Foto: R. Traidās © AFI

1.maijā apritēja divi gadi kopš Latvija kļuva par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. Šo lēmumu pieņēma tauta, referendumā atbalstot Latvijas dalību ES. Pirms referenduma portālā bija apkopoti vairāku populāru cilvēku svarīgākie argumenti (http://politika.lv/temas/7058/), kas noteica izvēli balsot referendumā par vai pret Latvijas dalību ES. Portāls uzrunāja šos cilvēkus vēlreiz, lai noskaidrotu, vai viņu cerības un bažas piepildījušās.

Latvijā populāri cilvēki atbild uz jautājumu:

Vai šajā laikā piepildījušās bažas un cerības, kuras likāt uz ES? Ko gaidāt no Latvijas dalības ES tuvākajos gados?

Māris Olte, pētnieks

Es biju viens no tiem, kurš bija pret Latvijas iestāšanos ES. Tā drīzāk bija instinktīva nevis motivēta reakcija. Tagad pagājis kāds laiks, un ir radusies iespēja salīdzināt. Kaut gan īsti salīdzināt nav iespēja, jo nav ar ko salīdzināt. Kas būtu, ja mēs būtu nobalsojuši pret? Šis jautājums kopā ar tā brīža tizlo sajūtu, ka Tevi pērk ar visām blusām, joprojām lidinās kaut kur starpzvaigžņu telpā.

Praktiski padomājot varu pateikt tikai dažas sajūtas, kuras tiešām varu attiecināt uz Latviju kā ES valsti. Man patīk, ka varam braukāt pa Eiropu bez vīzu formalitātēm, ka mūsu birokrātijas elite var sēdēt Briselē un ne Rīgā, ka prezidente pilntiesīgi konkurē ar citu kontinentu līderiem uz Apvienoto Nāciju Organizācijas līdera amatu, ka spējam sevi labāk pozicionēt attiecības ar Krieviju, ka cilvēki no Latvijas var brīvi pelnīt naudu ārzemēs.

Savukārt man nepatīk, ka tik ļoti uzpūstas īpašumu cenas, ka zemnieki, zvejnieki un lielrūpnieki izkastrēti konkurences cīņai, ka pateicoties svešai naudai tik ļoti uzkarsusi ekonomika, ka mediji kropļo lietu patieso vērtību izpratni.

Patiesībā neesmu politiķis un nemāku sniegt maigi patīkamu situācijas analīzi. Mans princips ir pieņemt esošo bez liekām emocijām un dzīvot tālāk vadoties no savas pārliecības.

Ingrīda Blūma, Hansabanka valdes priekšsēdētāja

Pašas galvenās cerības gan man, gan vēl lielai daļai cilvēku bija saistītas ar Latvijas iekļaušanos globālajos procesos, t.sk. vienotā Eiropas tirgū, kā arī nenokļūt atkal Krievijas un Baltkrievijas ietekmes zonā. Man šķiet, ka tas ir piepildījies.

Arī Latvijas ekonomika kopumā, nenoliedzami, ieguvusi no iestāšanās ES. Te var minēt gan ļoti augstos nacionālā kopprodukta pieauguma tempus, gan to, ka eksporta pieauguma tempi beidzot pārsniedz importa pieauguma tempus, gan no ES saņemtos struktūrfondus kā atbalstu kaut vai nelielai daļai Latvijas uzņēmēju. Man šķiet, un mūsu bankas sadarbībā ar lauksaimniekiem redzam, ka ekonomiski lieli ieguvēji ir zemnieki, citi lauksaimnieki, par kuru izdzīvošanu pirms iestāšanās bija tik daudz bažu.

Starp galvenajām negatīvajām sekām jāmin ļoti augstais inflācijas līmenis. To, ka cenu konverģence notiks, varēja paredzēt, taču bija cerība, ka konkurences pieaugums inflāciju, savukārt, kaut nedaudz mazinās. Pēdējais diemžēl vairumā nozaru nav noticis.

