Šorīt piedalījos seminārā par Eiropas pilsoņu iniciatīvu, ko organizēja Saeima, Ārlietu ministrija un PROVIDUS, ar mērķi diskutēt ar sanākušajiem valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem par to, kādā veidā šo iniciatīvu vajadzētu iedzīvināt realitātē.

Atgādinājums – pilsoņu iniciatīva ir Lisabonas līguma pants, ka „Savienības pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu miljonu un kas pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var izrādīt iniciatīvu un aicināt Eiropas Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts.”

Diskusijām tiešām šobrīd ir labs laiks, jo līdz 2010.gada 31.janvārim Eiropas Komisija gaida jebkura interesenta viedokļus par to, kā labāk izmantot šo Lisabonas līgumā iekļauto tiešās demokrātijas rīku. Tāpēc Komisija ir radījusi patiešām labas kvalitātes, skaidru un koncentrētu Zaļo grāmatu, kuru es iesaku palasīt visiem, kuriem ir interese izteikt savu skatījumu par procedūrām un noteikumiem, kuri būtu jāatiecina uz pilsoņu iniciatīvu. Tie ir tādi jautājumi kā, ko nozīmē „ievērojams skaits dalībvalstu” – vai pilsoņiem jānāk no puses Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu? Cik iedzīvotājiem no katras valsts būtu jāparaksta kāda iniciatīva, lai varētu uzskatīt, ka to atbalstījis pietiekams iedzīvotāju skaits? Citiem vārdiem, vai pietiks, ja kādu iniciatīvu būs parakstījuši 999 990 ES pilsoņi no Francijas, un pa vienam pilsonim no 13 citām dalībvalstīm, un mēs varētu uzskatīt, ka šī ir pilsoņu iniciatīva? Vai pilsoņu parakstiem jābūt notariāli apstiprinātiem, kā tas ir līdzīgās procedūrās Latvijā? Vai par pilsoņu iniciatīvu tiek uzskatīti lozungi, piemēram, „vēlamies lielākas pensijas”, vai tomēr runa ir par detalizētu izklāstu par problēmu, ko vajadzētu risināt ar jaunu ES likumdošanas aktu, un varbūt pilsoņu atbalsts, vācot parakstus, ir jāmeklē jau konkrētam likumdošanas projektam, ko tad – izmantojot šo tiešās demokrātijas rīku – pilsoņi iesniedz Eiropas Komisijai turpmākai izstrādei? Un, galu galā, cik ilgi Komisija var izvērtēt iesniegto priekšlikumu, lai atbildētu, vai Komisija var šo jautājumu risināt un to grasās darīt?

Man kā NVO cilvēkam, kas tic iedzīvotāju līdzdalībai, protams, ir liels prieks, ka šis instruments drīz sāks darboties, tiklīdz tiks pieņemta regula, kurā tiks atbildēti visi vēl citi neatbildētie jautājumi par procedūrām un noteikumiem. Komisija noteikusi mērķi darbu pie regulas izstrādes pabeigt šī gada laikā, lai pirmo pilsoņu iniciatīvu varētu sagaidīt jau 2011.gada sākumā. Domāju, ka noteikti kaut kur Eiropā šobrīd kāds funktierē, kā ieiet vēsturē, un pirmo reizi ES pastāvēšanā izmantot pilsoņu tiešo spēku, lai panāktu jaunu mērķu izvirzīšanu un sasniegšanu ES līmenī, caur jaunu ES likumdošanas aktu. Atcerēsimies, ka runa ir tikai par 1 miljonu no 500 miljoniem ES iedzīvotāju parakstiem, tāpēc, vērtējot no šīs perspektīvas, ES pilsoņiem var būt vieglāk panākt likumdošanas priekšlikuma izstrādi ES līmenī, nekā Latvijas pilsoņiem. Tas tāpēc, ka pilsoņu iniciatīvai vajadzīgi tikai 0.2% ES iedzīvotāju paraksti. Bet Latvijā, lai ierosinātu un panāktu likumprojekta izstrādi, vajadzīgi vismaz 10% (kad likumprojekts vēl nav iesniegts Saeimā) vai pat 15% balsstiesīgo atbalsts (kad likumprojekts nodots uz balsošanu referendumā)!

