Foto: Jesse Wagstaff
Lai panāktu atklātību lobēšanas lauciņā, pats nepieciešamākais komponents ir politiskā griba.
Kā novilkt robežu starp tiesībām brīvi apmeklēt iestādes, sarunāties ar amatpersonām, mēģinājumiem pārliecināt par sava viedokļa pareizību no vienas puses un naudas un varas attiecībām, kad priekšvēlēšanu kampaņām samaksātie lati pārtop lēmumos, kas atbilst partiju finansētāju vēlmēm, vai lēmumi tiek vienkārši nopirkti par kukuli — no otras?
Koncepcijas „Lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamība Latvijā” apspriešanas gaitā sastaptie cilvēki nešaubījās, ka atsevišķu ekonomiski spēcīgu privātpersonu lobēšanai Latvijas valstī ir milzīga ietekme uz likumu un noteikumu saturu. Turpretī dažādas cilvēktiesību, sabiedriska labuma, pat nelielu uzņēmēju organizācijas tiek formāli uzklausītas, bet viņu izteiktie priekšlikumi tiek “pieņemti zināšanai” un iegulst putekļainos plauktos. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītā darba grupa koncepcijas izstrādei secinājusi: vienotas lobēšanas kārtības trūkums rada nevienlīdzību informācijas un amatpersonu sasniedzamībā, bet vienai sabiedrības daļai — uzņēmējiem, materiālo resursu pieejamība nodrošina lielākas iespējas panākt sev labvēlīgu lēmumu pieņemšanu.
Tā kā ne valsts amatpersonām, ne arī pašiem lobētājiem nav nedz pienākuma publiski identificēt to personu loku, kas cenšas ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanas procesu, nedz arī nosaukt intereses, ko tie pārstāv, tad nav iespējams izsekot līdzi, kas ir ietekmējis lēmumu tā pieņemšanas procesā.
Gan kabinetā, gan kafejnīcā
Kā panākt atklātību šajā procesā, lai beidzot Latvijas iedzīvotāji varētu saņemt skaidras atbildes uz jautājumiem, kuras personas savā labā izkārto, ka, piemēram, privatizācijas sertifikātu izmantošanas termiņš tiek mainīts gadu pēc gada, ka Rīgas centrālajās ielās azartspēļu automātu blīvums ievērojami pārsniedz pārtikas preču tirgotavu izplatību, vai tikai Eiropas Savienības direktīvu ietekmē regulāri tiek grozīts iepirkumu likums un ar akcizēto preču apriti saistītie normatīvie akti, vai pašvaldību īstenotās radikālās reformas atkritumu apsaimniekošanā ir tikai vētraina iedzīvotāju pieprasījuma iedvesmotas?
Jautājumu ir vēl vairāk un tie liek meklēt vēl tālāk. Galvenais būtu nostiprināt iedzīvotāju pārliecību, ka Latvijas politiskā pārvalde ir pietiekoši neatkarīga no dažu personu vēlmes ekonomiski dominēt šajā nelielajā tirgū un piemērotākais apzīmējums šībrīža pārvaldes formai nav kleptokrātija, kas raksturīga ar to, ka ne tikai iepirkumu līgumu slēgšanas iespējas tiek piešķirtas izredzētām firmām un augstākos valsts amatpersonu posteņos iesēdināti draugi, bet jau politikas plānošanas līmenī tiek radīti projekti un programmas, kuru primārais mērķis ir publisko līdzekļu novirzīšana personiskiem mērķiem.
Lobēšana notiek visdažādākajos veidos — tiekoties personīgi ar likumprojekta izstrādātāju viņa darba kabinetā vai kafejnīcā Saeimas tuvumā, oficiālās sanāksmēs vai darba grupās, rakstot vēstules, izsakot priekšlikumus publiskos pasākumos vai arī pasākumos, kas paredzēti šauram apmeklētāju lokam — viesu namos, uz jahtas, ārzemju ceļojumos, saviesīgās ballītēs u.t.t.. Vieni atrod ceļu uz valsts amatpersonas sirdi lietišķi birokrātiskā manierē, citi izvēlas „radošākus” veidus „uzrunāt” politikas veidotājus.
Lobēšana tiek turēta aizdomās. Daudzi tai piedēvē koruptīvu raksturu, bet lobēšana ir tiesiska — par to nevajadzētu šaubīties. Katram ir tiesības doties uz iestādēm un paust savu viedokli, ja vien apmaiņā par labvēlīgo lēmumu netiek solīta vai dota nauda.
Īpaši likumi, kas regulētu lobistu darbību, pasaules valstīs nav pārāk izplatīti, bet vismaz OECD dalībvalstīs ir nostiprinājies princips, ka laba pārvaldība nav realizējama, nepubliskojot informāciju par lobistu darbību. Stingra lobistu reģistrēšanās kārtība ir gan okeāna otrā pusē — ASV, Kanādā, Meksikā, gan tepat kaimiņos — Lietuvā. Dažāda veida kārtība ir iedibināta gan Vācijas, gan Lielbritānijas parlamentos. Austrālijā likums tika pieņemts, bet pēc dažu gadu piemērošanas — atcelts. Galvenais pretarguments ir saistīts ar diskriminācijas novēršanu: lobistu kontroles iespējas ir pārāk vājas, ļoti daudzie veidi, kā izvairīties no likuma piemērošanas, nostāda neizdevīgākā pozīcijā personas, kas tiesiskā ceļā vēlas ietekmēt lēmumu pieņēmējus nekā tās, kas meklē un atrod apkārtceļus.
