vietā, bet tagad pasākums turpinās kā gājiens cauri Rīgas daļai.

Pēc 2005.gada 8.jūlija sekoja paziņojums par „Riga PRIDE 2005”, kam sekoja reakcija, kura bija iespaidīgāka nekā atbildētājs bija gaidījis. Seksuālās minoritātes vēlējās, lai šis gājiens veicinātu toleranci. Bet tai pat laikā, gan BNS, Delfi, LETA mājas lapās bija vērojama negatīva nostāja pret to. Sekoja ļoti daudz iedzīvotāju zvani, vēlmes pirmdien pieņemšanas laikā tikt pie izpilddirektora, lai izteiktu savu sašutumu. Atbildētāja pārstāvis izsaka nožēlu, ka sabiedrība šo pasākumu tā uztvēra, bet Rīgas dome nedrīkstēja neņemt vērā sabiedrības domas un viedokli.

2005.gada 20.jūlijā atbildētājs saņēmis vēstuli no Drošības policijas. Atbildētājs norāda, ka šī vēstule ir pamatā Lēmuma pieņemšanai par izziņas anulēšanu.

Tāpat arī 2005.gada 20.jūlijā faksa formātā saņemtas vēstules no Rīgas Metropolijas Romas-Katoļu kūrijas, Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas, kur izteikts nosodījums pret gājienu. Vēstules saņemtas arī no iedzīvotājiem, kuri pauž sašutumu par gājienu. Atbildētāja pārstāvis norāda, ka vēstuļu saturs ir svarīgs, lai gājienu izvērtētu Satversmes 116.panta un likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3.panta otrās daļas aspektā. Atbildētāja pārstāvis piekrīt, ka valsts pienākums ir nodrošināt, lai gājiens varētu notikt, bet līdz brīdim, kamēr nav aizskarta Satversmes 116.pantā minētās tiesības.

Tādējādi atbildētāja pārstāvis uzskata, ka apstākļi laika posmā no 2005.gada 8.jūlija līdz 20.jūlijam bija mainījušies un pieteicējai ne par labu. Atbildētājs nevarēja nereaģēt uz sabiedrības viedokli un reakciju. Rūpējoties par drošību, atbildētājam radās pamatotas bažas par pasākuma norisi, tādējādi, pamatojoties uz Satversmi un likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” normām Rīgas dome bija spiesta izdot administratīvo aktu par izziņas anulēšanu.

Atbildētāja pārstāvis paskaidro, ka Drošības policijas vēstule tika saņemta pirms tam, kad tika pieņemts Lēmums. Līdz 11.00 visas vēstules bija saņemtas, kuras bija jāizvērtē saskaņā ar Satversmi. Izpilddirektors neredzēja citus risinājumus, bet tie tika apspriesti. Gājiena organizatoru viedoklis par gājiena vietu tika noskaidrots jau pirmajā reizē, tāpēc nevarēja grozīt gājiena maršrutu. Lēmums tika pieņemts pēc 11.00.

Atbildot uz pieteicējas pārstāvja iebildumiem par Lēmuma sagatavošanas laiku, atbildētāja pārstāvis norāda, ka nav runa par pilnīgi precīziem Lēmuma sagatavošanas laikiem.

Motīvu daļa

[8] Tiesa, noklausoties administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, pārbaudot lietas materiālus, atzīst, ka pieteikums ir pamatots un apmierināms.

[9] Pamatojoties uz APL 250.panta pirmo daļu, tiesa, taisot spriedumu, pārbauda, vai administratīvais akts izdots, ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus; vai administratīvais akts atbilst materiālo tiesību normām; vai administratīvā akta pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības.

Bez tam, saskaņā ar APL 250.panta otro daļu, tiesa, vērtējot administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai tos apstākļus, uz kuriem iestāde ir atsaukusies administratīvā akta pamatojumā.

[10] No lietas materiāliem redzams, ka 2005.gada 8.jūlijā Rīgas domes Rīgas pilsētas izpilddirektors izsniedzis pieteicējam izziņu Nr.4.21/RD-05-657iz (lietas lapa 8), kas saskaņā ar likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta ceturto daļu apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu.

