Raksts

Sargājot mūsu gaļu un maizi


Datums:
02. marts, 2010


Autori

Iveta Ķešāne


Foto: D. Sharon Pruitt

Negatīvo attieksmi pret imigrantiem mainītu tas, ja par Latvijas imigrācijas politiku atklāti diskutētu publiskajā telpā un ja politiķi uzņemtos atzīt, ka imigrācija ir nepieciešama Latvijas izaugsmei.

Par spīti tam, ka dzīvojam atvērtā globālā pasaulē, kur kontakti starp dažādām kultūrām un to pārstāvjiem ir aizvien intensīvāki, šķērsojot fiziskas robežas vai tiekoties virtuālajā pasaulē, bailes no „svešā” un „citādā” nav mazinājušās. Gluži pretēji — robežu šķērsošana ir mūsu laika viena no lielākajām drāmām, jo iezīmē pretrunu starp valsts suverenitāti un nāciju un globālās mobilitātes principu — transnacionālismu, ko raksturo ne tikai kapitāla un preču, bet arī cilvēku un kultūru, tajā skaitā — zināšanu, pārrobežu kustība.[1] Migrācija ir pasaules esošās ekonomiskās struktūras neatņemama sastāvdaļa, taču vienlaikus ietekmē virkni sociālās dzīves jomu un politiku, jo saistās ar migrantu uzņemšanu un iekļaušanos jaunajās sabiedrībās un sistēmās. Tieši uzņemšana un iekļaušanās jaunajā mītnes valstī ir šīs drāmas centrālais objekts.

Par pretrunu starp ekonomisku nepieciešamību pēc imigrantiem un aizspriedumiem un bailēm no iebraucējiem liecina arī tikko veiktā Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījuma Imigranti Latvijā: iekļaušanās iespējas un nosacījumi rezultāti. Būtiski, ka aizspriedumi un bailes no iebraucējiem ir tas, kas līdz šim ir kavējis imigrantu iekļaujošas politikas veidošanu Latvijā. Lai arī pētījums atklāj ļoti dažādas problēmas, kas saistītas ar ārvalstnieku integrāciju Latvijā, šajā rakstā tiks uzsvērtas vienas no būtiskākajām — ierēdņu negatīvā attieksme, grūtības ar veselības aprūpes pakalpojumu un latviešu valodas apguves kursu pieejamību. Taču, pirms iztirzāt tikko uzskaitītās problēmas, kas tieši attiecas uz ārvalstnieku labklājību un iekļaušanās iespējām Latvijā, svarīgi ir pievērst uzmanību kontekstam attiecībā uz imigrantu lomu Latvijas ilgtspējīgā izaugsmē.

„Jā” vai „nē” imigrantiem

Raugoties Eiropas Savienības (ES) politikas nostādņu līmenī, tiek atzīts, ka esošās migrācijas plūsmas ir nepietiekamas ES ilgtermiņa mērķu sasniegšanai, jo līdz 2030. gadam par 20% kritīsies nodarbināto cilvēku skaits Eiropā un imigranti jeb trešo valstu valstspiederīgie[2] ir nepieciešami, lai atražotu ES sociālās aizsardzības sistēmu.[3] Tajā pašā laikā ES ir vērojama gan tiešu, gan netiešu robežu nostiprināšana, lai atvairītu imigrantu plūsmas. Piemēram, pirms pāris gadiem aktuāls bija plāns izveidot Eiropas robežsardzes policiju, kuras mērķis būtu imigrantu aizturēšana, lai tie nenonāktu ES. Savukārt šobrīd aizvien vairāk dalībvalstis, piemēram, Nīderlande, Dānija, Francija, ierobežo imigrantu plūsmu, nosakot stingrus iebraukšanas nosacījumus, kurus migrantiem ir grūti izpildīt, piemēram, pieprasot apgūt vietējās valodas un kultūras zināšanas jau pirms iebraukšanas mītnes valstī un liekot nokārtot atbilstošus pārbaudījumus. Turklāt nereti šie pārbaudījumi ir maksas pakalpojums, ko ne visi ārvalstnieki var atļauties.[4] Tāpat arī ES politikas nostādņu līmenī tiek uzsvērts, ka, lai izvairītos no sociālās spriedzes sabiedrībā, dalībvalstīs ir nepieciešams īstenot ārvalstniekus iekļaujošu politiku. Trešo valstu valstspiederīgajiem ir jāpiešķir tādas pašas tiesības un pienākumi kā ES pilsoņiem un ir jāīsteno abpusēja — gan imigrantu, gan vietējās sabiedrības — integrācija, tomēr ES dalībvalstu prakse bieži vien liecina par pretējo.

