Foto: Irene2005
Intervija ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli.Jautājumus, kas ir pretrunā Latvijas pastāvēšanai un tās fundamentālām vērtībām, nevar nodot tautas nobalsošanai. Valsti var likvidēt tikai revolucionārā ceļā, proti, prettiesiski.
Vai piedalījāties referendumā par krievu valodu kā otro valsts valodu?
Jā, piedalījos.
Zinot, ka šobrīd dzīvojat ārpus Latvijas, vai šīs pilsoņa tiesības realizācija bija apgrūtinoša?
Nē, Strasbūrā, kur šobrīd dzīvoju, bija izveidots vēlēšanu iecirknis, līdz ar to nobalsošana nebija apgrūtinoša.
Kāds ir jūsu viedoklis par vēlēšanām internetā?
Vēlēšanas internetā ir tikai dažās Eiropas valstīs, piemēram, Holandē, Šveicē un Igaunijā, tomēr absolūtā vairākumā Eiropas valstu nav tādas iespējas. Ar šo procedūru ir saistīta virkne sarežģītu jautājumu, piemēram, par pilsoņu reģistrāciju, par balsojuma apliecināšanu, par balsojuma un tehnisko drošību.
Ineta Ziemele
Foto – Saeima
Šobrīd Latvijas pilsoņi ir „izkaisījušies” gandrīz pa visu pasauli. Vai tas nav pietiekams pamats, lai izšķirtos par elektroniskām vēlēšanām?
Līdzīgi ir ar grieķiem, itāļiem, turkiem un citām tautām. Vēlēšanu internetā ieviešana ir politiskas gribas un valsts izvēles jautājums, atbildot uz jautājumu, vai šāda balsošana, piemēram, varētu veicinātu saikni ar valsti. Ja pilsoņiem būtu ticība šai sistēmai, tas, protams, atvieglotu vēlētāja dzīvi un dotu lielāku iespēju Latvijas pilsoņiem piedalīties politiskajos procesos, tomēr vēlēšanu tiesību īstenošanas metožu jautājums ir valstu izvēles un iespēju jautājums, tas nav saistīts, teiksim, ar kādu starptautisko pienākumu.
Vai, raugoties fūturskopā no 2032. gada skata punkta, varēsim teikt, ka referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu bija kā pagrieziena punkts Latvijas valsts un sabiedrības vēsturē?
Es esmu teikusi, ka šis referendums ir kā pelēks mākonis ar sudraba maliņu. Jautājums par krievu valodu ir mobilizējis visus Latvijas iedzīvotājus, tās domu, sabiedrības pašanalīzi, kas veselīgai sabiedrībai ir jādara. Tas bija pašizvērtēšanas moments, un es gribētu, lai tas pārvēstos par procesu. Mums daudz kas jāanalizē par valsti un nāciju – kādi ir mūsu lielie mērķi un uzdevumi.
Filozofs Nīče reiz teica, ka Velns ir Dieva slinkošana svētdienā. Kādi ir šī referenduma iemesli? Vai valsts slinkums?
Šis ir svarīgs jautājums, lai arī varētu būt tendence to neuzdot vai arī pārāk dramatizēt. Protams, tā bija apzināti veidota un provocēta situācija, tomēr ir vērtīgi atskatīties uz šiem 20 valsts gadiem, kam esam izgājuši cauri. Kopumā vērtējot, tie ir sarežģīti. 90. gadi aizgāja ārkārtīgi ātri. Ritms bija straujš un arī dzēšamo ugunsgrēku bija daudz. Tajā laikā nebija iespējas apstāties un apskatīties globāli, stratēģiski un plānot. Savukārt pēdējos desmit gados bija iespēja stratēģiski paskatīties, kas ir Latvijas valsts balsti un kādas ir tās vērtības, tomēr tas netika izdarīts iekšpolitisku apstākļu dēļ. Sākās ekonomiskā „burbuļošana”. Mēs no revolūcijas strauji pārmetāmies uz kapitālisma labumiem. Un domas par valsts sildīšanu atkal izpalika. Es to negribētu saukt par slinkumu. Liela daļa ir izskaidrojama ar cilvēka dabas vājajām pusēm un liela daļa ir apstākļu sakritība. Varbūt arī ir izpalikušas personību uzrunas attiecībā gan uz politiķiem, gan arī tautu. Īpaši mazai tautai ir svarīgi, ka personības sabiedrībā izsaka savu viedokli, analizē, kritizē un dod savas vīzijas. Latvijā tā ir pietrūcis.