Izziņā norādīts sekojošais:

1) Ka pieteicējs ir iesniedzis pieteikumu par gājiena rīkošanu Rīgā, 2005.gada 23.jūlijā no plkst.16.00-17.00;
2) Gājiena mērķis un maršruts;
3) Norāde, ka gājiena laikā jāievēro Rīgas domes 2003.gada 17.jūnija saistošie noteikumi Nr.45 „Rīgas sabiedriskās kārtības noteikumi;
4) Plānotais dalībnieku skaits – 250;
5) Pasākuma vadītājs un viņa palīgi;
6) Kārtības uzturētāji – 5 cilvēki;
7) Norāde, ka pasākuma organizatori ir iepazinušies ar likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” prasībām un par apņemšanos tās ievērot;
8) Norāde, ka Rīgas pašvaldības policija ir informēta par pieteikto gājienu.

[11] Saskaņā ar likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta trešo daļu, pašvaldības amatpersonas, kura izskata gājiena organizatoru pieteikumu, pienākums ir pārliecināties vai organizators ir ievērojis visas šā likuma prasības, vai pasākums netraucēs citus pasākumus, par kuriem pieteikumi ir iesniegti jau iepriekš, kā arī vai pasākuma rīkošana paredzētajā laikā un vietā neradīs būtiskus transporta kustības traucējumus, neapdraudēs sabiedrisko drošību vai sabiedrisko kārtību.

Tiesas sēdē noskaidrots, ka pieteicējs četras reizes ir ticies ar pašvaldības un Drošības policijas pārstāvjiem, lai pārrunātu jautājumus par gājiena maršrutu, par gājiena dalībnieku drošību, par rezerves maršrutu, ja gadījumā pa apstiprināto maršrutu nebūs iespējams iet. Tādējādi atbildētājs ievēroja visas likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” prasības, ar kurām pašvaldībai uzlikts par pienākumu nodrošināt pasākuma netraucētu norisi. Kā pieteicējas pārstāvis norādīja tiesas sēdē, nekādas papildus prasības pieteicējai netika izvirzītas, arī jautājumi par gājiena atbilstību tikumības normām netika izvirzīti.

Saskaņā ar likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta ceturto daļu izziņu ir iespējams izsniegt tad, ja pašvaldības amatpersona konstatē, ka pieteiktā sapulce, gājiens vai pikets atbilst likuma prasībām.

Tādējādi tiesa secina, ka atbildētājs bija pārliecinājies par visiem apstākļiem, kas bija jānoskaidro, lai šādu izziņu varētu izsniegt un apliecinājis, ka pieteiktais gājiens atbilst likuma prasībām. Ņemot vērā to, ka atbildētājs bija veicis visas nepieciešamās darbības, kuras no viņa prasa likums „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, tiesai nav pamata apšaubīt izsniegtās izziņas tiesiskumu. Arī pats atbildētājs nekādā veidā neapstiprināja faktu, ka izsniegtā izziņa būtu prettiesiska.

[12] APL 85.panta otrā daļa nosaka, ka adresātam labvēlīgu tiesisku administratīvo aktu var atcelt tad, ja pastāv vismaz viens no šādiem apstākļiem:

1) tiesību norma pieļauj administratīvā akta atcelšanu un tā šajā administratīvajā aktā ir norādīta;

2) administratīvais akts izdots ar kādu citu nosacījumu un šis nosacījums nav vispār izpildīts, nav pienācīgi izpildīts vai nav laikus izpildīts;

3) mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem pastāvot administratīvā akta izdošanas brīdī iestāde varētu šādu administratīvo aktu neizdot. Šādā gadījumā administratīvo aktu var atcelt triju mēnešu laikā no dienas, kad iestāde uzzināja par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas;

4) mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem pastāvot administratīvā akta izdošanas brīdī iestāde varētu šādu administratīvo aktu neizdot, un administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses.

[13] Likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” neparedz iespēju, ka pašvaldība varētu atcelt izsniegto izziņu. Likums tikai paredz iespēju vispār neizsniegt izziņu gadījumā, ja tiek konstatēti likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta piektajā daļā minētie apstākļi.

Tādējādi tiesa secina, ka neparedzot iespēju atcelt jau izsniegtu izziņu, likumdevēja nepārprotama griba bija pēc iespējas mazāk ierobežot ar Satversmes 103.pantu noteiktās pamattiesības uz miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Bez tam, fakts, ka netiek paredzēta izsniegtas izziņas atcelšana, norāda uz to, ka pašvaldībai ir pienākums noskaidrot visus apstākļus jau pirms izziņas izsniegšanas. Arī likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta pirmajā daļā norādītais, ka pieteikumu par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu pašvaldības amatpersona izskata triju dienu laikā, bet ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma, norāda uz to, ka likumdevējs nav atvēlējis laiku papildus pārbaudēm pēc izziņas izsniegšanas.