Tas tomēr nenozīmē, ka pilsoņu iniciatīvas ieviešana pavērs iespēju masveidīgām pilsoņu iniciatīvām par visu, kas ienāk prātā, sākot no mērķiem par lielākām pensijām līdz obligātiem baltiem Ziemassvētkiem. Jo Lisabonas līgums nosaka savus ļoti skaidrus ierobežojumus. Pirmkārt, pilsoņu iniciatīvas nevarēs nākt par ārlietām un drošības politiku, jo šajās jomās tiesību aktu izstrāde nav paredzēta. Otrkārt, pilsoņi nevarēs ierosināt, piemēram, Eiropas Parlamenta ēkas slēgšanu Strazbūrā, vai, piemēram, pieprasīt, ka ES tiek uzņemtas vai netiek uzņemtas jaunas valstis. Šie jautājumi prasa jaunus ES pamatlīgumus vai to grozījumus, un te Eiropas Komisijai nav monopoltiesības nākt ar priekšlikumiem, jo lēmumu par grozījumu izstrādi jāpieņem un tos jāapstiprina ES Padomei.

Taču pilsoņu iniciatīvu varēs izmantot par visiem tiem jautājumiem, kuri ir jau iekļauti ES līgumos jeb dod ES kompetenci darboties šajā jomā. Piemēram, iekšējais tirgus, konkurence, vides politika, patērētāju aizsardzība, transports, enerģētika. Šīs ir dažas no jomām, kas ir ES ekskluzīvajā vai dalītajā kompetencē, kas nozīmē, ka lēmums tiek regulēts vai nu vienīgi ES līmenī, vai arī dalīti – ES un dalībvalstu līmenī.

Kāds varētu teikt – ārprāc, ES likuma ierosināšanai būs vajadzīgi tikai 1 miljons ES pilsoņu parakstu. Tas taču varētu nozīmēt, ka kādas biznesa intereses varētu ļaunprātīgi izmantot un uzspiest, caur šo tiešās demokrātijas rīku, savu gribu pārējiem aptuveni 499 miljoniem ES iedzīvotāju! Taču es varu nomierināt šos satraukušos, jo pilsoņu ierosinātais likums automātiski taču negūs likuma spēku, tiklīdz tas pa pastu vai elektroniski ienāks Komisijas pasta kastē. Pirmkārt, protams, pati Komisija izvērtēs, vai konkrētā pilsoņu iniciatīva vispār attiecas uz ierobežoto jautājumu loku, par kuriem Komisija var nākt ar priekšlikumiem un kas attiecas uz ES ekskluzīvajām un dalītajām kompetencēm. Tāpat Komisijai būs jāizvērtē, vai šajā jautājumā vispār ir vajadzīga jauna likuma pieņemšana, kādas varētu būt tā ieviešanas izmaksas un sekas.

Taču arī pēc Komisijas pārbaudes konkrētajai pilsoņu iniciatīvai būs jāiziet citi testi, jo nav pamata uzskatīt, ka pilsoņu iniciatīvas kārtā dzimušam likumprojektam tiks izdomāta kāda īpaša straujā likumdošanas procedūra, lai tas ātrāk tiktu ieviests, apejot normālo ES likumdošanas izstrādes veidu. Šie citi testi būs, kad konkrēto priekšlikumu vētīs ES dalībvalstu pārstāvji ES ministru padomē, vērtējot to no katras dalībvalsts nacionālo interešu perspektīvas. Tāpat vēl viena iniciatīvas pārbaude notiks Eiropas Parlamentā, kas 1 miljons ES iedzīvotāju iesniegto ideju izvērtēs no pārējo 499 ES pilsoņu – EP deputātu vēlētāju – perspektīvas. Turklāt, līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā, lielāka loma ES likumdošanas izstrādē ir arī nacionālajiem parlamentiem, kas arī varēs vērtēt iesniegto priekšlikumu un vicināt dzeltenās vai oranžās kartītes, jau sākuma stadijā protestējot pret tā tālāku virzīšanu. Manuprāt, šis parastais ES likumdošanas process arī nodrošinās, ka pilsoņu iniciatīvu nevarēs ļaunprātīgi izmantot, piemēram, lai panāktu ģenētiski modificēto organismu audzēšanu ES, jo to – vismaz pārredzamā nākotnē – visticamāk neatbalstīs vairākums ES dalībvalstis, dalībvalstu parlamentu un arī EP deputāti. Bet, ja pilsoņu iniciatīva patiešām būs pilsoņu iniciatīva, kas gūst atbalstu arī ES dalībvalstu valdībās, parlamentos un EP parlamentā, tad visi ceļi būs atvērti, lai 1 miljons ES iedzīvotāju iesniegts ES likumprojekts stātos spēkā un viņi, saviem spēkiem, būs tiešā veidā panākuši kādu uzlabojumu visiem ES iedzīvotājiem! Manuprāt, šis tiešām būs liels notikums ES vēsturē.