Foto: N.Mežiņš © AFI
Es gribētu strādāt un dzīvot pēc principa, lai nav tā kā teicienā: „Pēc tam, kad Tu esi runājis un darījis, apskatoties apkārt, tev apkārt ir tikai tev līdzīgie”. Tas nozīmē, ka kaut ko es esmu izdarījusi greizi.
Diskusijā piedalās Ina Druviete, Jaunais laiks; Dzintars Ābiķis, Tautas partija; Jānis Strazdiņš, Zaļo un zemnieku savienība; Viktors Gluhovs, Saskaņas centrs; Boriss Cilēvičs, Saskaņas centrs; Žanna Kareļina, PCTVL; Juris Šmits, Latvijas Pirmās partijas un “Latvijas ceļa” apvienība; Ilze Vinķele, TB/LNNK; Jānis Eglītis, Izglītības vadītāju asociācija; Džordžs Stīls, ‘Afrolat’; Irēna Freimane, Izglītības attīstības centrs; Gastons Lacombe, ASV Izglītības fonds; Kaspars Zālītis, Eiropas Jauniešu cilvēktiesību tīkls; Māris Sants, augstskola “Attīstība” un Marija Golubeva, PROVIDUS pētniece.
Liesma Ose: Ievadvārdi diskusijai par tolerances vērtībām izglītībā
Daina Jāņkalne: Vai redzat jūsu partijās politisko gribu darīt kaut ko reālu, lai jaunietis, beidzot skolu, būtu patiešām pietuvinājies daudzveidības atpazīšanai?
Ina Druviete, Jaunais laiks: Izglītības sistēmas jēga ir nodot nākamajām paaudzēm ne tikai zināšanas, faktus, teoriju vai prasmi tos apstrādāt, bet nodot arī tradicionālās sabiedrības vērtības un norādīt uz šo vērtību gan pastāvīgo, gan mainīgo raksturu. Līdz ar to, protams, nav iespējams izveidot vienu izglītības standartu, programmu vai mācību grāmatu, kas būtu uzskatāma par optimālu visiem laikiem. Mums jāatrod līdzsvars starp mūžīgo, starp to, kas vispār ir pamatā jebkurai cilvēku sabiedrībai, un laikmetīgo. Šķiet, mums jāsāk tieši ar šo pamatprincipu –cieņu pret jebkuru cilvēku, cieņa pret jebkādu personību. Tieši tas ir skolas izglītības pamatā, tikai tas tiek kategorizēts, precizēts pēc norādītās shēmas par daudzveidības atšķirīgajām izpausmēm.
Jāveido izglītība, kas atbilst konkrētam laikam, rēķinoties ar mūsu valsts un sabiedrības īpatnībām, izvēloties īsto ātrumu un veidu, stereotipu un aizspriedumu pārvarēšanai. Es īpaši gribu uzsvērt, ka tieši saikne ar ģimeni ir ļoti svarīga, skola nedrīkst nonākt konfrontācijā ar ģimenē pausto. Jāizglīto arī vecāki.
Ļoti skeptiski skatos uz citās valstīs izdotu mācību grāmatu un līdzekļu mehānisku adaptāciju. Bērni tomēr nav baltas lapas, viņi nāk ar zināmu pieredzi, kas ieaudzināta ģimenē. Ne tikai mācību stundās bērns mācās to, ko mēs vispārinātā veidā saucam par toleranci. Mūžizglītības iespēja ir tas, kas Latvijā vajadzīgs, jo jāmācās ir ne tikai skolas solā sēžot.
Daina Jāņkalne: No vispārīgām pārdomām vajadzētu pievērsties tam, ko mēs varam konkrēti darīt izglītības laukā? Piemēram, latviešu mācību grāmatās ir Jānīši, Pēterīši, Anniņas, bet krievu grāmatās – Koļas un Dimas. Nav sajūtas, ka šie bērni varētu satikties uz ielas. Arī skolotāji runā par kultūrvidi, kurā auguši. Vai nebūtu laiks mācību procesā un grāmatās ieviest to, ka mēs visi dzīvojam kopā?
