Foto: Joseph Heath
Ir daudz vieglāk zaudēt uzticību, nekā to iemantot. Un vispār mums labāk klājas tādā sabiedrībā, kurā mēs spējam cits citam uzticēties, nekā tādā, kurā nespējam.
Jūsu specializācija ir politiskā filozofija, darbības teorija, kritiskā domāšana, normatīvā ekonomika… Tas var likties pārsteidzoši, ka filozofi pievēršas tādām tēmām kā tirgus regulējums un, vēl jo vairāk, ka viņi var dot vērtīgu pienesumu diskusijā par to. Kāds ir politiskās filozofijas specifiskais skatījums uz šiem jautājumiem? Kāda ir atšķirība starp filozofu un, piemēram, ekonomistu?
Filozofi pēdējo divu gadu desmitu laikā ir auglīgi darbojušies jomās, kas nodarbina ekonomistu prātus, un darījuši to divos veidos. Pirmkārt, mūsdienu mikroekonomika ir balstīta praktiskā racionalitātē, proti, pazīstamajā homo economicus modelī. Šim modelim piemīt labi zināmi trūkumi. Tomēr ekonomistu apmācības fokuss galvenokārt ir tieši šī modeļa pielietojumi. Viņus [ekonomistus] patiesībā nemāca pētīt iepriekšējus pieņēmumus vai apsvērt alternatīvas. No otras puses, filozofi lielākoties ir speciālisti jautājumos, kas skar racionalitātes struktūru. Filozofi nekavējoties identificē homo economicus modeli kā vienu no daudziem praktiskās racionalitātes koncepciju kandidātiem. Tādēļ brīdī, kad, reaģējot uz šī modeļa trūkumiem, tas tiek revidēts, filozofi savās pārdomās par to ir disciplinētāki. Lielākā daļa manu akadēmisko pētījumu ir bijusi šajā jomā, uzmanības centrā izvirzot to, kā attīstīt plašāku praktiskās racionalitātes koncepciju — tādu, kas spēj ietvert gan komunikāciju, gan likumu ievērošanu.
Otra būtiskā atšķirība starp filozofiem un ekonomistiem pēdējos gadu desmitos ir izpaudusies jautājumā par sadalošo taisnīgumu. Džona Rolza (John Rawls) A Theory of Justice nenoliedzami iezīmē pagrieziena punktu šajā jomā. Iepriekš ekonomisti sevi uzskatīja par „efektivitātes” ekspertiem. Viņi to harmonizēja ar savu uzticību pozitīvajai sociālajai zinātnei, apgalvojot, ka efektivitāte ir nevis morāla vērtība, bet gan tīri tehnisks kritērijs. Rolzs reizi par visām reizēm konstatēja divas lietas — pirmkārt, efektivitāte ir normatīvs princips, kas ir plašākas taisnīguma teorijas sastāvdaļa, un, otrkārt, vienlīdzības princips var tikt modelēts, lietojot tos pašus paņēmienus un tehniku, kādu ekonomisti pielietoja, pētot efektivitāti. Tādējādi tabu, kas neļāva ekonomistiem diskutēt par sadalošā taisnīguma jautājumiem, tika likvidēts. Un, gluži dabiski, sākot par to diskutēt, viņi konstatēja, ka filozofi un tiesību zinātņu teorētiķi šajā jomā daudz vērtīga jau ir paveikuši. Abos gadījumos tas, ko filozofi piedāvā, ir rezultāts ilgstošai aktīvai izziņai par normatīvo jautājumu tēmu. Šāda veida izziņa citās disciplīnās bija ilgu laiku izteikti marginalizēta. Pamatojums — tā esot „nezinātniska”.
Ir grūti izvairīties no šodienas krīzes temata. Kādas normatīvās diskusijas krīze ir stimulējusi vai akcentējusi?
Šodienas finanšu krīze ir atnesusi izmaiņas retorikā, bet ne zinātniskajā ainā. Pēdējos 30 gados Keinsa (Keynes) teorijas piekritēji ir bijuši aizsardzības pozīcijās, bet monetāristi, libertārieši un brīvā tirgus ideologi izvērsuši ofensīvu. Šī lietu kārtība tika pēkšņi un dramatiski izjaukta. Bet patiesībā tas nav nekas cits kā tikai pamata principu apstiprinājums. Veselais saprāts — un nedaudz no Keinsa — tev saka, ka kapitālismam piemīt zināmas tam raksturīgas vājās vietas, un visas tās bija kā uz delnas visa 19.gadsimta garumā. Brīvā tirgus ideologi pavadīja gadu desmitus, to noliedzot un apgalvojot, ka tirgi ir daudz spēcīgāki, nekā bija pieņemts uzskatīt. Izrādās, viņiem nebija taisnība. Ja tu ļauj attīstīties paralēlai banku nozarei, kas ir ārpus valdības regulējuma redzesloka, tad tā galu galā sāk uzvesties tieši tāpat, kā bankas uzvedās 19.gadsimtā — pirms regulējuma ieviešanas. Tas nācis kā pārsteigums tikai tiem cilvēkiem, kuri bija „teorijas žņaugos”, tā sacīt. Ir daudz svarīgu politisku jautājumu, kurus krīze ir aktualizējusi, bet es nesaskatu nevienu būtisku normatīvu jautājumu, kas būtu izvirzījies priekšplānā.
