Raksts

Plastilīna iecietība


Datums:
08. aprīlis, 2008


Autori

Sigita Zankovska - Odiņa


Foto: zombizi

Tradicionālo kristīgo konfesiju vadītāju iegribām pielāgotā atjaunotā iecietības programma ir nekonkrēta un ļaus iespēju ignorēt to vai citu sabiedrības daļu. Tā ir gluži kā bezgalvains plastilīna ķermenītis, ko katrs var paspaidīt, izveidojot sev vēlamo figūru.

Jau gandrīz četrus gadus Latvijā tiek īstenota Nacionālā programma iecietības veicināšanai. Tās mērķis — iecietīgas Latvijas sabiedrības veidošana, neiecietības izskaušana un Latvijas daudzkultūru sabiedrības attīstība Eiropas integrācijas un pasaules globalizācijas apstākļos[1]. Līdz šim programmas īstenošana ir bijusi nemanāma, un šajā laikā neiecietības izpausmes Latvijas sabiedrībā nevis mazinājušas, bet gan kļuvušas arvien biežākas — katru gadu palielinās oficiāli reģistrēto noziegumu skaits par rasu, etniskā un nacionālā naida kurināšanu, turklāt nav zināms, cik šādi gadījumi paliek noklusēti. Aizvien biežāk neiecietība pret kādu sabiedrības grupu tiek pausta arī reklāmās — te reklāma vēršas pret ārvalstu darbaspēku, te kāds juridiskais birojs atklāti paziņo, ka krievvalodīgajiem sniegs 50 procentu atlaidi, bet homoseksuāļus neapkalpos, te aizskaroši salīdzinājumi tiek lietoti, reklamējot datorus un mobilos telefonus. Tāpat vairāki pētījumi liecina, ka neiecietības izpausmes un naida runa aizvien biežāk vērojama arī masu medijos un politiķu izteikumos[2].

Tā kā 2004.gadā apstiprinātā iecietības programma bija paredzēta pieciem gadiem, 2007. gadā tika izveidota darba grupa tās aktualizācijai. Šā gada aprīļa sākumā darba grupa pabeidza sagatavot jauno Programmu iecietības veicināšanai 2009.—2013. gadam, tagad tā tiks saskaņota valdībā. Tomēr programmas variants, ko lasīs gan valsts sekretāri un ministri, gan ministriju atbildīgie ierēdņi, būs atšķirīgs no tā, par kuru vienojās darba grupa. Korekcijas tajā ieviesa baznīcu pārstāvji ar īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Oskara Kastēna (LPP/LC) labvēlību.

Pēc integrācijas ministra vienošanās ar kristīgo baznīcu pārstāvjiem (tā saucamajiem sabiedrības garīgajiem līderiem) un Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāju no LPP/LC Jāni Šmitu programmas tekstā tika ieviesti labojumi, un tagadējais programmas variants ir nekonkrēts — tas it kā aizstāv no neiecietības visu sabiedrību, bet praksē saskaņā ar šo programmu būs dota iespēja ignorēt to vai citu sabiedrības daļu. Integrācijas ministrs ir pieņēmis politisku lēmumu no programmas teksta izņemt tādas diskriminācijas pamatpazīmes kā rase, ādas krāsa, etniskā izcelsme, valoda, dzimums, vecums, reliģiskā pārliecība, sociālais un mantiskais stāvoklis, politiskā un cita pārliecība, seksuālā orientācija, invaliditāte un citus līdzīgus apstākļus. Tāpat tika izņemtas norādes uz to, ka neiecietība un naids sabiedrībā var izpausties gan slēpti, gan kā konkrētas darbības — vardarbība vai diskriminācija. Tā kā programmas īstenošanas aktivitātes darba grupa noformulēja nekonkrēti, neskarot tieši nevienu diskriminācijai visbiežāk pakļauto pamatpazīmi, tad aktivitāšu „iegrožošana” aprobežojās vien ar tādu vārdu kā „daudzveidība” un „dažādība” izņemšanu, jo tie var iekļaut plašāku interpretāciju nekā tikai kultūras un reliģisko dažādību. Līdz ar to programma ir gluži kā bezgalvains plastilīna ķermenītis, ko katrs var paspaidīt, izveidojot sev vēlamo figūru.