Tiesas sēdē nav apstiprinājušies fakti, ka pieteicēja nebūtu izpildījusi kādus nosacījumus, kas tai uzlikti par pienākumu līdz ar izziņas izsniegšanu. Arī Lēmuma, ar kuru tika atcelta izziņa, pamatojumā nav norādīts uz šādiem faktiem. Līdz ar to zūd pamats labvēlīgā administratīvā akta – izziņas – atcelšanai saskaņā ar APL 85.panta otrās daļas 2.punktu.

Tādējādi tiesa nonāk pie secinājuma, ka Lēmuma pieņemšanas pamatā varētu būt APL 85.panta otrās daļas 3. vai 4.punkts. Līdz ar to, tiesai jānoskaidro, vai Lēmuma pamatā ir faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuri laika posmā no 2005.gada 8.jūlija līdz 20.jūlijam ir mainījušies, un vai izziņas palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Tāpat arī tiesai jānoskaidro, vai Lēmuma pamatojums attaisno pieteicējam noraidītās un Satversmē noteiktās pamattiesības, proti, tiesības uz miermīlīgu gājienu brīvību.

[14] 2005.gada 20.jūlijā pieteicējam tika izsniegts Lēmums, ar kuru tika anulēta iepriekš minētā izziņa. Lēmums pamatots ar sekojošiem argumentiem:

[14.1] Atbildētājs ir saņēmis vairākus pieteikumus par protesta pasākumiem (piketiem, sapulcēm) atļautā gājiena sakarā, ir iesniegtas vairākas kolektīva rakstura un individuālas vēstules un saņemti neskaitāmi tālruņa zvani no Latvijas iedzīvotājiem, kas pauž savu negatīvo attieksmi pret atļauto gājienu. Tāpat arī saņemtas vēstules no Latvijas konfesiju pārstāvjiem, kuri izsaka savu negatīvo nostāju pret seksuālo minoritāšu aktivitātēm un lūdz ņemt vērā kristīgās baznīcas viedokli un neļaut rīkot gājienu un citas seksuālo minoritāšu aktivitātes.

[14.2] Ministru prezidents 2005.gada 20.jūlijā, uzstājoties televīzijā, asi nosodījis seksuālo minoritāšu parādi, pamatojoties uz kristīgām vērtībām un to, ka amorāli ir reklamēt lielākai sabiedrības daļai nepieņemamas lietas.

[14.3] Pamatojoties uz likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, atbildētājs ir konsultējies arī ar vairāku Latvijas tiesību sargājošo institūciju pārstāvjiem, kas ir izteikušas pamatotas bažas par dažādu organizāciju neprognozējamiem plāniem rīkot akcijas pret seksuālo minoritāšu aktivitātēm, kas varētu radīt nemierus un masu nekārtības pilsētas ielās un nopietni apdraudēt ne tikai gājiena dalībniekus, bet arī citus sabiedrības locekļus.

[14.4] Tāpat arī Lēmumā norādīts, lai arī gājiena mērķis bija veicināt toleranci pret seksuālajām minoritātēm Latvijā, taču pie šādas sabiedrības lielākās daļas attieksmes pret gaidāmo pasākumu, uzskatāms, ka gājiens nevis veicinātu toleranci, bet gan tieši pretējo – mazinātu to.

[14.5] Atbildētājs Lēmumu pamatojis ar likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3.panta otro daļu, 11.panta 6. un 7.punktu, 15.panta piekto un sesto daļu.

[15] Lēmuma pamatojumā nav norādīts, kā arī tiesas sēdē netika konstatēti tiesiskas dabas apstākļi, kas būtu mainījušies laika posmā no 2005.gada 8.jūlija līdz 20.jūlijam, līdz ar to, tiesa vērtēs tikai faktisko apstākļu maiņu, uz kuriem atsaucas atbildētājs.

[16] Tiesa, izvērtējot lietas materiālus un administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, uzskata, ka notikumus, kas risinājās laika posmā no 2005.gada 8.jūlija līdz 20.jūlijam nevar uzskatīt par faktisko apstākļu maiņu attiecībā uz pieteicēju un tai izdoto izziņu. Tiesa pie šādiem secinājumiem nonākusi, ņemot vērā sekojošus apsvērumus:

[16.1] Tiesai iesniegtās Rīgas Metropolijas Romas-Katoļu kūrijas un Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas, kā arī iedzīvotāju vēstules un, kā apgalvo atbildētāja pārstāvis – neskaitāmie telefona zvani un apmeklētāji, tāpat arī – Ministru prezidents, pauž viedokli un attieksmi pret seksuālajām minoritātēm, kas ir pastāvējis jau iepriekš, bet izpaudies tikai šajā konkrētajā brīdī.

