Foto: Life as Art
Partiju programmas pirms 11.Saeimas vēlēšanām vērtē Sigita Zankovska-Odiņa.
Salīdzinot ar 10. Saeimas vēlēšanām, Vienotības programma sabiedrības integrācijas jautājumos būtiski nav mainījusies. Vienīgi šoreiz partija skaidri noteikusi, ka nākamajā valdībā sadarbosies tikai ar tiem politiskajiem spēkiem, kuri „skaidri atzīst valsts pamatus, tai skaitā Latvijas valstiskuma nepārtrauktību, okupācijas prettiesiskumu un latviešu valodu kā vienīgo valsts un oficiālo valodu”, tādējādi liekot saprast, ka tā neatbalsta Saskaņas centra noteikto nacionālo jautājumu moratoriju. Turpinot Vienotību pārstāvošās kultūras ministres uzsākto darbu integrācijas jomā, partija sola „izveidot visaptverošu valsts programmu, kas stiprinātu nacionālo identitāti, pārliecību par piederību Latvijai un latviešu valodas lietošanu”. Tieši nacionālā identitāte — latviešu valoda un kvalitatīva kultūrtelpa, kalpos kā latviešu nācijas konsolidācijas un Latvijas iedzīvotāju integrācijas pamats. Atliek vien cerēt, ka, pieņemot šo programmu, partija neaizmirsīs, ka mūsu „bagātība ir daudzveidībā” un tiks ņemti vērā jau šobrīd izskanējušie mazākumtautību aicinājumi skatīties uz tām nevis kā integrācijas objektu, kuru pienākums ir tapt par latviešiem, bet gan par līdzvērtīgu partneri ar savu identitāti, vienlaikus neaizmirstot arī latviešu atbildību. Līdzās apņēmībai „stiprināt latviešu valodu kā Latvijas iedzīvotāju vienotības un pilsoniskās līdzdalības valodu”, Vienotība runā par nepieciešamību ieviest „mūsdienīgas latviešu valodas apguves metodes”, nodrošinot tam valsts finansiālu un institucionālu atbalstu. Atzīstot, ka „Latvijā ir salīdzinoši vienkārši naturalizācijas un pilsonības iegūšanas noteikumi, partija neuzskata, ka būtu nepieciešami grozījumi spēkā esošajos likumos, taču ir nepieciešamas pārmaiņas attieksmē un attiecībās” un vajadzīga „jauna griba integrēties”. Tāpēc tā, visticamāk, neatbalstīs ZRP priekšlikumu piešķirt nepilsoņu bērniem pilsonību automātiski, bet būs gatava nostiprināt latviešu „tiesības uz ES, NATO dalībvalstu dubultpilsonību”.
Zatlera reformu partija (ZRP) uzsvērusi, ka valsts attīstībai nepieciešama politika bez etniskā dalījuma. Līdz ar to tā iestājas par saliedētu, pilsonisku un iekļaujošu Latviju, kurā tauta nav dalāma „labajos un sliktajos, pareizajos un nepareizajos”. Atzīstot, ka latviešu valoda ir tā, kas vieno Latvijas cilvēkus, partija uzskata, ka „ikvienam iedzīvotājam ir jānodrošina iespēja saglabāt un attīstīt savu kultūru un valodu”. Atšķirībā no nacionālās apvienības, kas stingri uzstāj uz izglītību tikai valsts valodā, ZRP drosmīgi iestājas par iespēju iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību mazākumtautību valodās „kā demokrātiskās Latvijas tradīciju un sasniegumu”. Tāpat ZRP ir vienīgā, kas savā priekšvēlēšanu programmā uzsvērusi nepieciešamību „izbeigt nepilsonības atražošanu, piešķirot Latvijas pilsonību vai tiesības uz tās iegūšanu reģistrācijas kārtībā visiem bērniem, kas dzimuši nepilsoņu ģimenēs pēc 1991. gada 21. augusta”. Lai arī priekšlikums noformulēts visnotaļ neskaidri, jo jau šobrīd pēc 1991. gada 21. augusta dzimušos nepilsoņu bērnus vecāki ir tiesīgi reģistrēt par Latvijas pilsoņiem, automātiska pilsonības piešķiršana šiem bērniem būtu būtisks solis bērna tiesību uz pilsonību nodrošināšanā. Līdzās iepriekšminētajiem solījumiem tuvāko 3 gadu laikā partija sola aktivizēt naturalizācijas procesu, ceļot naturalizācijas prestižu un veicinot dialogu ar Latvijas nepilsoņiem; nodrošināt valsts finansētas iespējas apgūt latviešu valodu tiem, kas to vēlas neatkarīgi no indivīda vecuma, dzīvesvietas un pilsonības. Tādējādi partija, visticamāk, cer uzrunāt mazākumtautību vēlētāju, liekot tam sajusties drošam un novērtētam. Līdzīgi kā Vienotība un nacionālā apvienība, arī ZRP, lai veicinātu reemigrāciju un Latvijas pilsoņu kopuma saglabāšanu, iestājas par dubultpilsonības paplašināšanu. Atšķirībā no citām partijām var just, ka šīs ZRP priekšvēlēšanu programmas sadaļas tapšanā nozīmīga loma bijusi partijā iesaistītajiem mazākumtautību pārstāvjiem. Jācer, ka šāda sadarbība turpināsies arī pēc partijas iekļūšanas Saeimā.