TAUTAS SASTĀVU MAINA TIKAI REVOLŪCIJĀS
80. gadu beigās Latvijas Tautas fronte (LTF) savā manifestā solīja, ka Latvijas pilsonību piešķirs visiem Latvijas iedzīvotājiem. Protams, LTF nebija kompetenta izlemt šo jautājumu, tomēr šāds solījums daudziem cilvēkiem atstājis rūgtuma sajūtu. Kāpēc šis solījums de facto netika realizēts?
Mēģinot atcerēties tā laika atmosfēru, jāsaka, ka tā bija ārkārtīgi sarežģīta, jo Latvijas teritorijā atradās Padomju Savienības armija. Tāpēc procesā, lai neizraisītu pārāk asas reakcijas, šādai tēzei noteikti bija vieta. Tomēr neaizmirsīsim arī to, kā mēs 80. gadu beigās sapratām, uz kādas juridiskās bāzes ir jāatjauno neatkarība. Latvijas Tautas frontes un neatkarības kustības mērķis bija neatkarības atjaunošana, tomēr tikai pakāpeniskā procesā nonācām līdz galīgajam juridiskajam slēdzienam, ka Latvijas valsts nav beigusi pastāvēt. Nekas nenotika „uz sitiena”, lai gan, protams, Egilam Levitam bija skaidrs viedoklis, kas bija noticis un kāds ir situācijas risinājums. Viņš to arī skaidroja juristiem Latvijā. Un tajā mirklī, kad vienojās, ka no Padomju Savienības jāatdalās, pamatojoties uz Latvijas valsts nepārtrauktības principu, tad arī viss pārējais nostājās savās vietās. Pēc tam vairs nevarēja runāt par nulles pilsonības variantu. Varēja runāt tikai par 1919. gadā noteiktās pilsonības turpinātību.
Šobrīd notiek parakstu vākšana par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Izskatās, ka valsts institūcijas atkal pret šo procesu izturas bezrūpīgi. Vai šī iecere ir pretrunā Satversmes kodolam un kurai valsts institūcijai tas ir skaidri pasaka?
Pilnīgi noteikti šī iecere ir pretrunā Satversmei. Runa ir par tautas, viena no valsts materiālajiem elementiem, pēkšņu izmainīšanu. Citiem vārdiem, valsts identitāti nosaka tauta, teritorija un valsts vara. Latvijas Satversme nosaka, ka šodienas Latvija ir tā pati Latvija, kas tika dibināta 1918. gadā. Latvijas tauta pirmām kārtām tiek definēta ar pilsonības institūtu. Tādēļ arī ir pilsonības turpināšanās svarīgums. Pilsoņu kopums, protams, mainās. Un mainās katru dienu. Bet viena lieta ir evolutīvs process, ieskaitot naturalizāciju, un cita lieta – revolucionārs process, kas pēkšņi mainītu tautas sastāvu. No šīs loģikas arī vadās, piemēram, starptautiskās humanitārās tiesības, kurās okupācijas varām ir aizliegts mainīt okupēto teritoriju iedzīvotāju sastāvu. Arī mūsu valsts nepārtrauktība, kā to atzina starptautiskajās attiecībās, tomēr ir saistīta ar identitātes elementu uzturēšanu spēkā, atzīstot, ka nekas nav statisks. Piemēram, Beļģija, 1991. gadā, lemjot jautājumu par Latvijas neatkarības atzīšanu, norādīja, ka tas nav nepieciešams, jo atjaunotā Latvija ir tā pati valsts, ko Beļģija vienreiz jau ir atzinusi 1920. gadā. Šī atzīšana attiecas uz tautas identitāti. Attiecībā uz jautājumu par institūciju, manuprāt, ideāli būtu, ja Satversmes tiesai būtu īpašas tiesības izvērtēt, teiksim, šāda referenduma priekšlikuma atbilstību Satversmei pēc būtības, pirms referendums vēl ir noticis. Protams, tiešās demokrātijas elements – referendums – ir ļoti labs instruments, bet nevienā valstī faktiski nav tā, ka tauta ar likumīgiem, leģitīmiem pasākumiem pa gabaliņam sāk ņemt nost no savas valsts būtiskos elementus, faktiski mainīt visas valsts identitāti. Tādi absurdi nav iespējami, ka likumīgā ceļā tauta, kas ir īstenojusi tiesības uz pašnoteikšanos, tā vietā, lai turpinātu stiprināt savu pašnoteikšanos uz tiem principiem, kuri gūla pamatos, no tās atteiktos. Lai to darītu, ir jānotiek revolūcijai.
