Raksts

Sabiedriskie mediji bez sabiedrības


Datums:
17. novembris, 2009


Autori

Jānis Juzefovičs


Foto: Aigars Jansons

Sabiedriskie mediji var būt spēcīga institūcija tikai tad, ja tā bauda sabiedrības atbalstu. LTV un LR auditorijas skaitļi nepārprotami rāda, ka sabiedrība no tiem ir novērsusies.

Vienīgais Latvijas Televīzijas (LTV) veiksmes stāsts oktobrī ir bijis ziņu raidījums Panorāma, pie tam — sestdienas izlaidums. Tas ir vienīgais LTV raidījums, kas spējis iekļūt TNS apkopotajā 20 skatītāko televīzijas programmu sarakstā. Darbdienu Panorāmas šajā sarakstā nav. Un nav arī citu LTV raidījumu. Sabiedriskās televīzijas pozīcijas tirgū visu laiku krīt. Ja vēl pirms trim gadiem LTV1 auditorijas daļa bija 12,1%, tad šogad tā jau noslīdējusi līdz 9,1%. Kāda jēga no sabiedriskās televīzijas, ja neviens to neskatās?

Toties visvairāk skatītāju pie TV kastes spējuši pulcēt dažādi komerctelevīziju izrādītie populārās masu kultūras produkti — lielie dziedāšanas šovi, filmas, seriāli. LTV aizstāvji noteikti teiks, ka sabiedriskajai televīzijai grūti un nemaz nevajag konkurēt ar komerciālo saturu, ar ko pārblīvētas privātās telekompānijas. Tā tas ir. Tas gan nenozīmē, ka sabiedriskajai televīzijai nebūtu jāražo arī izklaides produkti (pie tam kvalitatīva izklaide ir tas, kā LTV ļoti trūkst), tomēr nav šaubu, ka šajā žanrā veiksmīgāk tik un tā spēlēs komerctelevīzijas. Tiktāl varētu domāt, ka LNT un TV3 uzvaras gājiens ir pašsaprotams.

Tomēr skatītāko raidījumu sarakstā ar labām pozīcijām ir arī LNT un TV3 ražotās ziņu pārraides, kā arī pētnieciskais Nekā personīga. Tur nav LTV lepnuma — darbdienu Panorāmas. Tur nav Nekā personīga sāncenša/priekšteča De facto. Nav neviena no darbdienu vakaru interviju/diskusiju raidījumiem, kas ir LTV šīs sezonas galvenais piedāvājums. Minētais rada jautājumu, kāpēc komercmediji izrādījušies sekmīgāki arī šajā žanrā, kam vajadzēja būt LTV stiprajai pusei?

Savukārt Latvijas Radio (LR) pozīcijas tirgū ir labākas, lielā mērā pateicoties Latvijas Radio2 fenomenam, kas tomēr ir tipiska komerciāla radio stacija un vien juridiski bauda sabiedriskā medija statusu.

Starp reitingiem un kvalitāti

Reitingi nevar būt vienīgais atskaites punkts, lai izdarītu secinājumus par sabiedrisko mediju (ne)veiksmi, tomēr auditorijas skaitļus nevar ignorēt. Sabiedriskā televīzija un sabiedriskais radio var pastāvēt tikai tad, ja ir sabiedrība, kas tos atbalsta. Sabiedriskajiem medijiem nav jābūt elitārām kultūras institūcijām, kuras snobiski apkalpo vien eliti, bet masas atstāj privātā sektora rokās. Sabiedriskajiem medijiem ir jāspēlē būtiska loma tirgū, citādi to leģitimitāte ir apšaubāma. Galu galā mandātu sabiedriskajiem medijiem dod neviens cits kā sabiedrība.

Tas nenozīmē, ka sabiedriskajiem medijiem ir jāatdodas tirgum, jāatmet sava īpašā loma un jāuzvedas tāpat kā komerciālajiem medijiem. Sabiedriskajiem medijiem joprojām ir jāīsteno tiem uzticētais īpašais uzdevums — ne vien jāapmierina individuālās patērētāju vajadzības, ar ko labi tiek galā komerciālie tirgus spēlētāji, bet arī jākalpo ilgtermiņa sabiedrības interesēm. Tomēr parūpēties par sabiedrības interesēm ir iespējams vien tad, ja ir sabiedrība, kas ir kopā ar saviem sabiedriskajiem medijiem. Tāpēc LTV un LR sabiedrība jādabū atpakaļ.

Iedomājās, ka uzticība būs mūžīga

Pagājušā gadsimta 90. gados LTV un LR ilgi izlikās, ka joprojām bauda monopolstāvokli un negribēja atzīt, ka vairs nav vienīgie spēlētāji uz elektronisko mediju skatuves. LTV un LR bija iedomājušies, ka uzticība, ko tie ieguva 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma nozīmīgajos pārmaiņu process, būs mūžīga. Tomēr brīvā tirgus ienestie labumi (lasi — komerciālo mediju piedāvājums) izrādījās vilinošāki, un mīlestība pret LTV un LR — gaistoša. Skatītāji un klausītāji aši pārslēdza kanālus par labu privātajam sektoram. Sabiedriskie mediji gala rezultātā ir palikuši ar savu deklarēto misiju, bet bez savas sabiedrības.

Izrādījās, ka tradīcija un rituāls, uz ko tik ļoti paļāvās LTV un LR, ir viegli laužams. Ilustrēšu to ar Panorāmas piemēru. Vēl pirms pieciem gadiem Panorāma bija ziņu raidījumu līderis. Komerctelevīzijas pat necentās pārspēt Panorāmu, jo tas šķita neiespējami. Šodien Panorāmas skatītāko raidījumu sarakstā nav vispār. Panorāmas reitings strauji krīt jau pēdējos divus gadus, taču šogad lejupslīde sasniegusi dramatiskus tempus. Ir noticis tas, kas pirms dažiem gadiem šķita pilnīgi neiedomājams — ik vakara televīzijas skatīšanās rituāls ir iespējams arī bez Panorāmas, un tagad tā rindā ir pēdējā — vispirms TV3, tad LNT un tikai tad LTV ziņas. Panorāma nav spējusi piedāvāt to unikālo saturu, kas spētu pārliecināt, ka ir vērts skatīties tieši šo ziņu raidījumu.

LTV un LR jākļūst pievilcīgākiem

Televīzijas un radio priekšniecība vienmēr ir bļāvusi, ka naudas ir par maz. Tas tiesa. Abu mediju budžets vienmēr ir bijis pieticīgs, un tas nešaubīgi ir kavējis to attīstību. Tomēr tas, kas LTV un LR trūkst, ir ne tik daudz nauda, cik idejas, kā lietas darīt citādāk. Domāšana ir jāpagriež citā virzienā.

Tagad, kad apkārt ir tik daudz komercmediju raidīto kairinātāju, arī sabiedriskajiem medijiem jākļūst pievilcīgākiem. Tas nenozīmē, ka LTV jādara tāpat kā TV3 un LNT. Sabiedriskajiem medijiem nav jāatsakās no to satura prioritātēm. Tas, kas pašlaik ļoti pietrūkst LTV un LR ēterā, ir gudra un aizraujoša saruna. Arī par kultūru, zinātni un vēsturi ir iespējams runāt interesanti. Atraktīva forma nekādā veidā neapdraud to kvalitatīvo un daudzveidīgo saturu, kas tiek sagaidīts no sabiedriskajiem medijiem. Tieši pretēji — tas palīdzētu padarīt sabiedrisko mediju atbalstītās demokrātiskās kultūras vērtības demokrātiskākas, tas ir, pieejamākas plašākai auditorijai. Tieši tā sabiedriskie mediji var nostiprināt pozīcijas cīņā par auditorijas uzmanību.

Daudzi LTV raidījumi ir vizuāli neizteiksmīgi, tiem trūkst dinamiskuma, mūsdienīgu izteiksmes līdzekļu, radošu eksperimentu, inovatīvas pieejas, harizmātisku ētera seju — tā visa, kas varētu sagrābt auditorijas uzmanību par labu LTV. Sabiedriskās televīzijas prime-time laika piedāvājums darbdienās ir ļoti vienveidīgs — vienu pēc otra rāda intervijas/diskusijas žanra raidījumus, kur galvenā ideja ir sapulcināt pilnu studiju ar „runājošajām galvām” un apmainīties viedokļiem, jo konfrontācija, kas raidījumā ienestu dzīvību, veidojas ļoti reti.

