Raksts

Prezidente: “Esmu ar visu sirdi visu laiku atbalstījusi NVO”


Datums:
31. augusts, 2004


Autori

Providus


Foto: Prezidentes un NVO tikšanās; Foto - A. Jansons © AFI

Pēc nevalstisko organizāciju uzaicinājuma notikušajā diskusijā ar Valsts prezidenti 2004.gada 27.augustā Rīgas pilī tika apspriestas NVO tiesības un leģitimitātes robežas, finansēšanas iespējas un nepieciešamība veicināt līdzdalību politiskajā procesā.

Vaira Vīķe–Freiberga, Valsts prezidente: Man ir prieks šodien tikties ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Mēs ar NVO esam bieži tikušies, jo konsultējamies gandrīz katra likuma izspriešanā, kad ir izskanējušas domstarpības. Šis nav unikāls notikums, mēs tiekamies regulāri. Protams, arī sabiedriskā kārtā man ir bijis daudz izdevību tikties ar NVO un iepazīties ar viņu darbību, kuru es atbalstu no visas sirds. Es uzskatu, ka tā ir ļoti svētīga, valstij ļoti nepieciešama un nes labus augļus. Tātad es esmu šeit, atbildot uz vairāku organizāciju lūgumu risināt ar jums šo sarunu. Man visvairāk interesētu tieši jūsu pašu, katram savas organizācijas raizes, rūpes, bet vēl vairāk tas, kā jūs vērtējat savu līdzšinējo ieguldījumu mūsu pilsoniskās sabiedrības veidošanā.

Līdzdalība politikas procesā

Uģis Rotbergs, Pasaules dabas fonds: Prezidentes kundze, savu kolēģu vārdā gribu pateikties par šo iespēju apmainīties domām, savām sirdssāpēm vai vēlmēm, vai izaicinājumiem, nevis kas ir katrai organizācijai atsevišķi, bet, kas vieno šo sektoru kopumā – vienalga, vai tās būtu sabiedriskā labuma organizācijas, vai profesionālas asociācijas, vai biedru labuma organizācijas – kādā veidā mēs pēc iespējas labāk varētu katrs savu misiju sasniegt. Kā mēs varam efektīvi piedalīties politikas veidošanas procesā, kādi ir rāmji NVO attīstībai, nu teiksim tādā pārejas laika demokrātijā, kas mums traucē, ko mēs sagaidītu no valsts puses, kādu pretimnākšanu.

Es strādāju Pasaules dabas fondā un man ir viegli salīdzinājumu izdarīt par bioloģisko daudzveidību, ka dabā stabilitāte ir tikai tad, ja ir ārkārtīgi liela daudzveidība. Jūs jau savā runā to teicāt, ka tieši sabiedrisko organizāciju daudzveidība ir tā, kas paralēli valsts varai, paralēli biznesa sektoram dod milzīgu ieguldījumu attīstībā. Mūsu lielākā interese un īpaši profesionālām organizācijām un sabiedriskā labuma organizācijām ir, lai mēs savlaicīgi varētu iedarboties politikas lēmumu pieņemšanas procesā. Lai šis lēmums būtu labāks, lai nebūtu pēc tam jānodarbojas ar daudz asākām metodēm, kādas ir sabiedrisko organizāciju rokās, bet lai mēs varētu piedalīties un dot savu ieguldījumu valsts attīstībā un tas ir tas, kas mums tuvāk pie sirds.

V.Vīķe-Freiberga: Es simtprocentīgi piekrītu. Tas ir tas, ko mēs savu iespēju robežās esam centušies darīt, tajos rāmjos, ko likums mums paredz. Es domāju – tas ir Saeimas komisiju darbs, šeit tām ir svarīga loma. Protams, arī tiem lēmumiem, kas notiek pašvaldību līmenī.

Andris Bērziņš, Rīgas Samariešu apvienība: Es pārstāvu Samariešu apvienību, kas, runājot par ieguldījumu, ir – cietušie bērni, sociālās mājas un daudzas citas lietas. Protams, mēs būtu ieinteresēti darboties vairāk.

Nav noslēpums, ka NVO līdzdalības modeļi ES valstīs ir dažādi un atšķiras Skandināvija, Itālija, Viduseiropa, un tas attīstības ceļš, kādu mēs iesim, būs atšķirīgs. Kas šīs polemikas sakarā mani uztrauc – kāds ir Jūsu skatījums par NVO lomu un kādas ir tās mūsu robežas, jo mēs gribētu darboties vairāk, bet šī polemika ir izraisījusi zināmu skepsi no pašvaldības cilvēkiem, kas varbūt nogaida, ar ko tas beigsies. Varbūt NVO loma ir jāsamazina, vai varbūt tā tieši ir jāpaplašina? Man kā sociālās sfēras pārstāvim būtu labi zināt, ka nevalstiskais sektors ir novērtēts, ka viņš ir aicināts un vajadzīgs un būtu vēlams arī pašvaldību sadarbībai.

V.Vīķe-Freiberga: Man tā šķiet elementāra patiesība, ka tam tā būtu jābūt. Taču ir jāsaprot, ka sabiedrībā pastāv interešu daudzveidība, jo tamdēļ jau arī šīs organizācijas tiek dibinātas, un katra no tām gādā par zināmu interešu sfēru. Mēs vēlētos, lai katrs cilvēks un katrs vēlētājs būtu spējīgs pieņemt lēmumus, kaut vai, kad viņš iet pie vēlēšanu urnām, taču arī citādi ir dažādi veidi, kā darboties – ir šīs dažādās sabiedriskās grupas, kas var darboties pilnīgi leģitīmi un ir ļoti svarīgs elements. Ja ļaudis var vienoties par kādu jautājumu savā pašvaldībā, protams, es domāju, ka tai vajadzētu būt par vispār saprotamu un pieņemamu praksi, ka viņus uzklausa. Cik es zinu, tad demokrātiskās valstīs pašvaldībām ir zināmas «runas stundas», tāpat kā profesoriem, un jebkura persona var nākt un savu problēmu stāstīt. NVO to dara ar vairāk vai mazāk attīstītu profesionalitāti, kas var iet no vienkārši savu interešu kopīgas paušanas līdz jau pētījumiem, apjomīgiem un zinātniskiem, kurus viņi var “likt galdā” un argumentēt.

A.Bērziņš: Nenoliedzami, ka Jūsu viedoklis ir ļoti nozīmīgs sabiedrībā. Man kā sociālai organizācijai ir jārisina ar konkrētām pašvaldībām konkrēts jautājums, bet visa sabiedrība šobrīd skatās, kāds ir tas kopējais rāmis, vai NVO būs dalībnieces sociālo pakalpojumu, sociālās palīdzības jomā, vai viņas būs tikai komentētājas? Cik tālu mēs drīkstam iet? Šobrīd tās robežas ir sašķobījušās un tādēļ ir šis mans jautājums.

V.Vīķe-Freiberga: Tomēr jāatgādina, ka lēmumu pieņemšana tiek deleģēta amatpersonām, un te nav vienlīdzības zīmes starp NVO un tās viedokli un ievēlētu pašvaldības domes locekli. Lēmumu pieņemšanas tiesības ir šo amatpersonu rokās, viņi par to nes atbildību gan juridiski, gan politiski un tas atļauj valstij funkcionēt jebkurā līmenī. Taču, protams, atvērtā un pilsoniskā sabiedrībā viņiem būtu jācenšas ņemt vērā, un to saka par ģeniāliem politiķiem, – ka ir jāspēj apvienot pretējus viedokļus. Risinājumi ir jāmēģina atrast, un tas principā notiek politiskajā līmenī, jo, diemžēl, burtiski par katru jautājumu būs pretrunīgi viedokļi, tamdēļ, ka ļoti daudzi jautājumi ir ārkārtīgi sarežģīti pēc savas būtības. Bieži nemaz nevar cerēt, ka ar pirmo piegājienu mēs visu atrisināsim.

Jūs sacījāt par to uzraugu loku – tas ir atgriezeniskās saites mehānisms. Es uzskatu, ja ir pieņemts lēmums, tas darbojas – kamēr tas ir spēkā, tam ir jāklausa. Jums var patikt, var nepatikt, bet demokrātiskā sabiedrībā ir jāklausa likuma varai, citādi mēs esam noziedzībā, mēs esam anarhijā. Bet tas nenozīmē, ka jums uz visu mūžu un līdz pasaules galam ar to ir jāsadzīvo – šeit ir iniciatīvas iespējas, ja nāk ar pamatotiem argumentiem un priekšlikumiem, kā to mainīt. Demokrātiskās sabiedrības absolūtā kategoriskā starpība no totalitārās sabiedrības ir tā, ka ir šī atgriezeniskās saites iespēja un ka no apakšas uz augšu ir iespējams virzīt idejas, nevis tikai tad, kad Centrālā komiteja pasaka piecgades plānu un tad tikai viss virzās no augšas uz leju.