I.Druviete: Šis process jau notiek, bet es ļoti baidos no mehāniskas pieejas. Vienkārši nomainot Pēterīti pret Dimu mēs nepanāksim attieksmes izmaiņas. Mums jāsaprot, ka notiek arī kultūru savstarpējā integrācija un tuvināšanās, tomēr katrai kultūrai ir savs noteikts kodols, kas ir pamatā nacionālajai identitātei. Visam jānotiek dabiski.
Dzintars Ābiķis, Tautas partija: Krievu un latviešu kulturālās atšķirības nav tik lielas, lai radītu lielas problēmas. Piemēram, Dobeles rajonā latviešu īpatsvars ir 73 procenti. Mazākajās klasēs visi nelatviešu bērni apmeklē latviešu skolas, neesmu dzirdējis, ka kādā skolā tāpēc būtu kaut kādas problēmas starp latviešu un krievu bērniem. Ja Latvijā ir ģimenes, kas bērnus nevar aizsūtīt skolā, es lieku galvu ķīlā, tiem vecākiem jāatņem tiesības audzināt bērnus, jo tās ir dzērāju ģimenes. Pašvaldību iestādes palīdz, it īpaši laukos un pagastos, lai katrs bērniņš varētu apmeklēt skolu, lai viņš būtu paēdis un apģērbts.
Neiecietība, kas pastāv sabiedrībā, varbūt pat vairāk tiek inspirēta no atsevišķu politiķu puses. Tās problēmas nāk no augšas.
D.Jāņkalne: Daudzas čigānu ģimenes nesūta savus bērnus skolā. Es pati esmu diskutējusi ar vecākiem, kādēļ viņi nesūta savus bērnus skolā. Viņi uzsver tieši kultūras atšķirības, kas liedz čigāniem skolā justies labi. Savukārt, tās čigānu ģimenes, kas aizbrauc peļņā uz Angliju, sūta savus bērnus skolā, un tur nav nekādu problēmu.
Dz.Ābiķis: Jā, šī čigānu problēma tik tiešām pastāv.
Jānis Strazdiņš, Zaļo un zemnieku savienība: Šis ir ļoti plašs un smags jautājums. Ir ļoti lielas reliģiskās atšķirības, un jūsu doma, ka viena konkrēta izglītības programma spētu it visu pēc burvju mājiena atrisināt, tikai tāpēc, ka Sorosa fonds vai PROVIDUS to gribēs… Redziet mēs lēmumus pieņemam demokrātiskā ceļā. Mēs balsojam, mums ir ļoti liela uzskatu dažādība. Būsim jau nu atklātāki. Bija agresīvais “Praida” gājiens, kas parādīja šo jautājumu jūtīgumu. Ētikas un izglītības satura standartos jautājumi par aicinājumu uz iecietību un dažādības pieņemšanu jau ir atrunāti. Mūs Latvijā ļoti uztrauc kosmopolītisma un globalizācijas jautājumi. Kāpēc mums jāpieņem kaut kas tik nepieņemams? Pat visas reliģiskās konfesijas ir sacēlušās pret to. Nevajag tagad par to runāt tik daudz, citādi var panākt pretēju rezultātu.
D.Jāņkalne: Es nepiekrītu, ka mums ir iemesls runāt tikai par citu orientāciju, nevis rasi, dzimti, spēju ierobežojumiem vai sociālajām atšķirībām. Es tiešām domāju, ka izglītības sistēma var kaut ko mainīt bērna uztverē divpadsmit gadu laikā, kamēr viņš atrodas skolā, lai rezultātā tas būtu cilvēks, kurš nebrīnīsies par kādu, kuram nav abu kāju, cilvēks, kurš nevērsīsies agresīvi pret citiem.
J.Strazdiņš: Programmā tas viss jau ir.
