Raksts

Sabiedrisko mediju likums – ož pēc naftalīna!


Datums:
01. novembris, 2005


Autori

Jānis Juzefovičs


Foto: G. Dieziņš

Sabiedrisko mediju identitāte Eiropā mainās – no nacionālās kultūras aizbildņiem tie kļūst par dažādu sabiedrības grupu integrētājiem. Latvijas likumprojekts sabiedrisko televīziju un radio pielīdzina etnogrāfiskajam muzejam, atstājot bez atbildes modernās sabiedrības izaicinājumus.

Topošie radio un televīzijas likumprojekti līdz šim plaši apspriesti, meklējot piemērotāko modeli sabiedrisko mediju uzraudzībai un finansēšanai, taču gandrīz nemaz nav runāts par sabiedrisko mediju misijas formulējumu. Sabiedrisko raidorganizāciju likumprojekts nepilnīgi garantē politiski un ekonomiski neatkarīgus sabiedriskos medijus Latvijā, bet projekts ir nepilnīgs, arī iezīmējot šo mediju saturisko rāmi. Mūsdienās sabiedrisko raidorganizāciju leģitimitātei nepieciešami pamatotāki argumenti, nekā piedāvā likumprojekts.

Sabiedriskie mediji – integrētāji, nevis etnogrāfiskais muzejs

Mediju tirgus liberalizācija pagājuša gadsimta 80. gados ir beigusies ar pesimistiskām prognozēm par sabiedrisko mediju nākotni. Sabiedriskais radio un televīzija, kas ilgus gadus Eiropā bija baudījis monopola stāvokli, tagad, konkurences, plašāku sociālu, ekonomisku un tehnoloģisku pārmaiņu vadīts, meklē jaunus avotus savai leģitimitātei.

Kaut daudzviet Eiropā sabiedriskie mediji joprojām bauda skatītāju uzticību un sekmīgi turas pret arvien agresīvākiem komerciālo raidorganizāciju centieniem pārvilināt auditoriju, tomēr nacionālo sabiedrisko raidorganizāciju ziedu laikmets ir pagājis[1]. Lai sekmīgāk atbildētu jaunajiem izaicinājumiem, sabiedriskie mediji pārformulē savu misiju. Topošais Latvijas sabiedrisko raidorganizāciju likums sniedz vājas atbildes uz jautājumu, kā Latvijas Televīzija un Latvijas Radio reaģēs uz tikko minētajām problēmām, drīzāk tas balstās vecā sabiedrisko mediju izpratnē, kas cieši saistīta ar nācijas valsts konceptu.

Modernajā sabiedrībā arvien pieaug dažādība, indivīdiem veidojas arvien jaunas, daudzveidīgas identitātes, un tāpēc sabiedrisko mediju koncepts nevar balstīties tikai rūpēs par “nacionālo kultūru”. Diemžēl mūsu likumprojekts joprojām redz sabiedriskos medijus kā paternālisma idejā sakņotas nacionālās kultūras institūcijas. Mediju pētnieki jau norādījuši uz to, ka likumprojekts izceļ “televīzijas raidījumu aizbildniecisko, “audzinošo” funkciju”[2].

Likumprojekts nosaka, ka sabiedriskajam radio ir jāsniedz ieguldījums “nacionālā un Eiropas kultūras mantojuma novērtēšanā, saglabāšanā un izplatīšanā”, kā arī jāveicina “valsts valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību”. Šādi likums sabiedrisko televīziju un radio pielīdzina etnogrāfiskajam muzejam. Ar šo es negribu teikt, ka sabiedriskajiem medijiem nebūtu jāveido kultūras un izglītojošie raidījumi – tā joprojām ir sabiedrisko raidorganizāciju misija, tomēr atsauce uz “nacionālo kultūru” kļūst problemātiska. Likumprojekta autori ignorē to, ka Eiropas nācijas kļūst arvien multietniskākas, tradicionālās kultūras hierarhijas sairst un kļūst arvien grūtāk pamatot, kāpēc kādi kultūras produkti ir vērtīgāki par citiem. „Multikulturālisms uzdod jautājumu, vai ideja par vienotu nacionālo kultūru joprojām ir nozīmīga,” šo situāciju komentē Vestminsteras universitātes profesors Padijs Skanels[3]. Cits autors ir vēl kategoriskāks: „Maz ticams, ka šodien var mēģināt nopietni apgalvot, ka nācijai ir kopēja kultūra”, raksta Niks Stīvensons no Notingemas universitātes[4]. Iespējams, ka apgalvojums par ‘nacionālās kultūras’ nāvi ir pārspīlēts, tomēr nenoliedzami mediju satura producēšanā globālais un nacionālais arvien vairāk saplūst, tāpēc arvien grūtāk ir definēt un izmērīt sabiedriskajiem medijiem izvirzīto prasību aizsargāt ‘nacionālo kultūru un identitāti’.

Sabiedrisko mediju identitāte Eiropā mainās – no “nacionālās kultūras” aizbildņiem tie kļūst par dažādu sabiedrības grupu integrētājiem. Mūsu likumprojekts šajā sakarā tikai norāda, ka “sabiedrisko raidorganizāciju programmās iespēju robežās ir jāatspoguļo Latvijā dzīvojošo dažādo sociālo, etnisko un kultūras grupu dzīve”. Netiek uzsvērta šo grupu integrācijas, dažādu kultūru līdzāspastāvēšanas, dialoga sekmēšana. Sabiedriskajiem medijiem vajadzētu kalpot par platformu, kur dažādās sabiedrības grupas un to intereses satiekas un mijiedarbojas (kļūst ne tikai redzamas, bet arī atzītas), tādejādi stiprinot plurālistisku valsts kopienu. Tas nozīmē, ka sabiedriskajiem medijiem vajadzētu tiekties vienlaikus stiprināt individuālās un kolektīvās identitātes, vienlaikus atbalstīt kopīgo un atšķirīgo.

