Foto: © AFI
No 12. līdz 15. februārim Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un sabiedriskās politikas centrs “Providus” rīkoja anonīmu telefonakciju “Nebaidies un informē par policijas vardarbību!”.
Akcijas organizēšanai bija vairāki iemesli. Oficiālā statistika par policijas vardarbību, ko Valsts policija sāka apkopot 2003. gadā, liek domāt, ka policijas vardarbības gadījumi Latvijā ir retums. Diemžēl juristu un cilvēktiesību organizāciju pieredze darbā ar klientiem un slēgtajām iestādēm (jo īpaši ieslodzījuma vietām), kā arī starptautisko organizāciju kritika norāda uz pretējo. Līdzšinējā prakse liecina, ka indivīdi atturas ziņot par šādiem gadījumiem, jo nav skaidrs, kur to darīt, nav ticības neatkarīgai un objektīvai izmeklēšanai, cilvēki izjūt pazemojumu un bailes.
Akcijas mērķis bija iegūt informāciju par gadījumiem, kad personas cietušas no policijas vardarbības, bet nav vērsušās ar sūdzību valsts iestādēs vai arī ir to darījušas, taču nav apmierinātas ar veikto izmeklēšanu.
Akcijai tika izstrādāta arī anketa, kuru varēja aizpildīt interneta portālā www.politika.lv. Tika sagatavots valsts un nevalstisko organizāciju saraksts, kur iespējams vērsties pēc palīdzības policijas vardarbības gadījumos.
Akcijas laikā tika saņemtas 283 mutiskas un rakstiskas sūdzības. Sūdzības pieņēma profesionāli juristi un psihologi. Tās iedalāmas divās daļās: 1) sūdzības par policijas vardarbību; 2) sūdzības par policijas dienesta pienākumu nepildīšanu, attieksmi pret cietušajiem u.tml.
Tieši par policijas vardarbību tika saņemtas 130 sūdzības. Ievērojams pārsvars zvanītāju bija vīrieši, kuri paši cietuši no policijas vardarbības. Zvanītāju vidū bija arī liecinieki, cietušo radinieki, draugi, kā arī advokāti. Lielākā daļa cietušo ir vecumā no 20 līdz 40 gadiem. 45% sūdzību bija par policijas nodaļām Rīgā, 51% – par policijas nodaļām citās pilsētās un lauku rajonos, 4% gadījumu konkrēta vieta netika minēta.
81% sūdzību par policijas vardarbību aptver laika periodu no 2002. līdz 2004. gadam. Par 2004. gadu tika saņemtas 38 sūdzības.
Sūdzībās visbiežāk – 80% gadījumu – norādīts uz Valsts policiju, 17% – uz pašvaldību policiju. Dažos gadījumos minētas citas policijas struktūrvienības, atsevišķos gadījumos konkrētas policijas struktūras netika nosauktas. Sūdzībās minētas 18 rajonu valsts un pašvaldības policijas nodaļas, 7 Rīgas Valsts policijas nodaļas, Rīgas Galvenā policijas pārvalde, kā arī vairākas Rīgas pašvaldības policijas nodaļas.
Vardarbības veidi
Fiziskā vardarbība lietota gan pret pieaugušajiem, gan arī pret nepilngadīgajiem. Vardarbība izmantota gan aizturēšanā (53 sūdzības), gan transportējot uz policijas nodaļu (22), gan policijas nodaļā (55) – visbiežāk nopratināšanas laikā, bet arī citās policijas nodaļas telpās. Dažos gadījumos zvanītāji (20) norādīja uz citām vietām – piepilsētu, mežu, mājas pagalmu. Atsevišķos gadījumos fiziska un psiholoģiska ietekmēšana notikusi kratīšanas laikā, kad policijas darbinieki, nereti civilā apģērbā, ielauzušies dzīvoklī un arī nav uzrādījuši dienesta apliecības.