Šlesera reformu partija LPP/LC
Salīdzinot ar iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, šoreiz Šlesera reformu partija LPP/LC izvēlējusies priekšvēlēšanu programmu veidot, izvirzot prioritātes saviem ministru kandidātiem. Saskaņā ar šīm prioritātēm integrācijas jautājums būs izglītības un kultūras ministra pārziņā. Partija iestājas „par visu Latvijas tautību un ticību iedzīvotāju savstarpējo tuvināšanos ar mērķi — mēs par Latviju”. Tā kā partijai nav rīcības programmas, tad katram vēlētājam pašam ir iespēja likt lietā savu iztēli un iedomāties kā līdz šim mērķim iespējams nonākt. Latviešu valodas jautājums skarts vien neko neizsakošā frāzē „valsts valodas kultūra”. Ja pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām partija solīja, ka pilsonība katram Latvijā dzimušam nepilsoņa bērnam būs bez papildus birokrātijas, tad šoreiz pilsonības un līdzdalības jautājums programmā nav skarts vispār.
Saskaņas Centrs (SC) šajās vēlēšanās spēris visradikālāko soli, ierosinot „līdz 11. Saeimas pilnvaru termiņa beigām noteikt moratoriju jebkādām likumdošanas iniciatīvām, kas attiektos uz nacionāli un vēsturiski jūtīgiem jautājumiem”. Kā atbildi uz vairāku partiju izvirzīto priekšnosacījumu sadarbībai ar SC, proti, atzīt Latvijas okupācijas faktu, apvienība „aicina citus politiskos spēkus visu uzmanību veltīt aktuālo uzdevumu risināšanai, (..) nevis slīgt diskusijās par strīdīgiem vēstures jautājumiem”. Tādējādi apvienība apzināti atturējusies runāt par konkrētiem uzdevumiem sabiedrības integrācijas jomā. Ņemot vērā, ka SC vēlētājam pilsonības, valodas un izglītības jautājumi vienmēr bijuši svarīgi, šāda SC nostāja var veicināt daļas vēlētāju nosliekšanos par labu PCTVL. Savukārt nepārtrauktā koķetēšana ar okupācijas fakta atzīšanu var ietekmēt svārstīgā latviešu vēlētāja balsis.
Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK
Uzticīga saviem latviskas Latvijas ideāliem palikusi nacionālā apvienība VL!-TB/LNNK, kas stingri apņemas „nodrošināt, lai latvieši Latvijā justos kā savas tautas mājās”. Sekojot citām partijām, kas pēdējā laikā aizvien biežāk cenšas paust savu atvērtību dažādām etniskajām grupām, arī nacionālā apvienība it kā ironizējot uzsver: „Ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš atbalsta šo mērķi, ir mūsējais neatkarīgi no tautības”. Ignorējot integrācijas divpusējo raksturu, apvienība sola veicināt „Latvijā dzīvojošo citu tautību cilvēku iekļaušanos latviskajā vidē un pārkrievoto mazākumtautību atgriešanos savas kultūras vidē”. Tas tikšot panākts, nodrošinot bērnudārzu un skolu pakāpenisku pāreju uz valsts apmaksātu izglītību tikai valsts valodā. Bet, lai palīdzētu „pārkrievotajām mazākumtautībām”, apvienība tām sola savas tautas vēstures un kultūras apgūšanu dzimtajā valodā. Lai arī šādu iespēju Izglītības likums paredz jau šobrīd, nav skaidrs, kā apvienība nodrošinās kvalificētu skolotāju sagatavošanu, jo tieši skolotāju, kas būtu gatavi mācīt bērnus dažādās minoritāšu valodās, trūkums līdz šim bijis galvenais šķērslis šādu iespēju realizēšanai. Nacionālā apvienība ir viens no poliskajiem spēkiem, kas līdz šim visaktīvāk iestājies par grozījumiem Pilsonības likumā un valsts valodas lietošanu regulējošos normatīvajos aktos. Apzinoties, ka latviska Latvija nav iespējama bez pašiem latviešiem, katram latvietim tiek solīta dubultpilsonība, bet „nelojālie” jaunpilsoņi jau kuro gadu tiek biedēti ar pilsonības atņemšanu. Tāpat apvienība sola turpināt darbu pie latviešu valodas pozīciju stiprināšanas visās dzīves jomās, nostiprināt Valsts valodas centru un palielināt tā pilnvaras. Nemainīga ir arī apvienības stingrā pozīcija imigrācijas jautājumos, „it īpaši nepieļaujot bijušās PSRS viesstrādnieku klātbūtni, lai Latvijā neuzturētu krievu valodas pašpietiekamību uz valsts valodas rēķina” un „tādu ļaužu ieceļošanu, kas nāk no kultūrām ar kardināli atšķirīgu vērtību izpratni un uzvedību”. Tā arī netop skaidrs, ar kurām tieši kultūrām tiekam biedēti. Apzinoties, ka ES pilsoņi diez vai steigsies braukt strādāt uz Latviju, šādi solījumi uzskatāmi par populistiskiem.
Turpinot iesāktās tradīcijas, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) sabiedrības integrācijas jautājumam pievērš vien deklaratīvu uzmanību, tāpat kā pirms visām iepriekšējām vēlēšanām solot „stiprināt latviešu valodas kā valsts valodas lomu un lietošanas kultūru visās publiskās darbības jomās”. Iespējams, iespaidojoties no augustā publiskajai apspriešanai nodotā Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu projekta, ZZS aicina „celt godā latvisko dzīvesziņu, darba tikumu, savas sētas un zemes saimnieka apziņu”. Tā kā nav skaidrs, ar kādiem līdzekļiem tas tiks panākts, solījums vairāk izskatās pēc obligāta ieraksta programmā un nodevas latviešu vēlētājam.