Tādējādi paužot savu viedokli, daļa Latvijas sabiedrības demonstrēja savu neiecietību pret seksuālajām minoritātēm. Fakts, ka sabiedrība ir neiecietīga ne tikai pret seksuālajām minoritātēm, bet arī pret citām sociālajām grupām, tika konstatēts jau Nacionālajā programmā iecietības veicināšanai, kas apstiprināta ar Ministru kabineta 2004.gada 25.augusta rīkojumu Nr.584 (avots: http://www.politika.lv/polit_real/files/lv/IUMSIL_240804_Nac_prog_iecietibas_veicinas.doc, un http://ppd.mk.gov.lv/ui/DocumentContent.aspx?ID=3431). Šīs programmas 2.1 punktā konstatēts, ka viens no neiecietības un diskriminācijas pamatiem ir seksuālā orientācija, ko parādīja arī programmas ietvaros veiktās aptaujas.

Bez tam, paša gājiena mērķis – veicināt toleranci pret seksuālajām minoritātēm, norāda uz faktu, ka šīs tolerances trūkst, jo pretējā gadījumā nebūtu nepieciešams šāds pasākums.

Pie minētajiem apstākļiem tiesa secina, ka šāds sabiedrības viedoklis ne tikai pastāvēja jau pirms 2005.gada 8.jūlija, bet arī bija zināms atbildētājam.

[16.2] Savukārt Drošības policijas 2005.gada 20.jūlija vēstule, kas adresēta Rīgas domes Rīgas pilsētas izpilddirektoram Ē.Škaparam, balstīta uz apgalvojumiem, ka paziņojums par geju un lesbiešu gājienu ir izraisījis „milzīgu negatīvu rezonansi sabiedrībā”, ka šo gājienu nosodījuši tradicionālo konfesiju pārstāvji. Drošības policija arī informē, ka vairākas sabiedriskās organizācijas ar interneta starpniecību ir paziņojušas, ka gājiena laikā organizēs protesta akcijas. Tiesas skatījumā protesta akcijas ir viens no viedokļa paušanas veidiem. Attiecībā uz viedokļu paušanu kā faktisko apstākļu maiņu – novērtējums pausts sprieduma 16.1 punktā.

Drošības policija vēstulē norāda arī uz tās rīcībā esošu operatīva rakstura informāciju, ka atsevišķas personas vai personu grupas varētu rīkoties agresīvi un tādējādi izraisīt sabiedriskās kārtības pārkāpumus, apdraudot klātesošo drošību.

Tiesas ieskatā Drošības policijas vēstulē minētais nesatur tādu informāciju, saskaņā ar kuru sabiedrības drošība var tikt apdraudēta tik lielā mērā, kādā to nav iespējams novērst ar tiem līdzekļiem un drošības pasākumiem, kuri atbildētājam bija jāveic likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3.panta trešās daļas robežās, un kādu atbildētājs nevarēja paredzēt, ņemot vērā sprieduma 16.1 punktā konstatēto. Turklāt, minētais apgalvojums izvirzīts varbūtības formā, līdz ar to atbildētājam nebija pamata uzskatīt, ka ir būtiski mainījušies faktiskie apstākļi, kā dēļ bija jāanulē izziņa.

Kā tiesas sēdē norādīja atbildētāja pārstāvis, šī Drošības policijas vēstule bija viens no galvenajiem pamatiem izziņas anulēšanai.

[16.3] Atbildētājs Lēmumu cita starpā pamatojis ar likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 11.panta 6. un 7.punktu.

Saskaņā ar likuma 11.panta 6. un 7.punktu sapulces, gājiena un piketa dalībniekam šo pasākumu laikā ir aizliegts veikt darbības, kas ir pretrunā ar tikumību un rīkoties tādā veidā, kas rada draudus sapulces, gājiena vai piketa dalībnieku vai citu personu drošībai un veselībai. Tiesas sēdē nav gūti pierādījumi faktam, ka pasākuma dalībnieki grasās veikt netiklas un citas minētājās normās uzskaitītās darbības.

Turklāt tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis nevarēja paskaidrot, ko atbildētājs saprot ar jēdzienu „tikumība”, kā arī to – kādā veidā tā ir mainījusies laika periodā no 8.jūlija līdz 20.jūlijam.

