Foto: dal Zennaro
Žurnālistikas balvām vajadzētu ne tikai spēt atpazīst un izcelt izcilu žurnālistiku, bet vienlaikus kalpot par platformu diskusijām par profesijas veiksmes un neveiksmes stāstiem, kā arī jaunajiem uzdevumiem.
Nacionālā radio un televīzijas padome ir sadalījusi balvas radio un televīzijā, tomēr neskaidrā balvu piešķiršanas kārtība un vērtēšanas kritēriji, kā arī pašas padomes zemā autoritāte mediju vidē nav sekmējusi profesionālās vides pašrefleksiju. Svinīgajai ceremonijai ar balvu piešķiršanu nevajadzētu būt vienīgajam pienesumam radio un televīzijas žurnālistikas kvalitātes izvērtējuma gada bilancē, bet rosināt arī diskusiju par veiksmēm un neveiksmēm, kā arī jaunajiem izaicinājumiem. Vienlaikus padomei vajadzētu stiprināt konkursu, pilnveidojot balvu piešķiršanas kārtību un precizējot vērtēšanas kritērijus, kas atņemtu konkursam aizdomas par necaurspīdīgumu un sekmētu konkursa autoritāti profesionāļu vidū un, ļoti iespējams, žurnālistus uzrunātu daudz vairāk nekā piesolītās prēmijas.[ 1 ]
Padome gandrīz visās nominācijās atsevišķi vērtē sabiedriskā radio un televīzijas, komerciālo raidorganizāciju un reģionālo radio un televīzijas staciju sniegumu.[ 2 ] Nominācijas “Labākais raidījums informatīvi dokumentālajā žanrā” un “Labākais raidījums izklaides žanrā” rezervētas tikai sabiedriskajai televīzijai un radio, izslēdzot pārējos. Padome īpaši izcēlusi sabiedriskās televīzijas režisorus un operatorus, profesionālu atzinību liedzot tiem, kas strādā citās televīzijās, kā arī izslēdzot radio skaņu režisorus un operatorus. Ir ļoti grūti atrast motivāciju šādam principam.
Sabiedriskajam radio un televīzijai ir jāveic īpaši uzdevumi sabiedrībā, tomēr sabiedriskajiem medijiem nevajadzētu apkalpot tikai šauru, elitāru publiku, bet spēt uzrunāt arī plašāku auditoriju. Turklāt arī komercmediji var radīt sabiedrībai vērtīgus produktus. Salīdzinot visus kopā, var labāk novērtēt sasniegumus.
Vērtēt pēc žanriem, ne mediju statusa
Darbus vislabāk būtu vērtēt, ievērojot žanru klasifikāciju (žanru robežas šodien izplūst, tomēr vienoties par lielajām žanru grupām ir iespējams), nevis piederību sabiedriskās, komerciālās vai reģionālās raidorganizācijas statusam. Saņemot balvas, paši profesionāļi atzina, ka balvu varēja saņemt ikviens no nominētajiem, jo žanru ziņā ļoti atšķirīgi raidījumi salikti vienā nominācijā. Britu un krievu pieredze rāda, ka nomināciju sarakstu var veidot ļoti plašu, tomēr arī šeit atslēga ir žanriskā piederība.[ 3 ]
Žūrijas locekļi presē jau norādījuši uz nelielo konkurenci.[ 4 ] Nominantu sarakstos dominē vieni un tie paši uzvārdi, vieni un tie paši raidījumi. Ja televīzijas seriālu neatzīst par gada raidījumu, tad seriāla režisorei piešķir gada labākā režisora balvu. Ja radio raidījumam nepiešķir gada raidījuma statusu, tad to atzīst par labāko starp informatīvi dokumentālajiem.
Presē Nacionālās radio un TV padomes un konkursa žūrijas pārstāve Una Ulme-Sila sūdzas, ka padome saņēmusi “salīdzinoši maz izcilu darbu”, jo “viens nokavē termiņu, otrs ir pārāk kautrīgs, trešais sastrīdējies ar padomi”.[ 5 ] Una Ulme-Sila arī atsaucas uz konkursa nolikumu, atgādinot, ka “piedalīšanās konkursā ir pretendenta brīvas gribas izpausme” un “žūrija drīkst izvērtēt tikai un vienīgi iesniegtos darbus”.[ 6 ]Tomēr konkursa nolikumu veido tieši padome un padome pati var uzrakstīt tādu nolikumu, kas ļautu vērtēt un izcelt arī tos, kuri nav pieteikušies vai kuru pārstāvētās raidorganizācijas vispār nepiedalās konkursā. Padomei vajadzētu pašai atpazīt sasniegumus žurnālistikā, nevis tikai gaidīt, kamēr kāds atnāks pieteikties pats. Konkursam būtu jāspēj uzrādīt tendences radio un televīzijā, nevis tikai jāsadala prēmijas starp tiem, kas, dažādu motīvu vadīti, atnesuši savu pieteikumu līdz padomes birojam.
