Raksts

Svētki bez Klāras


Datums:
09. marts, 2008


Autori

Rita Ruduša


Domāju, ka nekļūdīšos teikdama, ka tik daudz cilvēku ar ziediem rokās, kā šī gada 8.martā, Rīgas ielās nebija redzēts ļoti sen.

No sešiem cilvēkiem, kuri stāvēja mums priekšā lielveikala rindā, pieci uz slīdošās lentes bija nolikuši pavītušas, saburzītā celofānā ietītas rozes. Teju katrs trešais pa ielu gāja ar ziedu pušķi vai puķu podu rokās.Kas noticis? Kapēc visdivkosīgākie no padomju laika svētkiem piedzīvo tādu renesansi?

Starptautiskā sieviešu diena (© Klāra Cetkina) man personīgi izraisa šādas, lūk, asociācijas:

  • Samulsušas traktoristes in their Sunday’s best, atvestas uz Maskavu un nosēdinātas rindā uz Kremļa zāles skatuves
  • Patosa pilnas uzrunas, “ура, товарищи женщины!”, Ļeva Ļeščenko dziesmas, aplausi
  • Pēc vakardienas šņabīša smakojoši vīri, kuri, ieraugot sievieti, pieceļas un un piedāvā vietu trolejbusā
  • Ļenganas, bālas tulpes (cena: rublis divdesmit), kuras nomirst stundas laikā pēc pasniegšanas

Svētki ir transformējušies, mēs vairs nesuminām sociālisma atbrīvoto sievieti. Vārds “starptautiskā” arī no svētku nosaukuma ir kaut kur pazudis. Bet vajadzība un vēlme svinēt ne tikai nav zudusi, bet pieņēmusies spēkā tā, ka pat rūdīti nesvinētāji nevar no svētkiem izvairīties. Svētkos sveic veikali,darba devēji, itāļu popzvaigznes, Kriss de Burgs, ekoloģiskās pārtikas piegādātāji, namsaimnieki, bankas, sabiedriskā transporta vadītāji. Pat grāmatnīcās nav glābiņa.Bet ko tad īsti mēs svinam? Nešķiet, ka patriarhālās sabiedrības realitāte, proti, tas, ka sievietes Latvijā tēvišķā mačismā joprojam tiek dēvētas par “daiļo” vai “vājo” dzimumu un piederība šim dzimumam tiek uzskatīta par izskaidrojumu kaut kādām darbībām, ir jebkas svinēšanas vērts. Vai varbūt ir otrādi — mēs svinam nevis sievietes vājumu, bet spēku? Atbilžu uz šiem jautājumiem man nav. 8.marta jaunā identitāte man ir pilnīga mīkla.

Var jau būt, ka viss ir daudz vienkāršāk. Svētku būtībai, identitātei, vēstījumam ir otršķirīga nozīme. 8.martam nav nekāda sakara nedz ar Klāru, nedz ar patriarhālismu. Atturēšos no diletantiski-antropoloģiskiem pieņēmumiem par to, kāda varētu būt svinēšanas vajadzības saistība ar nedrošības sajūtu, inflāciju, klimatu un tamlīdzīgiem faktoriem. Varbūt mums vienkārši ir vajadzīgi svētki? Jēbkādi. Mēs kāri tveram jebkuru iespēju svinēt dzīvi. Vārda dienas, dzimšanas dienas, kāzu jubilejas, kristības, Helovīnu, Jāņus,Jauno gadu, Valentīna dienu, Sieviešu dienu.

Man gan šķiet, ka to var darīt arī tādās dienās, kurām nav īpaša nosaukuma. Šodien, piemēram.

Lai jums svinēšanas vērta diena!

P.S. (pierakstīts vēlāk, pēc Pētera komentāra izlasīšanas) Es apzināti nerakstīju par 8.martu kā Starptautisko sieviešu dienu, kā tā tiek saprasta, piemēram, Zviedrijā. Latvijā šai dienai nekad nav bijis dzimumu līdztiesības konteksta. Mēs no sociālisma atbrīvoto sieviešu sumināšanas līgani pārgājām uz Sieviešu dienu ar neskaidru saturu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!