Foto: AFI
Pētījums atklāja Argentīnai raksturīgu problēmu - mediju un partiju nevēlēšanos runāt par savstarpējām attiecībām un simpātiju iemesliem. Bet partiju finansu reformā daudz kas ir atkarīgs no žurnālistu un mediju īpašnieku godaprāta.
Saruna ar Argentīnas Transparency International (TI) priekšsēdētāju Kristianu Grīnbergu (Kristian Greenberg)
TI Argentīnā veica plašu partiju finansu kontroles akciju. Kādi bija šīs kontroles akcijas pamatprincipi?
Ideja par nepieciešamību kontrolēt politisko partiju tēriņus pirms vēlēšanām radās, vērojot lielos politiskās reklāmas apjomus un konstatējot, ka vēlētājam nav nekādu iespēju pirms vēlēšanām uzzināt, cik maksā partijas kampaņa un kas to finansē. Tā bija pilsoniskās sabiedrības iniciatīva. Mūsu galvenais mērķis bija radīt nosacītu koalīciju starp privāto sektoru, valsts institūcijām un nevalstiskajām organizācijām. No vienas puses, mēs aicinājām politiskās partijas mainīt attieksmi pret vēlētājiem un informēt viņus par kampaņu izmaksām, bet no otras puses, mēs lūdzām privātas audita firmas bez maksas izmērīt politiskās reklāmas apjomus pirms vēlēšanām. Savukārt mēs paši ieguvām ziņas no medijiem par reklāmas izmaksām. Pēc tam aprēķinājām, cik būtu bijis jātērē partijām, lai apmaksātu reklāmu un iegūto skaitli salīdzinājām ar partiju sniegtajām ziņām. Iegūtos datus sniedzām medijiem, kas tos atkal publicēja.
Projekta ietvaros necentāmies izzināt visus partiju tēriņus, jo mūsu mērķis bija iegūt tikai tādas ziņas, kuras nevarētu saukt par neprecīzām vai tendenciozām, kā tas varētu būt gadījumos, ja censtos izdibināt, cik vieglo automašīnu iegādājušās partijas, politiķi vai viņu radinieki. Šādas ziņas nebūtu objektīvas un nevarētu viennozīmīgi liecināt par neuzrādītas naudas ieplūšanu partijas kasē.
Tam, ka koncentrējāmies tieši uz politisko partiju kampaņu izmaksu mērīšanu, ir vēl kāds iemesls. Proti, pēdējo 50 gadu pieredze rāda, ka partiju galvenie tēriņi saistīti tieši ar vēlēšanām.
Cik medijus jūs kontrolējāt?
Mēs strādājam galvenokārt ar nacionālajiem medijiem. Kontrolēti tika arī atsevišķi reģionālie mediji, kas, kā rāda pieredze, priekšvēlēšanu kampaņās tiek ļoti plaši izmantoti. Mūsu mērķis nebija izkontrolēt simtprocentīgi visus medijus, bet gan parādīt tendences. Ja politiķi melo par izlases kārtībā iegūtajiem datiem, tad viņi melos arī par pārējo. Mūsu mērķis bija sabiedrības vārdā politiķus mudināt uz atklātāku rīcību. Mēs centāmies mainīt politisko dienas kārtību, uzsvaru pārnesot uz sabiedrības tiesībām zināt, kas atbalsta katru konkrēto partiju un cik patiesi partijas tērē politiskajai reklāmai.
Šobrīd Argentīnā ziņas par naudas izlietojumu un ziedotājiem partijām jāsniedz pēc vēlēšanām. Tas ir par vēlu. Tāpēc mēs pirms vēlēšanām izdevām četrus ikmēneša biļetenus, kuros sniedzām ziņas par partiju kampaņu izmaksām.
Kādi bija pētījuma rezultāti?
Salīdzinot pašu iegūtos skaitļus ar partiju sniegto informāciju, atklājās būtiskas atšķirības. Piemēram, ja paši izrēķinājām, ka partijām uz reklāmu būtu bijis jātērē 10 vienības, tad partijas teica, ka tērējušas tikai 3 vienības. Tas nozīmē, ka apmēram 70% no kampaņu izdevumiem tiek segti par tā saucamajiem melnajiem jeb neuzrādītajiem līdzekļiem. Partijas šo atšķirību skaidroja ar iegūtajām reklāmu atlaidēm, savukārt mediji un mediju aģentūras mums apliecināja, ka 70% atlaidi iegūt nav iespējams. Maksimālā iespējamā atlaide esot tikai 20%. Un tas jau ir vēl viens pierādījums partiju nelegālajiem ienākumiem. Turklāt medijiem ļoti patika mūsu pētījuma rezultāti, un tie tika publicēti visos lielākajos valsts medijos. Tādējādi mēs guvām iespēju informēt sabiedrību par partiju patiesajiem tēriņiem priekšvēlēšanu laikā.