Funkciju deleģēšana

U.Rotbergs: Mēs pārgājām pie jauna diskusijas punkta – šeit nav runa tikai par politikas ietekmēšanu. Organizācijas sociālajā un arī dabas aizsardzības sfērā interesējas par Jūsu viedokli, kā būtu, ja atvalstiskotu daļu no funkcijām, piemēram, uzturētu sabiedriskās organizācijas bērnu namus, ko jau viņas šobrīd dara, slimnīcas, veco ļaužu pansionātus?

A.Bērziņš: Mūsu sadarbība ir ļoti liela, mums ir līgumi ar kādām sešpadsmit pašvaldībām un daudzi simti darbinieku sociālajā sfērā. Te ir jautājums, vai mūsu lomai sadarbībā ar pašvaldībām, lai iedzīvotājiem būtu labāk, ir jāpaplašinās, vai viņai ir kaut kādas robežas?

V.Vīķe-Freiberga: Ja runa ir par to, ka sabiedrībai ir vajadzīga palīdzība un pakalpojumu sniegšana, tad, manuprāt, tas iet līdz bezgalībai.

Šobrīd ir ļoti interesantas lietas, kas notiek pasaulē – privātā un publiskā partnerība. Tas ir jauns modelis, un daudzi Eiropā to varbūt vēl uztver ar pārsteigumu. Amerikā tas pietiekami plaši sāk izplatīties , piemēram, lielceļus pašvaldība nodod kādai privātai firmai viņu gādībai partnerībā ar šo pašvaldību, kas mums ir absolūti neiedomājama lieta. Šis ir dinamisks process, kurā notiek izaugsme gan visā pasaulē, gan cerams arī Latvijā.

Pilsoniskā iniciatīva un kontrole

Lolita Čigāne, Providus: Ja, piemēram, kādā mazā pašvaldībā pilsoņi nav apmierināti ar to, kā tiek apsaimniekots pašvaldības budžets un viņi nodibina sabiedrisku organizāciju, lai piedalītos domes sēdēs un skatītos līdzi, kā budžets tiek sadalīts, vai tas ir labi, vai slikti?

V.Vīķe-Freiberga: Tas ir precīzi tas pats, ko dara akcionāri kādā akciju sabiedrībā – ja viņam viena akcija ir, viņam ir tiesības prasīt atskaiti un izskaidrojumus, un vēl jo vairāk, protams, to ir tiesības darīt vēlētajam savā pašvaldībā. Bet es domāju, ka tam ir jānotiek strukturētā veidā. Bieži mūsu pašvaldības veido kaut ko līdzīgu – viņi prezentē savu budžetu un aicina ļaudis nākt un to komentēt.

L.Čigāne: Šinī gadījumā tā ir pilsoniska iniciatīva. Ja cilvēks savā brīvajā laikā nāk klajā ar šo pilsonisko iniciatīvu, jo liekas, ka pašvaldības līdzekļi nav varbūt tērēti tā, kā vajadzētu. Vai tā ir atbalstāma? Teiksim viņi reizi mēnesī deleģē pārstāvi, kas iet uz domes sēdēm un klausās, kas tur notiek, un analizē līdzi.

V.Vīķe-Freiberga: Ja viņi var atļauties tādus resursus, tad, protams. Ļoti bieži ļaudīm labprāt gribētos sekot līdzi, viņi vienkārši nav spējīgi to darīt. Ja viņi ir spējīgi noorganizēties un kādu deleģēt, tad kāpēc nē.

L.Čigāne: Vai pašvaldībai vajadzētu būt atvērtai šādai iniciatīvai?

V.Vīķe-Freiberga: Agrāk tika uzskatīts, ka jebkuras tādas lēmumu pieņemšanas sēdes ir slēgtas, bet visā pasaulē pēdējos gados progresīvi šajā ziņā notiek izmaiņas, ideja par atvērtām sēdēm kļūst arvien vairāk izplatīta. Īpaši, runājot par budžeta lietām, kas skar visus. Tas ir prakses jautājums. Manā izpratnē tas piederētu pie atvērtības pret saviem pilsoņiem.

NVO darbības robežas un leģitimitāte

Edgars Pastars, Eiropas tieslietu studentu asociācija: Kā Jūs redzat, kuri būtu tie sektori, kur NVO nedrīkstētu iesaistīties?

V.Vīķe-Freiberga: Piemēram, ja NVO nostātos vienas īpašas kandidatūras vai īpašas partijas pusē priekšvēlēšanu kampaņu laikā, tad tā būtu piedalīšanās politiskā aģitācijā, kuru reglamentē visi šie likumi un arī dibinātais KNAB, lai mums būtu kontrole pār to, kādā veidā notiek šie priekšvēlēšanu aģitācijas procesi.

Interešu grupai, vai tā būtu profesionāla jeb kaut kāda interešu grupa, tiem ļaudīm, kas viņu veido, katram ir tiesības uz savu politisko pārliecību tāpat kā viņam ir tiesības uz savu ticību vai neticību, seksuālo orientāciju un visu citu. Viņi nav priviliģēti paust kaut kādu vienotu politisko viedokli, jo tikko ļaudis pauž vienotu politisko viedokli, tad jau tas pārvēršas par politisko pozicionēšanos. Ja nevalstiskā organizācija rūpējas, piemēram, par kinoloģijas standartiem valstī jeb par dabas aizsardzību, jeb par studentu dzīvi utt., tad pēc tās izpratnes, ko es esmu pieredzējusi, dzīvojot četrās dažādās rietumu demokrātijās, tas tiktu uzskatīts par nekorektu, jo tas ir pret to, ka katram indivīdam ir sava politiskā pārliecība.

Valts Kalniņš, Sabiedrība par atklātību “Delna”: Pēdējo divu nedēļu polemikā par sabiedrisko organizāciju darbību, politisko līdzdalību, man šķiet ir divi nozīmīgi aspekti, kas ir krasi atšķirīgi. Viens ir tas, kā dažādi cilvēki – Jūs, prezidentes kundze, jebkurš cits Latvijas pilsonis – vērtē nevalstiskās organizācijas darbību kā pareizu, nepareizu, pieņemamu, nepieņemamu, veicināmu, neveicināmu un ir ļoti labi, ka ir dažādi viedokļi. Otrs aspekts – kādas darbības Latvijā kā demokrātiskā valstī ir atļautas un kādas ir aizliegtas. Man šķiet ļoti, ļoti būtiski šīs te divas lietas nošķirt. Robežšķirtni starp atļauto un aizliegto es saprastu tā, ka aizliegtas ir tās darbības, kuras likumā ļoti skaidri ir uzrakstītas kā aizliegtas, piemēram, kā ir aizliegts kurināt rasu naidu. Kas tādā veidā nav aizliegts, tas ir atļauts. Nerunājot par to, ka varbūt ne visi viedokļi, ne visa komunikācija ir patīkama, pieņemama un obligāti apsveicama. Vai Jūsuprāt, pastāv kādi ierobežojumi demokrātiskā valstī, kas būtībā ir aizliegumi, izņemot tos, kas ļoti skaidrā tekstā ir uzrakstīti likumā, kuri attiektos uz NVO līdzdalību politiskā procesā, uz NVO izteiktām prasībām, vēlmēm, ambīcijām? Tātad, nevis tas, kas nebūtu labs un pieņemams, bet kas ir aizliegts.


V.Vīķe-Freiberga: Es domāju, ka uz tām attiecās, protams, tie likumi, kas attiecas uz visiem pilsoņiem. Tātad, piemēram, ja ir likums par to, ka, lai rīkotu demonstrācijas vai gājienus, vai piketus, ir nepieciešams iegūt likumīgu atļauju, tad nevalstiskajām organizācijām tām ir jāpakļaujas.