Kas ir tas likumīgais pamats, kas dod tiesības tā dēvētajiem sabiedrības garīgajiem līderiem iejaukties ministra apstiprinātās darba grupas darbā un izdarīt labojumus, kas pēc tam kalpo par galveno iemeslu, lai integrācijas ministrs šīs korekcijas ieviestu programmā? Kāda jēga ir darba grupai, ja pēc tam tālākai izskatīšanai valdībā tiek virzīts ministra koriģēts variants, kas pauž vienas partijas un baznīcas uzskatus par iecietību? Kāpēc nevalstiskajām organizācijām un baznīcai netiek dotas vienādas iespējas ietekmēt programmas saturu?

Skaidrs, ka galvenais iemesls, kāpēc tika izņemts iespējamais neiecietības un diskriminācijas pamatu uzskaitījums, ir apstāklis, ka to vidū iekļauta seksuālā orientācija un tādā veidā, pēc baznīcu pārstāvju domām, valstī tikšot propagandēta homoseksualitāte. Vienas neērtas grupas, proti, seksuālo minoritāšu dēļ ministrs programmā nolemj neiekļaut nevienu grupu. Līdz ar to valsts kārtējo reizi demonstrē savu divkosīgo nostāju. No vienas puses, pēc ilgām un asām politiskajām debatēm Saeima tomēr spēja pieņemt grozījumus Darba likumā, iekļaujot tajā seksuālo orientāciju. No otras puses, lai arī iecietības programmā iekļauta atsauce uz dažādiem starptautiskajiem dokumentiem, tostarp vairākām būtiskām Eiropas Savienības direktīvām, kur uzskaitīti arī galvenie diskriminācijas pamati, neesam gatavi tajā minēt nevienu konkrētu sabiedrības grupu.

Iespējams, jaunās iecietības programmas koriģētāji, lasot tajā par neiecietības izpausmes veidiem, saskatījuši šajās izpausmēs arī savu līdzšinējo darbību un izteikumus. Par to liecina kaut vai vēlme izņemt no programmas rindkopu, kurā norādīts, ka vairākos pētījumos konstatēts: neiecietība var izpausties dažādās vidēs — sadzīvē, politikā, plašsaziņas līdzekļos un dažādās formās, tai skaitā kā nicinoša un naida runa. Ne velti pētījumi rāda, ka tieši politiķu izteikumi bieži tiek atzīti par neiecietību veicinošiem un atsevišķas sabiedrības grupas izslēdzošiem.

Protams, iecietības programmai jāaptver pēc iespējas plašāka sabiedrība, tomēr pētījumi, statistikas dati un ikdienas notikumi liecina, ka katrā sabiedrībā ir noteiktas grupas, kas ar neiecietību un diskrimināciju saskaras ievērojami biežāk nekā pārējie sabiedrības locekļi. Iecietības programmas mērķis nav nodrošināt kādai atsevišķai grupai īpašu aizsardzību vai privilēģijas, bet gan radīt vidi, kurā ikviens indivīds var justies brīvs no diskriminācijas un sajust cieņpilnu attieksmi neatkarīgi no savas rases, etniskās piederības, vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa, pārliecības, seksuālās orientācijas un citiem apstākļiem.
_________________________

[1] Nacionālā programma iecietības veicināšanai. Pieejama: http://www.integracija.gov.lv/doc_upl/programma-iecietiba.pdf

[2] Marija Golubeva, Anda Rožukalne, Iveta Kažoka, Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai (2008), http://www.providus.lv/public/27122.html. LGBT un viņu draugu apvienība „Mozaīka”, Homofobiska runa Latvijā: politiķu monitorings, http://www2.mozaika.lv/?lang=1&mid=50

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!