Trūkst politiskās gribas
No trim darba grupas piedāvātajiem variantiem valdība ir atbalstījusi trešo: Ētiskas lobēšanas pamatprincipu noteikšana iestāžu ētikas kodeksos un spēkā esošajos normatīvajos aktos. Izvēle par labu šādam risinājumam ir saistīta ar diviem argumentiem. Pirmkārt, lai panāktu atklātību lobēšanas lauciņā, pats nepieciešamākais komponents ir politiskā griba. Diemžēl Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam pēdējo divu gadu laikā nav izdevies pārliecināt politiskās partijas sakārtot pat priekšvēlēšanu aģitācijas procesā esošās problēmas, nemaz nerunājot par pēdējās desmitgades populārākās naudas āderes — valsts un pašvaldību mantas iznomāšanas privātpersonām — kaut minimālu noregulēšanu. Līdz ar to rodas šaubas, vai politiskā griba ir pretkorupcijas jautājumiem labvēlīga.
Otrkārt, jau tagad ir iespējams pārliecināties, cik neefektīvs līdzeklis dažās jomās ir atklātība. Piemēram, politiskajām partijām ziedojušo personu datu bāze mājas lapā www.knab.gov.lv sniedz detalizētu informāciju par aptuveni 5300 personām, kuru vārdā kopš 2002.gada ir ziedoti līdzekļi partiju politiskajai darbībai. 1770 no šiem ziedotājiem ir dāvinājuši partijām vienā reizē pat 10 000 latu —maksimālo atļauto summu gadā. Gandrīz 11 miljoni latu no visiem ziedojumiem ir bijuši robežās no 1000 līdz 10 000 latiem katrs, kamēr mazie ziedojumi kopā veidojuši vien 2 miljonus. Pat tikai viens publiski izskanējušais fakts, ka māmiņa, kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā jau ilgāk nekā gadu, ziedojusi politiskajai partijai 3 000 latu, kas pārsniedz 3 gadu laikā saņemto bērna kopšanas pabalsts apmēru, liecina, ka diez vai visi savā vārdā ziedojušie patiešām ir atvēlējuši savus līdzekļus un nekalpo kā piesegs svešai naudai.
Uz vērtību pamatiem
Lai neradītu kārtējo nefunkcionējošo sistēmu, kur uz papīra ir izvirzītas prasības lobistiem reģistrēties, bet tikai daži lobisti to ievēro un amatpersonas par to neliekas ne zinis, darba grupa par vissaprātīgāko atzina risinājumu, kas balstās uz vērtībām un principiem — kas ir labi, kas slikti, ko ir atļauts darīt, kas aizliegts.
Darba grupas izvēlētais variants paredz atklātības, vienlīdzības un godprātības pamatprincipu piemērošanu lobēšanas procesam iestāžu ētikas kodeksos. Atbildības smagums gulstas tieši uz amatpersonu, nevis lobistu, kuram ir pienākums sabiedrības interesēs godprātīgi atklāt, kuras personas ir kontaktējušās ar institūciju nolūkā ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanu. Valsts amatpersonai ir pienākums nodrošināt vienlīdzību informācijas un amatpersonu pieejamībā visām jautājuma izskatīšanā ieinteresētajām pusēm. Paskaidrojot šo principu piemērošanu ikdienas praksē, ir nepieciešams izstrādāt arī valsts vārdā rīkojošos personu uzvedības noteikumus, piemēram, attiecībā uz dāvanu pieņemšanu un informācijas izpaušanu lobētājam.
Ņemot vērā konstatētos trūkumus informācijas pieejamībā, tiek paredzēts veikt atsevišķus grozījumus normatīvajos aktos, kas regulē lēmumu pieņemšanas procesu Saeimā, Ministru kabinetā, pašvaldībās Pirmkārt, padarīt publiski pieejamāku informāciju par lobētājiem iestāžu darba grupās un konsultatīvajās padomēs, ko vajadzētu publiskot iestāžu mājas lapās. Otrkārt, grozīt „Saeimas kārtības rulli”, likumu „Par pašvaldībām” un „Ministru kabineta kārtības rulli”, kuros paredzēts, ka visos gadījumos, kad tiek sniegti priekšlikumi par jauniem normatīvo aktu projektiem vai normatīvo aktu grozījumiem, tiek sagatavots rakstisks to nepieciešamības pamatojums.
Tas, vai lobēšana vēl ilgi Latvijā notiks aiz slēgtam durvīm, ir atkarīgs vismaz no trim faktoriem: no tā, vai amatpersonām būs vēlme pavērt aizkaru un atklāt, kas notiek viņu darba kabinetos, kad ierodas ciemiņi no dažādiem uzņēmumiem un organizācijām; vai tiks izstrādāti un pieņemti tādi likumi, kas par publiski pieejamu padara informāciju, kuru personu interesēs tiek pieņemti lēmumi un galu galā, cik cieši politika būs sasaistīta ar biznesu.
Jāatradinās no vecākā brāļa pleca