D.Jāņkalne: Nu Jūs tagad to problēmu parādāt – programmā tas ir iekšā, bet mums būtu jāpadiskutē, kā panākt to, lai tas kļūtu par domāšanas sastāvdaļu, par uzvedības sastāvdaļu. Es teiktu, ka tie ir politiķi, kas sēž Saeimā un pārvaldes struktūrās, kuri ar saviem izteikumiem varētu būt atbildīgi un demonstrēt daudzveidības novērtēšanu, akceptēšanu un toleranci.
J.Strazdiņš: Mēs esam demokrātiska valsts. Mēs neko nevaram uzspiest, un ar burvju mājienu pēkšņi izmainīt ģimenes attieksmi.
Dz.Ābiķis: Man ir tikai viena replika – nevar būt brīvais balsojums un dažādi uzskati par Darba likumu, kas pieļauj ierobežojumus atkarībā no seksuālās orientācijas. Šeit nu gan robežšķirtnei jābūt pilnīgi skaidrai.
Viktors Gluhovs, Saskaņas centrs: Šeit vietā jautājums – kādu modeli uzskatām Latvijai par visadekvātāko un vislabāko? Latvijā, piemēram, nav efektīvas mazākumtautību līdzdalības lēmumu pieņemšanā. Uzskatām, ka Latvijai visadekvātākais un vislabākais būtu daudzvalodu un daudzkultūru rakstura saglabāšanas modelis. Tieši šāds modelis jāievieš mūsu izglītības sistēmā.
Pirmkārt, jāmaina izglītības saturs, tajā skaitā mācību grāmatas. Valstij jāstimulē mazākumtautību un Eiropas Savienības (ES) valodu zināšanu apguve skolās. Ne tikai latviešu valodas apguvi krievu skolās, bet arī krievu valodas mācīšanu latviešu skolās.
D.Jāņkalne: Laikā, kad Druvietes kundze bija izglītības ministre, bija priekšlikums par bilingvālo izglītību arī latviešu skolās.
I.Druviete: Jā, jums ir taisnība. Es arī tagad uzskatu, ka latviešu skolās jāievieš bilingvālā izglītība. Tas nozīmētu priekšmetu saturu daļēju vai pilnīgu apguvi citās valodās gan ES valodās, gan, ja ir vēlēšanās, arī citās valodās. Diemžēl šo priekšlikumu, kas jau tika apstiprināts Ministru kabinetā, noraidīja Saeimas komisija, bet tas joprojām ir mūsu partijas programmā, un es uzskatu, ka tas ir vienīgais veids, kā mūsu bērniem nodrošināt konkurētspējīgas zināšanas.
D.Jāņkalne: Kā šeit klātesošajiem politiķiem šķiet, vai būtu iespējams panākt politisku vienošanos un līdz ar to arī finansiālu atbalstu no valsts budžeta bilingvālai izglītībai latviešu skolās?
Dz.Ābiķis: Pirmkārt, izglītības sistēma ir kā milzīgs kuģis, kuru grūti pēkšņi pagriezt pa labi vai pa kreisi. Otrkārt, jārēķinās, ka šodien skolās ir izglītības darbinieku deficīts, skolās trūkst skolotāju. Ir skolas, kurās ir valodu novirzieni, šajās skolās atsevišķus priekšmetus māca arī svešvalodās. Tas ir iespējams, likumdošana to neaizliedz. Tikai tas nav iespējams lielākā mērā, jo nav jau cilvēku, kuri māca. Šobrīd trūkst svešvalodu skolotāju, kur mēs dabūsim cilvēkus, kas svešvalodā mācītu arī citus priekšmetus.
Marija Golubeva, PROVIDUS pētniece: Atļaušos precizēt. Pirms pusgada bija runa par operacionālām programmām un prioritātēm struktūrfondu sakarā. Vairākas valstis, piemēram, Īrija, struktūrfondu programmās kontekstā ar nodarbinātības veicināšanu, iekļāvušas pastiprinātu svešvalodu mācīšanu skolās. Kāpēc šis priekšlikums, kurš izskanēja, plānojot Latvijas prioritātes jaunajam programmēšanas periodam, neieguva atsaucību?
