Foto: A. Jansons © AFI
Viens no valsts pienākumiem ir pakāpeniski uzlabot iedzīvotāju sociālo situāciju un veicināt augstāku dzīves līmeni, taču Latvijā krīzes iztikas minimuma apmērs ir nemainīgs kopš 1994.gada – 38,23 lati, un tas pats attiecas arī uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu.
Par izsalkušiem un neskolotiem bērniem, bez pajumtes palikušiem veciem cilvēkiem īpaši atceramies Ziemassvētku labdarības gaisotnē, taču ar tiem tiek veiksmīgi manipulēts arī priekšvēlēšanu kampaņās un politiskās uzrunās, kā arī cilvēktiesību kontekstā. Valdība, pārskatot budžeta prioritātes, parāda savu izpratni par sociālās sfēras attīstību, tādēļ būtu vērtīgi noskaidrot, kāds ir sociālo un ekonomisko cilvēka tiesību statuss un valsts pienākumi to nodrošināšanā.
Cilvēktiesību nozarē, kas pamatā ir attīstījusies liberālajās Rietumu demokrātijās un tirgus ekonomikas apstākļos, sociālās tiesības ir atstātas pabērna lomā, jo vēsturiski tās cilvēktiesību statusā nokļuvušas vēlāk (XX gs. vidū) nekā politiskās tiesības, arī to saturs (valsts garantētais nodrošinājuma apjoms) nav tik skaidrs kā politiskajām. Vājākas ir arī to aizsardzības iespējas starptautiskajā līmenī[1], un joprojām ir sastopami uzskati, ka sociālās tiesības nav tiesības to juridiskajā izpratnē, bet tikai valsts labprātīgi piešķirta palīdzība.
Tomēr, sociālās un ekonomiskās tiesības ir neatņemama cilvēktiesību kataloga sastāvdaļa, kas ietverta jau 1948.gada ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, vēlāk arī daudzos citos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos[2] un valstu konstitūcijās. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka sociālajām tiesībām Latvijā ir konstitucionāla vērtība: “Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs.” [3]
Kā Latvija pilda sociālās cilvēka tiesību normas, ko ietvērusi Satversmē un uzņēmusies starptautisko saistību veidā? Jāatzīst, ka Latvijas sociālā likumdošana ir plaša un paredz progresīvus principus, tomēr praksē tie ne vienmēr darbojas un valsts garantijas nav pietiekamas. Satversmes tiesai ir nācies atzīt par Satversmei neatbilstošām vairākas sociālo sfēru regulējošas tiesību normas. Arī aplūkojot Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) statistiku[4], jāsecina, ka sociālo tiesību nodrošinājums ir viena no aktuālākajām cilvēktiesību problēmām Latvijā, jo lielākā daļa VCB saņemto sūdzību skar dažādus sociālo un darba tiesību pārkāpumus. Tiesības uz darbu, labvēlīgiem darba apstākļiem, taisnīgu samaksu, sociālais nodrošinājums mazaizsargātām grupām, cilvēka cieņai atbilstošs dzīves līmenis un mājoklis ir svarīgs ikvienam, nereti – pat nozīmīgāks nekā politiskās brīvības.
Viens no būtiskākajiem valsts pienākumiem ir garantēt sociālā nodrošinājuma minimumu ikvienam iedzīvotājam. Nosakot šo līmeni, ir jāņem vērā pieejamie resursi, taču jāraugās, lai tas segtu vismaz minimālās vajadzības cilvēka cienīgai dzīvei.
Latvijā paredzētais nodrošinājuma, pensiju un pabalstu līmenis šīs vajadzības negarantē. Krīzes iztikas minimuma apmērs Latvijā ir nemainīgs kopš 1994.gada – 38,23 lati. Tas pats attiecas arī uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kura apmērs noteikts 1995.gadā un kopš tā laika nav mainīts. Līdz ar to nav mainījušies sociālo pabalstu apjomi, kuru aprēķināšana balstās uz abiem minētajiem rādītājiem. Valdības noteiktais minimums arī ievērojami atpaliek no Statistikas pārvaldes izskaitļotā iztikas minimuma, un valsts nepilda savas saistības, to regulāri nepārskatot. Kā liecina Finansu ministrijas informācija[5], valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumi laikā no 1995. gada līdz 2002. gadam ir divkāršojušies. Arī 2001.gadā, salīdzinot ar 2000.gadu, ir palielinājušies valsts pamatbudžeta ieņēmumi; katru gadu ir palielinājies patēriņa cenu indekss, ir pieaugusi minimālā mēneša darba alga un mēneša vidējā darba samaksa, kā arī iekšzemes kopprodukts gan salīdzināmās cenās, gan procentos pret iepriekšējo gadu[6]. Viens no valsts pienākumiem ir pakāpeniski uzlabot iedzīvotāju sociālo situāciju un veicināt augstāku dzīves līmeni sabiedrībā, taču no šī piemēra ir redzams, ka tas konsekventi nenotiek.