Pašvaldību pārstāvji pētījumā uzsver, ka, atsākoties ekonomiskajai augšupejai, imigranti pašvaldībām būs nepieciešami.

Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījumā intervēto Latvijas pašvaldību pārstāvju un darba devēju attieksme pret imigrantu uzņemšanu ir pragmatiska, balstīta uz ekonomiskiem apsvērumiem, un parāda, ka imigranti tiek uztverti kā nozīmīgs resurss Latvijas ekonomikas un reģionu attīstībā. Latvijas pašvaldības šobrīd vistiešāk saskaras ar emigrācijas un slikto demogrāfisko tendenču sekām, kas negatīvi ietekmē reģionu attīstību. Trūkst darba spēka, kas ir šķērslis, lai piesaistītu investorus, turklāt pašvaldību budžets ir atkarīgs no pašvaldības iedzīvotāju labklājības. Pašvaldību pārstāvji pētījumā uzsver, ka, atsākoties ekonomiskajai augšupejai, imigranti pašvaldībām būs nepieciešami.[5] Savukārt darba devēju viedokļi parāda, ka imigranti ir nepieciešami jau šobrīd, jo viņi Latvijas darba tirgū spēj piedāvāt specifiskas zināšanas un prasmes, kas nepiemīt vietējiem darbiniekiem. Intervētie darba devēji jau tagad prognozē darbaspēka trūkumu, kas būs šķērslis ekonomikas augšupejai.[6]

Valsts politikas līmenī attiecībā uz imigrāciju valda spēcīgas simboliskas un nacionālās kultūras nozīmes vai arī aizspriedumi pret imigrantiem, kas izpaužas vēlmē ierobežot imigrāciju.

Tajā pašā laikā politikas veidošanas līmenī imigrācijas jautājumi ir atstāti bez pietiekamas uzmanības un tiek uztverti kā margināli, par ko liecina arī nepieņemtā Koncepcija par migrācijas politiku nodarbinātības kontekstā.[7] Viena no pētījuma autorēm Brigita Zepa norāda, ka tas lielā mērā ir saistīts ar kolektīvo pagātnes pieredzi un bailēm no savas identitātes zaudēšanas: „Politiķiem ir ērtāk pakļauties šim diskursam un izvairīties no riskantu lēmumu pieņemšanas attiecībā uz imigrācijas politiku, kas varētu ietekmēt vēlētāju atbalstu”. Turklāt Stefans Kāsls (Stepfen Castles), sociologs un politikas ekonomists migrācijas jomā, uzsver, ka tiesības kontrolēt pārrobežu kustību kļūst par vienu no valsts suverenitātes pēdējām izpausmēm laikā, kad brīvā tirgus principu darbības rezultātā mazinās valsts loma uzņēmējdarbības, darba tirgus un labklājības regulēšanā.[8] Valsts politikas līmenī attiecībā uz imigrāciju valda nevis pragmatiski un ekonomiski apsvērumi, bet spēcīgas simboliskas un nacionālās kultūras nozīmes vai arī aizspriedumi pret imigrantiem, kas izpaužas vēlmē ierobežot imigrāciju, kā arī ietekmē mūsu attieksmi pret imigrantiem.