Ir citas jomas, kurās, es domāju, sabiedrības doma uzskatītu šo par nepiemērotu, taču likumdevējs nav iedomājies par tādu iespējamību. Tā ir, piemēram, ar situāciju, kas mums ir veidojusies kopš pavasara – aģitācija skolēniem atstāt skolas solus un doties ielās uz demonstrācijām, lai protestētu pret izglītības likuma reformas īstenošanu. Tas, manuprāt, ir nepareizi, jo mūsu valsts izglītības likuma gars paredz, ka skolēnam mūsu valsts paredz izglītošanos. Sevišķi, ja runa ir par obligāto pamatizglītību. Jebkurš musinājums vai aicinājums skolēnam, sevišķi pamatskolēnam, atstāt savu izglītības iestādi, lai dotos paust kādu viedokli (protams, uz to viedokli skolēnam arī ir tiesības), – es uzskatu, ka šeit ir pārkāpti korektie rāmji. Likumdevējs to nav precīzi tā formulējis, bet tas izriet kā secinājums no mūsu fundamentālā principa, ka izglītība ir primāra, un valsts par to ir atbildīga, un vecākiem ir pienākums gādāt, lai viņu bērni tiktu izglītoti. Tātad šis ir jautājums, kas ir arī pakļaujams sabiedrības debatēm – kas būtu aizliedzams, kas nebūtu aizliedzams likumā, ja viņš šobrīd tāds nav.

Zinta Miezaine, NVO centrs: Centrs sniedz informāciju un resursu nevalstiskajām organizācijām, no mūsu klientorganizācijām apmēram simt piecdesmit ir tādas, kas ir deleģējušas mums novadīt viņu viedokli līdz valsts sekretāru sanāksmēm, tieši ietekmējot dažāda veida ministriju izstrādātās politikas.

Var savilkt trīs galvenajos punktos tās lietas, kas ir diskusijās izskanējušas, un tur, manuprāt, mums nevienam nav iebildumu. Pirmkārt, ko Jūs arī šodien atkārtojāt, ka leģitīmajiem, likumīgi ievēlētajiem valsts varas pārstāvjiem ir tiesības un ir pienākums pieņemt lēmumus. Otrais un tikpat svarīgs ir tas, ka šiem varas pārstāvjiem ir pienākums iesaistīt sabiedrību šo lēmumu izstrādāšanā, informēt par tiem, kad tie tiek pieņemti un pamatot, kādēļ tie ir tieši tādi, it īpaši gadījumos, kad tie ir ne tik viegli uzreiz saprotami. Liela daļa no diskusijām atkristu, ja šis tiktu ievērots, tā ir laba pārvaldība un te ir runa par rīcībpolitiku, nevis par cīņu pret varu. Un trešais punkts – pilsoniskās sabiedrības tiesības iesaistīties gan pēc savas iniciatīvas, gan arī pēc tam, kad politikas veidotāji vai pašvaldībās, vai ministrijās uz to aicina, politikas veidošanā, procesā, kad tiek lemts kā darīt, kā būtu labāk, kas ir lētāk, kas ir efektīvāk. Arī pašiem kaut ko iniciēt, ja ministrijas vai politiķi nepamana, ka kaut kur ir problēmas. Un ir tiesības prasīt informāciju, ir tiesības pamatoti kritizēt un ir tiesības arī piedalīties politikas lēmumu īstenošanā un tas ir tas, par ko Andris Bērziņš runāja – tā ir funkciju un kompetenču deleģēšana tad, kad kaut kas ir izlemts. Piemēram, ka mēs palīdzēsim veciem ļaudīm, tad ir organizācijas, kas to dara daudz labāk nekā valsts varas institūcijas. Vai tie ir tie pamatprincipi, kuriem mēs piekrītam?

V. Vīķe–Freiberga: Jā, es domāju, līdz šim mums ir notikušas ļoti dzīvas debates. Angļiem ir tāds teiciens : ja kaut kas rīvējās un no tā nāk dzirksteles, būtu labi, ja no turienes nenāktu tikai karstums un iekaisums, bet arī gaisma. Ja no šīm dzirkstelēm varam iegūt vairāk apgaismības un izpratnes, tad ieguvēji esam mēs visi.

Jautājums par savu lēmumu skaidrošanu ir ļoti grūti tverams un objektīvi definējams. Vienmēr paliks tiesības teikt – viņš man saka « tā un tā », bet es absolūti nepieņemu šo argumentu, jo man ir cits viedoklis. Mēs ar cienījamo kolēģi Putina kungu, debatējot, uzreiz nonācām pie secinājuma, ka viņš ir pret Latvijas iestāšanos NATO, bet es esmu par, un mēs viens otru nepārliecināsim. Ir tādas situācijas, kur ir jāsamierinās, ka tā tas ir.

Vita Tērauda, Providus: “Providus” galvenais mērķis ir ietekmēt valsts politikas veidošanu, un šobrīd mēs strādājam ar krimināltiesību politiku, ar valsts pārvaldes kvalitātes jautājumiem, un arī izglītības kvalitātes jautājumiem. Šajā darbībā mēs cenšamies izmantot visu, ko politikas veidošanas spektrs piedāvā un būt aktīvi katrā politikas veidošanas cikla momentā, vai nu tā ir politikas dienas kārtības ietekmēšana, vai pētniecība, vai politikas analīze, arī līdzdalība lēmumu pieņemšanā, vai politikas novērtēšana un monitorings no pilsoniskās sabiedrības puses par to, kā tiek īstenoti valsts pieņemtie lēmumi.

Tas, kas mums palīdzētu dot lielāku ieguldījumu Latvijas attīstībā un risinājumu meklēšanā, ir atbalsts tam, ka pilsoniskai sabiedrībai ir tiesības katrā šai politikas veidošanas ciklā darboties un leģitīmi darboties. Mums ir daži mehānismi valstī, kas atļauj šādu aktīvu līdzdalību, un ir ļoti lielas problēmas, īpaši izpildvaras līmenī – šie mehānismi klibo vai tiek ignorēti. Pēdējo nedēļu polemika ir radījusi jaunu problēmu – kuros gadījumos, tā kritika, kuru mēs izsakām, ir leģitīma un kuros gadījumos viņu var sākt traktēt kā neleģitīmu vai valsti nomelnojošu un kuros brīžos apšauba nevis politikas pareizību, bet organizācijas vai indivīda lojalitāti? Manuprāt, tās kritikas robežas no nevalstisko organizāciju puses ir ļoti plašas, bet es baidos, ka kritika visa tiks noslaucīta kā neleģitīma tad, kad mēs runājam par konkrētu valsts rīcību vai valsts politikas variantiem.

V. Vīķe–Freiberga: Es neredzu tik pesimistisku ainu. Ir zināmas kritikas, kuras mēs tiešām noraidām un turpināsim noraidīt, piemēram, kad mums pārmet, ka Latvija ar kājām bradā cilvēktiesības attiecībā uz saviem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tagad mums ne pa jokam ir pacēlušās domas un viedokļu izpausmes attiecībā uz to, ka Latvijai vajadzētu divas oficiālās valodas, divkopienu valsti, ka reformu vajadzētu apturēt utt. Labi, šie ļaudis, cerams likuma rāmjos savus viedokļus izteiks, bet tas nenozīmē, ka tūliņ viņi panāks savu. Tā ir tā starpība – vai viņi, vai kādi citi, taču jebkurš viedoklis, kas ir izteikts un kritizēts valstī, taču tiem, kas tajā brīdī pieņem lēmumus, ir tiesības pie saviem lēmumiem un pie saviem viedokļiem palikt.

V.Tērauda: To es nebūt negribu apšaubīt – mēs mēģinām ietekmēt tos lēmumus, ko pieņem valsts amatpersonas un neviens neapšauba ne viņu tiesības viņus pieņemt, ne pasludina sev tiesības viņu vietā rīkoties. Jautājums ir par to, vai viedokļi tiek uzklausīti, tiek diskutēts, vai viss tiek norakstīts un process ar to noslaucīts kā neleģitīms.

V. Vīķe–Freiberga: Es domāju par leģitimitāti var runāt tikai atsevišķu akciju un rīcību gadījumos. Es nekur neesmu dzirdējusi, ka organizācijas nedrīkst leģitīmi paust savu viedokli. Kas attiecas uz atsevišķām amatpersonām, angļiem ir tāds izteiciens, ka mušas vairāk var pievilkt ar medu nekā ar etiķi. Tas tomēr ir divvirzienu ceļš – ja gribi panākt viedokļu maiņu, tas ir pilnīgi taktikas un stratēģijas jautājums, kādā stilā un kādā veidā šī iespaidošana notiek.

