Raksts

Piecas svecītes drošības tortē


Datums:
31. marts, 2009


Autori

Providus


Foto: Raimonds Graube

Eiropā nekad nav bijis tik ilgstošs miera periods. Šis miers ir [i]NATO[/i] kolektīvās drošības nopelns.

Ir apritējuši pieci gadi, kopš 2004. gada 29. martā Latvija oficiāli pievienojās NATO. Latvijai tas bija vairāku gadu ceļš, kuru laikā obligātais kara dienests pārtapa par profesionālo, pieauga valsts izdevumi aizsardzībai, sākās pirmās starptautiskās operācijas un turpinājās citu uzdevumu izpilde, lai iegūtu NATO valsts cienīgu statusu. Ar kādām izjūtām Latvijai vajadzētu sagaidīt piekto gadskārtu kopš iestāšanās NATO? Vai šajā laikā esam pildījuši uz mums liktās cerības?

Protams, no militāro spēju viedokļa NATO tikām uzņemti nedaudz avansā, taču, nenoliedzami, šī uzņemšana bija politiski nozīmīgs solis. Šajos piecos gados, manuprāt, mēs esam parādījuši, ka spējam darboties kā līdzvērtīgi alianses partneri — gan ar mūsu karavīriem Afganistānā, Balkānos, gan arī šeit, NATO birokrātiskajā aparātā un politisko lēmumu pieņemšanas procesos. Šis tiešām ir process, un mēs tajā mācāmies. Mums ir ilgs ceļš ejams, lai beidzot saprastu, ka mēs esam NATO un mēs esam Eiropas Savienība, nevis — ir Brisele un mēs un ir NATO un mēs. Tad, kad beidzot izjutīsim minēto kā vienotu veselumu, tad arī būs pamats svinībām.

Kas mums joprojām traucē izjust šo veselumu?

Es domāju, ka cilvēkos joprojām ir izpratne, ka reiz bija Maskava un tagad ir Brisele, kas dod komandas un uzstādījumus. Bet mēs taču paši esam daļa no šo uzdevumu sastādīšanas, ar mūsu ministriem, prezidentu, kas piedalās lēmumu procesā. Es pats jau četrus gados darbojos abās organizācijās — gan Eiropas Savienībā, gan NATO — un redzu, ka varbūt tiešām kāds pārstāvis, ministrijas darbinieks vai ministrs nav pietiekami aizstāvējis Latvijas intereses kādās noteiktās jomās, un tāpēc Brisele prasa to un to, un mums tas ir jāpilda. Bet tas ir nevis tāpēc, ka Brisele prasa, bet tāpēc, ka mēs neesam bijuši pietiekami profesionāli, lai savas intereses aizstāvētu.

Kā šobrīd ekonomikas un finanšu krīze ietekmē mūsu vietu un lomu aliansē, un kādas sekas tas atstāj uz mūsu drošības situāciju?

Vismaz šeit , Briselē, mums nevajadzētu dramatizēt šo krīzes ietekmi. Protams, administratīvo spēju un cilvēku skaita samazināšanai ir robeža, kuru mēs nedrīkstam pārkāpt. Ir jomas, kur nacionālās intereses ir jāspēj aizstāvēt ar cilvēku klātbūtni, materiālajiem resursiem, tajā skaitā mēs nedrīkstam arī samazināt mūsu dalību operācijās. Taču šādām krīzēm ir arī pozitīvās puses, jo mēs pārskatām administratīvos izdevumus un, es domāju, kļūstam efektīvāki. Protams, to nedrīkst arī ļoti novienkāršot, jo kādam konkrētam cilvēkam, kuru atlaiž, tā ir ļoti nopietna problēma, varbūt pat traģēdija ģimenē. Taču no administratīvā, birokrātiskā viedokļa šādas krīzes reizēm pat ir veselīgas.

Vācijas Maršala fonda vadītājs Ronalds Asmuss kādā sarunā man sacīja, ka ir svarīgi, lai Latvija šajā krīzē neierautos sevī un neuzgrieztu muguru pasaulei.