Novērtējot atbildētāja iesniegtos pierādījumus, proti – vēstules, kā arī sniegtos paskaidrojumus, tiesa secina, ka atbildētājs, izvērtējot gājiena tikumības aspektu, ir ņēmis vērā sabiedrības viedokli, kas faktiski pastāvējis jau iepriekš, un kas ir atzīts kā neiecietība pret citām sociālajām grupām. Tādējādi tiesa nonāk pie secinājuma, ka ņemot par pamatu šādu sabiedrības viedokli, atbildētājs ar vārdu „tikumība” saprot heteroseksuālu orientāciju, bet homoseksuāla orientācija kā pretstats iepriekš minētajam atzīstama par „netikumību”.

Tiesa vērš uzmanību, ka homoseksualitāte pati par sevi nav uzskatāma par „netikumību” Latvijas normatīvo aktu izpratnē. Uz to norāda arī 2005.gada 2.jūnijā paustā likumdevēja griba, ar likumu „Par Līgumu par Konstitūciju Eiropai” ratificējot Līgumu par Konstitūciju Eiropai, kuras 81.pantā expressis verbis noteikts diskriminācijas aizliegums dzimumorientācijas dēļ (avots: http://www.saeima.lv/saeima8/reg.likprj). Eiropas Savienības telpā arī spēkā esošos dokumentos ir nostiprināts diskriminācijas aizliegums uz seksuālās orientācijas pamatiem. Tā, piemēram, direktīva 2000/78/EC (pieņemta 2000.gada 27.novembrī), kas nosaka kopēju sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, cita starpā vēršas arī pret diskrimināciju, kura pamatojas uz seksuālo orientāciju.

[17] Tiesa, izvērtējot iepriekš minētos apstākļus, atrod, ka atbildētājam nebija tiesiska pamata atcelt izziņu, pamatojoties uz APL 85.panta otrās daļas 3. un 4. punktu.

[18] Tiesai nav šaubu, ka izdodot Lēmumu, pieteicējai tika ierobežotas tās pamattiesības uz miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību, kas noteiktas Satversmes 103.pantā.

Kaut arī pieteicēja ir privāto tiesību juridiskā persona, tā tomēr ir cilvēktiesību subjekts un bauda tās cilvēktiesību aizsardzību no valsts puses. Šāda atziņa ir pausta arī juridiskajā doktrīnā (skat., piemēram, Ziemele I. (Red.) Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. – Rīga: SIA „Izglītības soļi”, 2000. – 248.-250.lpp.). Saskaņā ar Biedrību un nodibinājuma likuma 23.panta otro daļu, biedrībā apvienojas vismaz divas fiziskas vai juridiskas personas, līdz ar to, ierobežojot biedrošanās un pulcēšanās brīvību, tiek aizskartas to fizisko un juridisko personu pamattiesības, kuras apvienojušās biedrībā.

Saskaņā ar Satversmes 103.pantu valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Tiesas sēdē nav gūti pierādījumi tam, ka gājiens no pieteicējas puses būs „nemiermīlīgs”, turklāt, pieteicēja apņēmās ievērot likumā noteiktos pienākumus un sabiedriskās kārtības noteikumus. Tāpēc šajā gadījumā pieteikto gājienu aizsargā cilvēktiesības uz pulcēšanās brīvību.

[19] Tiesa, veicot cilvēktiesību ievērošanas pārbaudi, konstatē, ka atbildētājs, atceļot izziņu, ir pārkāpis pieteicējas cilvēktiesības, kuras noteiktas Satversmes 103.pantā. Tiesa pie šāda secinājuma nonākusi, pamatojoties uz sekojošiem apsvērumiem:

[19.1] Saskaņā ar Satversmes 116. pantu personas tiesības, kas noteiktas Satversmes [..] simtajā, [..], simt trešajā, [..], var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ratificēta ar 1997.gada 4.jūnija likumu „Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu”, turpmāk – Konvencija) 11.panta pirmā daļa paredz, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, [..]. Bet otrajā daļā noteikts, ka šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. [..].

Savukārt, likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3.panta otrā daļa paredz, ka tiesības uz miermīlīgām sapulcēm, gājieniem un piketiem nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas ir noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu sabiedrības veselību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības.

[19.2] Likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta piektā daļa nosaka, ja organizators nav ievērojis šā likuma prasības vai ja pasākums var apdraudēt valsts un sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības, izraisīt nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, pašvaldības amatpersona nekavējoties informē organizatoru par konstatētajiem trūkumiem, norādot, ka gadījumā, ja minētie trūkumi netiks novērsti, attiecībā uz pasākuma rīkošanu tiks izsniegts atteikums. Organizatoram ir tiesības novērst norādītos trūkumus un iesniegt jaunu pieteikumu šā likuma 14.pantā noteiktajā kārtībā.