I.Druviete: Pašreizēja izglītības ministre, kas tagad ir pie varas, šo priekšlikumu izsvītroja.
Žanna Kareļina, PCTVL: Vispirms, manuprāt, pašiem politiķiem jāiemāca, kas ir tolerance. Ļoti daudzi politiķi nav toleranti pret citu tautību vai citas seksuālās orientācijas pārstāvjiem. Tādēļ nav īsti jēgas politiķiem vienoties par to, kā iemācīt bērniem tolerances izpratni, ja viņi paši nav toleranti. Runājot par toleranci no nacionālā skatījuma, tolerance nozīmē izpratni, ka Latvijā dzīvo gan latvieši, gan cittautieši, kuru atšķirības nav tik lielas, lai tās nevarētu pārvarēt. Bet to nedrīkst darīt ar represīva aparāta palīdzību. Ja bērnam liek mācīties matemātiku latviešu valodā, tad ne viņš to matemātiku izprot, ne arī iemācās tik labi latviešu valodu. Es tiešām uzskatu, ka gan nelatviešu skolās jāmāca latviešu valoda un kultūra, gan latviešu skolās krievu valoda un kultūra, pie tam tik ļoti augstā līmenī, lai bērns izejot no skolas varētu brīvi sazināties gan ar latviešiem, gan krieviem.
J.Strazdiņš: Esmu strādājis pie Saeimas deputātu Ētikas kodeksa. Ar lielām grūtībām, mēs šo ētikas kodeksu pieņēmām. Visi deputāti par to balsojuši.
Jā, dažkārt kodeksā ierakstītais netiek ievērots. Daži ir sodīti, daži sodu vēl nav saņēmuši. Domāju, ka situācija Saeimā uzlabosies, jo Ētikas kodekss ir pilnībā ieviests un darbojas. Tā, ka tik slikti vairs nav.
Gastons Lacombe, ASV Izglītības fonds: Es pārstāvu dažādas organizācijas, bet tagad runāšu kā cilvēks, kas izaudzis citā zemē. Tajā Kanādas daļā, kurā es dzīvoju, bija un ir tikai viena tauta – francūži. Un tomēr mūsu mācību grāmatās ļoti liela dažādība. Ceturtajā klasē grāmatās no sākuma līdz beigām mums bija viena melnādaina meitene no Gvadelupas, tur bija arī soms, japānietes un bija cilvēki no Dienvidamerikas. Bija rakstīts par viņu kultūru, ko viņi dara savās ģimenēs. Būtu jādod bērniem kaut nedaudz informācijas par to, ko tie cilvēki domā, kā viņi dzīvo.
Pagājušajā gadā ASV Izglītības fonds rīkoja eseju konkursu Latvijas skolēniem par tolerances tēmu. Eseju konkursā parādījās liecības, ka visvairāk skolā jāstrādā tieši ar skolotājiem, kuri bieži izplata informāciju, kas ir ļoti nepareiza un melīga. Piemēram, skolēni raksta, ka meitenes nedrīkst darīt „vīriešu” darbus vai skolotājs teica, ka „mums būtu jābūt iecietīgiem pret mūsu apmaiņas skolēniem no Taizemes, jo viņi tomēr ir ļoti vienkārši cilvēki un nesaprot, ko mēs šeit darām” vai arī, ka visi geji zog bērnus. Tas viss nāk no skolotājiem.
