Foto: happy via
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas de facto 1991. gada 21. augustā Latvijā izveidojas nepieciešamība noteikt pilsoņu kopumu, kam būtu tiesības ievēlēt Saeimu. Tiek pieņemts lēmums, ar kuru noteikta Latvijas pilsonības institūcijas atjaunošanas kartība. Šī lēmuma rezultātā aptuveni 700 000 personu Latvijā kļūst par bezvalstniekiem.
1991. gada 15. oktobrī Latvijas Augstākā padome pieņem lēmumu „Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”.[ 1 ] Saskaņā ar to Latvijā dzīvojošie Latvijas pilsoņi – tie, kam Latvijas pilsonība bija līdz 1940. gada 17. jūnijam, un viņu pēcnācēji – var līdz 1992. gada 1. jūlijam piereģistrēties un valdības noteiktajā kārtībā saņemt pilsoņa pasi. Savukārt ārvalstīs dzīvojošās personas, kas juridiski uzskatāmas par Latvijas pilsoņiem, to var izdarīt jebkurā laikā. Latvijas pilsonis vienlaikus nevar būt citas valsts pilsonis. Likuma 3. pantā minētie naturalizācijas pamatnoteikumi paredz, ka personas, kuras nevar saņemt pilsonību reģistrācijas kārtībā, var uzņemt Latvijas Republikas pilsonībā naturalizācijas kārtībā, ko nosaka Latvijas Republikas likums „Par pilsonību”. Naturalizēties var personas, ja tās: 1) apguvušas latviešu valodu sarunvalodas līmenī; 2) iesniegušas iesniegumu par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības un saņēmušas iepriekšējās pilsonības valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi; 3) uz šā lēmuma spēkā stāšanās brīdi nodzīvojušas un ir bijušas pastāvīgi pierakstītas Latvijā ne mazāk par 16 gadiem; 4) zina Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumus un ir nodevušas Latvijas Republikas pilsoņa zvērestu. Lēmumā ir arī virkne noteikumu, kas liedz iegūt Latvijas pilsonību.
Šī lēmuma rezultātā aptuveni 700 000 personu Latvijā kļūst par bezvalstniekiem, kam uz tiesiskā statusa noregulēšanu jāgaida četrus gadus. 1995. gada 12. aprīlī Saeima pieņem likumu „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”.[ 2 ] Likums juridiski nostiprina nepilsoņu statusu un nosaka kārtību, kādā saņemamas nepilsoņu pases. Tās sāk izsniegt tikai 1997. gadā. Tāpat likums paredz nepilsoņiem tiesības saglabāt savu dzimto valodu un kultūru kultūrnacionālās autonomijas ietvaros un tradīcijas, ja tās nav pretrunā ar Latvijas likumiem.