Lai uzzinātu partiju uzrādītās un patiesi izlietotās naudas starpību, jūs taču varējāt lūgt medijiem ziņas par ienākumiem no politiskās reklāmas. Vai tad mediji šādas ziņas jums atteicās sniegt?
Argentīnas mediju attieksme pret šo projektu bija izteikti izvairīga. No vienas puses, viņiem ļoti patika mūsu rezultāti, un viņi tos publicēja. Bet no otras puses, kad mēs lūdzām medijus publiskot ienākumus no politiskās reklāmas, viņi atteicās to darīt. Tomēr neoficiālās sarunās mediji atzina, ka mums esot bijusi taisnība, ko pierādot arī datu publicēšana.
Šis pētījums patiesībā atklāja vēl vienu Argentīnai raksturīgu problēmu – mediju un arī partiju nevēlēšanos runāt par savstarpējām attiecībām un simpātiju iemesliem. Bet to, ka daži mediji atklāti simpatizēja tikai vienam politiskajam spēkam, nevarēja nepamanīt. Īpaši uzkrītoši tas bija reģionālajos medijos. Mums bija neoficiālas ziņas, ka no vēlēšanām uz vēlēšanām šo mediju politiskā pārliecība mēdz mainīties.
Tas nozīmē, ka jūs vērtējāt arī tā saucamās slēptās politiskās reklāmas parādīšanos medijos?
Projekta mērķis nebija analizēt šādu reklāmu. Tas ir citas kategorijas jautājums, un iegūtās ziņas vairs nav objektīvas, jo ir ļoti grūti novilkt robežu starp izteiksmes brīvību un nopirktu rakstu. Šī robeža ir katra žurnālista profesionalitāte, jo pēc definīcijas katram ir tiesības izvēlēties to, ko viņš grib uzklausīt un publicēt. Taču šis ir tikai viens no netiešas politiskās reklāmas veidiem. Pētījuma gaitā mēs uzdūrāmies vēl vienam netiešas politiskās reklāmas paveidam. Proti, valdības vai ministriju pasūtītai sociālajai reklāmai, kas parādās īsi pirms vēlēšanām. Piemēram, valdība tieši priekšvēlēšanu gadā uzsāk kampaņu cīņai ar vēzi. Par šo kampaņu tiek daudz ziņots un tiek izveidota sociālā reklāma, kura aicina cilvēkus pārbaudīties un stāsta par valdības paveikto, lai valsts mērogā cīnītos pret slimību. Mums rodas jautājums, vai arī šī reklāma mudina balsot par valdošo partiju. Opozīcijā esošie politiķi uzskata, ka tas ir neētiski un valdības partijas tikai izmanto budžeta līdzekļus pašreklāmai. Taču arī par šādu politisko reklāmu un tās ietekmi uz vēlētāju mēs nevaram iegūt objektīvas ziņas, tāpēc to īpaši neanalizējām. Tikai norādījām uz problēmas esamību.
Ja jau mediji atteicās sniegt ziņas par to, kādus ienākumus viņiem nesusi politiskā reklāma, kā jūs panācāt, ka politiskās partijas sniedz ziņas par saviem tēriņiem?
Protams, ka, projektu uzsākot, lielākā daļa politiķu mūs ienīda, jo viņi nespēja iedomāties, ka kāds viņus varētu kontrolēt. Tas Argentīnas apstākļiem nebija nekāds pārsteigums, jo mums nav ilgu demokrātiskās kontroles tradīciju. Taču situācija nebija tik kritiska, jo atradām atbalstītājus starp jaunajiem politiķiem, kas bija gatavi sniegt ziņas par savu kampaņu izmaksām. Protams, ka jaunajiem politiskajiem spēkiem un mazajām partijām bija arī savtīga interese, kas skubināja viņus noslēgt līgumu ar TI. Proti, šīm partijām, lai vēlēšanās sacenstos ar lielajām partijām, bija vajadzīgi grandiozi līdzekļi, kādu nav nedz jauniem politiķiem, nedz mazām partijām. Tāpēc šiem politiskajiem spēkiem bija izdevīgi atbalstīt demokrātiskās kontroles mehānismu, kas varētu kaut nedaudz ierobežot lielo partiju izdevumus kampaņu laikā. Savukārt, ja lielajām partijām būs lētākas kampaņas, mazās partijas varēs vismaz mēģināt sacensties. Savukārt lielo partiju sadarbību panācām, informējot tās gan par mūsu savāktajiem datiem, gan to, ka mazās partijas ir gatavas sadarboties. Tā kā partijas negribēja, lai medijos parādītos ziņas, ka mazās partijas daudz vairāk iestājas par demokrātiskām un atklātām varas un sabiedrības attiecībām, nekā pie varas esošās partijas, tās mums sniedza ziņas par saviem priekšvēlēšanu izdevumiem.