Zvanītāji visbiežāk minējuši šādus fiziskās ietekmēšanas veidus – sišana ar dūrēm un spārdīšana ar kājām pa dažādām ķermeņa vietām, sišana ar plaukstas pamatni pa galvu. Atsevišķos gadījumos aizturētajām personām sists ar steku, arī pa pēdām, dzelzs nūju vai biezu grāmatu. Samērā bieži minēti gadījumi, kad fiziskā ietekmēšana notikusi, aizturēto personu saslēdzot roku dzelžos vai pieslēdzot ar tiem pie radiatoriem, seifa roktura vai policijas automašīnas roktura, kā arī citiem policijas darbiniekiem turot aizturēto personu. Vairākos gadījumos zvanītāji apgalvoja, ka lietots elektrošoks, piparu gāze, kā arī draudēts ar ieroci. Vairākos gadījumos minēta žņaugšana. Kādā gadījumā policijas darbinieks aizturētās personas plaukstā nodzēsis cigareti. Atsevišķos gadījumos pieauguša cilvēka aizturēšana un fiziskā ietekmēšana notikusi bērnu klātbūtnē (piemēram, aizturot personu dzīvoklī un, saslēgtu roku dzelžos, sitot bērna klātbūtnē, vai personu, kas aizturēta uz ielas, kopā ar sievu un mazgadīgu bērnu turot policijas iecirknī). Ievērojams skaits zvanītāju norādīja uz ņirgāšanos, kas izpaudusies gan vārdiski, gan liekot aizturētajām personām veikt pazemojošas darbības, piemēram, vākt policijas nodaļas tualetē izsmēķus. Vairākas aizturētās sievietes sūdzējās par seksuālo aizskārumu.
Raksturīgi gadījumi
Gadījums A. Persona (parasti vīrietis, nav dzēris) tiek aizturēta, pamatojoties uz ziņojumu par noziedzīgu nodarījumu. Policijas darbinieki nereti 1) tērpušies civilajās drēbēs vai nestādās priekšā; 2) uz aizturētā prasību uzrādīt dokumentus un nosaukt aizturēšanas iemeslu reaģē ar draudiem (noformēsim kā pretošanos) vai arī lieto vardarbību (grūž, iesit); 3) aizvedot uz iecirkni, pieprasa personai atzīties noziegumā, ko tā it kā ir izdarījusi: policija ietekmē fiziski (iedunkā, iesit) vai psiholoģiski (draud, ka ievietos kamerā pie recidīvistiem, pratina ik pēc stundas, pazemojoši izturas, lamājas); 4) neļauj sazināties ar advokātu vai piedāvā advokātu tikai pirms tiesas; 5) aizturēto atlaiž pēc tam, kad viņš paraksta atzīšanos, vai arī tiesā kā vienu no apsūdzībām uzrāda pretošanos policijai aizturēšanas laikā.
Gadījums B. Persona (parasti vīrietis) atrodas dzērumā sabiedriskā vietā – klubā, uz ielas – un policisti viņu aiztur. Policija: 1) iespējams, reaģējot uz iedzērušā uzvedību, lieto vardarbību, sit; ja protestē, tad piedraud, ka aizturēs uz 3 diennaktīm vai arī apsūdzēs par pretošanos; 2) personu saslēdz roku dzelžos un turpina sist vai iedunkā, dažkārt nogāž zemē un spārda, tad nogādā nodaļā. Pirmais variants – nodaļā personu tur vairākas stundas vai arī diennakti vai vairāk un tad izlaiž. Advokāts netiek piedāvāts, dažreiz tomēr tiek izsaukts ārsts. Otrais variants – pēc vairākām diennaktīm personu ved uz tiesu un piespriež arestu no 10 līdz 15 diennaktīm. Advokāts dažkārt tiek piedāvāts pirms tiesas. Šādos gadījumos tiesnesis esot policistu pusē, jo cietušais ir viens, bet liecinošo policistu un viņu parakstu protokolā – daudz.