Tas, ka finanšu un ekonomiskā krīze var ietekmēt mūsu aktivitāšu skaitu, apjomus un resursus, nav noliedzams. Taču tā nav tikai Latvijai, tas skar ļoti daudzas NATO valstis. Arvien vairāk dažāda līmeņa sanāksmēs tiek uzsvērts, ka šobrīd atrodamies vispasaules ekonomiskās krīzes situācijā, un tas, protams, mūs ietekmēs. Taču par ieraušanos sevī… Es domāju, ka vairāk tas ietekmēs mūsu aktivitāšu skaitu un iemaksas. Mums ir jāsaprot, ka arī šajā krīzē mums nav citas izejas kā tikai turpināt savas starptautiskās saistības, un par spīti tam, ka pašiem grūti, jāpalīdz tiem, kam ir vēl grūtāk. Mēs nedrīkstam būt nacionāli egoistiski palīdzības sniegšanas izpratnē. Atcerēsimies, cik mēs ļoti priecājāmies un novērtējām citu valstu palīdzību mums.

Lietuva ir paziņojusi par atbalsta finansējuma samazināšanu Afganistānai krīzes dēļ. Vai līdzīgi rīkosies arī Latvija?

Mēs nesamazināsim karavīru skaitu Afganistānā, un to ir vairākkārt uzsvēris arī jaunais aizsardzības ministrs Imants Lieģis. Šogad mēs karavīru skaitu pat esam palielinājuši. Jā, mēs pārtrauksim misiju Kosovā, kā arī atsauksim mūsu abus Eiropas Savienības pārstāvjus no Bosnijas Hercegovinas. Taču mēs koncentrējamies uz NATO galveno uzdevumu — misiju Afganistānā. Mēs tur esam uzņēmušies ļoti nozīmīgu uzdevumu — mēs apmācām veselu bataljonu afgāņu karavīru. Mūsu karavīri ir novērtēti un sertificēti, jo ne visas valstis to dara. Un es personiski ļoti ticu, ka tā ir vienīgā pareizā stratēģija, kā aiziet no šīs valsts, proti, sagatavot pašus afgāņus. Atstāt viņiem visas nepieciešamās institūcijas, sagatavot spējai vadīt valsti, kur militārajai aizsardzības sistēmai ir ļoti liela nozīme. Tikai tad mēs varēsim aiziet, kad paši afgāņi būs spējīgi pārvaldīt, nodrošināt un aizsargāt savu valsti. Šis ir tas gadījums, kad nevis dod zivi, bet iemāca to noķert.

Ja saglabājam esošo karavīru skaitu Afganistānā, vai varam garantēt, ka par spīti krīzei viņiem būs nodrošināts viss nepieciešamais?

Diezgan droši varu apgalvot, ka jā. Un tā ir arī izteicies ministrs, kurš drīzumā apmeklēs karavīrus Afganistānā. Ar cilvēkiem, kas atrodas kaujas apstākļos, nevar jokoties. Ja valsts lēmums un politiskā griba ir būt šajā operācijā un piedalīties, tad karavīriem ir jābūt pilnībā nodrošinātiem un apgādātiem, jo viņi atrodas kaujas zonā. Var diskutēt par dažādu funkciju samazinājumiem Latvijā, taču starptautiskajās operācijās šādas taupīšanas metodes nedrīkst tikt pielietotas. Es esmu pilnīgi drošs, ka gan komandieris, gan politiskā vadība to tādā veidā arī uztvers.

Afganistānā būs vēlēšanas, un tas, kā prognozēts, saasinās drošības situāciju. Vai tas nozīmētu, ka mūsu karavīriem vajadzēs darboties plašākā Afganistānas teritorijā, lai uzraudzītu vēlēšanu procesu?

Vēlēšanu brīdī uzdevumi atšķirsies visiem alianses spēkiem, jo nāksies gādāt par papildus drošību. Tiesa gan, vēlēšanu iecirkņu apsardze ir pašu afgāņu atbildībā. Mēs sniegsim palīdzību kā ātrās reaģēšanas spēki konfliktu vai problēmu rajonos. Mūsu karavīru pārvietošana pēc manā rīcībā esošās informācijas nav nepieciešama, jo arī mūsu atbildības rajonā ir vēlēšanu iecirkņi, un līdz ar to nebūtu loģiski pārdislocēt karavīrus.

Īsi pēc Gruzijas konflikta daudz tika runāts par īpašu aizsardzības plānu Baltijas valstīm. Patlaban šīs runas ir apklusušas. Vai tas nozīmē, ka situācija ir mainījusies?