Modernā Skilla un Haribda – kā saglabāt misiju un auditoriju?

Kaut likums min, ka sabiedrisko mediju programmai ir jāatspoguļo sabiedrības daudzveidīgās intereses, tas nesniedz konkrētu un pamatotu atbildi, kā Latvijas Radio un Latvijas Televīzija atrisinās savu lielāko izaicinājumu – saglabās sabiedrisko mediju misiju un piesaistīs pietiekami plašu auditoriju.

Sabiedriskie mediji nevar nedz apkalpot tikai eliti un minoritātes, nedz tikai imitēt komercmedijus, jo abos gadījumos var zaudēt auditorijas lojalitāti. Pirmajā gadījumā auditorija var jautāt, kāpēc mums jāmaksā par to, kas domāts tikai nelielai sabiedrības daļai, bet otrajā gadījumā – kāpēc mums jāmaksā par to, ko var saņemt bez maksas no komerciālā radio un televīzijas? Sabiedrisko mediju lielākais izaicinājums ir spēt apliecināt, ka tie nodrošina vērtīgu alternatīvu komercmedijiem un vienlaikus spēj piesaistīt plašu publiku, atzīst Oslo Universitātes profesore Trīne Sivertsena[5]. Tātad, sabiedriskajiem medijiem ir jāspēj radīt tāda programma, kas vienlaikus atbilst to misijai un spēj piesaistīt auditoriju. Topošais sabiedrisko raidorganizāciju likums nemēģina atbildēt uz šo izaicinājumu, bet tā vietā piedāvā izplūdušas sabiedrisko mediju funkcijas.

Rezumējot, topošais likums pārāk vispārīgi un neskaidri definē sabiedrisko mediju uzdevumus, turklāt neuzsver sabiedrisko mediju īpašo lomu demokrātiskas, pilsoniskas kultūras stiprināšanā. Likums nesaka, ka sabiedriskajiem medijiem būtu jākalpo kā publiskam forumam, jāatbalsta indivīda dažādās identitātes (ne tikai nacionālā vai etniskā, bet arī pilsoniskā), jāsekmē pilsoniskā sabiedrība kopumā, jāveicina sabiedrības integrācija (ne tikai etniskā!), kritiski jāvērtē un jāuzrauga valsts pārvalde, utt. Iespējams, ne tikai politiskās gribas vājums, bet tieši izpratnes trūkums par sabiedrisko mediju īpašo misiju ir kavējis pēdējos gados pieņemt politiskos lēmumus, kas stiprinātu Latvijas sabiedrisko radio un televīziju.

Es nevēlos apgalvot, ka likuma panti automātiski garantēs patiesi sabiedriskus medijus Latvijā. Nepieciešama sabiedrības izpratne, tostarp arī pašiem žurnālistiem jāvienojas par saviem profesionālajiem uzdevumiem. Pētījumā “Televīzija Eiropā” uzsvērts, ka pārejas valstīs sabiedriskajai televīzijai ne tikai trūkst pietiekama finansējuma, tā piedzīvo politisko spiedienu, bet arī zemu profesionālo un sabiedrības izpratni par sabiedrisko mediju lomu[6].

Tomēr likumam būtu jākalpo par starta punktu, satvaru, kas juridiski stiprinātu sabiedrisko mediju unikalitāti – ne tikai garantējot sabiedrisko mediju ekonomisko un politisko neatkarību, bet arī formulējot to misiju. Turklāt likumam būtu jākalpo par vadlīnijām jaunveidojamajai Sabiedrisko raidorganizāciju padomei, kura, kā teikts projektā, “konsultējoties ar sabiedriskajām raidorganizācijām, izstrādā un apstiprina sabiedriskās raidorganizācijas programmu gada plānu”. Manuprāt, Saeimai kopā ar žurnālistiem un sabiedrību vajadzētu izmantot likumprojekta izstrādi, lai ne tikai vienotos par valsts vai sabiedrības pienākumiem pret sabiedriskajiem medijiem (finansējums, uzraudzība), bet arī par prasībām, kādas tiek izvirzītas sabiedriskajiem medijiem – to saturisko rāmi.

______________________________________

[1] Vairāk par sabiedrisko televīziju vietu Eiropas elektronisko mediju tirgū skat. Television across Europe: regulation, policy and independence. Open Society Institue, 2005.

[2] Skat. Kruks, Sergejs, Šulmane, Ilze. Plašsaziņas līdzekļi demokrātiskā sabiedrībā. Grām.: Rozenvalds, Juris (red.). Cik demokrātiska ir Latvija: demokrātijas audits. Rīga: Latvijas Universitāte, 2005., 141. lpp.

[3] Scannell, Paddy. Public Service Broadcasting, from Nationa Culture to Multiculturalism. In: Price, Monroe E., Raboy, Marcs (ed.). Public Service Broadcasting in Transition: A Documentary Reader. Oxford: Oxford University, 2001. P. 57.-61.

[4] Stevenson, Nick. Understanding Media Cultures. Social Theory and Mass Communication. London: SAGE Publications, 1997. P. 204.

[5] Syvertsen, Trine. Challenges to Public Television in the Era of Convergence and Commercialization. Television and New Media. Vol.4. No.2, May 2003. P. 169.-170.

[6] Television across Europe: regulation, policy and independence. Overview. Open Society Institue, 2005. P. 22.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!