Ilze Brands Kehris, Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centrs: Mēs nodarbojamies ar cilvēktiesībām slēgtās iestādēs, arī mazākumtautību jautājumiem, sabiedrības integrāciju un pēdējā laikā arī pret diskriminācijas jomas attīstību Latvijā. Mēs neesam konkrētu interešu grupu aizsardzībā iesaistīti, bet cilvēktiesībās un demokrātijas attīstībā, kas skar visu valsti kopumā. No šāda viedokļa mums, protams, vienmēr ir bijis ļoti svarīgi nebūt partejiskiem un es pilnīgi piekrītu, ka tas nebūtu pieļaujams. No otras puses, izvairīties no tā, ka esam iesaistīti politiskā procesā, līdz ar to, ka strādājam uz demokrātijas attīstību, mēs nevaram un droši vien, ka tas nav vēlams. Un te situācija valstī ir tāda, ka no vienas puses mēs pilnīgi skaidri esam sabiedrotie valsts institūcijām gan likumdošanas procesos, gan citos veidos, bet ļoti liela funkcija mums ir arī kritizēt procesus, kas notiek valstī gan pirms lēmumu pieņemšanas, gan arī pēc tās. Un tur mūsu problēma ir, ka ir jautājumi, kuriem mēs pieskaramies, īpaši mazākumtautību jomā, ļoti bieži tiek politizēti no citiem spēkiem, kas ar to darbojas, līdz ar to arī mums ļoti bieži tiek pierakstītas gan partejiskas piederības, gan citas īpašības, kas mums nav un nekad nav bijušas. Es ļoti ceru, ka mūsu misija ir pilnīgi skaidra, ka mēs esam sabiedrotie un vienlaikus arī jāturpina tā kritiskā funkcija. Mums tiešām būtu ļoti svarīgs principiāls atbalsts tam, ka šī ir leģitīma funkcija, ka viņa valstij ir vajadzīga. Citādi mēs netiksim uz priekšu.

V. Vīķe–Freiberga: Tas svarīgais jēdzieniskais ceļš šajā debatē būtu par to, ka jūs prezentētu pamatotu un argumentētu pozīciju. Fleksibilitāte, kas piemīt NVO, ir milzīgs viņu spēks un resurss. Ideāli nevajadzētu būt jau iepriekš ar sasaistītām rokām, bet atvērtiem objektīvai izvērtēšanai, informācijas ieplūdei no visiem iespējamiem avotiem, nākt ar savu cilvēcisko spriedumu, kas, protams, tajā brīdī var būt kļūmīgs kā jebkuram katram cilvēkam, bet nākt, paskaidrojot, uz ko viņš balstās, kā jūs to argumentējat. Es domāju, ka demokrātiskā sabiedrībā bez tā neiztikt. Tas ir elementāra demokrātiskas sabiedrības daļa. Kritika, kas ir racionāla un balstās uz argumentiem, protams, ir ārkārtīgi vērtīgs pienesums.

Valdis Sakars, “Vienoti ES”: Mūsu sabiedriskā organizācija par savu mērķi ir stādījusi veicināt Latvijas tautsaimniecības iespējami veiksmīgāku un ātrāku integrāciju ES, tai pat laikā aizstāvot visas nacionālās gan uzņēmēju, gan nozaru intereses. No paša darbības sākuma esam vienojušies, ka nekritizēsim un nenorādīsim uz kļūdām, bet centīsimies dot pozitīvo pienesumu un nākt palīgā kaut ko izdarīt vairāk, ātrāk, labāk valstī. Tāpēc mēs darbojamies ne tikai Latvijas ietvaros, bet likumdošanas un juridisko aktu konsekvenču noskaidrošanai arī uzdodam jautājumus dažādām ES institūcijām rakstveidā, saņemam atbildes. Kas ir interesanti – mums ļoti bieži tas izdodas ātrāk nekā mūsu ierēdņiem un tad, situāciju izpētot mēs ejam ar konkrētu priekšlikumu, izveidot darba grupu un šo jautājumu atrisināt. Un šis ceļš ļoti labi strādā, mēs esam saņēmuši tikai pozitīvas atsauksmes no attiecīgajām ministrijām, mums ir eksperti darba grupās un kolektīvi tas darbs ļoti labi iet uz priekšu. Problēma, kuru es saredzu iepriekšējās sarunās, ir tieši šī tā slidenā iesaistīšanās vai neiesaistīšanās politiskajā procesā. Jo, no vienas puses, ir mums Saeima ar visām komisijām, ir mums ministri ar savu administratīvo kapacitāti un tie ir tie cilvēki, kam būtu jāuzdod, piemēram, Eiropas Komisijas cilvēkiem jautājumi un jāsaņem atbildes, bet, ja to sāk darīt sabiedriska organizācija, vai šeit mēs neiejaucamies politiskajā procesā nedaudz par dziļu? Kaut gan, no otras puses, mēs esam konstatējuši ļoti bieži, ka mūsu ierēdņi labāk nedara neko, baidoties kļūdīties. Un tas ir, kāpēc mēs to darām, lai mēs paietu to solīti priekšā un atrastu kopīgo risinājumu. Kā, Jūsuprāt, vai mēs neejam kādu solīti priekšā laikam un nepārkāpjam tos rāmjus, kas mums būtu sabiedriskai organizācijai pieļaujami?

V. Vīķe–Freiberga: Rīcība, par ko Jūs stāstījāt, man izklausās kā ļoti apsveicama un, diemžēl, Latvijā pārāk daudzās jomās šobrīd ir pat nepieciešama. Tas ir resursu jautājums, un ir grūtības valstī aizpildīt visus robus. Ja organizācijas brīvprātīgi piedalās ar saviem risinājumiem un savu palīdzību, tad es uzskatītu, ka tas ir ļoti patriotisks un valsts ekonomiskai attīstībai ļoti vērtīgs pienesums. Saprotot, protams, ka šādai organizācijai nav tā autoritāte pieņemt lēmumus, nedz arī negociācijās ar starptautiskām institūcijām pārstāvēt Latviju, bet ievākt informāciju un tad izveidot savu viedokli, un argumentēti to prezentēt ierēdņiem. Cerībā, protams, ka ierēdnim ir pietiekami pašapziņas un psiholoģiskā atvērtība jūsu kompetences un devumu novērtēt un uzklausīties – tas ir cilvēcīgais faktors. Es domāju, ka tie rezultāti būtu teicami un ļoti, ļoti svētīgi.

Cieņa un partnerība

Laila Kundziņa, “Junior Achievement – Latvia”: Sabiedriskajās organizācijās pulcējas cilvēki, indivīdi, kuriem piemīt visas noteiktās tiesības un pienākumi, un tie ir sabiedrības aktīvākie cilvēki. Viņi vienojas kopējiem mērķiem, un viņu vēsts vienmēr ir pozitīva, vismaz tajās organizācijās, kurās es esmu bijusi, kurās strādā vai piedalās mani draugi, tā nekad nav vērsta uz konfrontāciju, jo sabiedriskām organizācijām nepiemīt alkas cīņai par varu, tā nebūs politisks veidojums, kur notiek sīva konkurence par to, kurš būs priekšsēdētājs. Pamatu pamatā tā ir savstarpējā cieņa un kopīgais viedoklis par to, ko nozīmē demokrātija. Organizācija, kurā es pašlaik strādāju, “Junior Achievement – Latvia”, vairāk pazīstama kā “Ēnu dienu” organizētājs, un vairāku konkursu un pasākumu organizētājs skolēniem, ar ko es ļoti lepojos, bet es zinu, ka, iespējams, mūsu organizācijai nāksies strādāt ar metodēm, kas varētu tikt saprastas kā ne visai labticīgas. Jo, kā jau Jūs minējāt, diemžēl ierēdņiem ne vienmēr ir administratīvā kapacitāte. Un sabiedriskajām organizācijām savā darbībā nākas piemērot gan tāda metodes kā semināru organizēšana, dažādu rakstu publicēšana, tie var būt arī streiki, demonstrācijas un ielu gājieni. Varbūt ir nepieciešams pieļaut organizāciju līdzdalību lēmumu pieņemšanā jau pašos sākumos ar to, ka sabiedriskajām organizācijām ir atvērtas durvis un pret tām izturas kā pret partneriem. Jebkuros līmeņos ir jābūt šai cieņai, lai nebūtu jādomā par iespējām kaut kā skandalozi pievērst uzmanību tam, par ko tu gribētu izteikt savu viedokli. To es gribētu novēlēt. Vai Jūs man piekrītat?