Labi, ka runas ir apklusušas. Tas nozīmē, ka nav informācijas noplūdes. Šādu plānu eksistence vai neeksistence ir ļoti jūtīgs jautājums un piederas pie alianses labāk turētajiem un glabātajiem noslēpumiem. Varu pateikt, ka alianses rīcībā ir gan labākās politiskās, gan militārās spējas prognozēt, paredzēt un nodrošināt piektā paragrāfa ievērošanu, kas nozīmē, ka alianse rūpējas par savas teritorijas, savu valstu aizsardzību.

Tomēr — vai šāds plāns eksistē?

Es to nevaru nedz apstiprināt, nedz noliegt. Bet, kā jau teicu, aliansei ir pietiekami mehānismi, lai gan politiski, gan militāri nodrošinātu šā piektā paragrāfa neuzbrukšanas garantu.

NATO jubilejas samitā varētu nosaukt jaunā NATO ģenerālsekretāra kandidāta vārds. Kādam, jūsuprāt, būtu jābūt jaunajam līderim un kādi būs viņa lielākie izaicinājumi? Patlaban kā viens no visreālākajiem kandidātiem tiek minēts Dānijas premjers Anders Fogs Rasmusens.

Man ir grūti komentēt, vai Rasmusens tiks izvēlēts, jo tas ir visaugstākā līmeņa politisks jautājums. Taču no Latvijas nacionālo interešu viedokļa viņš ir laba kandidatūra vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš nāk no nelielas kaimiņu valsts, kam ir tuva Baltijas un konkrēti — arī Latvijas drošības problemātika. Otrkārt, Rasmusens vienmēr ir bijis arī mūsu nacionālo interešu atbalstītājs. Taču viņš noteikti atbilst arī alianses nacionālajām interesēm. Rasmusenam ir ļoti liela politiska pieredze, un viņš ir novērtēts politiķis daudzu valstu vidū. Aliansei arī ir ļoti svarīgi, lai šis kandidāts nāk no nelielas valsts, jo tas var palīdzēt sabalansēt mazāko un lielāko valstu intereses un izpratni par to, kas katram ir svarīgs un kas katru uztrauc.

Kā jūs raksturotu šā brīža NATO attiecības ar Krieviju? Vai joprojām ir šī aukstā kara ēna, ņemot vērā, ka Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nesen kritizēja NATO, sakot, ka tā par visu varu vēlas uzņemties pasaules policista lomu?

Mēs atrodamies mūsu attiecību meklējumu pozīcijās. Pēc aukstā kara zaudējuma Krievija mēģina atrast savu vietu starptautiskajā politikā un dara to pietiekami ambiciozi. Arī NATO meklē, kā veidot attiecības ar Krieviju, un, protams, ne tikai ar to. Viens no alianses tuvākajiem un sarežģītākajiem darbiem ir jaunās stratēģiskās koncepcijas izstrāde, kāda būs šī alianse šajā gadsimtā, redzot jaunos apdraudējumus. Aukstā kara formas ir citādas, līdz ar to ir jāmeklē jauni risinājumi un alianses vieta, apzinot gan savus draugus, gan apdraudējumus. Un te ļoti nozīmīga loma ir Krievijas un NATO attiecībām.

Vai, sagaidot 60. gadskārtu, NATO ir vairāk iemeslu svinībām vai kritiskām pārdomām?

Pirmkārt, es domāju, ka aliansei noteikti ir pamats svinēt, par to nav šaubu. Pateicoties tam, ka Eiropā ir šāda alianse, kopš Otrā pasaules kara nav bijis karš par spīti tam, ka bija gan ideoloģiskais, gan militārais pamats, lai notiktu trešais pasaules karš. Arī garākā vēsturiskā griezumā skatoties, manuprāt, Eiropā nekad nav bijis tik ilgstošs miera periods starp diezgan nesamierināmiem ienaidniekiem. Eiropa vienmēr ir karojusi, un, manuprāt, šis miers ir NATO kolektīvās drošības nopelns. Nav nekāda pamata un neviens pat necenšas spekulēt par kādiem iespējama konflikta iedīgļiem starp pašreizējām NATO dalībvalstīm.


NATO atgriešanās pagātnē

NATO dienaskārtība e-džihada laikmetā


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!