Šis būs pavisam sadzīvisks emuārs, jo pēdējās dienās manās mājās notiek kaut kas jocīgs. Kaut kas svilpj, mehāniskā spalgā tonī, ļoti īsi – tā, ka pat grūti saprast, no kuras puses nāk skaņa – un allaž identiski mehāniski. Svilpj ik pa laikam, dažreiz vienu stundu klusē, citu reizi var četras reizes atgādināt par sevi 10 minūšu laikā. Svilpj arī naktī, tikai retāk.

No sākuma domāju, ka tas būs sabojājies durvju zvans, kas agrāk pats no sevis atskaņoja melodijas – dažādas, un ne to, kas izvēlēta durvju zvanam. Bet vakar izņēmu no durvju zvana baterijas, un mans svilpējs – kā es jau viņu dēvēju – turpināja uzdarboties. Uzslēdzu skaļāk televizoru, bet viņu var dzirdēt tik un tā.

Pārrunāju šo tēmu ar vairākiem draugiem, mēģinot saprast, kas tas tāds varētu būt? Atbildes varētu dalīt divas grupās: pragmatiskās un mistiskās. Pirmajā ietilpst versijas par kustoņiem (peli) vai vēju, kuras nevaru apstiprināt, jo skaņa ir mehāniska un vienmēr identiska agrākam svilpienam. Kaut kādās caurulēs tas arī nevarētu būt. Otrajā atbilžu grupā bija varianti par spoku, no kuriem vaļā varētu tikt ar dažādiem paņēmieniem, sākot ar aprunāšanos līdz pat aiziešanu uz baznīcu pēc svētā ūdens. Šīs versijas es savā pragmatismā ilgi nevarēju pieņemt, bet nevarēju arī saprast, kas cits varētu būt svilpējs.

Neziņā varētu dzīvot vēl kādas dienas, ja nebūtu mobilo telefonu, jo, sazinoties ar dzīvokļa īpašniekiem, uzzināju, ka man nezinot un manis līdz šim nepamanītā vietā atrodas dūmu detektors, kuram varētu būt nosēdusies baterija! Lokalizēju detektoru, un, protams, vairs nekas nesvilpj! Un es jau sāku domāt, vai būtu jāpārvērtē pragmatisma pamati, ņemot vērā svilpēja piegādātos empīriskos datus 😉 Nav, tāpēc varu gaidīt 2008.gadu bez bažām!