Ierēdņu attieksme

Uzturēšanās dokumentu nokārtošana ir viena no lielākajām problēmām, ar kuru nākas saskarties gan pašiem ārvalstniekiem, gan viņu darba devējiem.

Ārvalstnieku integrācijas procesu ietvaru veido normatīvās prasības, kādas ārvalstniekam ir jāizpilda, lai saņemtu uzturēšanās dokumentus Latvijā. Uzturēšanās dokumentu nokārtošana ir ārvalstnieka pirmais solis ceļā uz iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Turklāt ārvalstniekiem gadu no gada uzturēšanās dokumenti ir jāatjauno, tādejādi katru gadu Latvijas valsts izlemj, vai vēlas turpināt saistības ar ārvalstnieku. Pētījumā ārvalstnieki, kā arī darba devēji un pašvaldību pārstāvji atzīst, ka uzturēšanās dokumentu nokārtošana ir viena no lielākajām problēmām, ar kuru nākas saskarties gan pašiem ārvalstniekiem, gan viņu darba devējiem. Ierēdņu negatīvā attieksme izpaužas kā neprecīzas informācijas sniegšana, normatīvos neparedzētu formālu papildus prasību izvirzīšana ārvalstniekiem un dokumentu izskatīšanas novilcināšana. Tas negatīvi ietekmē ārvalstnieku iekļaušanos Latvijā, jo ārvalstniekam rada sajūtu, ka viņš Latvijā nav gaidīts, un atsevišķās situācijās rada arī finansiālus zaudējumus.

Lai arī šāda ierēdņu rīcība ir pretrunā ar noteikto ētikas kodeksu, kas paredz, ka ierēdņi, veicot savus amata pienākumus, ir godīgi un objektīvi, un savu darbu veic pēc labākās sirdsapziņas un ir taisnīgi[9], ierēdņu attieksmi un rīcību praksē ir ļoti grūti kontrolēt, un saskaņā ar kodeksu tā ir vairāk paša ierēdņa atbildība. Turklāt praksē, kā to parāda pētījums, ierēdņi nav atbildīgi par nepilnīgu vai neprecīzi sniegtu informāciju, jo informācija ārvalstniekam vai viņa darba devējam tiek sniegta mutiski un netiek fiksēta. Tāpēc ārvalstniekam nav iespējams sūdzēties par ierēdņu negodprātīgu rīcību, ko grūti pierādīt. To spilgti atspoguļo pētījumā intervēto ārvalstnieku pieredze:

”Tad vēl reizēm ir tā, ka darbinieki ne tikai nedod pilnu informāciju, bet pat pasaka nepareizi. Es prasu, vai es ar savu pasi varu braukt uz ārzemēm. Man pasaka — jā. Bet robežai pāri mani nelaiž.” (Laulātā[10] no Austrumeiropas)

“Un atbildība ir vēl viena liela problēma, jo mēs nekad neesam saņēmuši lietas rakstiski. Tas ir kaut kas nekontrolējams.” (Laulātā no Tuvajiem Austrumiem)

Būtiski, ka šāda ierēdņu attieksme un no tās izrietošās sekas var kavēt arī Latvijas uzņēmumu ekonomisko attīstību. Piemēram, neprecīza ierēdņu sniegtā informācija par to, kādi dokumenti darba devējam ir jānokārto, lai uzaicinātu ārvalstnieku, paildzina ārvalstnieka iebraukšanu Latvijā un līdz ar to nereti — arī konkrētā uzņēmēja attīstības plānus:

”Vispār, neviens nevarēja līdz galam nokonsultēt. Vai nu negribēja palīdzēt, vai nav kompetenti. Visur ej kā tāds lūdzējs. No viena pie otra sūta. Gadu atpakaļ visiem bija pilnīgi vienalga par to.” (Darba devējs, individuālie pakalpojumi)

„Ir ļoti grūta noformēšanas procedūra. Tik grūta, ka tikai ar neatlaidību 4-5 mēnešu laikā var ievest kādu.” (Darba devējs, pārtikas rūpniecība)