Piepildījušies ir arī negatīvie pareģojumi, ka ar atplestām rokām mūs Eiropā neviens negaida. Personīgi ļoti negatīvi vērtēju Rietumvalstu centienus neļaut viņu valstīs strādāt mūsu uzņēmējiem. Vēl viens negatīvs novērojums, par ko gan bija nojausma arī pirms 2004.gada 1.maija – ES ir izcili birokrātisks veidojums ar milzīgām līdzekļu tērēšanas iespējām un prasmēm. Ļoti lielas algas, daudz komandējumu, lielas pensijas, liela ierēdņa armija – tas viss jāmēģina kaut nedaudz iegrožot, citādi mēs drīz visi lielā mērā strādāsim, lai šo armiju uzturētu.

Aldis Hofmanis, mūzikas menedžeris

Nekādas lielās cerības uz ES neliku. Arī riski, liekas, palikuši tie paši vecie. ES nav valsts, bet gan valstu kopums ar dažādu vēsturi, kultūru, tradīcijām, dzīves līmeni un vajadzībām. Tik raibam baram būs grūti iet kopīgi pa vienu ceļu ilgu laiku. Sarunas par Turcijas uzņemšanu ES, cerams, paātrinās tās galu. Tāpat jācer, ka līdz tam laikam mūsu “gudrās galvas” nebūs paspējušas ieviest eiro Latvijā un līdz galam iznīcināt mazos un vidējos uzņēmumus.

Raita Karnīte, Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore

Pirms diviem gadiem es nebiju starp tiem, kuri referendumā balsoja par Latvijas iestāšanos ES, jo mani aizvainoja varas argumentācija balsojumam par un mana iecerētā loma Eiropas integrācijas procesā (augstas amatpersonas vārdiem runājot – aita barā, kas, pietuvojusies īstajiem vārtiem, iespītējusies un negrib iet iekšā. Tika draudēts, ka augstajai amatpersonai būšot turpmāk jājāj uz veca klepera, nevis kā visu citu kandidātvalstu augstajām amatpersonām – baltā zirgā).

Es vēlējos, lai balsojums būtu par iestāšanos ES, un skaidri zināju, ko sagaidu no Latvijas dalības. Es cerēju, ka Latvijas valsts vadība iegūs no uzraudzības, ko veiks Eiropas institūcijas, un tā kļūs stabilāka. Tā arī ir noticis. Es cerēju, ka Latvija iegūs no ES kopējās ekonomiskās politikas pamatprincipu īstenošanas. Arī šis arguments ir piepildījies – tikai pateicoties nepieciešamībai sekot Lisabonas stratēģijā noteiktajiem mērķiem un darbībai, Latvijas zelta fonds – uz zinātni balstītās darbības ir ieraudzītas un labāk atbalstītas.

Es necerēju, ka Latvijas politiķi ES institūcijās izmisīgi cīnīsies par Latvijas interesēm un ka integrācija ES nenesīs pārsteigumus un sarežģījumus, tāpēc es neesmu vīlusies. Vilšanās pakāpe ir atkarīga no priekšzināšanām par notiekošo. Tā kā man ir pietiekoši daudz informācijas un pieredze par notiekošo ES, varu salīdzināt iespējas ar realitāti, un man pārsteigumu nav.

Domāju, ka Latvijas sabiedrībai turpmāk gaidāmi gan ieguvumi, gan zaudējumi, tomēr ieguvumu būs vairāk.

Rihars Pīks, Eiropas Parlamenta deputāts, bija ārlietu ministrs laikā, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai

Kaut arī divi gadi ir samērā īss laika nogrieznis, lai globāli vērtētu Latvijas ieguvumus un zaudējumus no iestāšanās ES, pat šajā īsajā laikā cerības lielā mērā piepildījušās.

Palielinājusies valsts drošības sajūta un nostiprinājies valstiskās neatkarības neatgriezeniskums. Kaut lēnām un pakāpeniski, pieaug Latvijas un iedzīvotāju labklājība. Cilvēki iegūst lielāku pārliecību par savu un valsts nākotni. Būtiski pieaudzis ārvalstu tiešo investīciju apjoms, radot jaunas darba vietas.