Kādus ierobežojumus partiju finansēšanai nosprauž likums un kādi partiju finansu plūsmas kontroles mehānismi tajā ir iestrādāti?
Likumam šobrīd nav nekāda praktiska pielietojuma, jo to nav iespējams īstenot. Likums nosaka ziedojumu ierobežojumu, taču tas tiek pārkāpts. Oficiāli it kā privātpersona vai uzņēmums ir ziedojis atļauto summu, bet patiesībā, šīs personas melnās naudas ieguldījums partijā ir krietni lielāks. Argentīnā ir ļoti vāja tiesu vara, un tā nespēj nodrošināt likumā noteikto ziedojumu ierobežojumu kontroli. Tāpēc bija vajadzīgi citi kontroles mehānismi, kuri skaidri norādītu uz problēmām. Viens no šiem jaunajiem kontroles mehānismiem bija mūsu pētījums.
Kādi bija jūsu praktiskie ierosinājumi likuma uzlabošanai, vai arī ir bezcerīgi cīnīties ar nelegālās naudas ieplūšanu partiju kasēs?
Ir jāmaina politiskās reklāmas sistēma valstiskā līmenī. Piemēram, būtu nepieciešams aizliegt politisko reklāmu masu medijos, vai vismaz noteikt, ka politiskā reklāma medijos nedrīkst parādīties agrāk, kā divus mēnešus pirms vēlēšanām. Šobrīd Argentīnā nav ierobežojumu politiskajai reklāmai. Tāpēc bagātākās partijas kampaņas sāk jau gadu pirms vēlēšanām. Šādas ilgas un apjomīgas kampaņas prasa lielus līdzekļus, kurus partiju oficiālie ziedojumi nevar segt. Tāpēc ir radīti ideāli apstākļi politiskajai korupcijai un naudas atmazgāšanai caur partiju kampaņām. No vienas puses, partijas, lai uzvarētu, palielina kampaņu jaudas, bet narkobiznesa darboņi vai nodokļu nemaksātāji, lai nopirktu politiskās indulģences un neaizskaramību, apmaksā šīs kampaņas. Šīm ārkārtīgi dārgajām kampaņām ir vēl kāda ļoti negatīva iezīme – tās būtiski kavē partiju demokrātijas attīstību, jo tikai vecās un bagātās partijas var reāli sacensties vēlēšanās, bet jaunajiem politiskajiem spēkiem atliek vai nu korumpēties, vai arī samierināties ar zaudējumu.
Piemēram, Čīlē, kas politiskā režīma un tradīciju ziņā daudz neatšķiras no Argentīnas, bet kurā ir aizliegtas politiskās reklāmas medijos, partiju kampaņu tēriņi ir apmēram tikai viena desmitā daļa no partiju tēriņiem Argentīnā. Tāpēc mēs tagad esam uzsākuši publisku debati par reklāmas ierobežojumiem, kā arī ierosinājuši samazināt kampaņas ilgumu līdz diviem mēnešiem, kas ir pietiekams laiks, lai sabiedrību informētu par savām idejām. Šie divi ierobežojumi būtiski samazinātu kampaņu izdevumus un palīdzētu izskaust vienu no politiskās korupcijas avotiem.
Kā jūs varēsiet nodefinēt, kas ir politiskā reklāma un kā izvairīties no vēl lielākas slēptās reklāmas medijos?
Protams, pilnībā izskaust politisko reklāmu mums var arī neizdoties. Taču ir svarīgi radīt sabiedrisko domu, kas negatīvi vērtētu priekšlaicīgas politiskās reklāmas kampaņas un kas liktu politiķiem citādi cīnīties par vēlētāju balsīm. Daudz kas šajā reformā būs atkarīgs arī no žurnālistu un mediju īpašnieku godaprāta.