Jāņem vērā, ka ārvalstnieku pieredze, kārtojot uzturēšanās atļaujas dokumentus, ir arī Latvijas vizītkarte. Vairāki ārvalstnieki atklāti norāda, ka neiesaka saviem paziņām Latviju kā draudzīgu valsti. Ārvalstu investoru un uzņēmēju skatījumā imigrācijas procedūras sarežģītība ir būtisks apstāklis, izvēloties valstis, kurās veikt ieguldījumus. To pētījumā norāda arī kāds respondents:

”Starp citu, tās organizācijas direktors, kas mums maksā naudu, viens no viņa ziedotājiem strādā ar nano tehnoloģijām, un viņš meklēja vietu, kur dibināt savu uzņēmumu. Mēs bijām tieši procesā ar uzturēšanās atļauju kārtošanu, tādēļ šis direktors, rakstot par mums 113. vai 152. vēstuli imigrācijas pārvaldei, kļuva tik dusmīgs! Viņš runāja ar šo ziedotāju, kurš teica, ka ir dzirdējis, ka šim reģionam [Latvijai, Baltijas valstīm] ir labs potenciāls viņa darbības jomā, jo šeit ir diezgan daudz cilvēku, kas spēj strādāt ar jaunām tehnoloģijām un cenas nav tik augstas, un iespējams viņš varētu noalgot cilvēkus. Bet mūsu direktors viņam pateica, ka viņam būs daudz problēmu ar uzturēšanās atļauju un ierēdņiem. (..) Tagad viņa uzņēmums ir Slovākijā.” (Laulātā no Tuvajiem Austrumiem)

Lai mainītu sabiedrībā un ierēdņu vidū valdošo negatīvo nostāju pret imigrantiem, ir būtiski veidot izpratni par imigrācijas procesu lomu mūsdienu sabiedrībā. Gan Eiropas, gan Latvijas pašreizējās demogrāfiskās tendences rāda, ka sociālās sistēmas uzturēšana nav iespējama bez imigrantu skaita pieauguma, jo sabiedrība strauji noveco, turklāt Latvijai raksturīgi augsti emigrācijas rādītāji un zemi dzimstības rādītāji. Vienlaikus darba devējiem brīvā tirgus apstākļos ir nepieciešami konkurētspējīgi darbinieki attiecībā uz zināšanām, prasmēm un atalgojumu. Negatīvo attieksmi mainītu tas, ja par Latvijas imigrācijas politiku atklāti tiktu diskutēts arī publiskajā telpā, ja politiķi uzņemtos atzīt, ka imigrācija ir nepieciešama Latvijas izaugsmei un nav pragmatiski censties ignorēt ārvalstnieku klātesamību. Turklāt šobrīd Latvijas imigrācijas regulējumā ir iestrādāti noteikumi, kas pietiekami aizsargā vietējo darba tirgu[11], tāpēc nav pamatotas bažas, ka Latvijā pēkšņi varētu iebraukt milzīgs skaits ārvalstnieku.

Lai arī Latvijas politika nav imigrāciju veicinoša, jau šobrīd mums Latvijā ir ārvalstnieki, un tāpēc aktuāls kļūst jautājums par viņu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Tas, ka mums nav atvērta imigrācijas politika, nenozīmē, ka mums nav jānodrošina iekļaušanās iespējas Latvijā imigrantiem, kas jau šeit atrodas. Imigrācija bez iekļaušanās nav ilgtspējīga stratēģija, jo var pasliktināt ārvalstnieku jau tā neaizsargāto situāciju Latvijā, kā to atspoguļo pētījums, un veicināt sašķeltas sabiedrības veidošanos. Turklāt cilvēks, kas jūtas drošs par savu labklājību un stāvokli sabiedrībā, ir spējīgs sniegt vēl lielāku ieguldījumu konkrētajā valstī, jo saredz iespējas un motivāciju attīstīt savas prasmes un realizēt savas ieceres.

