[i]Par dokumenta Operacionālā Programma „Cilvēkresursi un nodarbinātība” projektu.[/i]Lai pilnībā novērtētu šī dokumenta saturu, jēgu un nozīmi Latvijas attīstībā tā teksts jāskata visā realitātes un saistīto dokumentu [i]kontekstā[/i], kas attiecas uz Latvijas valsts un sabiedrības attīstību nākamajos 7 gados.
Lai tas būtu iespējams un lai katrs cilvēks, kas vēlas iedziļināties dokumenta saturā un 10 dienu laikā to reāli varētu izdarīt, dokumenta ievadā būtu jādod īsas saturiskas atsauces/norādes uz tiem dokumentiem, (KSV, NAP, LNLP un TVS) kuru nostādnes nosaka arī šī dokumenta konkrētību, kā tas tiek darīts, piem. ES regulās. Ja tas nav izdarīts tad katram nopietnam komentētājam šo 10 dienu laikā patstāvīgi jāizstudē visi norādītie dokumenti un tas nav reāli izdarāms līdz ar to ierosinātajai komentēšanai zūd praktiska jēga.
Tikai pievienojot minētās norādes OP programma var iegūt to saturu un statusu, kāds tai pienāktos. Šobrīd cilvēkresursu un Latvijas attīstība visos plānošanas dokumentos tiek skatīta tikai ES ekonomiskās attīstības mērķu kontekstā. Bet Latvijas valstij un sabiedrībai ir reāli jādzīvo pasaules globalizācijas un multikulturālisma apstākļos, kad arī ES attīstības principi, mērķi un politika tiek gan apšaubīti gan pilnveidoti.
Globālās attīstības konteksts šobrīd ir tāds, ka Āzijas valstu vadītāji skaidri norāda uz ES stagnatīvo ekonomiku un sociālo sistēmu, kas ar katru gadu izpaudīsies vēl jo spilgtāk, ja nekas principā nemainīsies. Un Latvijai kā mazai valstij ir visas iespējas, piem. savu izglītības sistēmu reformēt ātri un saturīgi to zināšanu kontekstā par cilvēka attīstību, kas jau šobrīd ir viegli pieejamas. Taču tas netiek darīts.
Līdz ar to gan NAP gan zināšanu ekonomikas izveides principi nonāk pretrunā paši ar sevi – zināšanas tiek pasludinātas par attīstības galveno dzinējspēku, bet zināšanas par cilvēku tiek ignorētas, netiek liktas lietā.
Bez šī globālā konteksta Latvijai draud sīkas ES vasaļvalsts un noieta tirgus zemes liktenis, kā tas šobrīd jau veidojas. Netiek ievērots pat ES izveides princips – vienotība daudzveidībā, kur katras dalībvalsts brīva un ilgtspējīga attīstība ir ES attīstības pirmais priekšnoteikums.
Jo īpaši izglītībai ir jāaptver cilvēks tā veselumā nevis tikai kā resurss, kā darbaspēks, kā zināšanu nesējs. Cilvēks ir jāizprot kā attīstības pašmērķis, kā tas norādīts UNESCO ziņojumā par izglītību 21.gs. (izdevums „Mācīšanās ir zelts”).
Jēdziena „Cilvēks” aptekama, nekonsekventa un tehnokrātiska izpratne valda visos minētajos attīstības plānošanas dokumentos. Piem., tāds OP projektā lietotais termins kā „mērķu ieviešana” skaidri norāda uz administrēšanu kā plānotās attīstības pamatmetodi, kas ir klajā pretrunā ar brīvu un atbildīgu cilvēku, kas vienīgais spēj nospraust un realizēt savus mērķus.
Tas, ka šī OP nav veidota Latvijas kā vienotas valsts interesēs ir skaidrs no raksta Š.g. 2. jūnija „Dienā” (Naudu – ne tikai Rīgai).Un nekāda apspriešana tur neko vairs nevar mainīt. Līdz ar to iznāk, ka apspriedes organizētāji faktiski cenšas plašu sabiedrību iesaistīt FM šauri birokrātiskā domāšanas veida popularizēšanā un nostiprināšanā.
Ja arī praktiski saskaņā ar ES Sociālā fonda mērķiem līdzekļi izglītībai paredzēti tikai pedagoģiskās korekcijas un bezdarbnieku apmācībai ne, piem. fundamentālai pamatizglītības satura reformai tā lai nekāda korekcija vai otrā izglītošanās iespēja nebūtu vajadzīga vai arī novesta līdz minimumam, tad vismaz valsts iekšējā plānošanā (NAP otrajā redakcijā) ir jāiekļauj zinātniski pamatota, teorētiska, līdzsvarotas attīstības vīzija gan par izglītības gan visas valsts vēlamo, ilgtspējīgo attīstības ceļu, kas paliks nerealizēta, bet kalpos kā atskaites punkts kontrolei un novērtējumam. (Vislabākā prakse ir kārtīga teorija). Citādi var iznākt tā, kā jau J.Brizga norādījis, ka nepārdomāta lielu līdzekļu apguve par katru cenu dažkārt var arī attālināt līdzsvarotas attīstības iespējas, kopējo resursu (arī cilvēkresursu) stāvokli tikai pasliktinot. Galu galā „ēdam lai dzīvotu nevis dzīvojam lai ēstu”.
Ieskicējot līdzsvarotu pieeju attīstības izpratnei ierosinu minētās OP ievada 1. punktu formulēt šādā redakcijā: – Cilvēks un cilvēki ir Latvijas valsts un sabiedrības attīstības mērķu veidotāji un vienlaikus arī galvenais resurss. Tikai izprotot cilvēku kā attīstības pašmērķi iespējams reāli plānot un nodrošināt kā valsts un sabiedrības ekonomisko tā kultūras uzplaukumu to vienotībā un mijiedarbībā gan Eiropas Savienības gan pasaules mērogā. Pēc tam var minēt, ka šībrīža konkrētās situācijas kontekstā iespējams plānot un realizēt tikai atsevišķus, varbūt neatliekamākos mērķus un pasākumus.