Raksts

Priekšvēlēšanu kampaņu regulējums Latvijā


Datums:
10. maijs, 2005


Autori

Jānis Ikstens


Foto: G. Dieziņš © AFI

[i]Politikas kopsavilkums (Policy brief)[/i]Priekšvēlēšanu kampaņa ir kļuvusi par Latvijas politiskā procesa centrālo elementu, kam būtu jāveicina pastāvošā politiskā režīma leģitimitāti. Tomēr kampaņas tiesiskais regulējums un prakse liek apšaubīt demokrātijas fundamentālā principa „viens pilsonis, viena balss” ievērošanu un stimulus politisko partiju darbībai likuma ietvaros. Šai politikas kopsavilkumā ir ieskicētas nozīmīgākās priekšvēlēšanu kampaņas attīstības tendences, Latvijā izplatītākās problēmas un iezīmēti trīs atšķirīgi varianti šo problēmu risināšanai.

Kampaņas attīstības tendences

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā notiek koncentrēta komunikācija starp politisko eliti un pārējo sabiedrību nolūkā pārliecināt iespējami lielāku ļaužu skaitu atbalstīt konkrētu politisko spēku vai individuālo kandidātu. Līdz ar pārstāvnieciskās demokrātijas ieviešanu un vēlēšanu aktīvo tiesību paplašināšanu ir palielinājusies priekšvēlēšanu kampaņas nozīme politiskajā procesā, jo nepieciešams politiski iekļaut arvien lielākus sabiedrības segmentus.

20.gadsimta otrajā pusē priekšvēlēšanu kampaņas ieguva tām arī pašlaik raksturīgo centrālo vietu cīņā par pilsoņu politiskajām simpātijām. To noteica ne tikai kampaņu profesionalizācija, bet arī fundamentālas pārmaiņas attīstīto demokrātisko valstu sabiedrību politiskajā kultūrā un interešu starpniecības institūciju evolūcija. Sabiedrībai kļūstot individuālistiskākai un publiskās pārvaldes sistēmai nespējot adekvāti apmierināt pilsoņu daudzšķautņainās vajadzības, būtiski saruka efektivitāte tradicionālajiem vēlētāju mobilizācijas mehānismiem. Turklāt partijas arvien biežāk bija spiestas konkurēt ar šauri orientētām grupām, kas nereti pauda uzskatus, kas vērsti pret politiskajām partijām vai pat visu politisko režīmu kopumā.

Sabrūkot komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā, priekšvēlēšanu kampaņas kļuva par izšķirošo arēnu cīņai par varu arī šajā reģionā. To gan noteica citi faktori, nekā Rietumeiropā vai Ziemeļamerikā. Kaut gan pēcpadomju politiskās partijas aši pārņēma attīstīto demokrātiju pieredzi priekšvēlēšanu kampaņu organizēšanā un profesionalizēšanā, Austrumeiropā nebija dziļas demokrātiskās tradīcijas, ilgākā laika posmā radušās stabilas saiknes starp partijām un noteiktām sociālajām grupām, noturīgas partiju identifikācijas. Turklāt reģiona valstis piedzīvoja fundamentālu grupu un individuālo identitāšu transformāciju sociāli ekonomisko un politisko reformu rezultātā.

Problēmas Latvijā

Arī Latvijā vērojamas augšminētās tendences. Iztrūkstot noturīgām saiknēm starp vēlētājiem un partijām, tās akcentē īslaicīgus politiskā atbalsta mobilizēšanas pasākumus, no kuriem ir atkarīgs ne vien varas sadalījums valstī, bet nereti arī konkrētās partijas dzīvotspēja un nākotnes izredzes. Šo augsto likmju spēli ietekmē arī finanšu resursu koncentrācija relatīvi šaurā sabiedrības segmentā un demokrātisko tradīciju vājums.

Priekšvēlēšanu kampaņām Latvijā ir raksturīgas vairākas problēmas:

  • kampaņu augstā resursietilpība, kas pašreizējā plutokrātiskā partiju finansēšanas modeļa apstākļos palielina partiju atkarību no dāsnākajiem atbalstītājiem;
  • plašākai sabiedrībai nezināmi partiju finansēšanas avoti un nepārskatāma finanšu plūsma, kas tiek pastarpināta ar nomināliem ziedotājiem un kas pilsoņiem būtiski apgrūtina racionālas izvēles izdarīšanu vēlēšanās;
  • vairāki nepārdomāti politisko organizāciju darbības ierobežojumi, kas faktiski kriminalizē partiju aktivitātes – ziedojumu ierobežojumi un nereāli mazi kampaņas tēriņu griesti;
  • mazefektīva esošo tiesisko normu piemērošana, kas grauj pilsoņu ticību publiskās pārvaldes sistēmai, mazina režīma leģitimitāti un neveicina likumpaklausīga ētosa veidošanos partiju vidū.