Veselības aprūpe

Domājot par imigrantu integrācijas iespējām, ir svarīgi, lai Latvija ārvalstniekiem nodrošinātu noteiktu tiesību minimumu, kas sniedz drošību un tādējādi arī parāda, ka Latvija ir demokrātiska un moderna valsts. Pētījums atspoguļo, ka Latvijā situācija tiesību minimuma nodrošināšanā ir kritiska un ārvalstniekiem garantētais tiesību kopums ir nepietiekošs. Šobrīd ārvalstniekiem nav pieejama ne valsts garantētā juridiskā palīdzība, ne veselības aprūpe, ne izglītība[12]. Tomēr īpaši komplicēta situācija ir veselības aprūpes jomā

Ārstniecības likums ir neviennozīmīgs attiecībā uz imigrantu tiesībām saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Likumā ir noteikts, ka „ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību”[13], tomēr vienlaikus pastāv normatīva prasība, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, lai saņemtu termiņuzturēšanās atļauju, ir jāiegādājas veselības apdrošināšanas polise, kas sedz neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus.[14] Arī praksē, kā liecina ārvalstnieku pieredze, neatliekamā medicīniskā palīdzība netiek sniegta, ja imigrants nevar uzrādīt veselības apdrošināšanas polisi.

Daļa ārvalstnieku ir spiesti ārstēt sevi paši, nekonsultējoties ar speciālistu, kas atsevišķās situācijas var apdraudēt gan paša ārvalstnieka, gan apkārtējo veselību.

Tajā pašā laikā Ārstniecības likumā ir skaidri noteikts, ka trešās valsts valstspiederīgie ir izslēgti no to personu loka, kam ir tiesības saņemt valsts garantētos ārstniecības pakalpojumus.[15] Turpretim veselības apdrošināšanas polisei, kuru ārvalstniekam ir obligāti jāiegādājas, lai saņemtu termiņuzturēšanās atļauju, ir ierobežoti apdrošināšanas riski, un tas kavē ārvalstnieku pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem. Ārvalstniekiem pieejamās veselības apdrošināšanas polises sedz tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību, dzīvībai un veselībai bīstama kritiska stāvokļa ārstēšanu stacionārā, kā arī transportēšanu uz tuvāko ārstniecības iestādi vai nogādāšanu atpakaļ mītnes zemē. Polisi, kas sedz arī primārās un sekundārās veselības aprūpes pakalpojumus, ārvalstnieki individuāli nevar iegādāties, tāpat kā vietējie iedzīvotāji, tomēr vietējiem ir pieejams valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu minimums un ir vieglāk iegādāties veselības apdrošināšanas polises ar darba devēja starpniecību. Līdz ar to katrs apmeklējums pie ārsta, tajā skaitā vizīte pie ģimenes ārsta, ārvalstniekam ir pilnas maksas pakalpojums. Bieži imigranti nevar atļauties par tiem maksāt, turklāt nereti no viņiem ārstniecības iestādēs tiek „izkrāpta” lielāka samaksa par pakalpojumiem, nekā tai būtu jābūt. Rezultātā daļa ārvalstnieku ir spiesti ārstēt sevi paši, nekonsultējoties ar speciālistu, kas atsevišķās situācijas var apdraudēt gan paša ārvalstnieka, gan apkārtējo veselību:

“Apdrošināšana nedarbojas, un man ir pārāk dārgi maksāt 25 latus par vienu vizīti.” (Students no Dienvidāzijas)

