Raksts

Pēcvēlēšanu neērtie jautājumi


Datums:
15. marts, 2005


Autori

Jānis Ikstens


Foto: E. Rudzītis

Ņemot vērā kampaņas iezīmes Rīgā un domājot par nākotni, ir jāatbild, vai un kā ir iespējams sarīkot brīvas un godīgas vēlēšanas, ja valstī pastāv divas mediju telpas un katra no tām spēlē pēc kardināli atšķirīgiem noteikumiem?

Kad vēlēšanu iecirkņi ir slēgti un balsis saskaitītas, uzvarētāji var daudzināt savu veiksmīgi izvēlēto kampaņas stratēģiju, zaudētāji var sūkstīties par nejēdzīgajiem vēlētājiem, kuri pakļāvušies polarizācijai un favorītismam, bet visgudri dīkdieņi var smīkņāt par tiem, kuri darīja vismaz kaut ko. Te dažas pārdomas par šīs darīšanas procesu un tā rezultātu.

Par zināmu satraukuma objektu kļuvusi līdzdalība vēlēšanās (52,8%), kuras noslīdējums tiek skaidrots ar vēlētāju vilšanos politikā un stipri līdzīgo piedāvājumu no partiju puses. Taču, domājot par to, ir vērts atminēties, ka 1994. un 1997.gadā pašvaldību vēlēšanās līdzdalība bija itin līdzīga – attiecīgi 58,5% un 56,8%. Tieši 2001.gada līdzdalības rādītājs (62%) būtu uzskatāms par zināmu izņēmumu. Argumentu par to, ka vēlētāji ir vīlušies un viņiem trūkst iespēju izvēlēties, mudina apšaubīt arī līdzdalības tendence Rīgā – galvaspilsētā šis rādītājs arvien bijis zemāks par vidējo valstī, kaut gan politiskās kaislības situšas augstu vilni, izraisot daudzskaitlīgu un daudzšķautņainu politisko piedāvājumu.

Nav izslēgts, ka skaidrojums līdzdalības līmenim jāmeklē strukturālos faktoros. Zīmīgi, ka visos Latgales rajonos katrās pašvaldību vēlēšanās līdzdalības līmenis ir bijis augstāks nekā vidēji valstī. Tas varētu liecināt, ka smagāka sociāli ekonomiskā situācija (augsts bezdarba līmenis, lēnāks algas un IKP pieaugums utml.) šai reģionā mudina pilsoņus aktīvāk iesaistīties politiskajā dzīvē. Par vidējo līmeni zemāka līdzdalība labklājīgajā Rīgas reģionā netieši apstiprina šo hipotēzi, kas gan būtu pārbaudāma rūpīgākos pētījumos.

Otra būtiska iezīme ir saistīta ar triumfu, ko vēlēšanās piedzīvojuši daudzu pašvaldību (kā pilsētu, tā pagastu un novadu) vadītāju saraksti. Neaplūkojot specifisko Ventspils gadījumu, der ievērot Ulda Seska partijas panākumus Liepājā, Tautas partijas uzvaru Valmierā, Kuldīgā un vēl padsmit pilsētās, TB/LNNK panākumus Balvos, Bauskā un citviet, Andra Rāviņa (LZS) uzvaru Jelgavā, Ritas Strodes (LC/DPP) panākumus Daugavpilī. Ja šie panākumi ir gūti vairāku partiju konkurences apstākļos, tad varam pieņemt tos kā atzinību šo municipālpolitiķu veikumam un sabiedrības akceptu viņu izvēlētajam pašvaldības attīstības virzienam. Tiesa, nevajadzētu aizmirst arī partijiskās patronāžas lomu šajos panākumos.

Spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, par izteiktu iedzīvotāju gandarījumu nevar runāt Rīgā, kur valdošā sociāldemokrātu, PCTVL bloka un sīkpartiju koalīcija ir zaudējusi vairākumu. Tomēr šeit balsojums ir bijis vairāk politiski, ne saimnieciski motivēts. Par to liecina ne vien LSDSP saraksta pieticīgais guvums, neraugoties uz visnotaļ pozitīvo vērtējumu Gundaram Bojāram kā Rīgas mēram, un cita ar labu vārdu pieminētā rīcības cilvēka – Andra Ārgaļa – pārstāvētās TP panākumi, bet arī blāvā Aivara Aksenoka vadītā „Jaunā laika” saraksta uzvara Rīgā.

Šo balsojumu būtiski iespaidoja atsevišķu plašsaziņas līdzekļu nostāja. Sociālistu un „Dzimtenes” izrāvienu nav iespējams aplūkot nošķirti no raidstacijas “Radio PIK” intensīvās aģitēšanas par minēto sarakstu. Arī Sergeja Dolgopolova „Jaunā centra” spurts nebūtu iespējams bez laikrakstu „Vesti” vāji maskētā atbalsta. Savukārt latviešu plašsaziņas līdzekļi (izņemot TV5) Rīgā jūtami mazāk sirga ar partijiskumu.