Savukārt 15.panta sestajā daļā noteikts, lai novērstu šā panta piektajā daļā minētos apdraudējumus, pašvaldības amatpersona kopīgi ar organizatoru izskata nepieciešamās izmaiņas pasākuma norises vietā, laikā vai gājiena maršrutā. Pēc tam, kad pasākuma vieta, laiks vai gājiena maršruts ir mainīts, pašvaldības amatpersona izsniedz izziņu, kas apliecina to, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu. Ja pašvaldības amatpersona pamatoti uzskata, ka pasākuma rīkošana var apdraudēt valsts un sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, tā var noteikt ierobežojumus pasākuma rīkošanai vai izsniegt motivētu atteikumu.

No minētā izriet, ka speciālais likums paredz iespēju ierobežot tiesības uz miermīlīgu gājienu brīvību un vārda brīvību, ja pastāv leģitīms mērķis. Tai pat laikā jāvērš uzmanība, ka likumdevējs nav paredzējis iespēju ierobežot minētās tiesības pēc tam, kad visi faktori, kas varētu ierobežot cilvēktiesības, jau ir novērtēti un kad ir izsniegta izziņa, ar kuru pašvaldība apliecina, ka tai nav iebildumu pret gājienu (skat. sprieduma 13.punktu).

Turklāt, likuma 15.panta sestā daļa expressis verbis paredz, ka pirms izsniegt motivētu atteikumu, pirmām kārtām ir noteikts konkrēto pamattiesību subjekta uzklausīšanas pienākums, kā arī pienākums izdarīt lietderības apsvērumus, un proti, izvērtēt iespējas mainīt pasākuma norises vietu, laiku vai gājiena maršrutu, lai pēc iespējas mazāk ierobežotu ar Satversmi noteiktās pamattiesības.

Arī Konvencija paredz, ka pamattiesību ierobežojošie faktori ir jātulko pēc iespējas šauri, lai pamattiesības netiktu ierobežotas nepamatoti. Un tā, 17.pants nosaka, ka neviena no šīs Konvencijas normām nav tulkojama kā kādas valsts, personu grupas vai personas tiesības veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt šajā konvencijā atzītās tiesības un brīvības vai ierobežot tās lielākā mērā nekā tas noteikts šajā Konvencijā.

Līdz ar to tiesa secina, kaut arī likums paredz iespēju ierobežot Satversmes 103.pantā noteiktās pamattiesības, tas tomēr uzliek par pienākumu ievērot noteiktu procedūru ierobežojuma piemērošanā, un proti, uzklausīt pamattiesību subjektu, kura pamattiesības tiks ierobežotas, kā arī izvērtēt lietderības apsvērumus. Atbildētājs to nav izdarījis, tādējādi pārkāpjot cilvēktiesību robežu noteikšanas tiesību robežas. Šāds ierobežojums ir prettiesisks un līdz ar to nav spēkā.

[19.3] Neskatoties uz iepriekš konstatēto, tiesa uzskata par nepieciešamu izvērtēt, vai ierobežojumam pastāvēja leģitīms mērķis un vai ierobežojums bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, proti, vai tas bija samērīgs starp neatliekamās sabiedriskās vajadzības īstenošanu un pieteicējas tiesību aizskārumu.

Lēmuma pamatojums ļauj secināt, ka izziņa tika anulēta, lai sasniegtu šādus leģitīmus mērķus: citu cilvēku tiesību aizsardzību, sabiedrības drošību (lai aizstāvētu valsts un sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus) un tikumību.

[19.3.1] Veicot notikumu, kas risinājās laika posmā no 2005.gada 8.jūlija līdz 20.jūlijam, analīzi, tiesa nonāk pie secinājuma, ka „citu cilvēku tiesības” šajā gadījumā izpaudušās kā sabiedrības daļas interese aizstāvēt savu viedokli seksuālo minoritāšu jautājumā un tādējādi noliegt pretēju viedokli. Viena viedokļa, kas nosacīti pieder sabiedrības vairākumam, atbalstīšana nevar tikt uzskatīta par leģitīmu mērķi cilvēktiesību ierobežojumam Satversmes 116.panta un likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3.panta otrās daļas izpratnē, turklāt – tas ir pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības modeli.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir attīstījusi viedokli, ka fakts, ka citas personas plāno veikt protesta akcijas, nevar būt par pamatu miermīlīgas pulcēšanās brīvības ierobežošanai (Platform Artze fur das Leben pret Austriju, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, 21.06.1998.).