Pieaug ārvalstu tūristu skaits, kas pirmo reizi apmeklē mūsu valsti un tajā atgriežas. Uzņēmēji sākuši saņemt struktūrfondus, lauksaimnieki – platību maksājumus. Eiropas nauda ienāk Latvijā. Protams, straujā izaugsme un naudas plūsma ietekmē inflāciju un mūsu maciņus, bet ilgākā termiņā šis process izlīdzināsies.

Patīkams pārsteigums šajos divos gados ir tas, ka jaunās ES dalībvalstis nav “deldējušas politiskās spēles līdzjutēju soliņu”, bet bijušas “pamatsastāva spēlētājas”, aktīvi iesaistoties svarīgākajās Eiropas līmeņa politiskajās debatēs. Gan diskusijās par Eiropas Konstitūciju, gan finanšu perspektīvu, gan Pakalpojumu direktīvu, jaunās valstis ir redzamas un dzirdamas. Ja arī vienmēr nav izdevies sasniegt labāko rezultātu, jaunās valstis tomēr parādījušas, ka spēj pacelties pāri savām nacionālajām interesēm un vienoties par kopējiem uzstādījumiem, kā arī tos argumentēti aizstāvēt.

Vispārpieņemta prakse ES ir uzņēmēju profesionālo interešu lobēšana. Tā ir laba prakse, jo ļauj likumdevējam nepastarpināti iegūt izpratni par konkrētā likumdošanas akta ietekmi uz tautsaimniecību. Šajos divos gados man izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Latvijas kokrūpniekiem, informācijas tehnoloģiju speciālistiem, farmaceitiem un elektronikas ražotājiem, bet visumā mūsu uzņēmēji varētu būt aktīvāki savu interešu aizstāvības darbā.

Ceru, ka nākamajos divos gados Eiropa atradīs izeju no konstitucionālā strupceļa, kādā tā šobrīd nonākusi. Visticamāk tas nenotiks, pirms Francijā nebūs nomainījies politiskais līderis. Veco Eiropas valstu politiskās līderības krīze, manuprāt, ir nozīmīgākais izaicinājums ES attīstībai tuvākajos gados. Vairākās vecajās ES valstīs akūti nepieciešams veikt sāpīgas, nepopulāras, bet attīstībai vajadzīgas strukturālās reformas. Diemžēl Kola, Tečeres un Miterāna politiskajai paaudzei nav sekotāju, bet Eiropa gaida jaunus līderus.

Latvijai nākamajos gados pēc iespējas gudrāk jāizmanto Eiropas nauda, lai veidotu modernu, konkurētspējīgu, zinātņu ietilpīgu tautsaimniecību.

Uldis Tīrons, žurnāla Rīgas Laiks redaktors

Šķiet, viens no svarīgākajiem argumentiem pirms referenduma man bija drošības jautājums. Manuprāt, nekādas izmaiņas valsts drošības ziņā šo gadu laikā nav notikušas, un vispār šaubos, vai Eiropas Savienība ir reāls politisks spēks.

Eiropas Savienības klātbūtni tikpat kā nejūtu. Nezinu kādēļ, iespējams tādēļ, ka par to ir neinteresanti domāt. Šķiet, ka nav arī nekā neinteresantāka par Briseles ziņām. Vienīgās patīkamās izmaiņas ir Eiropas Savienības valstu robežu šķērsošana.

Neko īpašu no dalības Eiropas Savienībā negaidu. Varētu vēlēties, lai arī turpmāk tās klātbūtne būtu tikpat neuzkrītoša.