Ņemot vērā šīs iezīmes un domājot par nākotni, ir jāatbild uz dažiem ļoti svarīgiem jautājumiem – vai un kā ir iespējams sarīkot brīvas un godīgas vēlēšanas, ja valstī pastāv divas mediju telpas un katra no tām spēlē pēc kardināli atšķirīgiem noteikumiem? Vai ar demokrātiskiem līdzekļiem ir iespējams nodrošināt vienādu noteikumu ievērošanu? Kā atšķirīgie spēles noteikumi ietekmē vēlēšanu iznākumu, ņemot vērā noteiktos priekšvēlēšanu kampaņu tēriņu ierobežojumus, un kādā veidā būtu pilnveidojama kampaņas regulējošā likumdošana?

Rīgas domes vēlēšanas raisa jautājumu arī par dažu kādreiz populāru partiju turpmāko dzīvotspēju. Vissarežģītākajā situācijā laikam nonākusi savienība „Latvijas ceļš”, kuras katastrofālajiem priekšvēlēšanu materiāliem piemita dziļi simbolisks vēstījums. Par spīti LC panākumiem Daugavpilī un vēl dažās pilsētās ir grūti saskatīt šīs konkrētās partijas atdzimšanu uz Saeimas vēlēšanām pēc pusotra gada. LC būtu ļoti grūti konkurēt ar jaunu liberāli orientētu politisko organizāciju, kurai nepiemistu LC smagā politiskā bagāža un taktisko meklējumu līkloči.

Tautas saskaņas partijai izdevās iegūt vairāk nekā 4% balsu Rīgā, neraugoties uz krievisko plašsaziņas līdzekļu vēso attieksmi pret to un municipālajam darbam gluži nepiemērota līdera – Jāņa Jurkāna – izvirzīšanu kandidātu saraksta priekšgalā. Tomēr sasniegtais rezultāts nav gluži bezcerīgs, jo apstiprina partijai lojāla atbalstītāju loka pastāvēšanu un iezīmē divus rīcības scenārijus – „sakārtot” attiecības ar krieviskajiem medijiem vai arī atrast kopīgu valodu ar kādu no radniecīgajiem politiskajiem spēkiem.

Tikmēr kopīgu valodu cenšas atrast Rīgas domes vēlēšanās it kā uzvarējušie labējie spēki, kuri ir ieguvuši trauslo 31 mandāta vairākumu. Kaut gan jau vēlēšanu naktī tika uzsāktas sarunas par koalīcijas veidošanu, JL izpratne par labējām partijām būtiski atšķiras no sarunas partneru viedokļa, un šo ekscentrisko izpratni acīmredzot noteikušas JL atbalstītāju politekonomiskās intereses Rīgas brīvostā. Nav cita acīmredzama iemesla JL centieniem izstumt Latvijas Pirmo partiju no koalīcijas sarunām un tās vietā piesaistīt „Jauno centru”. Kaut zināmos apstākļos ieguvēji no tā varētu būt TB/LNNK, kurai tad varbūt rastos iespēja iesaistīties Aigara Kalvīša vadītajā valdībā, „tēvzemiešiem” sadarbība ar JC Rīgas Domē būtu gana rūgts kumoss. Arī TP nav sajūsmināta par šādu labējās politiskās orientācijas interpretēšanu, jo nevēlas liekus satricinājumus valdības darbā. Tieši valdības koalīcijas turpmākā konfigurācija pārvēršas par lielāko šķērsli dažādiem radošiem risinājumiem Rīgas domē, jo Kalvīša valdība tīri matemātiski var iztikt bez jebkuras no koalīcijā ietilpstošajām frakcijām…

Labējo rīvēšanos ar prieku uztver kreisās partijas, saredzot iespējas turpināt valdīšanu Rīgā. Kaut no dažu kreiso līderu mutēm ir izskanējuši paziņojumi par neiespējamību sadarboties ar sociālistu/”Dzimtenes” frakciju, nav šaubu, ka izšķirošajā brīdī kopīga valoda tiks atrasta. Turklāt jāņem vērā, ka Rīgas mērs tiek izraudzīts aizklātā balsojumā, kura ietekmēšanai ir iespējams izmantot dažādus paņēmienus noteiktas motivācijas stimulēšanai, un tāpēc G.Bojāra atkārtota ievēlēšana ir reālāka, nekā dažiem seniliem akadēmiķiem tas šķiet. Ja labējās partijas to nevēlas, tad diez vai šādos apstākļos sarunu vadītājiem būtu tālredzīgi meklēt atšķirīgus skatupunktus.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!