V.Vīķe-Freiberga: Te mēs atkal nonākam pelēkā zonā, kur nāk iekšā subjektivitātes elements. Kā sieviete prezidente es esmu savas darbības laikā ārkārtīgi uzsvērusi sieviešu līdztiesības jautājumus, arī ļoti centusies veicināt sieviešu līdzdalību gan politikā, gan biznesā, gan sabiedrībā. Interesanti, ka man bija tāds gadījums, kad atnāk vēstule no pietiekami attālas vietas Latvijā, sakot, lūk, es esmu noorganizējusi sieviešu klubiņu, un mēs tagad rīkojam savu pasākumu pēc… nu, es nezinu, pēc divām nedēļām, un mēs vēlētos, prezidentes kundze, lai Jūs tur ierastos. Man, diemžēl, kalendārs piesātināts un ļoti tālu uz priekšu aizrunāts, un kanceleja aizsūtīja pieklājīgu atteikuma vēstuli. Tā kundze atrakstīja, ka tagad viņai viss ir skaidrs, ka prezidente nemīl sievietes un viņas neatbalsta, ka nemīl šo pilsētu un visu reģionu, un viņa ir ļoti vīlusies prezidentē. Saprotiet, prezidents pie labākās sirds mīlestības un atvērtības fiziski nevar visur būt uzreiz un visiem atbildēt uz viņu vēlmēm un prasībām. Ir jāpatur prātā, ka izteiktā vēlme un prasība tiek uzklausīta un respektēta, un es domāju, mēs visi pie šī galda parakstāmies simtprocentīgi par to, – bet ir tomēr jāsaprot, ka ne visas vēlmes ir iespējams tūliņ realizēt, un, ja tās netiek realizētas, tas nav iztulkojams kā cieņas, respekta jeb mīlestības trūkums. Vienkārši ir zināmas izvēles jāizdara.

NVO: nevalstiskas vai nevaldības?

Dainis Grīnvalds, Latvijas Dramaturgu ģilde un rakstnieku savienība: Kā jau pārstāvot rakstniekus, man ir sajūta, ka nelāgie pārpratumi, vai nepietiekama pozitīva rīcība izriet no vārda: laikam tomēr daudzus gadus atpakaļ ir noticis ļoti nopietns pārpratums, jo šis jēdziens non-governmental organizations ir tulkots kā “nevalstiskās organizācijas” – tomēr laikam pareizi būtu “nevaldības organizācijas”. Ja cilvēks dzird šo jēdzienu „nevalstisks”, viņš tīri psiholoģiski domā – jā, nu vēl viens solis, un tad tas jau ir pretvalstisks. Es domāju, kas tas ir padomju laika mantojums, ka valsts un valdība it kā ir viens un tas pats. Tas nav gluži Luija XIV „valsts esmu es”, bet, ka tomēr valdība ir valsts, un tāda sajūta diemžēl arī mūsu politiķiem bieži vien ir. Tas atkal izraisa cilvēkos arī to teicienu, ka es mīlu šo zemi, bet es nemīlu šo valsti, kas arī ir pilnīgs nonsenss, jo, ja cilvēkam kaut kas smagi nepatīk, būtu tomēr jāsaka, es mīlu šo valsti, bet es nemīlu šo valdību, kas ir pilnīgi iespējams.

V.Vīķe-Freiberga: Te ir viens sarežģījums tādā nozīmē, ka, lūk, prezidenta institūcija arī ir ne-valdības institūcija, un tiesu vara arī ir ne-valdības, un te mēs nonākam nopietnās grūtībās. Mans jautājums būtu – bet tas nav šeit risināms – kur paliek sabiedriskās organizācijas, un kamdēļ šis ļoti latviskais un skaistais vārds pazuda no terminoloģijas?

Interešu pārstāvība un saskaņošana

Gunta Anča, Invalīdu un pacientu organizāciju apvienība “Sustento”: „Sustento” ir apvienojušās divdesmit trīs nacionāla līmeņa organizācijas, un kopā mēs šobrīd pārstāvam apmēram 20 000 cilvēku, kam ir invaliditāte vai kādas hroniskas saslimšanas. Mūsu organizācija ir izveidota, lai veidotu rīcībpolitiku jeb policy dažādos līmeņos, tas ir, gan Eiropas līmenī, gan Latvijas līmenī, gan arī jebkurā Latvijas pašvaldībā. Mēs esam iestājušies Eiropas organizācijā “Europe’s disability forum”, kas dod mums iespēju izteikt mūsu Latvijas cilvēku viedokli šajā līmenī. Mēs strādājam daudzās ministriju darba grupās, un mēs mēģinām izteikt savu viedokli starp reģionālajiem jumtiem pašvaldību līmenī. Mūsu moto ir „Neko par mums bez mums!”, un pamatideja ir tāda, ka tie cilvēki, kas ir vistuvāk kādai konkrētai lietai, vislabāk arī zina, kas viņiem būtu visvairāk vajadzīgs. Ko es gribēju teikt prezidentes kundzei – ir ļoti svarīgs šis publiskais atbalsts, ka NVO viedoklis ir svarīgs, jo šobrīd publiskais atbalsts pārsvarā nāk no ES. Loti daudzos ES dokumentos parādās nepieciešamība konsultēties ar NVO, bet bieži šīs konsultācijas notiek “ķeksīša” līmenī, kas ir zvans vai e-pasts pēdējā minūtē, kad tiek teikts, izsakiet savu viedokli par dokumentu, kur ir 50 lapaspuses angļu valodā un izsakiet viņu pēc trim stundām vai vēl rīt no rīta.

V.Vīķe-Freiberga: Precīza prezidentes situācija. Ļoti labi pazīstama.

G. Anča: Tā arī mēs dzīvojam. Un protams, mūsu resursi ne vienmēr spēj to darīt, bet, lai situāciju uzlabotu, ir ļoti svarīgi, lai būtu šī te kopējā valsts nostāja, ka to nevajag tikai Eiropai, bet to vajag ikvienam no mums.

V.Vīķe-Freiberga: Ticiet man, es esmu to rindās, kas aģitē par šo izpratni un vajadzību, lai pēc iespējas plašāk tie, kas tur ir iesaistīti, varētu arī tikt saklausīti.

Man savulaik bija tāds smags uzdevums ilgus gadus darboties komisijā, kam vajadzēja izlemt, kur Kanādai drošā veidā noglabāt savus radioaktīvos atkritumus. Pēc tam, kad gadiem ilgi tika risinātas tīri tehniskās iespējamības, lieta nonāca pie politiskās līdzdalības un vietējo iedzīvotāju piekrišanas. Tad mēs sastapāmies ar to, kas Amerikā ir plaši sastopams jēdziens – not in my backyard – ne manā sētas pusē. Vienvārdsakot, mēs atgriežamies pie tā paša: viedokļiem, protams, ir jāizskan, viņus ir jāuzklausa un jāizvērtē, bet ne visus ir iespējams ņemt vērā; ja lēmums ir jāpieņem, neizbēgami kādam tas būs varbūt nepatīkams. Bet tas, ko Jūs sakāt par procesu, ir jautājums par sabiedrības attieksmi vienam pret otru, es domāju, tas ir mūsu sabiedrībā jāmācās tāpat, kā veikalu pārdevējām. Tā ir kultūrvide vārda visplašākajā nozīmē, kurā tiek respektēts gan cilvēks, gan grupa, un viņu viedoklis.

Pulcēšanās brīvība

E. Pastars: Pēdējā laikā ir diezgan labi redzams, ka krievu skolu aktivitāšu dēļ ir mainīts likums [Par sapulcēm, gājieniem un piketiem]. Juridiskajā literatūrā, arī pētījumos ir risināts jautājums par to, ka Latvijā šobrīd šis regulējums ir nepietiekams un ir pretrunīgs. Tas prasās pēc pilnveidošanas un viņā ir padomisks smārds, viņš būtu jāmaina, no speciālista viedokļa raugoties. Tāpēc, prezidente, būtu tāds aicinājums, bīdīt šo procesu, mainīt šo regulējumu, izmantojot savas Satversmē paredzētās tiesības, jo tas nav pieļaujams demokrātiskā valstī – tāds regulējums, kāds ir šobrīd.