Risinājums šajā situācijā būtu sniegt imigrantiem iespēju līdzās obligātajai veselības apdrošināšanas polisei iegādāties arī individuālo veselības apdrošināšanu. Šāda sistēma pastāv, piemēram, Slovēnijā, kur individuālā veselības apdrošināšana ir brīva izvēle un ir katram pieejama, jo maksā aptuveni 25 eiro mēnesī. Vienlaikus būtu jāsakārto likumdošana attiecībā uz neatliekamo medicīnisko palīdzību, skaidri nosakot, kurās situācijās un vai vispār trešo valstu valstspiederīgajiem ar termiņuzturēšanās atļauju ir pieejama neatliekamā medicīniskā palīdzība, un par to jāinformē arī medicīnas iestāžu darbinieki. Šīs sistēmas sakārtošana ir būtiska, jo veselība ir svarīga indivīda labklājībai, kā arī tiesības uz veselību ir ikviena indivīda fundamentālas tiesības.[16]

Latviešu valodas apguve

Spēja komunicēt vietējā valodā ir būtiska, lai ārvalstnieks varētu piekļūt vietējām institūcijām un pakalpojumiem, lai saprastu savas tiesības un pienākumus un lai spētu sevi aizstāvēt. Valodas barjera var būt būtisks šķērslis ceļā uz sekmīgu iekļaušanos vietējā sabiedrībā. Piemēram, pētījums parāda, ka valodas nezināšana ir pamats darba tiesību pārkāpumiem un kavē sociālo tīklu veidošanu ar vietējiem iedzīvotājiem. Diemžēl šobrīd ārvalstnieku pieredzes izvērtējums liecina, ka latviešu valodas mācības kursu piedāvājums ir nepietiekams. Šobrīd latviešu valodu var apgūt privātajās valodu skolās, taču bieži valodu skolas neuzsāk kursus, kamēr nav nokomplektēta grupa, un individuālu latviešu valodas apguvi pie privātskolotāja ne visi ārvalstnieki var atļauties maksāt. Rezultātā, lai uzsāktu latviešu valodas mācības, ārvalstniekam ir jāgaida ļoti ilgs laiks. Piemēram, kāda ārvalstnieka pieredze:

„Es biju izbrīnīts, ka es nevaru mācīties latviešu valodu, jo nevaru atrast kursus. Internetā meklēju, visur saka, lai gaida, kamēr nokomplektēs grupu. Es gaidīju 1,5 gadus! Uz papīra tie ir, bet reāli nav. Vietējie brīnās, kā tā var būt, ka nav.” (Nodarbinātais no Austrumeiropas)

Šajā situācijā būtu vēlams, lai latviešu valodas kursi vismaz pamatzināšanu apguves līmenī imigrantiem būtu organizēti ar valsts līdzdalību. Tā tiktu nodrošināta pastāvīga iespēja tiem, kas vēlas, apgūt latviešu valodu. Pētījuma rezultāti rāda, ka ārvalstnieki par šādiem kursiem būtu gatavi arī maksāt. Vairāki intervētie atzīst, ka neliels līdzmaksājums piešķirtu papildus motivāciju valodas apguvei:

„Viņi varētu to organizēt par maksu, bet galvenais, lai būtu viena laba vieta, kur mācīties…” (Nodarbinātais no Ziemeļamerikas)

Turklāt Latvijā ir normatīvi noteikta prasība, ka ārvalstniekam, lai viņš kļūtu par pastāvīgo iedzīvotāju[17], ir jāapgūst latviešu valoda. Integrācijas teorijās ir norādīts, ka vietējai sabiedrībai ir tiesības sagaidīt, lai imigranti apgūst vietējo valodu, bet tai ir arī jāsniedz atbalsts valodas apguvē. Tādējādi tiktu radīti priekšnosacījumi abpusējai — gan vietējās sabiedrības, gan ārvalstnieku — integrācijai.[18]

