Foto: happy via
Deviņdesmito gadu sākumā Pilsonības likums kļūst par galveno politisko diskusiju objektu. Sākotnēji nosakot naturalizācijas kvotas, bet pēc starptautisko organizāciju iebildumiem ieviešot „naturalizācijas logus”, 1994. gada 22. jūlijā likumu beidzot pieņem. Naturalizācijas process var sākties.
Lai arī 1991. gada oktobrī bija pieņemts AP lēmums, kas noteica pilsonības institūcijas atjaunošanas kārtību, reāls darbs pie Pilsonības likuma sagatavošanas sākās tikai 1993. gadā, pēc 5. Saeimas ievēlēšanas. Parlamentam tika iesniegti pieci dažādi likumprojekti. Pēc ilgstošām diskusijām 1994. gada 21. jūnijā Saeima ar 66 balsīm pieņem Pilsonības likumu, nosakot tā saucamās naturalizācijas kvotas – 0,1% no pastāvošā Latvijas pilsoņu kopuma iepriekšējā gadā. Pret to asi iebilst Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) un Eiropas Padome. 1994. gada 28. jūnijā Valsts prezidents Guntis Ulmanis nosūta Saeimai Pilsonības likumu otrreizējai izskatīšanai.
1994. gada 22. jūlijā Saeima ārkārtas sēdē ar 58 balsīm atbalsta Pilsonības likumu bez kvotām. Tomēr, lai nodrošinātu naturalizācijas gaitas pakāpeniskumu, Pilsonības likumā ir tā saucamie „naturalizācijas logi” – tiek noteiktas pretendentu vecuma grupas (sākot ar gados jaunākajiem un Latvijā dzimušajiem), kuras attiecīgajā gadā var pretendēt uz pilsonību. Likums nosaka, ka vienlaikus ar naturalizēto personu Latvijas pilsonību iegūst arī šīs personas nepilngadīgie bērni, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā. Pilsonības pretendentam izvirzītas sekojošas prasības: pastāvīga dzīvesvieta Latvijā ne mazāk kā piecus gadus, latviešu valodas prasme, Latvijas Satversmes un konstitucionālā likuma pamatnoteikumu pārzināšana, valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanas. Tāpat pretendentam jābūt legālam iztikas avotam un jādod solījums par uzticību Latvijas Republikai.[ 1 ]
1994. gada oktobrī izveido Naturalizācijas pārvaldi, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt Pilsonības likuma īstenošanu, risinot Latvijas pilsonības iegūšanas un zaudēšanas jautājumus, bet, sākot ar 1995. gada novembri, savas kompetences robežās arī jākoordinē Latvijas sabiedrības integrācijas process. 2009. gada beigās valdība pieņem lēmumu, ka 2010. gada 1. janvārī Naturalizācijas pārvalde (NP) no Tieslietu ministrijas padotības iestādes kļūst par Iekšlietu ministrijas padotības iestādi. Savukārt 2010. gada janvārī valdība pieņem lēmumu NP likvidēt, un ar 1. martu tās funkcijas nodot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP).
1995. gadā 1. februārī sākas naturalizācija. Sākotnēji cerētās lielās pilsonības pretendentu aktivitātes vietā naturalizācijas temps izrādās ārkārtīgi lēns. No 1995. gada 1. februāra līdz 1998. gada oktobrim, kad notiek tautas nobalsošana par grozījumiem Pilsonības likumā, Latvijas pilsonību naturalizācijas ceļā ieguva tikai nedaudz vairāk par 12 000 personu.[ 2 ]