V. Vīķe–Freiberga: Es domāju, izdevīgs brīdis būs pēc tam, kad mēs būsim varējuši novērot manifestācijas, kas tiek paredzētas septembra sākumā, un kur izskan biedējoši aicinājumi, burtiski, aicinājumi uz vardarbību. Te ir jāsaprot, ka valstij ir arī pienākums – nodrošināt pulcēšanās un vārda brīvību, un no otras puses, tikpat liels pienākums valstij ir nodrošināt drošību. Ja no tiem, kas vēlas pulcēties, izskan jau klaja un atklāti izteikta vēlme pēc sadursmēm un pareģojums, ka tādas būs, ko var interpretēt, ka pat viņi gādās, lai tādas notiktu, tad man šķiet pilnīgi leģitīmi, ka valstij arī jāsper adekvāti soļi, lai drošību nodrošinātu. Bet katrā ziņā, visi šie procesi būs izvērtēti visdažādākajos līmeņos tuvāko dienu laikā – tas datums tuvojas, un laipni lūdzu, ja jums ir priekšlikumi, iesūtiet kancelejā, un mēs darīsim visu, ko varēsim.

Filantropija un NVO finansējums

Andris Aukmanis, Sorosa fonds – Latvija: Sorosa fondam pamatmērķis ir atvērtās sabiedrības veidošana un stiprināšana Latvijā. Atvērtās sabiedrības raksturīgās pazīmes ir daudzas, bet viena no tām bez šaubām ir ļoti stipra pilsoniskā sabiedrība un aktīvas tās sastāvdaļas. Un mēs kā fonds esam jau kopš 1992.gada daudz un dažādās nozarēs strādājuši Latvijā gan kultūrā, izglītībā, tiesiskas valsts stiprināšanā un arī pilsoniskas sabiedrības stiprināšanā. Runājot par pilsonisku sabiedrību, ja mēs deviņdesmito gadu pirmajā pusē centāmies atraisīt indivīdu ticību, ka katrs var iespaidot savu vidi, uzlabot ar aktīvu līdzdalību savus apstākļus vai ģimeni, nav tikai saņēmējs, bet arī devējs šim procesam, tad vēlāk mēs pievērsām lielāku uzmanību tam, ka veidojas sabiedriskās organizācijas, ka viņas darbojas profesionāli, ka ir nostiprināti mehānismi un vide ir labvēlīga pilsoniskai sabiedrībai un sabiedriskajām organizācijām. Es vēlos pievērst uzmanību –jautājumam, kas arī pēdējās dienās ir pacelts – par finansēm pilsoniskās sabiedrības sektorā. Agrāk un, man šķiet, vēl arvien ļoti svarīgs pilsoniskās sabiedrības attīstībai ir bijis starptautisks finansējums. Mēs esam valsts, kur būtu ļoti skaisti, ka mēs būtu ar daudz lielāku labklājību, daudz stiprāki, daudz spējīgāki no savas iekšienes visas lietas finansēt. Bet mēs neesam. Man šķiet, ka lietas uzlabojas, bet ir jomas, kur vienmēr būs grūti atrast naudu, kur cilvēki apvienojas, lai aizstāvētu vai nu savu cilvēku intereses vai vērtības, kuri varbūt vairāk vispār seko līdzi un kritizē, un šīs ir jomas, kurās bieži vien ir tās aktīvākās organizācijas, kas cenšas faktiski uzlabot kvalitāti un valsts labklājību. Man šķiet, ka šajā jomā arī turpmāk vajadzēs meklēt starptautisku finansējumu, un būs jāpaplašina Latvijā iekšējais finansējums arī, un tāpēc es vēlos vērsties pie Jums tieši par filantropijas jautājumiem. Man šķiet, ka filantropija kā ideja, ka sabiedriski ir arī jādod, ka varētu dot naudu, lai uzlabotu visu mūsu labumu, sāk attīstīties, ir zināmi iedīgļi, un man šķiet, ka jūsu visu gādību un labo vārdu varētu katrā ziņā stiprināt cilvēku apziņā, cik svarīgi ir pilsoniskā sabiedrība un filantropija.

V. Vīķe-Freiberga: To es esmu vienmēr atbalstījusi, un jāsaka, savā mūža garumā vienmēr maksājusi biedra naudas visdažādākajām organizācijām, kā piemēram, par humānāku slazdu lietošanu Kanādas traperiem. Princips ir ļoti svarīgs – iesaistīt – un tas ir šo organizāciju arī prestiža jautājums, kā tās spēj sevi parādīt tautai un pārliecināt. Ideāli būtu, ja būtu ļoti nopietns dalības naudas procents šiem dalībniekiem, un viņiem būtu jāpiedalās no pašiem pamatiem. Tāpat kā Brīvības piemineklim, kad skolēns par 50 santīmiem no savas kabatas naudas nenopērk kaut kādu čipsu paciņu, bet ziedo tos kādam cēlam mērķim. Tad viņš tiktu no bērnības audzināts šādā līdzdalībā.

Es ar interesi konstatēju, ka maniem kolēģiem prezidentiem Lietuvā, Polijā, Čehijā un droši vien arī citās zemēs, ir filantropiski fondi, kuros ievērojamas iemaksas sniedz dažādi ārvalstu bagātnieki un kurus atstāj zem prezidenta autoritātes dibināta labklājības fonda rīcībā. To pārvalda valde, kuru apstiprina prezidents, un tad viņi pēc izstrādātiem projektiem nodarbojas ar dažādiem kultūras vai labdarības pasākumiem. Tajā gadījumā varētu teikt, ka ārzemju fondi tiek garantēti ar prezidenta prestižu.

Bet, protams, Latvijā ir ļoti svarīgi pašiem savus uzņēmējus arī aktivizēt. Daudzi no viņiem gan sūdzas, ka, ja tu esi mazliet sekmīgs, tad visi Latvijā gribēs no tevis naudu, un visiem tu nevari samaksāt. Tā kā būtu labi, ja Latvija varētu mazināt efektu, ka pārāk daudzas organizācijas darbojas no viena un tā paša finansējuma avota. Es domāju, diversifikācija šeit būtu vēlama. Tas arī stiprinātu šo organizāciju darbību.

U. Rotbergs: Es gribēju varbūt šo paturpināt un ielikt tādā attīstības kontekstā – šobrīd mēs esam Eiropas Savienības valsts, un daudzi bilateriālie resursi ir pārgājuši no kaimiņvalstīm uz ES palīdzības programmām, un nav jau tā, ka sabiedriskās organizācijas bīda naudu. Mūs visus bīda mūsu mērķi un misija, speciāli mēs šīm programmām meklējam naudu. Nav noslēpums, ka Eiropas Savienība vai Skandināvijas valstiskie resursi, atbalsta arī savas demokrātijas, iegulda valsts naudu ne tikai tematiskās programmās, bet tieši lai uzturētu šo klimatu ar alternatīvu balsi, viedokļu daudzveidību un aizsardzību. Mani interesē, kā Jūs skatāties uz to, ja mēs sāktu arī Latvijā iesaistīt valsts resursus, lai stiprinātu mūsu kapacitāti tieši interešu aizsardzības jomās?

V.Vīķe-Freiberga: Tas ir modelis, kas tiek lietots, un te, protams, ir nepieciešama nopietna lobēšana no organizāciju puses, vēršoties pie politiķiem, kas sadala budžetu – valsts vai pašvaldību. Protams, viņiem prioritāte ir veselības aprūpe, skolas, ceļi un tā tālāk, bet tad ir jāspēj viņus pārliecināt par šāda soļa vēlamību.

Es varu vienu konkrētu piemēru minēt, ka pie valsts studiju apvienības mēs nodibinājām fondu, katrs iemaksājām, cik bijām gatavi to darīt un izcīnījām to, ko amerikāņi sauc par “matching funds”. Ir tāds pietiekami interesants modelis, kas ir Amerikā ļoti izplatīts: ja jūs spējat savākt noteiktu summu, tad mēs jums par katru iemaksāto latu dodam ekvivalentu. Citiem vārdiem sakot, te ir vēlme ne tikai kā padomju laikos – plūstošo naudiņu no augšas dalīt, un tad cilvēki automātiski to pieņem, vai viņi aktīvi vai neaktīvi, efektīvi vai neefektīvi. Tas ir arī veids, kā uzlikt atbildību pašiem aktīvi darboties līdzi,– tas ir drīzāk burkāns, nekā pātaga, jo aktīvāki viņi būs un jo vairāk paši varēs atrast, jo tādā gadījumā vairāk valsts viņiem dos. Bet tur vairāk jāpiestrādā un jālobē, jo jebkuram budžeta sastādītājam ir pietiekami daudz jau to regulāro prasību, ka viņam nav viegli kaut vai tās jau sabalansēt.