Mēs zināmā mērā nonākam līdz tam, ka tautai (suverēnam) nav absolūtu tiesību.
Ir jānošķir divas lietas. Tautas suverenitāte kā filozofiska kategorija ir absolūta. Latvijas tautas suverenitāte kā princips ir absolūta. Savukārt praksē jau šodien Latvijas tautas suverenitāte ir ierobežota, ņemot vērā Latvijas dalību, piemēram, starptautiskajos procesos. Tauta izlemj, ka ņems dalību, ko piedāvās, bet pienāks brīdis, kad Latvija paliek mazākumā balsojumā un tai ir jāpilda lēmumi, kurus tā nepieņem. Tā ir cena, ko visas tautas maksā mūsdienu pasaulē un pretī saņem drošību vai ekonomisko sadarbību. Arī jautājumā, vai suverēnam ir absolūtas tiesības kādā brīdī izlemt, ka tas vairs nebūs suverēns vai būs cits suverēns, neder vienkāršota absolūto tiesību izpratne. Šāda izpratne neatbilst pašnoteikšanās tiesību un valsts jēgas izpratnei vismaz tā, kā tas ir attīstījies pasaules domā gadsimtu gaitā.
SATVERSMĒ IEKODĒTĀ LATVIJA
Pirms referenduma diskusijās izskanēja viedoklis, ka daļa sabiedrība nevēlas nacionālu valsti, proti, viņi negrib 1918. gada Latviju. Kāpēc 1918. gada Latvija ir vērtība 21. gadsimtā un tādai tai jāpaliek arī turpmāk?
Latviešu nācija faktiski ir paveikusi vairākus fundamentālus uzdevumus, kurus citām mazām nācijām nav izdevies paveikt vai nav izdevies paveikt tikpat labi. Kopumā latviešiem tas ir izdevies labi. Pirmais labi paveiktais darbs, ko mēs varbūt vairs neapzināmies vai esam aizmirsuši, ir tāds, ka kara darbības apstākļos, esot iekļautiem no visām pusēm, 1918. gadā latviešiem izdevās proklamēt savu neatkarīgu valsti un panākt tās starptautisko atzīšanu. Cita starpā jāpiebilst, ka tas notika pēc gadsimtiem ilgas apspiešanas. Ja palasa vēsturiskus dokumentus, tajā skaitā par latviešu strēlnieku vienībām un par viņu ieguldījumu cīņā pret vāciešiem, valsts proklamēšana šādos apstākļos vienkārši ir unikāli.
Turklāt latvieši izturēja vēl arī 50 gadu okupāciju, spēja nosargāt savu valstiskumu un 1991. gadā panākt, ka citas valstis atzīst šīs valsts identitāti – tādu pašu kā to valsts identitāti, kas tika radīta 1918. gadā. Nekas nebija pats par sevi saprotams. Vēl šodien atradīsit starptautiskās publikācijās un nopietnās akadēmiskās diskusijās to, ka Baltijas valstu identitāte vēl aizvien tiek apstrīdēta. Neskatoties uz to, valsts, lai arī grūti, ir „savākusies” un domā stratēģiski, kā virzīties uz priekšu.
Es domāju, ka viss, kas noticis iepriekšējos gadsimtos Latvijā un tās teritorijā, ir milzīga vērtība. Šī vēsture, tāpat kā latviešu valoda, ir tā, kas identificē Latvijas valsti, kas to nošķir no pārējām valstīm. Mūs nevar salīdzināt ne ar vienu. Es kā latviete ar to lepojos. Ja mums ir iespēja uzturēt spēkā saikni starp 1918. gadā dibināto Latviju un moderno Latviju, es domāju, tā ir vērība, no kuras nevajadzētu atteikties. Tāpēc mani mulsina vēlme runāt par otro republiku vai citu valsti, jo tad tas būtu pavisam kaut kas cits.
Jūsuprāt, šo 1918. gada valsts vērtību būtu jāietver Satversmē tā saucamajos mūžības pantos?
