Foto: Foto - A. Jansons © AFI
Ekspertu un sabiedrības pārstāvju pieredzes un informācijas lauki atšķiras, tāpēc pirms sabiedriskas apspriedes organizēšanas jāizlemj, kāda tā būs – “prāta vētra” bez stingriem satura ierobežojumiem vai arī fokusētas debates par konkrētiem politikas priekšlikumiem.
Informēt cilvēkus un saņemt pieredzē sakņotus viedokļus – šo divu mērķu līdzsvarošana ir liels izaicinājums, rīkojot sabiedriskās apspriedes agrīnā politikas dokumenta tapšanas stadijā. To apstiprināja Mūžizglītības stratēģijas sabiedriskā apspriede, kas septembra beigās notika Izglītības un zinātnes ministrijā. Šī bija pirmā no trim šogad plānotajām apspriedēm, ko valsts institūciju un NVO sadarbības projekta ietvaros koordinē Latvijas Pilsoniskā alianse, tāpēc ir svarīgi izvērtēt tās procedūras veiksmes un trūkumus.
Ārvalstu pieredze
Ja ar terminu „sabiedriskā apspriede” saprotam to pašu, ko Lielbritānijā, ASV un Kanādā sauc „public hearing”, tad Latvijā notikušais apspriedes pilotprojekts procedūras ziņā bija kardināli atšķirīgs.
Minētajās valstīs sabiedriskā apspriede balstīta uz ilgos gados izkopto diskusiju kultūru un pieredzi, kā arī atsevišķos gadījumos tās procedūra ir noteikta arī likumos[1]. Apspriedei var reģistrēties ikviens interesents, taču dienas kārtībā plānotas uzstāšanās ir no politikas dokumenta izstrādātājiem, ekspertiem (zinātnieki, ietekmīgu NVO pārstāvji u. c.) un lēmuma pieņēmējiem. Procesu vada neitrāls moderators, kam nav tiesību ietekmēt apspriedes saturisko galarezultātu. Plašākas sabiedrības pārstāvjiem un žurnālistiem, kuri atrodas apspriežu telpā, ir iespēja izteikties un jautāt, kā arī savus komentārus iesniegt apspriedes organizatoriem rakstveidā, lai tie tiktu iekļauti protokolā. Dokumentu izstrādātāji vai lēmumu pieņēmēji atbildes sniedz uzreiz vai arī vēlāk rakstveidā.
Pirmais kucēns projektā
Kāda bija projekta “pirmā kucēna” pieredze Latvijā? Plānojot Mūžizglītības stratēģijas apspriedi, vēlējāmies atrast Latvijas apstākļiem piemērotāko variantu, precīzi nepārņemot ārvalstu pieredzi. Diskusiju kultūra atrodas vēl pašos attīstības pirmsākumos, tāpēc nav vienkārši panākt, lai apspriedē klātesošie sabiedrības pārstāvji komentētu vai apstrīdētu ekspertu viedokļus. Bieži vien ekspertu kompetence nomāc praktiķu drosmi izteikties un paust savus apsvērumus apspriedes gaitā. Tāpēc galvenais procedūras princips šajā gadījumā bija – dot iespēju ikvienam klātesošajam mutiski vai rakstveidā izteikt savu praktiskajā pieredzē balstīto viedokli, iekļaujot to apspriedes protokolā.
Šī pieeja apspriedes norisi sarežģī, jo diskusijā piedalās cilvēki ar atšķirīgu pieredzi un dažādu sagatavotības pakāpi. Piemēram, NVO pārstāvji, kas sniedz pakalpojumus kādai mērķa grupai, bet regulāri neiesaistās politikas veidošanā, pašu šo mērķa grupu pārstāvji, kā arī eksperti, kas darbojas ministriju darba grupās un tāpēc padziļināti pārzina Mūžizglītības stratēģijas izstrādes politisko fonu. Tas nozīmē, ka dalībnieki no apspriedes gaida atšķirīgas lietas – ekspertiem tā ir padziļināta diskusija par atsevišķiem ar mūžizglītību saistītiem jautājumiem, bet sabiedrības pārstāvji gatavi plašāk argumentēt savu pārstāvēto mērķa grupu problēmas un vajadzības mūžizglītības kontekstā.
Dilemma un veiksmes nosacījumi
Šādos apstākļos organizētājiem rodas dilemma: vai apspriedes dalībnieku informētības līmenim pirms apspriedes jābūt izlīdzinātam (t.i., tos, kas nav eksperti, īpaši rūpīgi jāiepazīstina ar līdzšinējo situāciju un politikas piedāvājumu), vai arī jāļauj katram dalībniekam sniegt „prāta vētrai” līdzīgu ieguldījumu, kuru neierobežo līdzšinējie uzstādījumi, un pēc stratēģijas izstrādes iespēju robežās ņemt vērā izskanējušos viedokļus. Izglītības un zinātnes ministrija izvēlējās otro pieeju, kas ierobežo ekspertu ieguldījumu diskusijā, taču ļauj pamanīt mērķa grupu pārstāvju atšķirīgos viedokļus, nenoslāpējot tos apjomīgos dokumentos un referātos.
Protams, šāda pieeja var dot rezultātus tikai noteiktos apstākļos, no kuriem īpaši izcelšu trīs.
Pirmkārt, šāda „prāta vētra” var notikt tikai pašā politikas dokumenta sagatavošanas sākuma stadijā. IZM gadījumā apspriede tika izmantota kā konsultāciju metode ar sabiedrību, nevis kā atsevišķs politikas dokumenta sagatavošanas posms. Ja sabiedrisko apspriedi organizē vēlāk, kad jau veiktas nopietnas iestrādes, jāizvēlas ne vairāk kā 3 tēmas, par kurām diskutēt padziļināti, un par tām jāsagatavo saprotama, pietiekami koncentrēta informācija, lai dalībnieki varētu ar to patstāvīgi iepazīties jau iepriekš.
Otrkārt, jānodrošina, lai visi apspriedes dalībnieki saņemtu atbildes ar pamatojumu, kāpēc viņu priekšlikums tiks vai netiks ņemts vērā politikas dokumenta izstrādē. IZM gadījumā ministrija apņēmusies līdz 25. oktobrim papildināt apspriedes protokolu ar saviem komentāriem par katru priekšlikumu, un šis dokuments tiks izplatīts apspriedes dalībniekiem.
Treškārt, tā kā apspriedes laiks ir ierobežots un dalībnieku skaits var būt liels, klātesošie jāinformē par iespēju sniegt padziļinātus atzinumus rakstveidā un termiņu to sagatavošanai.
IZM kā apspriedes pasūtītājs vērtē, ka pirmais kucēns ir izpeldējis krastā ar zināmiem panākumiem un attaisnojis uz to liktās cerības. Nākamajā apspriedē, kas būs veltīta Valsts programmas „Sabiedrības integrācija Latvijā” (Pievienotais failspdf) pamatnostādnēm[2], iecerēts pārbaudīt atšķirīgu pieeju – dalībniekiem pirms ierašanās jau tiks sniegta iespēja saturiski sagatavoties apspriedei.
________________________________
[1] Skat., piemēram, http://www.mrsc.org/focuspub/hearings.aspx
[2] Apspriede notiks 2005. gada 12. oktobrī no plkst. 14:30 līdz 17:30 ĪUMSILS Mazākumtautību informācijas nodaļas telpās Rīgā, Blaumaņa ielā 5, 5. stāvā. Interesenti aicināti līdz 7.oktobrim pieteikties, sūtot e-pastu Latvijas Pilsoniskajai aliansei ieva@nvo.lv.