Ēriks Stendzenieks, reklāmas aģentūras Zoom! Radošais direktors

Jā, pagājuši divi gadi. Skaidrs, ka ES nav perfekta un katru dienu Latvijai jāsitas par savām interesēm. Man nebija nekādu milzu cerību attiecībā uz ES, līdz ar to man nav arī nekādu sagrautu ilūziju. Es balsoju par ES bez sajūsmas, kā par mazāko no ļaunumiem. 12 gadus visas valdības virzīja Latviju uz ES. Alternatīva netika apspriesta. Palikšanai ārpus ES nebija nedz rīcības plāna, nedz stratēģijas. Nebija nekā. Neiestāšanās gadījumā būtu vajadzīgs politisks spēks un līderis, kas acumirklī spētu reaģēt un atrisināt miljons radušos iekšpolitisku un ārpolitisku problēmu, sākot ar jau apgūtiem ES līdzekļiem un beidzot ar valsts vadīšanu. Eiroskeptiķu vidū šādu ļaužu nebija, līdz ar to jautājums atrisinājās automātiski. Abortu netaisa devītajā grūtniecības mēnesī.

Es domāju, ka tā īsti vīlušies ir tikai tie, kuri ES uzskatīja par tableti pret visām problēmām – apēd un iestājas laime. Tā nenotiek.

Ko es sagaidu turpmāk? No Eiropas – neko. Viņu pienākums nav mums sviest pakaļ labumus. Mūsu pienākums ir tos izcīnīt. Un tāds pienākums mums būtu jebkurā no scenārijiem, jo pārmaiņas pēc mēs paši pirms 15 gadiem nobalsojām par kapitālismu.

Jānis Vaišļa, režisors, operators, Radio Skonto rīta programmas vadītājs

Pagājuši divi gadi kopš Latvija ir ES dalībvalsts. Referendumā balsoju pret Latvijas iestāšanos ES. Mans galvenais arguments bija tāds, ka nekas šajā pasaulē netiek dots par velti – par visu jāmaksā. Arguments, ka ES mums jāstājas, jo dabūsim naudu, darīja mani piesardzīgu. Šodien redzu, ka manas aizdomas apstiprinājušās. Nauda, ko Latvija saņem, līdz ierindas cilvēkiem nenonāk. To saņem pāris uzņēmēji, kuri cieši saistīti ar politisko eliti un ražo produkciju, kas vajadzīga nevis mums, bet Eiropai. Mēs nebijām gatavi apgūt naudu, kuras saņemšanai nepieciešamas labas zināšanas par birokrātiju, lobijiem, arī prasme sazināties franču valodā.

Mēs ES esam balansa lomā, lai papildinātu ekonomisko ietekmi Eiropas austrumu daļā. Ja klausāmies propagandas vārdus, ka Latvija saņem tik un tik daudz no ES, tad jāuzdod jautājums, kuram tā nauda tiek? Vai tā tiek sociālai sfērai, tieslietu sistēmai? Protams, nē! Tā tiek virzīta tūrismam, kur ieguvēji ir ES valstu pilsoņi. Neesmu pretinieks naudai, individuālajam uzņēmējam un tūrismam. Man vienkārši kā saimniekam patīk sadalīt prioritātes pēc principa “no sākuma maizei un pēc tam bombongām…”

Neredzu nekādas lielas pozitīvas pārmaiņas, ko mums būtu devusi ES.

Sociālā sfēra. Vai būtiski paaugstinātas pensijas? Vai valsts rūpējas par ģimeni? Vai maznodrošinātiem ir vairāk naudas? Nē. Tieši pretēji. Plaisa starp turīgajiem un trūcīgajiem palielinājusies. Tā agri vai vēlu novedīs valsti līdz revolucionārai situācijai. Tauta tiek biedēta ar ekstrēmismu, kreisajiem utt., lai gan valstī visas partijas ir diezgan centriskas. Atšķirības ir tikai dažos etniskajos jautājumus, kur “uguni kurina” saujiņa cilvēku bez reālas varas politiskajā elitē. Politiķi nestrādā tautas labā. Viņu darbojas dažu uzņēmēju (partijas sponsoru), nevis visas tautas interesēs. Tiek lobētas oligarhu intereses. Zemes nodoklis un nodoklis no nekustamā īpašuma pārdošanas atrodas pozīcijās, kur to var viegli apiet… Tas ir izdevīgi tieši oligarhiem, kuriem pieder simtiem hektāru zemes, uz kuras nenotiek ražošana, bet kas paredzēta spekulācijām.

