Pēdējā laikā politika.lv blogotāji kļuvuši mazāk aktīvi. Regulārs rakstītājs ir gandrīz vai tikai Kārlis Streips, un pārējiem tādi occassional blogi vien sanāk, man tai skaitā. Un tad nu es šodien aizdomājos par iespējamiem iemesliem šādai salīdzinošai pasivitātei blogu sfērā. Vai tas ir taupības režīms, kas liek vairāk domāt par sviestmaizes tipa problēmām (t.i. domāt par praktisku vajadzību apmierināšanu nevis kaut ko tik gaisīgu kā savu domu izteikšanu blogos) vai gluži otrādi – taupības režīma depresīvajā noskaņojumā esam metušies dzīves krāsainībā, lai baudītu to, kas ir? Vai – vēl trešais variants – taupības režīma kontekstā izmantotās valodas vadīti, esam palielinājuši savu produktivitāti, tikai ārpus bloga sfēras? Bet varbūt iemesls ir tikai darba duna un vēlme baudīt saulaino rudeni, kamēr mums tāds vēl ir?

Katrā gadījumā, pārmaiņas ir. Un arī ārpus blogiem. Taupības režīma un ekonomisko norišu dēļ. Piemēram, esmu pamanījusi, ka ticis saīsināts visai necilas frizētavas darba laiks acīmredzot pieprasījuma nepietiekamības dēļ. Varbūt drīz ātrāk ciet vērsies arī, piemēram, tās kurpju bodītes, kas uz Dzirnavas ielas pagaidām vēl strādā līdz astoņiem vakarā. Sarūk patēriņa apjomi. Cilvēki vairs nebraucot uz pārtikas veikaliem ik pa otro dienu, vairāk plāno savus pirkumus un veido iepirkumu sarakstus. Varbūt man vienkārši paveicies, bet es redzu uzlabojumus arī apkalpojošajā sfērā – varbūt arī te cilvēki apzinās, ka nu konkurence ir lielāka, tāpēc par klientu un viņa atgriešanos ir jācīnās. Un arī ārpus apkalpojošās sfēras – ir cerība, ka taupības režīms saliks pa vietām pārāk augstās darbinieku prasības pret darba devējiem, kuri vismaz pēdējos divus gadus emigrācijas dēļ ir cietuši no darbaspēka trūkuma un no tā izrietošajām pārāk augstajām darbinieku prasībām. Joprojām smejos, kad atceros stāstu, ka tikko no augstskolas izkāpuši studenti bez jebkādas darba pieredzes pirmajā darba vietā gribot ne mazāk par 500 latu lielu algu. Cerams, ka pašreiz notiekošais būs sava veida reality check arī viņiem.

Viens no iemesliem, kāpēc es pēdējā laikā rakstu retāk, ir darba duna, kas daļēji arī saistīta ar studentiem, jo septembrī iesaistījos pieredzes iegūšanas avantūrā, mēģinot pasniegt Eiropas integrācijas teorijas un Eiropas integrācijas vēsturi studentiem, kuru vidū ir tādi, kas uzskata, ka ES dibināja Polija, Ungārija, Spānija, Portugāle, Lielbritānija un Īrija, vai tādi, kas domā, ka ES ir 20 miljoni iedzīvotāju. Tas, protams, parāda to, cik daudz par Eiropas Savienību māca skolās – pirms universitātes. Un te nu jāsaka – atliek tikai cerēt, ka taupības režīma dēļ tomēr netiks pārtraukts tas darbs, ko pēdējos gadus cītīgi ir darījusi tāda institūcija kā Eiropas Savienības Informācijas Aģentūra, kas cita starpā nodrošinājusi ES lietu iekļaušanu skolu standartā. Jo nav jau runa tikai par to, vai mēs zinām pamata faktus par to, kur dzīvojam (Eiropas Savienībā). Runa ir par to, cik, ņemot vērā mūsu zināšanas, varam izmantot ES esošās iespējas… jo šobrīd rodas bažas, ka taupības režīma noskaņojumā pastiprinās mīts, ka ES esot iznīdējusi Latvijas cukuru un tagad ķersies pie citiem Latvijai it kā nozīmīgajiem sektoriem, un, tiklīdz esam iekāpuši šādā emocijā, tad varam tikai laizīt ķepu, paši sevi žēlojot un sazvērestības teorijas attīstot, un neko vairāk.