Turklāt gājiena dalībnieki nevar būt atbildīgi par citu personu rīcību, pretējā gadījumā nebūtu iespējas realizēt savas pamattiesības uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību, kā arī uz vārda brīvību, jo vienmēr pastāv iespēja, ka ir sagaidāma pretreakcija vai pretējs viedoklis.

[19.3.2] Izvērtējot leģitīmā mērķa – sabiedrības drošības aizsardzību, tiesa piekrīt atbildētājam, ka tomēr pastāvēja zināmas bažas par to, ka varētu tikt apdraudēta gājiena dalībnieku drošība, veselība, kā arī varēja izcelties nekārtības. Tai pat laikā tiesa uzskata, ka Drošības policijas vēstulē minētais neliecināja par tādiem apstākļiem, kurus nebūtu iespējams novērst ar tiem līdzekļiem un drošības pasākumiem, kuri atbildētājam bija jāveic likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3.panta trešās daļas robežās, un kādu atbildētājs nebūtu varējis paredzēt, ņemot vērā sprieduma 16.1 punktā konstatēto. Turklāt, kā jau iepriekš tika konstatēts, Drošības policija savā vēstulē izsakās varbūtības formā. Tātad nebija zināms, vai šis apdraudējums notiks. Tiesas ieskatā šāda varbūtība bija interpretējama par labu indivīdam, kura pamattiesības šīs varbūtības rezultātā var tikt ierobežotas. Bez tam, kā jau minēts, atbildētājam bija jāizvērtē, vai pieteicējas pamattiesības nevar ierobežot ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, mainot gājiena maršrutu. Tiesa noraida atbildētāja pārstāvja argumentu šajā sakarā, ka gājiena maršrutu nevarēja mainīt, jo pieteicēja uzstāja uz to, ka gājienam jāsākas un jābeidzas Anglikāņu baznīcā, jo šāds jautājums tika apspriests tikai tad, kad tika lemts par labvēlīga administratīva akta – izziņas izsniegšanu.

Ņemot vērā pulcēšanās un biedrošanās brīvību lielo nozīmi demokrātiskas sabiedrības veidošanā un katra indivīda dzīvē, kā arī izvērtējot visus iepriekš minētos tiesiskos un faktiskos apstākļus, tiesa nonāk pie secinājuma, ka labums, ko iegūst sabiedrība, aizliedzot gājienu, ir nesamērojami mazāks nekā indivīdam nodarītais tiesību aizskārums, ierobežojot tā cilvēktiesības, līdz ar to šis ierobežojums nav attaisnojams.

[19.3.3] Leģitīmā mērķa – tikumības, izvērtējums jau ir sniegts sprieduma 16.3 punktā. Kamēr daļā sabiedrības vērojama homofobija un uz aizspriedumiem balstīts viedoklis par homoseksualitāti, likums šo sociālo grupu ir ņēmis savā aizsardzībā, nosakot diskriminācijas aizliegumu arī uz seksuālās orientācijas pamatiem. Kaut arī Latvijas normatīvajos aktos expressis verbis nav noteikts diskriminācijas aizliegums pret citādi seksuāli orientētiem cilvēkiem, tomēr tiesai ir jāņem vērā Eiropas telpā pieņemtās sociālās un ētikas normas, kā arī, protams, normatīvie akti.

Tādējādi tiesa secina, ka atbildētājam nebija jāierobežo pieteicējas tiesības, lai aizsargātu šo šķietamo leģitīmo mērķi – „sabiedrības tikumību”, jo šajā gadījumā tāds nemaz nepastāvēja.

[20] Tiesa nevar atstāt bez ievērības faktu, ka pieteicējas pamattiesības ierobežotas uz diskriminējošiem pamatiem, proti, vienādā situācijā pastāvējusi atšķirīga attieksme. Atbildētāja Lēmuma pamatojums ļauj secināt, ka gājiens tiek aizliegts tieši tāpēc, ka tas tiek organizēts ar mērķi veicināt toleranci pret seksuālajām minoritātēm, un ka daļu sabiedrības neapmierina tieši šis fakts.

Saskaņā ar Satversmes 91.pantu visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Pēc tiesas ieskata šis pants ir tulkojams iespējami plaši un ar jēdzienu „jebkāda diskriminācija” kontekstā ar sprieduma 16.3 punktā konstatēto, jāsaprot arī diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamatiem.

Tiesa, izvērtējot visus faktiskos apstākļus, neatrod pamatotu un objektīvu attaisnojumu šādai diskriminācijai. Pats par sevi fakts, ka personām, kuras grasās iet miermīlīgā gājienā, piemīt kādas īpašas personiskas iezīmes, kuras atšķiras no sabiedrības vairākuma iezīmēm, nedod pamatu pamattiesību ierobežojumam, vēl jo vairāk tāpēc, ka Satversmes 91.pants nosaka, ka cilvēktiesības tiek īstenotās bez jebkādas diskriminācijas.