Gadījums C. Divi policijas darbinieki aiztur personu darba vietā un izturas vardarbīgi. Aizturēšanas procesam ir liecinieki – vairāki darba kolēģi. Iesniedzot policijā sūdzību, liecinieki apliecina vardarbību aizturēšanas laikā, taču policija sūdzību neizskata, jo trīs citi policisti, kas nav piedalījušies aizturēšanā, liecina, ka persona ir izrādījusi pretošanos aizturēšanas brīdī.
Vairāki zvanītāji apgalvoja, ka viņu aizturēšanas fakts vispār nav dokumentēts. Atsevišķi zvanītāji apgalvoja, ka aizturēšanas laikā viņiem atņemta vai pazudusi nauda.
Aizturēto personu informēšana par tiesībām
Lielākā daļa personu nav bijušas informētas par savām tiesībām, tai skaitā par aizturēšanas iemeslu. Lielākais vairākums aizturēto personu nav informētas par tiesībām uz advokātu, tikai retos gadījumos ar advokātu varējušas kontaktēties pēc pirmās nopratināšanas vai arī pirmo reizi redzējušas advokātu tikai pirms tiesas sēdes. Nereti policijas un prokuratūras darbinieki cenšas pierunāt neaicināt advokātu, sakot, ka tas būs ļoti dārgi vai no tā nebūs nekādas jēgas, vai arī ļaus kontaktēties ar advokātu, ja persona atzīsies.
Medicīniskā palīdzība
Daudzi atzina, ka, atrodoties policijas nodaļā, ārsts nav bijis pieejams. Vairāki zvanītāji norādīja, ka, lai fiksētu savainojumus, pēc atbrīvošanas vērsušies pie sava ģimenes ārsta, tomēr sniegtās izziņas nav ņemtas vērā vai uzskatītas par ticamām sūdzības iesniegšanai un izskatīšanai. Nereti policijas pārstāvji informē, ka der tikai tiesu medicīniskās ekspertīzes ārsta slēdziens. Lai apmeklētu tiesu medicīnas ekspertu, nepieciešams nosūtījums. Taču vairumā gadījumu policija cietušajam to nedod.
Sūdzību iesniegšana un izskatīšana
Ievērojami lielākā daļa zvanītāju par notikušo policijas vardarbību nav sūdzējušies, kā iemeslus minot:
1) nezināja, kam un kur; 2) baidījās sūdzēties vispār vai tāpēc, ka policijas darbinieki draudējuši; 3) neticēja, ka var kaut ko panākt, nav ticības, ka sūdzību izskatīs vai tam ir jēga, “jo taisnību nevar panākt”; 4) priecājās, ka vispār atbrīvoti, 5) nevēlējās, lai par aizturēšanu uzzina vecāki un draugi; 6) jo ir bijušais ieslodzītais.
Par policijas vardarbību sūdzējušies apmēram ¼ personu, tomēr iznākumu – disciplinārsodu vai krimināllietas ierosināšanu – minēja tikai retais. Liela daļa norāda, ka neatkarīgi no instances, kurā iesniegta sūdzība, tā tiek pārsūtīta uz policijas nodaļu, par kuras darbinieku persona sūdzējusies. Lielākā daļa zvanītāju, kas bija sūdzējušies prokuratūrā, norādīja, ka lieta pārsūtīta uz policiju. Ievērojama daļa uzsver, ka policistu disciplinārlietas izmeklē “savējie”, t.i., paši policijas darbinieki. Zvanītāji tāpat arī norāda, ka sūdzības par vardarbību tiek pārsūtītas no vienas iestādes uz otru, bet nekādas darbības netiek veiktas. Bieži tiek atteikts ierosināt lietu pierādījumu trūkuma dēļ. Zvanītāji norādīja, ka saņemtās atbildes uz sūdzībām bieži ir “atrakstīšanās”. Vairākiem cilvēkiem teikts, ka viņi paši ir vainīgi, jo pret viņiem ierosināta lieta par pretošanos policijai.
