Raksts

Sadzīviski novērojumi Kijevā


Datums:
17. decembris, 2007


Autori

Dace Akule


Nedēļas nogalē pabiju Kijevā, kur piedalījos seminārā par ES un NATO integrācijas pieredzes nodošanu Ukrainas, Moldovas un Gruzijas žurnālistiem. Viens no runātājiem uzsvēra, ka, lai šīs valstis varētu cerēt uz dalību ES, ir nepieciešamas milzīgas pārmaiņas sevī. Pirmkārt, esot jāmaina attieksme pret likumu, kā arī attieksme pret pienākumu pret valsti. Kā sacītu angliski runājošie “I couldn’t agree more”, jo ar divām dienām pietika, lai redzētu, cik ļoti – salīdzinošos jēdzienos – tomēr ir mainījusies daudzu Latvijas iedzīvotāju attieksme un uzvedība, salīdzinot ar novērojumiem Ukrainā.

Sāksim jau ar to, kas notiek lidmašīnā, kad tā ir nolaidusies Kijevā. Stjuarte trīs (latviešu, angļu un krievu) valodās ir pateikusi, ka mobilos tālruņus ir aizliegts ieslēgt, atrodoties lidaparātā. Bet mēs vēl ļoti manāmi ripojam uz lidostu, kad ne tikai tiek ieslēgti vairāk nekā desmit mobilie, tiek arī zvanīts! Mēs vēl ripojam, bet cilvēki ceļas kājās un raujas pie savām mantām, lai gan stjuarte trīs valodās saka, ka vēl neesam galā. Līdzīgs – mazliet neradikālāks – scenārijs atkārtojas, kad lidmašīna Kijeva-Rīga nolaižas Latvijā.

Turpināsim ar to, kas notiek uz Kijevas ielām, kur – ceļā no lidostas – mēs redzam liesmās degošu automašīnu, bet pārējie auto brauc tai garām (laikam no eksplozijas nebaidās, cerot, ka viņiem paveiksies), jo ceļš vēl nav nobloķēts. Vai arī, kas notiek uz Kijevas ielām, ja manai paziņai – Kijevas iedzīvotājai sastrēgumā nākas pavadīt gandrīz divas stundas un uz maniem jautājumiem par sastrēgumu iemeslu (sniegs, avārija, satiksmes organizācijas problēmas) viņa atbild ar citu variantu, proti, cilvēkiem neesot nekādas cieņas vienam pret otru.

Vēl, protams, varu pieminēt arī to, ka drošības jostu izmantošana tiek uzskatīta kā parāde ceļu policistiem. Vai arī to, ka uz mani metro kliedz tāpēc, ka žetonu pārdevēja man atdevusi pārāk maz naudas, bet es to neesmu sapratusi. Vai arī to, ka viesnīcā man māca kā sēdēt (nevis atgulties) foajē dīvānā. Pēdējie piemēri gan vairāk runā par attieksmi vienam pret otru, proti, ka kādam Kijevā liekas, ka viņam/ viņai ir tiesības man mācīt kā dzīvot vai kā sēdēt, uzrunājot mani deminutīvā “dzevuška”. Bet arī šajā sfērā, īpaši apkalpojošajā sektorā, Latvijā tomēr ir redzams liels progress, kad to var vērtēt, salīdzinājumā, piemēram, ar metro žetonu pārdevēju pieturā “Ļibickaja” vai apkopēju viesnīcā “Družba”.

Protams, absolūtos jēdzienos arī Latvijas iedzīvotājiem ir vēl kur augt un es nemēģinu šajā emuārā (blogā) “nolikt” Ukrainu vai tās iedzīvotājus. Ja salīdzināsim ar Rietumeiropu, novērojumi par Latviju varētu būt līdzīgi maniem novērojumiem Kijevā. Bet dažkārt acīmredzot ir veselīgi salīdzināt arī ar to, kur mēs bijām agrāk – nevis, lai patmīlībā uzskatītu, ka nu ir sasniegts viss, bet gan, lai saprastu, cik paši esam spējīgi mainīties, lai mainītos vēl, un varbūt rādītu ar savu pieredzi arī citiem, ka mainīties tik tiešām ir iespējams, negaidot mesijas vai paaudzes maiņas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!