Juris Šmits, Latvijas Pirmās partijas un “Latvijas ceļa” apvienība: Likumos, kā jau teica Strazdiņa kungs, principā viss ir kārtībā. Mēs atduramies pret realizētāju – skolotāju. Skolu akreditācijā parādās, ka ir dažādas krievu skolas, kurās ir bilingvālā izglītība. Ir tādas, kur viss norit skaisti un labi, bet ir vietas, kurās viss ir tikai formāli. Tas viss atkarīgs no skolotāja, kas dažkārt pats nezina latviešu valodu. Kāpēc latviešu skolotāji nemāca bērniem krievu, angļu vai franču valodā? Tikai tāpēc, ka viņi paši šīs valodas nezina.
Būtisks jautājums ir, vai skolotājs ir autoritāte bērnam. Ja skolotāja ir ieplēstās zeķēs, pie friziera bijusi janvārī un ir mūžīgi neapmierināta ar dzīvi – vai viņa būs kaut mazākā autoritāte bērnam? Nē, nebūs. Skolotājs ir ārkārtīgi nozīmīgs cilvēks mūsu visu sabiedrībā, bērnu audzināšanā un viedokļu izteikšanā. Jautājums ir, vai mēs varam pacelt skolotāja prestižu. Lielajos ciparos izglītības budžets iet uz augšu, bet procentuāli gan uz leju.
I.Druviete: Lai tas nenotiktu, ir vajadzīga partiju vienošanās.
Dz.Ābiķis: Es Šmita kungu labi pazīstu un zinu viņa augsto tolerances pakāpi, bet tajā pašā laikā, protams, politikā bieži vien notiek prostitutēšana un parazitēšana. Es nesaprotu, kā var pievienoties tai Pirmajai partijai, kuras līderus dzirdot runājam no Saeimas tribīnes par homoseksualitātes lietām, man paliek fiziski slikti.
Diemžēl jānomainās paaudzēm, un tikai tad mēs varam domāt un cerēt uz labāku demokrātisko vērtību izpratni.
Ilze Vinķele, TB/LNNK: Pierakstīju vairākus izteikumus, kas izskanēja – „integrēt iekšā”, „nedzirdīgais plātās ar rokām”, „pareizi risināt”, „tradicionālās vērtības”, „novirzes”, kā arī lieliskais skolotājas raksturojums, kuru izvēlējās Šmita kungs.
Uz pašu pirmo jautājumu, ko mana partija var darīt, lai ietekmētu izglītības sistēmu ar mērķi padarīt sabiedrību tolerantāku, es varu godīgi atbildēt, ka es vairs nezinu. Es zinu, ko es varu darīt, es varu stāstīt partijā, ko saprotu ar dažādu sabiedrību. Lielākā cerība man ir uz cilvēkiem, kas nav politiskajās partijās, un, kas varētu radīt spiedienu. Konkurence globalizētā pasaulē izvirzīs tādus noteikumus, ka mēs ar savām izpratnēm, nevarēsim tai stāties pretī. Tas ir vēl viens spiediens, kas varētu līdzēt un padarīt Latvijas izglītības sistēmu tolerantāku.
D.Jāņkalne: To varētu risināt vienā no nākamās diskusijas tēmām – jautājumus par izglītības sistēmas kvalitāti, jo daudzi jaunieši sen jau sajūt šo konkurences elpu un itin bieži balso par mācībām ārpus Latvijas tieši šī iemesla dēļ.
Māris Sants, augstskola “Attīstība”: Esmu pasniedzējs augstskolā “Attīstība”, kurā lasu īpatnēju kursu “Sociālais darbs ar seksuālajām minoritātēm”. Tā ir privāta augstskola, bet es neesmu dzirdējis par nevienu citu augstskolu, kurā būtu kaut kāds kurss par toleranci pret seksuālajām minoritātēm. Bet man ir jautājums, vai nebūtu nepieciešams arī ārstiem, skolotājiem, policistiem un visiem citiem, kas strādā ar cilvēkiem, izglītības programmās iekļaut arī obligātu mācību kursu par toleranci?
I.Vinķele: Viennozīmīgi – tas ir nepieciešams. Bet vajadzētu runāt plašāk par tolerances jautājumu, jo tas skar arī daudzus citus, piemēram, latgalieti, mazu puiku, kurš pārcēlies no Latgales uz citu dzīves vietu un viņu skolā apsmej akcenta dēļ utt.