Gadiem nemainītais iztikas minimuma apmērs rada arī situāciju, ka tikai ļoti ierobežots skaits cilvēku var pretendēt uz pašvaldības sociālo palīdzību, jo ģimene par trūcīgu tiek atzīta, ja tās ienākumi pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 75% no valsts noteiktā krīzes iztikas minimuma mēnesī uz katru ģimenes locekli[7], – t.i., 28,67 lati. Taču ir skaidrs, ka arī cilvēkiem ar 40 lati lieliem mēneša ienākumiem nav iespējams segt īres un komunālo maksājumu izmaksas, kā arī sagādāt sev iztiku.
Ar cilvēka sociālo nodrošinājumu tieši saistīta ir tiesību uz taisnīgu darba atalgojumu īstenošana. Tas nozīmē, ka darba samaksai jāgarantē strādājošajam un viņa ģimenei pienācīga iztika. Latvijas Darba likumā paredzēts, ka darba alga nedrīkst būt mazāka par valdības noteikto minimālo mēneša algu, taču progresīvākie starptautiskie sociālo tiesību dokumenti paredz minimālo algu piesaistīt statistikas noteiktajam iztikas minimumam, kas ir taisnīgāk un cilvēktiesībām atbilstošāk un būtu ieviešamas arī Latvijā.
Tiesības uz darbu un taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem ir viena no būtiskākajām sociālo tiesību kategorijām vispār. To nodrošinājuma līmenis tieši vai pastarpināti ietekmē arī citas tiesības, piemēram, tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu un mājokli, tiesības uz izglītību, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, bezdarba u.c. gadījumos utt. Lai panāktu pēc iespējas augstāku tiesību uz darbu nodrošinājuma līmeni, valstij saskaņā ar Eiropas sociālo hartu ir jāizstrādā un jārealizē pēc iespējas sabalansēta un konsekventa nodarbinātības politika ar mērķi maksimāli samazināt bezdarba līmeni un garantēt cilvēkiem tiesības nopelnīt iztiku ar brīvi izvēlētas nodarbošanās palīdzību. Labvēlīgu un drošu darba apstākļu, kā arī taisnīgas darba samaksas nodrošināšana publiskajā un privātajā sektorā ir valsts uzdevums, kas tai jāpanāk ar efektīvu likumdošanu, sociālo politiku un pieejamu kompetento iestāžu darbību, kur indivīds var vērsties tiesību pārkāpuma gadījumā. Latvijā darbinieki ir diezgan neaizsargāti darba attiecībās, it īpaši privātajā sektorā, un ir daudz sūdzību par nepamatotiem atlaišanas gadījumiem, neizmaksātām darba algām un sociālo nodokli, nepiešķirtiem atvaļinājumiem, darba laika un apmaksas kārtības pārkāpumiem. Taču ir arī daudzi, kas nesūdzas nekur, baidoties zaudēt darbu, un šāda situācija no cilvēktiesību viedokļa vērtējama ļoti kritiski.
Apkopojot augstākminēto, jāatzīst, ka Latvijā pagaidām vērojama diezgan pasīva un nekonsekventa valsts attieksme iedzīvotāju sociālo un darba tiesību aizsardzībā, un sabiedrība tieši sociālajā jomā saskata nozīmīgākos cilvēktiesību pārkāpumus. Nesen ratificētā Eiropas sociālā harta prasa nodrošināt augstu sociālo tiesību standartu, tāpat arī Eiropas Savienības ietvaros sociālajai politikai un indivīdu tiesībām tiek pievērsta nozīmīga uzmanība. Iespējams, integrācija Eiropas Savienībā palīdzēs uzlabot šo situāciju, un arī valdība atradīs līdzekļus un iespējas konsekventi pildīt savas saistības.
________________
[1] Eiropas cilvēktiesību tiesā nevar iesniegt sūdzības par sociālo tiesību pārkāpumiem, jo šīs tiesības nav ietvertas Eiropas cilvēktiesību konvencijā, ANO Sociālo tiesību Komiteja neizskata individuālas sūdzības.
[2] Piemēram, ANO 1966.g. Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 1961.g. Eiropas Sociālā harta u.c.
[3] Satversmes tiesas 13.03.2001.g. spriedums lietā nr.2000-08-01-09.
[4] Valsts cilvēktiesību biroja 2001.gada ziņojums.
[5] www.fm.gov.lv
[6] Labklājības ministrijas 2001. gada Sociālajā ziņojumā ietvertā informācija.
[7] Ministru kabineta noteikumi “Par trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu un trūcīgo ģimeņu materiālā stāvokļa novērtēšanu”.
LM sociālais ziņojums par 2001.gadu
Satversmes tiesas spriedums lietā nr.2000-08-01-09
Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām