Foto: G. Dieziņš
Recenzija Ilzes Ruķeres pētījumam “Sūdzību izskatīšana un policijas atbildība”
Demokrātiskā valstī policija ir viens no svarīgākajiem cilvēktiesību aizstāvjiem. Tās uzdevums ir likumā noteiktajos ietvaros aizsargāt personu dzīvību, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses. Pirmais dienests, kas ikvienam nāk prātā domājot par cilvēka un viņa tiesību aizsardzību, ir policija. Taču policistu darba specifika vienlaicīgi var viņus padarīt arī par šo tiesību pārkāpējiem. Piemēram, pārmērīga spēka pielietošana, dienesta pilnvaru pārsniegšana, neiecietīga attieksme pret indivīdu. Līdz ar to ir būtiski, lai valstī tiktu izstrādāts efektīvs aizsardzības mehānisms, kur indivīdi varētu griezties ar sūdzībām gadījumos, kad viņu tiesības aizskāruši policijas darbinieki.
Pētījuma autores mērķis ir sniegt pārskatu par policijas uzraudzības mehānismiem Latvijā, analizējot to darbību praksē, identificējot to trūkumus un piedāvājot risinājumus to novēršanai. Pētījumā ir ietverta nodaļa, kurā atspoguļoti citās valstīs esošie policijas uzraudzības modeļi, kā arī atsevišķa nodaļa veltīta starptautisko institūciju pieņemto standartu un ieteikto rekomendāciju apkopojumam. Pētījums noteikti izraisīs atklātas diskusijas par neatkarīgas sūdzību izskatīšanas institūcijas izveidi Latvijā, ko arī autore uzskata par nepieciešamu. Pamatoti autore uzsver, ka sākotnēji jāveic esošu institūciju – rajonu policijas pārvalžu, Valsts policijas Rīgas Galvenās policijas pārvaldes personālsastāva inspekcijas, Valsts policijas Iekšējā drošības biroja, Iekšlietu ministrijas Galvenās inspekcijas darba uzlabošana, jo liela nozīme ir tam, cik nopietni policijas pārkāpumi tiek izvērtēti pašā institūcijas iekšienē.
Diskusijas vērts ir jautājums par valsts attieksmi pret kompetentu starptautisko institūciju ieteiktajām rekomendācijām par policijas darba uzlabošanu. Būtībā autore atkārtoti pasvītro līdz šim starptautisko institūciju (ANO Cilvēktiesību komitejas, Eiropas Padomes Spīdzināšanas un novēršanas komitejas), kā arī vietējo nevalstisko organizāciju (Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra) un Valsts cilvēktiesību biroja saskatītos trūkumus policijas darbā un ieteikumus to risināšanai. Kādi līdz šim ir bijuši šķēršļi ieteikumu realizēšanai? Piemēram, tādām darbībām, kas neprasa lielus naudas līdzekļus – iedzīvotāju informēšanai par viņu tiesībām. Diemžēl valsts attieksme varētu mainīties tikai tad, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi pret Latviju būs tie, kas norādīs uz nepilnībām, kuras netika atrisināts pirms tam. Nešaubīgi, kompensāciju izmaksas indivīdiem izmaksās daudz dārgāk kā sistēmas sakārtošanā, uz ko darba nobeigumā norāda arī autore.
Pētījums ir vērtīgs ar to, ka pārskatāmi atspoguļo priekšrocības un trūkumus iekšējiem sūdzību izskatīšanas mehānismiem (policijas struktūrvienībās) un ārējiem sūdzību izskatīšanas mehānismiem (prokuratūras, tiesas, ombuda institūcijas, nevalstiskās organizācijas). Autore sniedz pārskatu arī par dažādiem sūdzību izskatīšanas modeļiem citās valstīs. Piemēram, Nīderlandē pati policija aktīvi iesaistās sūdzību izskatīšanā, analīzē notikušā cēloņus un informē sabiedrību. Rezultātā labumu gūst abas puses, gan sabiedrība, gan policija. Tiek sodīts ne tikai konkrētai policists, bet veiktas arī pārrunas ar citiem kolēģiem, lai šādas darbības neatkārtotos. Kā pozitīvu neatkarīgas sūdzību izskatīšanas institūcijas piemēru autore min Ziemeļīrijas policijas ombudsmenu, kurš savu darbību sācis 2000. gadā. Būtu vērtīgi, ja būtu pieejama informācija kā ar šādas institūcijas izveidi ir mainījusies policijas attieksme pret cilvēku, vai ir mainījies sūdzību raksturs, kāda ir sabiedrības uzticība šai institūcijai utt. Manuprāt, tas palīdzētu arī Latvijas sabiedrībai konstruktīvāk spriest par neatkarīgas sūdzību izskatīšanas institūcijas lietderību.
Analizējot Latvijas sūdzību izskatīšanas mehānismus autore norāda, ka valstī ir pietiekams skaits iekšējo institūciju, kas izskata sūdzības par policijas pieļautajiem pārkāpumiem (Rajonu policijas pārvaldes, Valsts policijas Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Personālsastāva inspekcija, Iekšlietu ministrijas Galvenā inspekcija). Neapšaubāmi, ka katrai šai institūcijai ir savas pilnvaras, līdz ar to autore izvirza jautājumu, vai dažādas institūcijas ar atšķirīgu kompetenci indivīdam palīdz orientēties, kur griezties pēc palīdzības. Piemēram, sūdzības par ceļu policijas darbinieku iespējamiem pārkāpumiem tiek izskatītas Valsts policijas Ceļu policijas birojā. Autore pamatoti izsaka pārmetumu Valsts policijai, ka iedzīvotājiem nav pieejama informācija par sūdzību izskatīšanas kārtību un viņu tiesībām. Līdz ar to ir pieļaujams, ka iedzīvotāji var nezināt, ka rajona nodaļu priekšnieku veiktās dienesta pārbaudes viņiem ir tiesības pārsūdzēt Valsts policijas Iekšējā drošības birojā. Var būt arī situācijas, ka iedzīvotājs, neuzticoties vietējai policijas pārvaldei, vispār uzskata par labāku nerakstīt tai sūdzību, jo rezultāts nebūs objektīvs.
Nešaubīgi, ka valstī patreiz vadošā institūcija, kas izskata sūdzības par policijas rīcību ir Valsts policijas Iekšējais drošības birojs. Vērā ņemama ir autores norāde, ka minētās inspekcijas dienesta telpas nav piemērotas šādiem mērķiem (vajadzīga caurlaide iekļūšanai telpās, kabinetā strādā vairāki darbinieki). Būtisks ir nosacījums, lai indivīdam būtu brīva pieeja iestādei, kurā viņš/a grib izteikt sūdzību par savām aizskartajām tiesībām. Vērtīgs ir autores ieteikumus par speciālas anketas izveidi, kas palīdzētu indivīdam noformulēt savu sūdzību, un kurai būtu jābūt pieejamai visās policijas nodaļās.
Autore izpētot gan Valsts policijas Personālsastāva inspekcijas, gan Iekšlietu ministrijas Galvenās inspekcijas disciplinārprakses atskaites ir secinājusi, ka galvenais mērķis šīm iestādēm ir parādīt sodīto cilvēku skaitu, soda veidus, taču sabiedrībai ir būtiski zināt, kādi preventīvie pasākumi tika veikti, lai novērstu policijas darbinieku pārkāpumus. Būtiski ir pievērsties proaktīvai sūdzību izskatīšanas pieejai – iestādei, kas izmeklē lietu reaģēt uz problēmām, apkopot un analizēt datus par sūdzībām, identificēt galvenās problēmas un cēloņus, rūpēties par pārkāpuma novēršanu un samazināšanu. Saskaņā ar veikto Latvijas iedzīvotāju aptauju 35, 3% respondentu uzskata, ka sūdzības tiek izskatītas, bet neseko nekāda darbība. Domāju, ka šo aspektu būtu nopietni jāizvērtē Iekšlietu ministrijai.
Autore sniedz arī nelielu ieskatu par Latvijas ārējo policijas uzraudzības mehānismu darbību, pievēršoties tieši sūdzību izskatīšanai. Prokuratūra veic uzraudzību par policijas darbu pirmstiesas izmeklēšanas laikā, līdz ar to šajā stadijā indivīdam ir tiesības izteikt sūdzību par policijas darbu tieši prokuroram. Nepieciešamības gadījumā, konstatējot policista darbā pārkāpumu, prokurors vēršas ar iesniegumu VP Iekšējā drošības birojā, ierosinot veikt dienesta pārbaudi. Diemžēl autore nesniedz plašu analīzi par to, cik efektīva ir prokuratūras loma cilvēktiesību aizstāvībā. Šīs recenzijas autore ir saskārusies ar iedzīvotāju sūdzībām, kurās viņi norāda, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir izteikuši prokuroram sūdzību par policista nehumānu rīcību, morālu iespaidošanu, bet nekāda reakcija nesekoja. Nenoliedzami, ja tas netiek fiksēts lietas materiālos, to pierādīt indivīdam praktiski nav iespējams. Uzskatu, ka prokuratūras rīcībai ir liela loma cilvēktiesību principu ievērošanas nodrošināšanā. Jo asāk prokuratūra reaģēs uz policijas pārkāpumiem, jo policija būs spiesta rīkoties profesionālāk.
Manuprāt, autores ieteikumi un rekomendācijas situācijas uzlabošanai ir vērā ņemamas un atbalstāmas, tādēļ gribētos cerēt, ka atbildīgās institūcijas šo profesionālo pētījumu izvērtēs un neatstās „ieliktu plauktiņā”. Ikviena ieteikuma realizēšana dzīvē tikai palielinās Latvijas iedzīvotāju uzticību policijai un atvieglos darbu pašiem policijas darbiniekiem.