Vai daudz valstu valdību pieaugošā iejaukšanās, lai cīnītos ar krīzi, pagriež atpakaļgaitā neseno vājas valsts intervences tendenci?
Jā, pagriež, lai gan lielākā daļa intervences darbību, kas notiek stimulu programmu ietvaros, nebūs paliekoša. Taču mums ir vienreizēja izdevība veikt ieguldījumus, kas nāks par labu nākamajām paaudzēm. Ir pārsteidzoši, ka visizturīgākā, visskaistākā infrastruktūra gan ASV, gan Kanādā tika uzbūvēta Lielās depresijas laikā. Hūvera dambis[ 1 ] ir, iespējams, ir vispazīstamākais piemērs.
Godīgi sakot, esmu tikpat pārsteigts kā visi pārējie, ka fiskālie instrumenti ir tik strauji atgriezušies dienaskārtībā. Tāpat kā daudzi citi, es domāju, ka centrālās bankas spēs puslīdz labi noturēt kontroli, izmantojot tikai monetāros instrumentus. Es domāju arī, ka likviditātes slazdi ir maz ticams scenārijs. Bet te nu mēs esam — ASV aizdevumu likme ir 0%, un valsts izskatās tāpat kā Japāna 90.gados, kad valdības izdevumi ir vienīgais veids, kā cīnīties ar recesiju. Tā ir ārkārtīgi pārsteidzoša lietu attīstība.
Kādām būtu jābūt valsts galvenajām funkcijām, īpaši ekonomikas jomā? Šķiet, ka krīzes saknes meklējamas nepietiekamā regulējumā. „Klasiskais viedoklis” ir tāds, ka valstij jādarbojas jomās, kurās tirgus ir neefektīvs, vai jomās, kas piedzīvo „tirgus trūkumus”, piemēram, piesārņojuma jomā. Vai šāds regulējuma modelis ir joprojām piemērots?
Vācijā mēdz teikt: „Tirgus, kad vien tas ir iespējams, un valsts, kad vien tas ir nepieciešams”. Iespējams, ka šajā teicienā ir pārspīlēts saprātīgās atturības līmenis, bet domāju, ka tas tomēr var kalpot kā vērtīga brīdinoša maksima. Ir ļoti viegli pārvērtēt valsts organizatorisko kapacitāti vai nepietiekami novērtēt tās spēju īstenot iracionālu politiku. Daudzi cilvēki pārāk viegli pakļāvās uzskatam, ka, piemēram, dažādu uzņēmumu nonākšana valsts īpašumā novedīs pie tā, ka šo uzņēmumu prioritāte būs sabiedrības intereses vai kopējais labums. Bet izrādās, ka viss nav tik vienkārši. Joprojām ir daudz laba, ko teikt par to, ko jūs dēvējat par „klasisko viedokli”. Taču ir svarīgi saprast, ka valsts ir unikāla institūcija, kuras rīcībā ir noteikts organizatorisko resursu krājums, kuri ļauj tai spēlēt īpašu lomu ekonomikā. Valsts kā institūcijas „relatīvā priekšrocība” ir tāda, ka, vispārināti izsakoties, līdzdalība tajā ir universāla un obligāta. Tas nozīmē, ka valsts nereti ir unikālā pozīcijā, kad runa ir par „bezbiļetnieku”(free rider) problēmu risināšanu. Privātie risinājumi „bezbiļetnieku” problēmām ir būtiski ierobežoti privāto aktoru limitētās varas dēļ pār tiem, kas izvēlas nepiedalīties. Tas, ko valsts dara, kad tā iedzīvina īpašuma tiesības vai nosaka dabas aizsardzības regulējumu, vai arī izveido sociālās drošības tīklu, būtībā ir „bezbiļetnieku” problēmu risināšana. Nedomāju, ka šī pamata uzskata revīzija būtu nepieciešama.
Taču pēdējās desmitgadēs ir mainījusies izpratne par to, cik plašs ir to apstākļu loks, kuros privātie spēlētāji nespēj atrisināt „bezbiļetnieku” problēmas. Piemēram, labāka izpratne par informācijas ekonomiku ir radījusi labāku nojausmu par to, cik mazticams ir tas, ka privātie spēlētāji spēs piedāvāt efektīvu apdrošināšanas sistēmu, un cik svarīga šajā ziņā ir valsts loma.
Krīze ir akcentējusi vēl vienu būtisku jautājumu — neuzticību. Eiropā iedzīvotāji izrāda lielu neuzticību institūcijām, kas rada būtisko jautājumu par uzticības lomu demokrātisku institūciju uzturēšanā. Kādai jābūt uzticības lomai sabiedriskajā politikā?