Pašreizējā regulējuma evolūcija

Priekšvēlēšanu kampaņas regulēšanas pirmie centieni attiecas uz 1994.gadu, kad pieņemts likums par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām. Tas paredzēja ne vien bezmaksas raidlaika piešķiršanu politiskajām partijām Latvijas Televīzijā (LTV) un Latvijas Radio (LR), bet arī noteica vienlīdzīgu aģitācijas nosacījumu nepieciešamību vienas raidorganizācijas ietvaros, kā arī valsts un pašvaldību iestādēs un kapitālsabiedrībās. Tika ierobežotas arī LTV un LR darbinieku aģitēšanas iespējas priekšvēlēšanu periodā.

Gadu vēlāk Saeima pieņēma ne tikai likumu par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām (lielā mērā atkārtojot normas, kas attiecās uz pašvaldību vēlēšanām un 2004.gadā tika attiecinātas arī uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām), bet arī Politisko organizāciju finansēšanas likumu, kurā tika definēti pieļaujamie partiju finansēšanas avoti, liberāli ziedojumu apjoma ierobežojumi un nepieciešamība deklarēt partijas ienākumus un izdevumus ik gadu.

Sabiedrības spiediena ietekmē 2002.gadā tika samazināts maksimālais ziedojumu apjoms no vienas personas gada laikā, precizēta partiju finanšu ikgadējās deklarācijas forma, ieviestas priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu finanšu deklarācijas, noteiktas sankcijas par likumdošanas normu neievērošanu, kā arī Valsts ieņēmumu dienests tika aizstāts ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju partiju finanšu kontrolētāja lomā. 2004.gadā vēl vairāk tika sašaurināts ziedotāju loks, tika ieviesti priekšvēlēšanu tēriņu griesti 20 santīmu apmērā uz vienu balsstiesīgo pilsoni un tika precizētas sankcijas par likumā noteikto prasību neievērošanu.

Neraugoties uz šiem pasākumiem, daudzi politiķi un arī plaši sabiedrības segmenti nav apmierināti ar esošo kampaņas regulējumu, katram no sava skatu punkta saredzot pilnveides iespējas.

Uzlabojumu meklējumi

Analizējot dažādos priekšvēlēšanu kampaņas regulējuma instrumentus, par galveno uzskatāma demokrātijas pamatprincipa „viens pilsonis, viena balss” ievērošana. No tā vistiešākā veidā izriet nepieciešamība maksimāli ierobežot naudas ietekmi uz vēlēšanu procesu. Tomēr ir jāņem vērā arī politiskā procesa svarīgāko dalībnieku attieksme pret dažādiem risinājumiem, jo no tās atkarīgs, vai risinājumi tiks pieņemti un ieviesti.

Domājot par kampaņas regulējuma tālāku pilnveidošanu Latvijā, būtu nepieciešams izraudzīties reformu smagumpunktu un pieņemt konceptuālu lēmumu par to, vai jāsamazina

(1) naudas ieplūšana politisko partiju baltajās un melnajās kasēs,

(2) partiju iespējas tērēt iegūto naudu vai arī

(3) pati nepieciešamība pēc naudas.

Ierobežojumi ienākumiem

Pirmais risinājums nozīmē radīt iespējami lielas grūtības partijām saņemt naudas līdzekļus: drastiski samazināt ziedojumu apjomu viena gada ietvaros; turpināt sašaurināt potenciālo ziedotāju bāzi, nosakot jaunas grupas, kas nav tiesīgas ziedot partijām, vai arī vēl vairāk ierobežojot naudas nopelnīšanas hronoloģiskos ietvarus; liegt partijām nodarboties ar saimniecisko darbību; samazināt pieļaujamo biedru naudas apjomu.

Priekšrocības

+ vienkārša administrēšana;

+ retoriskā pievilcība.