Dz.Ābiķis: Ar likumu Santa kunga ierosinājumu nevar noteikt, jo mūsu augstskolas ir pietiekami patstāvīgas un tām pašām jānonāk pie secinājuma, ko un kā mācīt.
D.Jāņkalne: Tas ir interesants jautājums – ko mēs varam vai nevaram panākt ar likumu palīdzību? Cik lielā mērā svarīgs ir viens skolotājs, kurš ir nekorekts, netolerants un izsakās necienīgi stundā sestajā klasē, un viens policists, kurš savā darba vietā ir netolerants? Kā mēs to varam iespaidot?
Ž.Kareļina: Tā ir ļoti liela problēma, jo bērns neies un neteiks, ka viņa skolotājs stundās ir netolerants un izsaka savu konkrēto viedokli.
I.Vinķele: Nē, tieši to arī bērns, atnākot mājās, pateiks – skolā teica to un to. Un tad ir divi veidi – viens ir institucionālais, jo tomēr ir iespējams reglamentēt, kas ir un nav pieļaujams izglītības iestādē un otra lieta, kas tomēr paliek tikai manā ziņā. Ja mans bērns atnāk un pastāsta, ka klasē ir viens romu puika, kas ticis apsmiets un skolotāja nav neko teikusi, tad vienmēr paliek manas kā pilsones tiesības kaut ko darīt lietas labā.
M.Sants: Es atvainojos, ka pārtraucu, bet jautājums jau nav, vai būtu vajadzīgs šāds kurss, bet drīzāk – vai būtu atbalsts no integrācijas lietu ministrijas speciāli ieviest šādu kursu?
I.Druviete: Tas ir diezgan sarežģīti saistībā ar likumu, kas kontrolē mūsu augstskolu darbību. Pilnīga taisnība ir Ābiķa kungam par augstskolu autonomiju. Jāņem vērā arī fakts, ka kredītpunktu apmērs ir ierobežots, ka lielākā daļa programmu tagad ir trīsgadīgas, līdz ar to tik tiešām ir mazāk vietas priekšmetiem. Bet attiecībā uz skolotāju programmām – mēs, protams, varam rekomendēt un aicināt iekļaut šādu te problemātiku psiholoģijas un pedagoģijas kursos. Un ārsti arī, protams, iegūst attiecīgu izglītību gan medicīniskā, gan psiholoģiskā aspektā. Tādēļ šeit šķiet, ar obligātu likuma spēku mēs nevarēsim uzlikt par pienākumu šādas ievirzes programmās nodrošināt.
Jānis Eglītis, Izglītības vadītāju asociācija: Pēdējā laikā sabiedrībā ir nācies novērot tā saucamās uzspiestās vai inspirētās vērtības. Es uzskatu, ka Latvijā tolerances līmenis ir pietiekami augsts. Šobrīd tiek uzspiesti dažādi viedokļi. Piemēram, te sadzīvo II Pasaules kara abu pušu dalībnieki, bet te man jāklausās, ka esmu fašists un nacists. Nu piedodiet! Es uzsveru vēlreiz Latvijas sabiedrība un līdz ar to arī Latvijas skolas ir gana tolerantas, bet visi pēdējā laika notikumi, ir mākslīgi saasināti. Runājot par toleranci, pastāv tiesības un tās ir likumos uzskaitītas un valstij tās jānodrošina. Ja ir visiem neatkarīgi no dzimuma un rases dotas tiesības, tad nav par ko diskutēt. Te nedrīkst būt kaut kādas variācijas – tolerants policists vai netolerants policists.
D.Jāņkalne: Tātad Jūs uzskatāt, ka ar tolerances izjūtu sabiedrībā viss ir kārtībā?