Satversmē tas jau ir iekodēts. Paskatieties kaut vai Satversmes tiesas „robežlīguma spriedumu” un tajā jūs redzat, ka Satversmes tiesa izlasīja Satversmes otrajā, trešajā pantā precīzi to, ko mēs tagad runājam. Satversmē ir iekodēta gan 1918. gada Latvija, gan arī latviešu zemju konsolidēšanās līdz 1918. gadam. Vismaz man nav nepieciešams vēl kaut ko papildus uzrakstīt, jo es skatos uz Satversmi kā logu, kas paver skatienu uz visu Latvijas vēsturi, latviešu tautas cīņām, valodu, kultūru. Kā to vēl precīzāk uzrakstīt, man teiksim, ir salīdzinoši grūti iedomāties. Satversmē ir gan Latvijas valsts, gan latviešu nācijas vērtības. Līdz šim mēs esam spējuši tā vai citādi izvērtēt Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstību Satversmei, lai arī es līdz galam nepiekrītu Satversmes tiesai. Mēs spējām definēt, ka referendums par krievu valodas ieviešanu ir antikonstitucionāls. Tātad mums jau ir šī objektīvā atskaites sistēma.
Problēma ir tāda, ka to var izdarīt jurists, augsti kvalificēts tiesnesis, bet, iespējams, to nevar tik nepārprotami izdarīt Latvijas vienkāršais iedzīvotājs.
Tad jautājums drīzāk ir par Satversmes preambulu. Paskatieties, piemēram, Krievijas Federācijas un Lietuvas Republikas konstitūcijas, kurās ir ļoti interesantas preambulas. Lietuvas Republikas konstitūcijas preambulā ir atsauce uz gadsimtiem ilgo lietuviešu valstisko ideju. Tāpēc varētu runāt, ka visi šie aspekti tiek iznesti ārā Satversmes preambulā, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viņi jau vismaz pirmajos četros pantos lielā mērā ir iekšā.
VALSTS VALODA BĒRNUDĀRZĀ – PAMATNORMA
Jaunais Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks diezgan kaismīgi aizstāv ideju par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem. Kādās pozīcijās esat Jūs? Tas būs kā integrācijas instruments vai tieši otrādi – bremzētājs?
Es negribu oponēt Nilam Muižniekam, tomēr norādīšu, ka nav starptautiska cilvēktiesību standarta, kas noteiktu valsts pienākumu dot pastāvīgajiem valsts iedzīvotājiem vai imigrantiem tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Ir atsevišķu valstu prakses piemēri, un tie ir dažādos kontekstos. Piemēram, ziemeļvalstu sadarbības kontekstā – ja kāds dānis apmetas uz dzīvi Zviedrijā un nodzīvo tur vismaz trīs gadus, viņš iegūst tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Mums nav šāda konteksta. Līdz ar to tā ir iekšpolitiska izvēle, vai šāda dalība sekmētu personu piederības valstij veidošanos. Būtu jāveic sabiedriskā aptauja, vai nepilsoņiem šādas tiesības sekmētu piederības nostiprināšanos. Papildus gribētu uzsvērt, ka Latvijā piederības jautājums aktuāls ir pašiem pilsoņiem. Valsts piederības problemātika ir plašāka. Līdz ar to nepilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās nav centrālais jautājums. Jebkurā gadījumā būtu interesanti arī izvērtēt, kāpēc personas, kas pastāvīgi dzīvo valstī un kurām ir tiesības iegūt pilsonību uz salīdzinoši vienkāršu kritēriju bāzes, to vēl nav izdarījušas. Jo pilsonības iegūšana ir savas piederības valstij apstiprinājums, kas paver ceļu uz visu pilsoņu tiesību īstenošanu, ieskaitot ievēlēšanu Saeimā.
Šobrīd kaislības valda un arī referendums draud par vēl vienu jautājumu, proti, vai izglītība tikai latviešu valodā bērnudārzos un skolās ir pretrunā Satversmei un Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.
Eiropas valstīs izglītības sistēmas, sākot ar bērnudārziem, ir konkrētās valsts valodā. Protams, šobrīd arvien vairāk bērnudārzos piedāvā iespēju apgūt arī citas valodas. Tas ir kā izglītības sistēmas elements, kas saistīts ar konkurētspēju u.t.t.. Tomēr mūsu sistēma ir izveidojusies ačgārna un tā ir unikāla. Pirms desmit gadiem vai pat vairāk man likās, ka atskaites punkts ir izglītības sistēma valsts valodā un vienīgais, par ko būs jādomā, – kā nodrošināt minoritāšu valodas un identitātes saglabāšanos. Tas būtu tikai normāli, jo parasti ar valsts valodas lietošanu un zināšanu nav problēmu, bet problēmas klasiskā situācijā ir ar mazākumtautību tiesībām. Šobrīd tas tā nav noticis, un valodu pozīcijas Latvijā ir neatbilstošas nacionālas valsts principam, ko nosaka Satversme. Minoritāšu pārstāvjiem būtu jāsaprot šī situācija. Pirmkārt, bērnudārzos un skolās valsts valodai jābūt kā pamatnormai. Otrkārt, pēc tam jārunā par minoritāšu interešu un vajadzību atbalstīšanu. Līdz ar to es neredzu problēmu, ka valsts pasaka, ka izglītības sistēma ir vispirmām kārtām valsts valodā. Jebkurā gadījumā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) šo principu dažādos kontekstos ir vairākkārt atzinusi.