Eiropas naudas dēļ

Migrācijas plūsmas ir nenovēršams process jebkurā sabiedrībā, un tāpēc ir svarīgi, kā imigrācijas process tiek vadīts un kā norit ārvalstnieku iekļaušanās. Ir virkne dažādu valstu, tajā skaitā Vācijas, Šveices un Austrijas, piemēru, kas parāda, ka vienpusēja imigrācijas ekonomiskās dimensijas aktualizēšana nacionālo valstu politikā, aizmirstot par integrācijas politiku, noved pie segregētas sabiedrības. Situācija, kad imigrantiem tiek piešķirts mazāks tiesību kopums un ir ierobežoti atbalsta mehānismi, lai atvieglotu viņu iekļaušanos vietējā sabiedrībā, ar laiku var būt pamats sociālajai spriedzei, jo veidojas sabiedrības grupa, kura jūtas apspiesta un neaizsargāta. Vienlaikus, veidojot Latvijas integrācijas sistēmu, mēs nedrīkstam iekrist otrā galējībā — asimilācijā, kas nozīmē, ka imigrantam piespiedu kārtā ir jāapgūst mītnes valsts valoda, kultūra un institucionālā sistēma. Ideālais integrācijas modelis paredz, ka ārvalstniekam tiek piedāvātas dažādas iespējas, kas atvieglo viņa iekļaušanos sabiedrībā, bet izvēle, vai iesaistīties, ir jāizdara viņam pašam. Būtiski, ka ievērojama imigrantu daļa pētījumā atzīst, ka vēlas būt piederīgi Latvijai un apgūt tās valodu un kultūru.

Jau šobrīd Latvijā notiek dažādas pārmaiņas attiecībā uz imigrantu integrāciju, kuras īsteno vairākas nevalstiskās organizācijas ar ES Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda finansējuma atbalstu. Tomēr pastāv bažas, vai, beidzoties ES fondu finansējumam, Latvija būs gatava turpināt iesākto attiecībā uz ārvalstnieku iekļaušanu Latvijas sabiedrībā, arī turpmāk atbalstot jau uzsāktās nevalstisko organizāciju iniciatīvas. Tāpēc ir svarīgi saprast, vai tas, kas patlaban notiek integrācijas sistēmas veidošanā, ir tikai pragmatiska izvēle attiecībā uz ES fondu apguves prasībām, vai arī valsts līmenī apzināta nepieciešamība.

Līdz šim politikas veidošanas līmenī imigrantu iekļaušanās jautājumi bija atstāti bez uzmanības un nebija izstrādāts arī politikas attīstības dokuments, kas definē imigrantu integrācijas nepieciešamību un būtu pamats valsts budžeta līdzekļu virzīšanai šādiem mērķiem. 2009. gadā tika izstrādāts Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu projekts 2010.–2019. gadam. Minētais būs pirmais politikas dokuments, kas paredz veidot imigrantu integrācijas politikas ietvaru[19], taču tas gan vēl nav pieņemts Ministru kabinetā. Jāatzīmē, ka imigrantu integrācijas nostādnes ir tapušas laikā, kad dalībvalstīm ir jāapgūst EK Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda un Bēgļu fonda līdzekļi[20], un arī Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu projektā ir uzsvērts, ka ir jāpiesaista starptautiskais finansējums imigrantu integrācijas pasākumu nodrošināšanā nevis valsts dotācijas[21]. Tas liek domāt, ka primārā izvēle ir ES fondu apguve, nevis ārvalstnieku integrācijas sistēmas veidošanas nepieciešamība.
__________________________

[1] Castles S. (2007) Inaugural Lecture for the Migration Studies Unit (MSU). London School of Economics, 15 November.

[2] Ar imigrantiem šajā rakstā tiek domāti ārvalstnieki, kuri Latvijā ir iebraukuši no valstīm, kas nav ES vai EEZ dalībvalsts un Latvijā uzturas ar termiņuzturēšanās atļauju.

[3] Green paper on an EU approach to managing economic migration. COM (2004) 811. http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/site/en/com/2004/com2004_0811en01.pdf

[4] Carrera S., Wiesbrock A. (2009) Civic Integration of Third-Country Nationals. Nationalism versus Europeanisation in the Common EU Immigration policy. The report was prepared for ENACT. http://www.ceps.eu

[5] Zepa B., Šūpule I. (red.) (2009) Imigranti Latvijā: Iekļaušanās iespējas un nosacījumi. Baltijas Sociālo Zinātņu Institūts, Rīga. 173, 174. lpp.