J.Eglītis: Es gan gribētu piebilst, ka tiesības un brīvības, kas ir noteiktas, ir kaut kas cits nekā jautājums, vai es šīs savas tiesības un brīvības neuzspiežu citiem.
Džordžs Stīls, ‘Afrolat’: Es esmu tēvs, kura trīsgadīgā meita pašlaik iet bērnudārzā. Viņa ir tumšādaina latviete. Viņa runā latviešu valodā, viņa domā latviski. Es esmu dzirdējis, ka neiecietība parādās gandrīz atklāti mūsu Saeimā. Un līdz šim neviens par to šeit nesaka neko, izņemot Ābiķa kungu. Līdz šim es neesmu dzirdējis atbildi uz jautājumu, kāds ir neiecietības līmenis mūsu skolotāju vidū, jo kā es zinu, tas ir diezgan augsts.
Dz.Ābiķis: Nu par Saeimu es varētu vienu pateikt. Es nedomāju, ka vairākums politiķu Saeimā ir neiecietīgi. Es domāju, ka iespaids par Saeimas darbu rodas ar saziņas līdzekļu starpniecību. Ja kāds pasaka rupjību (ir daži, kas ar to izceļas), tas tiek tiražēts nepārtraukti un rodas iespaids, ka Saeimā visi ir homofobi, neiecietīgi un rupekļi. Protams, es nesaku, ka Saeimā viss ir kārtībā, tā zināmā mērā ir arī sabiedrības spogulis.
Bet jāatceras, ka žurnālisti ir līdzatbildīgi. Protams, politiķi ir ļoti atbildīgi par to, ko viņi runā un ko viņi dara. Bet zināmā mērā līdzatbildība par to, kas notiek sabiedrībā, ir arī tā ceturtā vara – masu mediji.
Kaspars Zālītis, Eiropas Jauniešu cilvēktiesību tīkls: Es nepiekrītu, ka Latvijas skolotāji ir diezgan iecietīgi un tolerances līmenis skolās ir diezgan augsts. Braukājot pa skolām un lasot dažādas lekcijas par dzimumu līdztiesību, iecietību un cilvēktiesībām, esmu dzirdējis dažādus stāstus par to, kāda ir skolotāju vai skolas direktoru attieksme. Piemēram, uzskats, ka nabadzība ir alkoholiķu ģimenes problēma, kas ir nepatiesi. Problēma ir tā, ka mazturīgie bērni neapmeklē skolu apsmiešanas dēļ. Mēs priecātos, ja Izglītības un zinātnes ministrija beidzot nāktu pretī nevalstisko organizāciju vēlmei palīdzēt papildināt izglītības sistēmu skolotājiem mācot, kas ir iecietība, kā kļūt iecietīgākiem, gan skolēniem, gan skolotājiem?
M.Sants: Man ir tiešs papildinājums šim jautājumam – man ir ideja izveidot tolerances grupu, kas varētu braukt apkārt pa skolām, jo satikšanās ar kādu cilvēku varētu dot daudz vairāk vienam skolēnam, nekā tikai mācoties noteiktu priekšmetu. Vai tas tiktu atbalstīts?
Irēna Freimane, Izglītības attīstības centrs: Es esmu nevalstiskās organizācijas pārstāve, kas tieši nodarbojas ar skolotāju izglītošanu. Mēs strādājam ar skolotājiem, kas faktiski ir grūti ietekmējama paaudze, jo tai līdzi nāk visi vecie stereotipi. Es uzskatu, ka pirmais un galvenais būtu darbs ar topošajiem skolotājiem. Man šķiet, ka svarīgāks būtu jautājums, kā skolotājam runāt ar vecākiem, kā atbildēt uz viņu, bērnu vai pat kolēģu jautājumiem. Vairāk jādomā par visas skolas kultūru. Vārdi un pieņemtie likumi jau ir pareizi, bet īstenošana klibo.