Daļa zvanītāju lūdza sniegt informāciju par iestādēm, kur var iesniegt sūdzību par policijas vardarbību.
Citi zvani
Ievērojams skaits zvanu bija par valsts policijas bezdarbību un attieksmi:
1) policija nepieņem personu iesniegumus;
2) policija nepamatoti neierosina krimināllietu;
3) policija nereti izturas neizprotoši un noraidoši pret cietušajām personām, līdzīgi kā pret likumpārkāpējiem;
4) policija neinformē, kā notiek krimināllietas izmeklēšana, piemēram, ir pagājis gads un nekas nav zināms par lietu, bet policija uz vēstuli ar lūgumu sniegt informāciju neatbild;
5) krimināllietas nepamatoti un nepaskaidrojot izbeidz;
6) ceļu policija necienīgi izturas pret autovadītājiem;
7) ir zināmas nelegālas alkohola pārdošanas vietas, par ko policijas darbinieki tiek informēti, bet nereaģē.
Vairāki zvani bija no policijas darbiniekiem, kuri sūdzējās par sliktajiem darba apstākļiem vai tiešo priekšniecību. Tika fiksēti atsevišķi pateicības zvani konkrētiem policijas darbiniekiem. Vairākos gadījumos zvanītāji informēja par policijas darbinieku vardarbību ģimenē.
Galvenie ieteikumi
- Jāizplata policijas darbiniekiem un sabiedrībai informācija par starptautisko organizāciju (ANO Cilvēktiesību komiteja, ANO Komiteja pret spīdzināšanu, Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja, Eiropas Padomes Cilvēktiesību Augstais komisārs) secinājumiem un rekomendācijām policijas vardarbības novēršanai.
- Ir jāsagatavo īss aizturēto personu tiesību saraksts (tiesības uz aizstāvi, tiesības zināt aizturēšanas iemeslu, tiesības nepilngadīgajiem informēt ģimenes locekļus par aizturēšanas faktu), kam jābūt pieejamam visās policijas nodaļās.
- Aizturēšanas brīdī persona mutiski nekavējoties, skaidri un tai saprotamā valodā, jāinformē par tās tiesībām.
- Jāizstrādā atsevišķs procesuāls dokuments, kur konkrēti nosauktas visas aizturētās personas tiesības un aizturētajai personai jāparakstās, ka tā ir informēta par tām.
- Praksē jānodrošina aizturētajām personām iespēja nekavējoties saņemt juridisko palīdzību.
- Kriminālprocesā jānostiprina aizturētās personas tiesības uz ārstu pēc paša izvēles.
- Jāinformē sabiedrība par Valsts policijā, Iekšlietu ministrijā un citur pastāvošajiem sūdzību par policijas vardarbību izskatīšanas mehānismiem un to kompetenci.
- Citām tiesību aizsardzības iestādēm jāpievērš īpaša uzmanība, ja rodas aizdomas par policijas vardarbību, kas bijusi vērsta pret aizturēto personu
- Jāveido neatkarīga institūcija ar plašām pilnvarām, kuras uzdevums ir izskatīt sūdzības par policijas vardarbību
Informāciju apkopojušas: Anhelita Kamenska, Ilvija Pūce, Ilze Bērziņa
ANO Darba grupa par patvaļīgu aizturēšanu. Paziņojums par vizīti Latvijā
Eiropas padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja. Ziņojumi
EP Cilvēktiesību augstā komisārs. Ziņojums par vizīti Latvijā 2003. g. 5.-8. oktobrī
Neviens iesniegums par policijas vardarbību nepaliek bez ievērības
Policijas problēmas neatrisināt bez pašas policijas līdzdalības