Ilustrācijai izmantošu raidījumu 100g kultūras. Raidījuma veidotāji drosmīgi salauzuši tradicionālo priekšstatu, ka kultūras raidījumam jāapkalpo vien tradicionālās kultūras nozares. 100g kultūras noteikti nav tikai kultūras afiša. Kultūras jēdziens ir paplašināts un kultūras dzīves aktualitātes vien palīdz kontekstualizēt diskusiju par plašākiem procesiem sabiedrībā. Tomēr vizuālo domāšanu 100g kultūras nenodarbina, attēls ir pelēks un vienmuļš: „runājošās galvas” studijā, ierastie filmēšanas paņēmieni un montāžas principi. Turklāt 100g kultūras iegāž arī vājā raidījuma vadītāju intervijas tehnika.

Ar seju pret sabiedrību

Formāli sabiedrības līdzdalība LTV raidījumos tiek nodrošināta ar dažādiem balsojumiem/aptaujām, tomēr tas trivializē apspriežamo problemātiku, jo neļauj detalizēti izprast sabiedrības reakciju. Tā ir tāda garāmejoša interese par sabiedrību. Diskusiju telpa it kā ir nodrošināta, tomēr sabiedrība nav patiesi aicināta piedalīties. Taču tieši sabiedrības iesaistīšana ir tas atslēgvārds, kas dominē pārformulētajos/atjaunotajos sabiedrisko mediju uzdevumos Eiropā.

Vienvirziena lineārā — no augšas uz leju — komunikācija šodienas informācijas telpā vairs neder. Mediju teorētiķi jau pirms dažiem gadiem brīdināja, ka public service broadcasting laiks ir beidzies un tā vietā jānāk public service media idejai. Tas nozīmē, ka vairs nav svarīgi uzrunāt milzīgu auditoriju, bet katru individuāli, izmantojot dažādās mediju platformas. Tomēr LTV un LR spītīgi turas pie vecās domāšanas, pārāk maz pūļu veltot tam, lai būtu kopā ar savu sabiedrību.

Sabiedriskajiem medijiem ir jāiet pie savas sabiedrības, nevis jāsagaida, ka sabiedrība būs tik uzticīga un pati atradīs ceļu pie savas sabiedriskās televīzijas un radio. Sabiedriskajiem medijiem jābūt tur, kur ir sabiedrība. Ja tās ir dažādas digitālās platformas, tad tur jābūt arī LTV un LR. Tomēr tā nav. Pamanāmi ir vien tikai Panorāmas veidotāju centieni ielauzties arī digitālajās platformās, parādot, ka to var izdarīt arī bez milzīgām finanšu injekcijām. Citādi LTV un LR pārstāvniecība digitālajā telpā ir ļoti nepārliecinoša.

Jaunas studijas neizglābs

Sabiedriskie mediji var būt spēcīga institūcija tikai tad, ja tā bauda sabiedrības atbalstu. LTV un LR auditorijas skaitļi nepārprotami rāda, ka sabiedrība no tiem ir novērsusies, un mediju un auditorijas attiecību krīze ir viegli pamanāma. Vai LTV un LR izglābs jauna ēka ar modernām studijām? Īsā atbilde ir nē. LTV un LR pilnīgi noteikti vajag modernas tehnoloģijas, tomēr ar to vien ir par maz, lai padarītu sabiedriskos medijus sabiedriskākus un atgūtu sabiedrības atbalstu. LTV un LR ir jāpārskata attiecības ar auditoriju, lai labāk reaģētu uz sabiedrības vajadzībām šodien.

Sabiedrisko mediju pakalpojumi jāpadara konkurētspējīgāki jau tagad, lai arī nelielais finansējums ļauj veikt vien sīkas reformas. Padarīt spēcīgāku žurnālistisko meistarību, raidījumus vizuāli bagātākus, uzrunāt un iesaistīt sabiedrību, izmantojot digitālās platformas — to visu var izdarīt šeit un tagad arī ar pieticīgu budžetu. LTV un LR jāpierāda, ka sabiedriskie mediji nav vecmodīgas un garlaicīgas institūcijas, kuru leģitimitāte balstīta vien tradīcijā. Citādi var gadīties, ka pēc dažiem gadiem uzcels jaunu ēku un iekārtos modernas studijas, bet sabiedrību atgūt būs kļuvis pavisam grūti.

Nav lietderīgi ieguldīt naudu jaunās tehnoloģijās, ja nav panākta vienošanās par rezultātu, kas sasniedzams. Tāpēc blakus diskusijām par LTV un LR nākotnes finansējumu un juridisko statusu jāapspriež arī LTV un LR nākotnes satura koncepcija un kvalitātes standarti.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!