[6] Zepa B., Šūpule I. (red.) (2009) Imigranti Latvijā: Iekļaušanās iespējas un nosacījumi. Baltijas Sociālo Zinātņu Institūts, Rīga. 140. – 148. lpp.

[7] Iekšlietu ministrija (19.06.2007.) Koncepcija par migrācijas politiku nodarbinātības kontekstā.

[8] Zepa B., Šūpule I. (red.) (2009) Imigranti Latvijā: Iekļaušanās iespējas un nosacījumi. Baltijas Sociālo Zinātņu Institūts, Rīga. 186. lpp.

[9] Iekšlietu ministrija (2006). Noteikumi Nr. 17. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Ētikas kodekss. http://www.pmlp.gov.lv/lv/documents/etikas_kod.pdf; Labklājības ministrija (2008). Nr. 31/NOR. Ētikas kodekss.

[10] Pētījumā tika padziļināti intervētas trīs dažādas imigrantu grupas pēc to iebraukšanas mērķa Latvijā: nodarbinātie, studenti un laulātie, kuri ierodas ģimenes apvienošanās nolūkā.

[11] Latvijā attiecībā uz imigrāciju nodarbinātības nolūkā darbojas vakances migrācijas princips, kas paredz, ka darba devējs ārvalstnieku ir tiesīgus uzaicināt strādāt Latvijā tikai tad, ja mēneša laikā uz vakanci nav pieteicies vietējais iedzīvotājs. Aptuveni 80% nodarbināto ārvalstnieku ierodas vakances migrācijas ietvaros. Pārējie 20% Latvijā ierodas uz atvieglotu noteikumu pamata kā augsti kvalificēti speciālisti. Pārtraucot darba attiecības, trešās valsts valstspiederīgajam Latvija ir jāpamet.

[12] Izglītības un Zinātnes ministrija plāno normatīvo aktu grozījumus, lai dotu tiesības Latvijā mācīties arī tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas šeit uzturas ar termiņuzturēšanās atļauju.

[13] Ārstniecības likums, spēkā no 01.10.1997. ar grozījumiem, kas izdarīti līdz 01.07.2009. (16. pants)

[14] MK noteikumi Nr. 591. „Ārvalstnieku veselības apdrošināšanas noteikumi”, spēkā ar 01.08.2008.

[15] Ārstniecības likums, spēkā no 01.10.1997. ar grozījumiem, kas izdarīti līdz 01.07.2009. (17. pants)

[16] The Universal Declaration of Human Rights. www.un.org./en/documents/udhr

[17] Latvijā ārvalstnieks par pastāvīgo iedzīvotāju var kļūt, kad ir šeit nepārtraukti uzturējies vismaz piecus gadus un sekmīgi nokārtojis latviešu valodas zināšanu pārbaudi.

[18] Carens J. H. (2005) The Integration of Immigrants, Journal of Moral Philosophy, Vol.2., No. 1, p.29-46.

[19] Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu projekts 2010. – 2019. gadam. http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40121620

[20] EK Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda līdzekļa dalībvalstīm ir pieejami laikā no 2007. līdz 2013. gadam un EK Bēgļu fonda līdzekļi dalībvalstīm ir pieejami laikā no 2008. līdz 2013. gadam.

[21] Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu projekts 2010. – 2019. gadam. 46.lpp. http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40121620


Jauna dzīve drošībā

Jauno sabiedrības locekļu integrācija

Kaut tikai palīdzīga roka

Latvijas iedzīvotāju, valsts amatpersonu un NVO attieksme pret patvērumu meklētājiem

Mācāmies uzņemt. Imigrantu integrācija Latvijā un Polijā

Marokānī iemīlēties nedrīkst

Migrācijas ietekme uz etniskajām attiecībām Latvijā

Nedrošais patvērums

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!