Granma Maniņa, “Junior achievement Latvia”: Ja tiek piesaistītas ārvalstu investīcijas Latvijā, tad mēs priecājamies, kaut arī tai pašā laikā mēs, protams, domājam, ka šis uzņēmums, kas iegulda lielu naudu, zināmā mērā ietekmē ekonomiku un līdz ar to politisko dzīvi. Man liekas, ka būtu jāpriecājas, ka NVO arī piesaista šo finansējumu, jo tā ietekme uz politisko dzīvi no tā, ka mēs esam piesaistījuši šo finansējumu, nebūt nav liela, bet labums, ko mēs caur šo finansējumu dodam, ir liels.

Subsidiaritāte

Vija Klučiniece, Latvijas kinoloģijas federācija: Latvijas Republikas likumdošana paredz, ka valsts var deleģēt kādas funkcijas sabiedriskai organizācijai. Vai Jums nešķiet, prezidentes kundze, ka mums ir par maz likumos šis deleģējums – gluži otrādi, pēdējā laikā ir vērojama tendence, kad pat no sabiedrisko organizāciju deleģējuma vēlas kaut ko atņemt. Piemēram, visu laiku ar dzīvnieku reģistrācijām, identifikāciju nodarbojās sabiedriskās organizācijas, tagad tiek pieprasīts valsts budžeta finansējums, pietiekami liels, tātad atkal no mūsu kabatām, lai veiktu šo identifikāciju, reģistrāciju valsts SIA.

V.Vīķe–Freiberga: Es neesmu speciāliste šajā jautājumā, tieši juridisko funkciju sadalē. Kā Jūs zināt, visaugstākajā līmenī, patlaban jau konstitūcijā ierakstītais punkts ir par subsidiaritāti, un tas ir vispārējais vadošais princips, ko ES vēlētos pēc iespējas vairāk iedzīvināt un nākotnē izkopt, lai jebkura funkcija būtu vistuvāk tam, uz ko tā attiecas.

Tai pašā laikā ir jāsaprot, ka, zināmas funkcijas veicot, var rasties interešu konflikts. Ja, piemēram, zemnieks pats tagad gribētu izsniegt veterināro sertifikātu, ka viņa cūkai nav trahoma un ka viņa govij nav trakumsērga, govju sūkļveida encefalopātija, tas nebūtu iespējams, ir vajadzīga kāda pār viņu stāvoša instance. Princips, kas man ir saprotams un ko es atbalstu, ir šis subsidiaritātes princips, bet es arī saprotu tos pretspēkus, kas ir noteikti nepieciešami, lai ieviestu kontroli un arī atbildību. Piemēram, ja Latvija eksportē gaļu vai savus sacīkšu zirgus, un saka – šim zirgam vai ķēvei ir, lūk, ciltsraksti tādi un tādi, bet, diemžēl, negodīgs saimnieks ir apsēklojis to ķēvi ar kaut kāda nezināma zirga sēklu, – tādas lietas pasaulē notiek, tur jau romāni par viņiem sarakstīti! Ir vajadzīga kontrole citā līmenī.

L. Čigāne: Jūs minējāt, ka NVO nevajadzētu iesaistīties priekšvēlēšanu aģitācijā un aktīvi aicināt balsot par vai pret kādu politisku spēku. Šobrīd Saeimā savu ceļu sāk likums par priekšvēlēšanu aģitāciju, un tur ir paredzēta norma, ka trešajām personām, tai skaitā NVO, ir tiesības reklamēt kādu politisku partiju par summu, kas nepārsniedz 100 latus. Vai Jūs uzskatāt, ka šī norma ir samērīga, un vai tas uzrunātu to jautājumu, ko Jūs minējāt?

V. Vīķe–Freiberga: Mums ir sperta vesela virkne dažādu soļu, lai censtos vēlēšanu procesu padarītu pēc iespējas taisnīgāku, lai starta laukumu nolīdzinātu, lai vēlētājiem tik tiešām būtu izvēles iespēja un brīvība. Tas, kā to realizēt, ir tehniskas detaļas. Ne man izlemt, kas šajā situācijā ir tas veiksmīgākais un pareizākais risinājums. Es domāju, princips, ko es kā prezidents varu aizstāvēt, ir – mums ir jādod iespēja pilsonim pieņemt informētu lēmumu.

Tekla Žabova, Latvijas patērētāju interešu aizstāvības asociācija: Es vēlo Jums vēstīt, ka mūsu patērētājs ir ļoti neapmierināts dažādos jautājumos. Mums asociācijai ir vienpadsmit nodaļas, mēs esam iestājušies konsultatīvā grupā ES un arī iestājušies ES patērētāju apvienībā. Pagājušogad, cik es saprotu, Latvija ir saņēmusi aizrādījumu no Briseles par patērētāju nepietiekošu aizsardzību. Ir uzrakstītas labas programmas, ir uzrakstīti labi likumi, bet tie darbojas vāji. Mūsu asociācijai vakar bija valdes sēde, kur bijām uzaicinājuši arī Ekonomikas ministrijas ierēdni, kas ir atbildīgs par patērētāju lietām un mēs saņēmām atbildi, ka EM pašlaik interesē tūrisms un vispār uzņēmējdarbība un nevis patērētāju aizsardzība.

V. Vīķe–Freiberga: Kurā līmenī Jūs šādu atbildi saņēmāt, no kādas amatpersonas?

T.Žabova: Iekšējā tirgus uzraudzības departamenta vadītāja Vītoliņa. Vēlos vērst uzmanību, ka no Baltijas valstīm no valsts puses netiek atbalstīta tikai Latvija un par to brīnās arī Briselē.

V. Vīķe–Freiberga: Paldies, es painteresēšos.

Atbalsts līdzdalības veicināšanai

Andris Gobiņš, Eiropas kustība Latvijā: Es gribēju pateikties par to, ko Jūs teicāt sākumā par politiku, ka nevajag lēmumus no augšas uz leju, bet veicināt lēmumus, kas nāk ar sabiedrības iesaistīšanos un pēc iespējas plašu iesaistīšanos. Varbūt var lūgt vēlreiz dažos vārdos ieskicēt, kas, Jūsuprāt, būtu darāms, lai mazinātu to pārpratumu, kas lielā mērā ir jūtams daudzos cilvēkos – ka līdzdalība un dažos gadījumos arī sargsuņa funkcija, ka ne tikai vien ir iespējama, bet atbalstāma un veicināma. Ir daudzi politiķi, kas to ļoti labi saprot – Ārlietu ministrijā mums ir ļoti laba šī sadarbība, Vides ministrijā ir ļoti laba iesaistīšanās metodika, Lauksaimniecības ministrijā, ar Valsts kanceleju mums ir laba sadarbība, bet ir daudzi politiķi, kam šī sensibilitāte vēl pietrūkst. Kā to varētu veicināt?

V. Vīķe–Freiberga: Tas ir taktikas jautājums. Ja Jūs saņemat dažādu attieksmi, tad varētu būt, ka te ir jautājums par individuālu pieeju atsevišķām amatpersonām.

A. Gobiņš: Bet, kā to varētu veicināt, jo es saprotu, ka Jums ir tāds pat viedoklis, ka vajadzētu maksimāli daudz šo līdzdalību veicināt un šos procesus uzlabot.

V. Vīķe–Freiberga: Te mums varētu derēt kāda konference, par kuru Valsts prezidents varētu uzņemties iniciatīvu, lai mēs varētu runāt par šāda viedokļa precizējumu. Ļoti grūti ir prognozēt amatpersonu iesaistīšanos, jo katram pirmā prioritāte ir viņa amata pildīšana. Mēs varētu popularizēt šo ideju. Te tikai ir jāatceras viena lieta, ka ir lēmumi, kas ir demokrātiskās valstīs iegājušies, ka politiķu privilēģija ir pieņemt lēmumus.