Trūkumi

– neregulēti partiju izdevumi;

– iespējama pretestība no partiju puses, lai nepalielinātu savu pārkāpumu daudzumu;

– iespējama pretestība no uzraugošo institūciju puses, lai nepalielinātu sava darba apjomu un nesarežģītu to;

– sabiedrības uzticības tālāka mazināšanās centieniem regulēt partiju finanses.

Ierobežojumi izdevumiem

Otrais risinājums nozīmētu ierobežojumus priekšvēlēšanu kampaņas kopējiem tēriņiem vai vismaz atsevišķiem to veidiem (piemēram, izdevumiem TV reklāmai). Vienlaikus būtu skaidri un nepārprotami jādefinē izdevumi, uz kuriem šie limiti attiecas (pašlaik notiek diskusijas par PVN iekļaušanu, turklāt vismaz trijos pagastos [Alūksnes rajona Kalncempju pagasts, Krāslavas rajona Ķepovas pagasts, Valmieras rajona Ipiķu pagasts] izdevumu „griesti” ir zemāki par likumā noteikto drošības naudu). Tēriņu limiti būtu jāpapildina ar prasību visiem plašsaziņas līdzekļiem publiskot savas politiskās reklāmas cenas un atlaižu politiku ilgu laiku pirms kampaņas. Turklāt būtu jādefinē trešo personu izvietotās politiskās reklāmas likumiskie ietvari un jānosaka efektīvas sankcijas pret politisko reklāmu ārvalstu plašsaziņas līdzekļos, kas tiek retranslēti Latvijas teritorijā.

Priekšrocības

+ iespēja vājināt ziedojumu ierobežojumus un darīt partiju finansēšanu pārskatāmāku;

+ šķietami vienkāršāka sistēmas administrēšana.

Trūkumi

– slēptās reklāmas pieaugums;

– nepieciešamība rast optimālus finansējuma ierobežojumus, kas turklāt atbilstu izmaiņām partiju iztikas minimuma groza vērtībai;

– nepieciešamība definēt un piemērot jauna veida – politiskās – sankcijas pret pārkāpumiem (mandātu zaudēšana; aizliegums balotēties vēlēšanās utml.).

Ierobežojumi nepieciešamībai pēc naudas

Risinājums, kas balstās uz naudas nepieciešamības mazināšanu, paredz apmaksātas politiskās reklāmas drastisku samazināšanu, pilnīgu izskaušanu vai hronoloģisko ietvaru nobīdīšanu (apmaksāta politiskā reklāma ir aizliegta pēdējās 10-14 dienās pirms vēlēšanām). Tā vietā par jūtami augstāku drošības naudu reģistrētajiem kandidātu sarakstiem piešķirams lielāks bezmaksas reklāmas laiks sabiedriskajos un privātajos (īstenojot iepirkuma procedūru) plašsaziņas līdzekļos, kas būtu sadalīts īsākos (30-60 sekundes) nogriežņos. Arī šajā gadījumā ir iespējams atbrīvot partijas no butaforiskajiem ziedojumu apjoma limitiem.

Priekšrocības

+ būtiski samazinās partiju finansiālās vajadzības;

+ būtiski nepalielinās slogs valsts budžetam;

+ iespēja vājināt ziedojumu ierobežojumus un darīt partiju finansēšanu pārskatāmāku;

+ iespēja un nepieciešamība veidot vienotu plašsaziņas līdzekļu pārraudzības institūciju, vienlaikus atsakoties no politizētās Nacionālās radio un televīzijas padomes pakalpojumiem šai jomā.

Trūkumi

– liela pretestība no plašsaziņas līdzekļu puses, kas ciestu materiālus zaudējumus;

– neskaidras iespējas īstenot šo priekšlikumu attiecībā uz elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri atrodas ārpus Latvijas jurisdikcijas;

– grūtības precīzi definēt politiskās reklāmas un slēptās politiskās reklāmas jēdzienus;

– slēptās reklāmas pieaugums;

– darba apjoma pieaugums kontrolējošām institūcijām.

Kaut gan nav domājams, ka jebkurš no variantiem vai to apvienojums pilnībā atrisinās priekšvēlēšanu kampaņu regulējuma problēmu, ir nepieciešams piesaistīt kā teorētiķus, tā praktiķus, lai diskusiju un modelēšanas ceļā identificētu mazāko ļaunumu, raugoties no sabiedrības un demokrātijas viedokļa.


Projekts “Atklāti par 2005. gada pašvaldību vēlēšanu finansēm”

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!