LAI TAUTA PATI SEV NENODARA SLIKTU
Vai bieži notiekoši referendumi ir pareizs vai nepareizs valsts pārvaldības modelis? Vai ir nepieciešams grozīt referendumu ierosināšanas kārtību?
Latvijā ir samērā unikāls tiešās demokrātijas mehānisms. Tādu nevar bieži atrast. Varam vēl tikai par Šveici runāt. Personīgi man Latvijas mehānisms ir licies dziļi simpātisks, tomēr šis instruments var pareizi funkcionēt tikai tādā kontekstā, kas ir saprātīgs un pie noteikta sabiedrības attīstības un politiskās kultūras līmeņa. Vienlaicīgi ir svarīgi, ka jaunā demokrātijā sabiedrības grupas īsteno politiskas aktivitātes. Citādāk neiemācīties, ko nozīmē demokrātija, ja to nemēģina praktizēt. Mūsu gadījumā minētais saprātīgais konteksts ir salīdzinoši apgrūtināts. Noteikti pilnībā nevar atteikties no šādām tautas tiesībām, tomēr šo procesu ir nepieciešams noteikt regulētāku. Ar regulējumu jānodrošinās pret to, lai tauta pati sev nodara ko sliktu.
Ierobežojumiem jāattiecas uz jautājumiem, par ko tauta var lemt, vai arī par procesu?
Jautājumus, kas ir pretrunā šīs valsts pastāvēšanai un tās fundamentālām vērtībām, piemēram, turpinātībai, nevar nodot tautas nobalsošanai. Valsti var likvidēt tikai revolucionārā ceļā, proti, prettiesiski. Satversme nevar aizsargāt no revolūcijas vai ārēja ienaidnieka, tomēr tā var aizsargāt mūs no mums pašiem. Līdz ar to jautājumus, kas nonāk pretrunā Latvijas, kas ir mūžīga vērtība, pastāvēšanai, nevar izšķirt referenduma procesā.
Valsts prezidents Andris Bērziņa fragmentāri izteicās, ka Latvijā nepieciešama jauna valsts pārvalde un jāpieņem jauna Satversme. Kurai institūcijai ir jāsniedz atbilde šai izteiktajai iniciatīvai?
To var darīt dažādos forumos. Diskusiju var turpināt Saeima, politiskās partijas, eksperti, tomēr svarīgāks jautājums ir, kāpēc jāizstrādā jauna Satversme? Kas ir tās problēmas, kuru dēļ pašreizējais pamatlikums ir bijis neadekvāts Latvijas valsts interešu nosargāšanai un Latvijas tautas lielo uzdevumu pildīšanai. Kas Satversmē traucē virzīšanos uz priekšu? Nesenie notikumi rāda, ka Satversme „stāv kā mūris” kopā ar tautu pret iekšējiem satricinājumiem. Šis dokuments ir Latvijas tautas konsolidācijas rezultāts.
Satversmē pierakstīts mirklis, kad latviešu tauta formulēja tādu valsts iekārtu, kura ļautu nodrošināt lielo valsts uzdevumu nodrošināt latviešu tautu arī citās paaudzēs, saglabājot savu kultūru, valodu, teritoriju. Arī 2012. gadā Latvijas valstij jāformulē lielie nākotnes uzdevumi un jāsalīdzina, vai tie ir mainījušies, salīdzinot ar 1918. gadā formulētajiem uzdevumiem. Mēs joprojām gribam, lai vismaz kāds latvietis uz zemes paliktu, tāpēc jautājums ir, vai šī Satversme kaut kādā veidā traucē nākamo lielo uzdevumu sasniegšanu.
Vai jūs saskatāt kādus trūkumus Satversmē?