Strauji aug inflācija. Mēs meklējam, ar ko aizlāpīt budžeta caurumus, bet starplaikos lasām publikācijas, kur Ekonomikas ministrija runā par fiskālo un monetāro politiku, maskējot savu nespēju zem svešvārdiem, kurus vienkāršais cilvēks nesaprot.

Līdz ar dalību ES esam zaudējuši ekonomisko neatkarību. Tagad pilnībā pakļaujamies Eiropas diktātam. Naftas, gāzes cenas strauji augušas, jo Krievija vairs nav ieinteresēta savus resursus mums pārdot par zemākām cenām, bet alternatīvas mums nav.

Tādēļ ar pilnu pārliecību varu teikt, ka tas, ko no ES gaidīju, ir piepildījies.

Sandra Veinberga, mediju eksperte

Manas cerības bija samērā minimālas – ieiet Eiropā. Tas ir noticis. Mēs esam Eiropā. Varam pārvietoties, piedalīties, mācīties, izteikties un šur tur arī strādāt. Esam dalībvalsts. Sarežģītāk ir ar līdztiesību jaunajā sabiedrībā. “Vecās” valstis uzvedas augstprātīgi, moderna neokoloniālisma stilā. Veidojot jaunus “psiholoģiskos” Berlīnes mūrus cauri Eiropai, lai saglabātu savu ekskluzivitāti. Šokējošs piemērs bija latviešu būvfirmas “Laval un Patneri” konflikts ar zviedru arodbiedrībām un socialdemokrātu valdību Stokholmā. Latvieši būvēja skolu, bet zviedriem nepatika, ka jauno valstu būvfirma pretendējusi uz to pašu darbu, kuru varēja paveikt zviedru celtnieki. Uz āru tika runāts par algu dempingu, taču būtībā arodbiedrības nevēlējās pieļaut jauno valstu konkurenci savā darba tirgū. “Ejiet mājās!” – uz latviešu celtniekiem kliedza zviedru arodbiedrību šefi, lielā mērā simbolizējot “vecās Eiropas” konservatīvos uzskatus. Latvieši arī “aizgāja mājās”, taču konflikts atkailināja orvelisku absurdu par to, ka “daži ir līdztiesīgāki par citiem”. Simpātiska bija citu jauno dalībvalstu (Polijas, Igaunijas, Čehijas u.c.) solidārā atbalsta reakcija un sajūta, ka jaunajām valstīm pieder nākotne. Iespējams, ka tieši jaunās valstis izvedīs Eiropu no krīzes, jo tām pieder nākotne.

No Latvijas dalības ES nākotnē es sagaidu daudz. Visu noteiks cilvēki, kas atradīsies vadošos amatos Latvijā. Ceru, ka izbeigsies draudzības korupcija partijās, valdēs un padomēs un mēs pratīsim pārvarēt skaudību un izvirzīt vadošos amatos spējīgākos no mūsu vidus. Tieši šie cilvēki pratīs garantēt Latvijas intereses Briselē un Strasbūrā. Citas izejas vienkārši nav. Pretējā gadījumā mūs absorbēs. Mums jākļūst par industriāli attīstītu, modernu valsti un politisku subjektu, ar kuru rēķinās Eiropa.

Normunds Skauģis, maizes ceptuves Lāči saimnieks

Toreiz mēs vadījāmies pēc ticības un cerības. Svarīgākais, kas bija toreiz un ir vēl joprojām, ir politiskā un ekonomiskā stabilitāte.