Boriss Cilēvičs, Saskaņas centrs: Gribētu uzdot jautājumu diskusijas dalībniekiem, kas ir neiecietības cēloņi? Strazdiņa kungs diezgan skaidri izteica, ka homoseksuālisms ir noziegums. Ābiķa kungs teica, ka tikai alkoholiķi nesūta savus bērnus skolās, un paši pie tā ir vainīgi. Pārstāvju vidū izskanēja viedoklis par izglītību latviešu valodā kā normu, bet izglītību mazākumtautībās kā zināmu anomāliju, ja ne novirzi. Tad, lūdzu, noformulējiet, kas, Jūsuprāt, ir normas ietvaros?
Ž.Kareļina: Manuprāt, uz šo jautājumu var atbildēt vienā teikumā – norma ir tas, kas nav ārpus morāliem principiem, kas netraucē cilvēkus blakus. Viss tas ir norma.
J.Strazdiņš: Es mēģināšu atbildēt, lai arī jautājums ir tik ļoti sarežģīts. Un kā man savā laikā mācīja…nu man nav īsti pieņemams, kur ir tā diskriminācija, tad jau tagad vajadzētu visas šīs pašas tiesības iedot alkoholiķiem un narkomāniem utt., kas mums visiem nodarītu lielu ļaunumu sabiedrībā.
M.Sants: Es atvainojos, ir Pasaules Veselības organizācijas standarti. Šajos jautājumos dakterim vajadzētu ievērot Hipokrāta zvērestu un nerunāt muļķības.
Dž.Stīls: Savā laikā pasaulē, Strazdiņa kungs, tika uzskatīts, ka Āfrikas izcelsmes cilvēkā ir tikai trīs piektdaļas no īsta cilvēka. Trīs piektdaļas, pie tam tas tika pētīts un klasificēts! Bija nelikumīgi precēties ar melno cilvēku, jo tas bija neiedomājami – līdzīgi kā ar kaut kādu suni vai tīģeri.
J.Strazdiņš: Nu absolūti tas nav tas, ko es tikko teicu. Slimību standarts nav saistīts ne ar kādām rasēm, piedodiet.
M.Golubeva: Tomēr ir pietiekoši skaidra Stīla kunga analoģija. Kādreiz sabiedrībā uzskatīja, ka zināmas rases pārstāvji nav pilnvērtīgi cilvēki, bet sabiedrība, laikam ritot, šo savu uzskatu mainīja.
Dz.Ābiķis: Ir pavisam vienkārši atbildēt, kas ir norma. Mums jāievēro cilvēktiesības, starptautisko tiesību normas, minoritāšu konvencija, kurai mēs esam pievienojušies. Pārsvarā likumdošanas līmenī mēs to darām, lai arī praktiski dzīvē var notikt kaut kādas atkāpes un pret tām jācīnās.
Svarīgi, lai gan skolēniem, gan skolotājiem ir iespēja parunāties ar, piemēram, homoseksuāli orientētu cilvēku un iepazīt viņu. Tu iepazīsti viņu, ka viņš varbūt ir atšķirīgs, bet nav ne ar ko sliktāks, tad arī aizspriedumi pazudīs.
I.Vinķele: Es gribētu strādāt un dzīvot pēc principa, lai nav tā kā teicienā: „Pēc tam, kad Tu esi runājis un darījis, apskatoties apkārt, tev apkārt ir tikai tev līdzīgie”. Tas nozīmē, ka kaut ko es esmu izdarījusi greizi. Nevar būt apkārt visi vienādi cilvēki, ne pēc kādām pazīmēm. Tā ir realitāte, un jo ātrāk mēs to apzināsimies un sapratīsim, ka nav iespējama viena vērtību sistēma, kas padara pasauli līdzīgu Makdonalda restorānam. Ir arī otra galējība, kur katram ir savas vērtības un nav it nekā kopēja. Patiesība jāmeklē kaut kur pa vidu.
Pirmā PROVIDUS priekšvēlēšanu diskusija “Dažādības un tolerances vērtības izglītības politikā”, kas notika š.g. 22.augustā.