Tas ir miljona vērts jautājums. Protams, Satversme ir jāanalizē un jāvērtē. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija ir sagatavojusi atzinumu par Valsts prezidenta institūciju, sniedzot arī priekšlikumus Satversmes uzlabošanai. Esmu pārliecināta, ka ir arī citi jautājumi. Neapšaubāmi, ka varētu veikt Satversmes ekonomisko analīzi, vai tās noteiktais valsts varas mehānisms ir pietiekami efektīvs un konkurētspējīgs mūsdienu globalizācijas apstākļos. Varbūt vaina nav skopajās Satversmes rindās, bet tā ir jau nākamā līmeņa tiesību normās? Jebkurā gadījumā domāju, ka Valsts prezidentu tiešām uztrauc valsts aparāta efektivitātes jautājums. Citiem vārdiem, ar tiem resursiem, kas valstij ir, varētu un vajadzētu panākt vairāk un ātrāk. Domāju, ka Satversme tam noteikti netraucētu.
Vai tādā gadījumā prezidenta rīcība, sūtot signālu sabiedrībai par jaunas konstitūcijas nepieciešamību, nav bezatbildīga, jo rada šaubas par šīs Satversmes dzīvotspēju? Iespējams, lai pārtrauktu šo mulsumu, ir vērts izveidot Satversmes sapulcei līdzīgu institūciju, kura sniegtu atbildi gan prezidentam, gan sabiedrībai?
Par sabiedrības izlīgumu, kas saistīts ar nacionālo jautājumu un tautas un valsts attālināšanos, ir jau runāts. Ir bijusi ideja izveidot Satversmes Konventu, kurā izanalizētu, kas mēs esam un uz kurieni mēs visi vēlamies doties. Šāds process ir dziļāks un tā nav slikta ideja. Iespējams, šādas mūsu pašanalīzes rezultātā rastos jauni formulējumi un redakcijas.
No kādiem locekļiem šāds Satversmes Konvents sastāvētu?
Viens variants varētu būt, ka reģioni, interešu grupas, arodbiedrības un citas sabiedrības grupas sūtītu savus pārstāvjus. Manuprāt, būtu nepieciešams veidot diskusiju, kas vērsta uz sevi: kas ir modernā Latvijas valsts, kādu valsti gribam veidot. Mums jānostiprina tautas griba par savu valsti, lai gan, kā jau teicu, šī diskusija ir plašāka par Satversmi.
LATGAĻI NAV MINORITĀTE
Patlaban galvenajā uzmanības lokā pārliecinoši ir viens reģions – Latgale. Par to kopš Latvijas neatkarības proklamēšanas nav tik daudz runājuši kā tagad. Vai latgalieši ir minoritāte Latvijā un vai valsts un pašvaldību iestādēm būtu jāizskata dokumenti latgaliešu valodā?
Latgalieši ir latvieši un latgaliešu valoda ir latviešu valodas sastāvdaļa. To nevar salīdzināt ar krievu kopienu un krievu valodu Latvijā, jo latgalieši nav minoritāte. Ņemot vērā reālos apstākļus, nevar arī salīdzināt krievu valodas pozīcijas ar citu mazākumtautību valodu stāvokli un cik droši tās jūtas Latvijā. Latgalieši ir pamatnācijas sastāvdaļa.
Ir divas lietas, kas ir cieši saistītas ar latviešu nāciju. Viena ir latgaliešu un viņu valodas statuss. Risinājumi ir iespējami dažādi, sākot no tā, ka Latgalē reģiona līmenī pašvaldības iestādes varētu funkcionēt latgaliešu valodā. To nevarētu attiecināt uz visu valsti. Otrs jautājums ir lībiešu valodas saglabāšana. Lībieši un latvieši ir divas pamatnācijas Latvijas teritorijā. Atšķirība, ka latvieši kļuva par valsts nāciju, bet lībieši nekļuva. Latvijas valdībai ir jāīsteno īpaši pasākumi lībiešu identitātes, valodas un citu tiesību aizsardzībai. Starptautiskie standarti pamatnācijas aizsardzībai ir nesalīdzināmi stiprāki. Tie ir konkrētāki un stingrāki salīdzinājumā ar minoritāšu tiesībām. Diemžēl Latvijai tiešām varētu daudz pārmest jautājumā par lībiešu tiesību aizsardzību.
Šobrīd ir iecere, ka Satversmi varētu tulkot ne tikai svešvalodās, bet arī lībiešu un latgaliešu valodā.
Tas būtu labs sākums, bet tikai sākums.