Vai paliekot ārpus ES, mēs būtu dažādās jomās sasnieguši vairāk? Par to vēl pāragri spriest, nākotne rādīs, jo tas ir ilgtermiņa jautājums. Uzskatu, ka paliekot ārpus ES, mēs nebūtu sasnieguši vairāk. Tikai tagad uzņēmēji sāk pa īstam izmantot ES kopējā tirgus iespējas. Paliekot ārpus ES, mūs visvairāk gremdētu politiskā un ekonomiskā nestabilitāte un nekontrolējamā korupcija dažādās jomās.

Lielākais mīnus no Latvijas dalības ES ir aizmirstie nacionālie jautājumi. Mēs nerunājam par pamatlietām, bet “lāpāmies” ar lētiem mārketinga paņēmieniem, kas darbojas salīdzinoši īslaicīgi.

Prieks, ka pārtikas ražotnes un izejvielu kontrole sakārtojas, tas dod pircējam daudz lielākas garantijas un uzticību. Arī vienotu prasību ieviešana ir daudz palīdzējusi. Piemēram, pirms iestāšanās ES mēs ļoti cīnījāmies ar žāvēto augļu piegādātājiem gan par sertifikātiem, gan par augļu kvalitāti, bet tagad esam droši, ka jau uz robežas veiktās pārbaudes būs kārtīgas.

Ir grūti tik īsā laikā dot pareizāko atbildi, bet ja vajadzētu šodien lemt atkal mans lēmums būtu: par!

Edgars Vērpe, Kultūrkapitāla fonda direktors un mākslinieks

Šajā laikā kopš esam ES dalībvalsts, es neesmu pārdomājis. Labi, ka iestājāmies.

Protams, dalībai ES ir plusi un ir arī mīnusi. Negatīvais ir strauji augošā un bieži vien neizprotamā birokrātija, ar kuru sastopamies ikdienā. Taču neesmu pārliecināts, ka birokrātijas straujā izaugsme ir tikai ES nopelns. Mūsu pašu birokrātu izdomas spējas bieži vien ir stipri virs ES vidējā. Labs piemērs ir naudas dalīšana rindas kārtībā, kā

to praktizēja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) jau kopš 1998.gada dala valsts naudu projektiem, bet tik vienkāršs un “ģeniāls” risinājums prātā nebija ienācis.

Tomēr plusu Latvijas dalībai ES, manuprāt, ir vairāk. VKKF uztur kontaktus ar citiem – līdzīgiem fondiem ES. Mēs apmaināmies ar pieredzi – gan pozitīvo, gan negatīvo. Tas palīdz veidot stratēģiju darbībai nākotnē.

Konkrēti manā ģimenē lielākais ieguvējs laikam ir mans dēls, kurš izmantojot studentu apmaiņas programmas un stipendijas, var mācīties filozofiju Vācijā Maincas universitātē. Tur viņš var lietot bibliotēku, par kādu mēs varam tikai sapņot. Varbūt tomēr ir cerība arī mums tādu uzbūvēt? Arī nākotnē, manuprāt, ieguvēji no iestāšanās ES vairāk būs šodien studējošie – tie, kas būs ieguvuši konkurētspējīgu izglītību. Viņiem nebūs jābrauc lasīt sēnes, viņi varēs braukt strādāt savā profesijā, varēs normāli konkurēt ES darba tirgū. Protams, varēs arī nebraukt, ja būs darbs Latvijā. Būs iespēja un spēja izvēlēties – tas, manuprāt, ir galvenais.

Man šķiet, ka arī tagadējā brīvā darba tirgus izraisītā ekonomiskā emigrācija uz ES ir pozitīvs faktors kopumā, jo mobilizē pašmāju darba devējus, liek meklēt izeju, kā noturēt strādniekus. Varbūt tas beidzot piespiedīs maksāt darbiniekiem konkurētspējīgas algas un nodokļus.

Ceļot noteikti ir ērtāk un tas nav maz. Lēti varu braukt uz Spāniju makšķerēt, vai apskatīt Prado muzeja dārgumus. Traucē vienīgi valūtas konvertēšana – ātrāk jāievieš eiro.