Necaurspīdīgi, bez vērtēšanas kritērijiem
Padomes īstenotā elektronisko mediju uzraudzība līdz šim ir vērtēta pretrunīgi un to fiksējuši arī iepriekšējie pētījumi[ 7 ], tāpēc ļoti iespējams, ka balva iegūtu lielāku vērtību profesionāļu vidū, ja radio un televīzijas padomes locekļu atteiktos no iesniegto darbu vērtēšanas, šos pienākumus uzticot vien mediju teorētiķiem un industrijas profesionāļiem, kas nav tieši saistīti ar izvērtējamajiem darbiem. Padome var kalpot par konkursa institucionālo satvaru, proti, uzņemties administratīvos darbus, tomēr norobežoties no darbu vērtēšanas. Ļoti iespējams, ka, padomei paejot malā, motivāciju piedalīties konkursā atradīs lielāks skaits profesionāļu, arī no tām mediju institūcijām, kuras konfliktē ar padomi.
Radio un televīzijas balva nestu ieguldījumu profesionālās vides attīstībā, ja tā nebūtu tikai birokrātiska atskaite par sasniegumiem aizvadītājā gadā, bet arī rosinātu profesionālās vides pašrefleksiju. Konkurss varētu kalpot par platformu profesionāļu diskusijai, kurā apmainīties ar pieredzēm un vērtējumiem par veiksmēm un neveiksmēm, kā arī jaunajiem izaicinājumiem radio un televīzijas žurnālistikā. Ir ļoti svarīgi izcelt labu žurnālistiku, tomēr vienlīdz būtiski ir izrunāt to, kas nebija izdevies. Šāda diskusija būtu vērtīga gan profesionālajai videi, gan plašākai sabiedrībai.
Pamatojums tam, kāpēc balvas sadalītas tieši šādi, palicis tikai žūrijas iekšējās diskusijās. To ir grūti arī nojaust, jo konkursa nolikumā nav darbu vērtēšanas kritēriju, tāpēc nav zināms, kādām kvalifikācijām jāpiemīt raidījumam vai tā veidotājiem, lai baudītu uzvarētāja statusu. Tas savukārt mudina uz spekulācijām par necaurspīdīgumu, kas savukārt aizēno arī tos žurnālistikas sasniegumus, kas tiešām pelnījuši atzinību.
Dialogu vispirms profesionālajā vidē
Atjaunojot konkursu “Preses nagla”, pavisam drīz savas balvas gatavojas pasniegt arī Latvijas Preses izdevēju asociācija. Preses balvas rīkotāji tikuši nedaudz tālāk, konkursa nolikumā cenšoties aprakstīt vērtēšanas kārtību un kritērijus.[ 8 ] Tomēr, tāpat kā Radio un televīzijas padome, arī preses izdevēji joprojām neatzīst tiešsaistes (online) žurnālistiku, kaut tieši drukātie mediji pašlaik uzrādījuši augstākos sasniegumus tiešsaistes žurnālistikas attīstībā (piemēram, laikraksta Diena projektu V-Diena un L-Diena centieni izkāpt no vienkāršajiem tradicionālo izdevumu materiālu pārcēlumiem tiešsaistes vidē un piedāvāt jaunu, patstāvīgu saturu).
Profesionālās balvas ir ļoti būtiskas, tomēr tās nes mazu ieguldījumu profesionālās vides attīstībā, ja konkurss netiek tālāk par svinīgu pasākumu ar balvu sadalīšanu. Žurnālistikas balvām vajadzētu ne tikai spēt atpazīst un izcelt izcilu žurnālistiku, bet vienlaikus kalpot par platformu diskusijām par profesijas veiksmes un neveiksmes stāstiem, kā arī jaunajiem uzdevumiem. Žūrijas vērtējumam par žurnālistikas profesionālisma līmeni nevajadzētu palikt tikai žūrijas iekšējās apspriedēs, bet iniciēt tālāku diskusiju, kas iesaistītu mediju profesionāļus, arī tos, kuri savu pieteikumu konkursam nemaz nebija aiznesuši, un uzrunātu sabiedrību kopumā. Žurnālistiem ir būtiski ne tikai izrunāties profesionālās vides robežās, bet arī uzrunāt plašāku sabiedrību. Žurnālistiem publikai ir jāskaidro savi lēmumi un prakse, jo žurnālistikas funkcionēšanas atslēga ir sabiedrības uzticība, bet uzticības pamatā ir dialogs starp medijiem un sabiedrību. Taču dialogam vispirms jāsakās profesionālajā vidē, un to izdarīt nemaz nav tik ļoti sarežģīti, vien citus gadus konkursu rīkotājiem blakus svinīgo pasākumu tāmēm vajadzētu paredzēt arī izdevumus diskusijas sarīkošanai.