Domāju, ka cilvēkiem ir viegli pārvērtēt to, cik daudz demokrātiskās institūcijas spēj panākt sociālās integrācijas jomā. Vispārīgi izsakoties, es sliecos domāt, ka politiskā demokrātija atrisina tikai divas vai trīs problēmas un ka ir jāatrisina absolūtais vairākums sociālo problēmu, iekams tu vari tikt pie stabilas demokrātijas. Saprotams, ka ir vajadzīgs kas vairāk par vēlēšanām, lai valsti varētu dēvēt par demokrātisku. Ir nepieciešams pilns cikls, kurā valdošā partija zaudē, tad ir mierīga varas nodošana opozīcijai, kura arī beigās zaudē un atdod varu atpakaļ. Gatavība atdot varu ir kaut kas tāds, ko demokrātiska sistēma pati par sevi nespēj motivēt, tai jādzimst kultūrā.
„Jaunās Eiropas” iedzīvotāju vidū ir lielāka neuzticība institūcijām, nekā tas ir citur Eiropā un Ziemeļamerikā[ 2 ]. Ņemot vērā reģiona specifisko vēsturi, vai jūs domājat, ka risinājumiem tur jābūt citiem, nekā, piemēram, Kanādā?
Ir zināms, ka komunistu varas desmitgadēm bija ļoti korozīva ietekme uz pilsonisko sabiedrību visur Austrumeiropā. Diemžēl nevienam nav ne mazākās nojausmas, kā uzticību atjaunot tad, kad tā ir sagrauta. Patiesībā domāju, ka Frānsisa Fukujamas (Francis Fukuyama) grāmata Trust šajā ziņā ir ļoti laba lasāmviela. Viens no viņa pamatapgalvojumiem ir tas, ka valstīs, kurās ir grūti panākt spontānu sociālo solidaritāti starp svešiniekiem, ir lielāka paļaušanās uz oficiālajiem institucionālajiem aktoriem — tādiem kā valsts.
Joma, kurā Kanādas pieredze šajā ziņā var izrādīties vērtīga, ir nevis sociālā kapitāla, bet etnokulturālā sadalījuma jomā. Daudzām Austrumeiropas valstīm jātiek galā ar diviem uzdevumiem sociālās solidaritātes jomā, proti, atomizācijas tendence, kad indivīdi nevēlas sadarboties ar citiem indivīdiem, un sektantisma tendence, kad grupu lojalitāte kalpo kā šķērslis kooperācijai. Kanādieši daudz zina par otro faktoru, jo Kanāda ir dziļi sašķelta valsts, kura regulāri piedzīvo nacionālās vienotības krīzes recidīvus. Tas ir diezgan nomācoši, ņemot vērā to, ka Kanādas mēģinājums pārvarēt etnokulturālo plaisu notika, manuprāt (un arī pēc daudzu citu domām), saskaņā ar „labākā gadījuma” scenāriju. Kanāda ir turīga, attīstīta valsts, kurā labklājība ir relatīvi vienmērīgi sadalīta, kurā ir vairāk nekā gadsimtu valdījis miers, kurā ir nepārtraukta demokrātiska attīstība un tikpat kā nav politiskās vardarbības, turklāt divas valdošās kultūras — franču un angļu — ir izteikti liberālas. Un tomēr mēs joprojām nespējam atrast apmierinošu konstitucionālu rāmi divām etnolingvistiskajām grupām. Es nereti domāju, ka vislabākais arguments pret Kvebekas atdalīšanos no Kanādas būtu tas, cik sliktu piemēru tas rādītu visai pārējai pasaulei. Ja mēs nevaram sadzīvot apstākļos, kas ir tuvu ideālam, tad kādas ir cerības visiem pārējiem? Varbūt labāk atmest visam ar roku jau tagad un sadalīt pasauli tūkstošos mini valstiņu.
Nereti, runājot par neuzticību, mēs piemirstam, ka tā ir tikai daļa no kopējās bildes. Var izvirzīt argumentu, ka demokrātija ietver virkni specifisku mehānismu, kā no politiskiem konfliktiem radīt pozitīvu iznākumu.
70. gados tika publicēta vesela kaudze grāmatu, kuru autori satraucās par dramatisku uzticības kritumu dažādām grupām un institūcijām — ārstiem, slimnīcām, politiķiem, žurnālistiem u.t.t. Cilvēki pieņēma, ka tas radīs kaut kādu funkcionālu problēmu sabiedrībā. Taču tas tā nenotika, katrā ziņā vispārējos vilcienos ne. Taisnība, ka viens no spēcīgākajiem argumentiem par labu demokrātijai ir balstīts neuzticībā, proti, politiskajiem līderiem nevar uzticēties, un tie nedrīkst pārmērīgi ilgi izmantot vēlētāju labvēlību. Balsošana ir ārkārtīgi efektīgs instruments cilvēku padzīšanai no augstiem amatiem, tādēļ demokrātiskie līderi parasti atstāj krēslus, vēl pirms viņu reālais devums ir ieguvis mīnus zīmi. Bet, kas notiek aiz šīs robežas, par to es neesmu drošs. Ir svarīgi paturēt prātā, ka ir daudz vieglāk zaudēt uzticību, nekā to iemantot, un vispār mums labāk klājas tādā sabiedrībā, kurā mēs spējam cits citam uzticēties, nekā tādā, kurā nespējam.
______________________