[21] Tāpat arī tiesa vēlas atsevišķi norādīt uz būtiskiem procesuālajiem pārkāpumiem, kas pieļauti, pieņemot Lēmumu, un par kuriem tiesa jau izteikusies savā spriedumā.

[21.1] Atbildētājs, 2005.gada 8.jūlijā izsniedzot izziņu un 2005.gada 20.jūlijā to anulējot, pārkāpis privātpersonas tiesiskās paļāvības principu, kas saskaņā ar APL 10.pantu paredz, ka privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas.

[21.2] Nav ievērots APL 62.panta pirmajā daļā noteiktais uzklausīšanas pienākums. Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā nepastāvēja APL 62.panta otrās daļas 1.punktā minētie apstākļi, jo gājiena norise bija paredzēta trīs dienas vēlāk, tāpēc, pieņemot Lēmumu, bija iespējama pieteicējas viedokļa uzklausīšana.

[21.3] Lēmumā nav izdarīti lietderības apsvērumi saskaņā ar APL 65.-66.panta un likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta sestās daļas prasībām, tādējādi pārkāpts administratīvā akta pamatojuma princips (APL 67.panta otrās daļas 6.punkts).

Uzskaitītie procesuālie pārkāpumi rada būtisku prettiesiskumu, jo tie ir ietekmējuši Lēmumu pēc būtības. Šādi procesuāli pārkāpumi paši par sevi rada pamatu administratīvā akta apstrīdēšanai saskaņā ar APL 75.panta pirmo daļu.

[22] Tiesa uzskata par pamatotu pieteicējas viedokli attiecībā uz sprieduma nekavējošu izpildi.

Saskaņā ar APL 264.pants nosaka, ka spriedumu izpilda pēc tā stāšanās spēkā, izņemot gadījumus, kad tiesa noteikusi, ka spriedums izpildāms nekavējoties. Savukārt APL 265.panta otrā daļa paredz, ka sprieduma izpilde nekavējoties pieļaujama tad, ja sevišķu apstākļu dēļ [..] sprieduma izpilde var kļūt neiespējama.

Likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 17.pants paredz, ka lieta tiesā jāizskata trīs dienu laikā. Tātad likumdevēja mērķis bija pēc iespējas efektīvāk piemērot cilvēktiesību aizsardzības mehānismus, tai skaitā, lietas izskatīšanu tiesā, kas vērsts uz šo cilvēktiesību tūlītēju īstenošanu dzīvē gadījumā, ja atklājas, ka tās ir pārkāptas.

Pieteicēja pārstāve pareizi norāda, ka šai likuma normai zūd jēga, ja pieteicējai labvēlīgais spriedums netiek izpildīts nekavējoties, jo konkrētajā gadījumā tik tiešām sprieduma izpilde kļūs neiespējama, jo gājiens paredzēts konkrētā laikā un vietā, bet strīds tiesā pastāv par Lēmumu, ar kuru aizliegts šis gājiens. Atceļot šādu aizliegumu, paliek spēkā izziņa, ar kuru tika atļauta gājiena norise, tādējādi atliekot sprieduma izpildi, gājiens saskaņā ar konkrēto izziņu nebūs vairs iespējams.

Līdz ar to tiesa secina, ka pieteicējas lūgums par sprieduma tūlītēju izpildi ir apmierināms.

[23] Pamatojoties uz spriedumā minētajiem apsvērumiem, tiesa uzskata, ka Lēmums ir prettiesisks un atceļams, bet pieteikums ir pamatots un apmierināms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251., 264.-265. un 289.-291.pantu administratīvā rajona tiesa

nosprieda

apmierināt biedrības „Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa” pieteikumu.

Atcelt Rīgas domes Rīgas pilsētas izpilddirektora 2005.gada 20.jūlija lēmumu Nr.4.21/RD-05-3725nd ar tā pieņemšanas dienu.

Spriedums izpildāms nekavējoties.

Piedzīt no Rīgas pilsētas pašvaldības par labu biedrībai „Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa” tās samaksāto valsts nodevu 10 latus.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvajā rajona tiesā divdesmit dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas.

Pilns spriedums sastādīts 2005.gada 1.augustā.

Tiesnese (paraksts) Dz.Amerika

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

Tiesnese Dz.Amerika

Rīgā, 2005.gada 1.augustā


Nacionālā programma iecietības veicināšanai


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!