Kad tika ievēlēts prezidents Bušs un mainījās administrācijas no demokrātiem uz republikāņiem, administrācija vairāku mēnešu garumā strādāja palēninātā tempā, jo jaunajai administrācijai ir pilnīgi likumīgas tiesības 6000 ierēdņu posteņus apmainīt ar saviem cilvēkiem. Par to Latvijā mēs bieži vien esam ļoti šokēti, ka « savs » cilvēks tiek kādā vietā ielikts. Arī britu sistēmā tas nebūtu pieļaujams, britu sistēmā un arī Kanādā doma ir tāda, ka ierēdnis ir nepolitisks. Valdība nāk un iet, viņš paliek. Bet ASV ir tikpat demokrātiska valsts un ar senām tradīcijām, kura tiek uzskatīts – tādus lēmumus pieņemot, kam ir politiskas konsekvences, mēs esam atbildīgi par tām un gribam būt droši, ka tas cilvēks, ko mēs ieceļam, īstenos to un nevis sabotēs mūsu vēlmes. Mēs esam relatīvi jauna valsts, atrodamies ļoti straujā pārmaiņu procesā, mums ir iespējas pozicionēt savu valsti, manuprāt, kā paraugu, bet mums nav jāatkārto citu kļūdas. Mans personīgais mērķis un cerība būtu, ka mēs Latviju ar visu savu enerģiju, ar cilvēku talantu un kreativitāti izveidotu par paraugvalsti un ņemtu to labāko no citiem. Bet mums jābūt arī pietiekami pazemīgiem, lai saprastu, ka mēs vēl esam procesā. Taču ielās sastaptie ārvalstu viesi, kas pienāk klāt ar savu fotokameriņu uz kakla, vai arī visaugstākā līmeņa amatpersonas, ļoti ir uzsvēruši to, ka acīmredzams ir progress, kas notiek Latvijā, ka cilvēki kļūst atraisītāki, izskatās pašapzinīgāki un, staigājot pa Rīgas ielām, rodas iespaids par pilnīgi eiropeisku pilsētu. Mans mērķis ir, ka mēs nevis pedalējam visā iespējamā ātrumā, lai tiktu ātrāk uz priekšu, bet mēs to darām ar pilnu pārliecību, ka varam to zelta vai sudraba medaļu dabūt. Ka mēs varam izdarīt kaut ko priekšzīmīgu, un, man liekas, ja mēs to sev atstātu kā mērķi, tad mums ir iespējamība. Darāmā ir šaušalīgi daudz, bet, ja katrs ies ar pārliecību, ka mēs esam spējīgi uz izcilību, ka mēs varam valsti sakārtot, kā es saku, ne vienmēr tikai ar etiķi, bet arī ar medu, ne tikai ar pātagu, bet arī ar burkānu, tad, man liekas, mēs tālu tiksim.

A. Bērziņš: Mēs redzam, ka NVO ir ļoti daudz un dažādas – ir kultūra, ir dzīvnieku aizsardzība, ir demokrātija, ir sociālās sfēras. Jums šoreiz ir tā laime, ka Jūs sēžat priekšā tādai ļoti lielai ideālistu kompānijai, bet mums visiem ir tā laime, mēs paši vienmēr ar lielu prieku tiekamies. Bet neskatoties uz to, ka mēs esam dažādi, diemžēl parādās, ka ir gan ierēdniecība, gan daži nesakārtoti likumdošanas jautājumi, kas traucē NVO vēl vairāk sadarboties ar valsti, vēl vairāk nākt palīgā, vēl vairāk šo ideālismu vērst par labu mums visiem.

Es negribētu, ka caur presi vai kā tiek publicēts, ka NVO it kā ir pārsniedzis savas robežas. Tas, ka kāds kaut ko konkrētu ir pārkāpis, tiek absolutizēts uz visu sektoru. Ierēdnis, kas sēdēs kādā mazā pašvaldībā vai ministrijā, interpretēs šo viedokli tā – ja jau pat Valsts prezidente domā, ka NVO ir pārkāpušas savas funkcijas vai robežas un ka tās ir jāierobežo, tad es tagad neaicināšu uz konsultatīvo grupu, nesadarbošos, nesūtīšu viedokļus saskaņošanai, priekš kam tas ir vajadzīgs. Es gribētu tomēr aicināt Jūs teikt, ka NVO lomai ir jāpieaug gan rīcībpolitikā, gan lemšanā un dokumentu izstrādē un sadarbībā ar ES un šī sadarbība starp NVO un valsts sektoru būtu veicināma.

V.Vīķe-Freiberga: Nu varbūt jūs jau ņēmāt piezīmes, un tad varētu to formulēt un likt uz apspriešanu. Saprotiet, prese man prasa jautājumu par vienu konkrētu gadījumu, kaut kādu reakciju, un tad tas tiek interpretēts it kā tie būtu mūsu baušļi, kas iekalti bauslības galdiņos. Tas ir viens konkrēts komentārs par vienu konkrētu situāciju konkrētā reizē. Principi ir pilnīgi kaut kas cits, un es ceru, ka Jūs piekritīsiet, – kopš stājos amatā, es esmu ar visiem spēkiem visdažādākajās sfērās ar visu sirdi visu laiku atbalstījusi NVO darbību, mudinājusi ļaudis tajās iesaistīties un turpināšu to darīt.

V.Tērauda: Man ļoti patika, ko Jūs teicāt, ka mums ir jāpanāk, lai mēs esam paraugs. Man ir divi konkrēti priekšlikumi vai aicinājumi nākotnē – valstij jāapspriež divas lietas, kas ir ļoti būtiskas NVO sektora attīstībai. Viens būs tad, kad atsāksies NVO regulējošo likumdošanas pakešu apspriešana Saeimā, pamatlikumi ir jau pieņemti, bet priekšā stāv nodokļu un visi smagie finansu jautājumi. Mēs būtu ļoti priecīgi par Jūsu publiski paustu atbalstu šiem likumiem, lai mums tā finansiālā bāze, ko mēs veidojam sektorā, tiešām veicinātu privātsektora iesaistīšanos. Lai viņi būtu balstīti uz vai nu šiem matching fondiem vai mācītos no labākiem Austrumeiropas piemēriem, kā piemēram Ungārijā ir viena procenta nodoklis, kas aiziet NVO pēc paša indivīda iniciatīvas. Ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, mums ir iespēja arī šo panākt kā pozitīvu efektu, kā mēs veicinām mūsu pilsonisko sabiedrību. Un otrs, protams, ir pilsoniskās sabiedrības stratēģijas dokuments, ko Integrācijas ministra sekretariāta paspārnē šobrīd diskutē sektorā, un tur ir arī jautājums par valsts budžeta līdzekļiem, bet arī mēģinājumi padarīt līdzdalību Latvijā ne tikai par likumdošanā vai MK noteikumos ietvertu frāzi, bet padarīt viņu par reālu, funkcionējošu mehānismu vairāk nekā šobrīd. Man liekas, Jūsu publiskais atbalsts nākotnē būtu ļoti vērtīgs visam sektoram.

V.Vīķe-Freiberga: Tā koncepcija, protams, ir ļoti būtiska. Par konkrētiem naudas apmēriem, tas ir ļoti sarežģīti, tie ir risināmi jautājumi, tas ir pragmatiski, tos jāturpina risināt un veicināt. Amerikā ir interesanti veidi, kā iegūt nodokļu atlaides par labdarības ziedojumiem, un man viens universitātes rektors stāstīja tādu kuriozu, ka kāds bagātnieks, kam ir sacīkšu zirgs, kas vairs nav spējīgs sacīkstēs uzvarēt, laipni uzdāvina viņu savai Alma Mater, pietiekami lielas summas dabū nodokļu atlaidēs, bet nabaga universitātei tagad ir uz rokām šis zirgs, kas maksā simts dolārus dienā tikai, lai viņu pabarotu un uzturētu. Tie ir visi šie praktiskie apsvērumi, bet kas attiecas uz principiem un lietas būtību, tad, protams, es esmu vienmēr jūsu rīcībā.

Sirsnīgs paldies, dāmas un kungi, es ceru, ka šī tikšanās ir spējusi kliedēt jebkādas šaubas par to, ka prezidentei varētu būt negatīva nostāja pret NVO. Tāda nekad man nav bijusi, nav šobrīd, un es neredzu iemeslu, kādēļ tai tādai vajadzētu nākotnē rasties. Tā kā es visiem jums vēlos pateikties par to darbu, ko jūs veicat katrs savā laukā, jūsu kolēģiem, tiem, ko jūs pārstāvat šeit, jūsu organizācijām. Paldies jums visiem par to, ko jūs veicat. Es domāju, ka mēs varam šķirties ar šo domu, ka mēs visi kalpojam vienam mērķim, un tas ir savas valsts Latvijas labā un lai pilsoniskā sabiedrība būtu pēc iespējas augstākā kvalitātē. Lai Dievs palīdz jums un mūsu valstij.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!